«Par brīvprātīgo kļuvu, pirms vīrusa epidēmija bija sākusies. Abi ar sievu izgājām mācības un ieguvām īpašu apliecību. Kad pirmo reizi kopā ar bērniem devāmies staidzināt suņus, viņiem tas ļoti iepatikās, tāpēc mēs mēģinām reizi nedēļā šādu ģimenes rituālu praktizēt,» PDz teic Gints Feders. Viņš atzīst, ka patversmē viņam neesot neviena īpašā mīlulīša.
«Visi sunīši ir forši! Tu ienāc pa patversmes vārtiem un redzi, kā visi simts uz tevi skatās un rej, jo ļoti grib, lai viņus kāds samīļo, velta laiku, izved pastaigā. Ikdienā nesanāk cilvēkos panākt tādu sajūtu, ka visi vēlas tavu uzmanību. Patversmē var savu ego paglaudīt, jo, pārkāpjot tās slieksni, jūtos īpašs suņu vidū,» skaidro Gints.
Patversmē Ulubele brīvprātīgie, kas apliecību ieguvuši pirms vīrusa epidēmijas sākuma, drīkst suņus vest pastaigā arī tagad.
«Ievērojam visus drošības noteikumus. Jālieto roku dezinfekcijas līdzekļi, obligāti jāuzvelk cimdi. Suņus var vest pastaigā, ievērojot divu metru distanci no citiem.»
Gints atzīst, ka ģimene ir pārdomās par iespējamu mājdzīvnieka ņemšanu no patversmes. «Tieši par to šobrīd spriežam, esam vēl pārdomās. Jo apzināmies, ka tās ir lielas rūpes. Paņemt jau ir viegli, uzņemties atbildību – tas ir daudz grūtāk. Mēģinām diskutēt un izrunāt visu ar bērniem, tad jau redzēs, vai mūsu sirdis lūzīs vai ne,» atklāj viņš.