Svars, kas dzīvo zemapziņā

MAJA ŠTORHA ir šveiciešu psiholoģe un psihoanalītiķe, vairāku bestselleru autore. Viņa izveidojusi tā saukto Cīrihes resursu modeli – pašmenedžmenta treniņu, kas iemāca cilvēkiem savus nodomus pārvērst rīcībā.

Īpašu popularitāti iemantojusi viņas grāmata Mans svars. Kā zemapziņa palīdz sasniegt mērķi, kas iznāk arī latviski. Tajā autore piedāvā septiņu soļu metodi, kā, sadarbojoties ar zemapziņu, iespējams radīt pašregulējošu gribasspēku un uzturēt motivāciju mērķa sasniegšanai.

Neraugoties uz grāmatas nosaukumu, tajā nav ne vārda par diētām un nav arī pašu diētu, toties daudz par motivāciju un gribasspēku, tāpēc tā varētu būt interesanta ne tikai tievētājiem vien.

Publicējam nelielu interviju ar Maju Štorhu speciāli Annas Psiholoģijai un ar izdevēju laipnu atļauju – arī fragmentu no viņas grāmatas.  

– Kā jums radās ideja uzrakstīt šo grāmatu?

– Es pati esmu apaļīga, man ir sievišķīga figūra. Arī manā dzimtā bijušas apaļīgas sievietes, un pusaudžu gados, sekojot ļoti tievu sieviešu skaistuma ideāliem, izjutu kompleksus. Tikai kļūstot vecākai, sapratu, ka tas ir gandrīz nereāls skaistuma ideāls, kuru var sasniegt vien dažas sievietes.

Tā kā studēju psiholoģiju, par laimi, man bija iespēja šo tēmu pētīt arī zinātniskā līmenī, bet savā psiholoģes privātpraksē nepārtraukti satiku sievietes, kuras bija brīnišķīgi skaistas, taču neapmierinātas ar savu ķermeni. Tas arī motivēja mani uzrakstīt šo grāmatu.

– Kā jūs skaidrojat, kāpēc svara tēma mūsdienās ir tik aktuāla visā pasaulē? Cilvēki investē daudz enerģijas, lai ēstu veselīgi, sportotu un būtu formā, ir tik daudz pareiza uztura ieteikumu, taču problēma nepazūd.

– Uzskatu, ka šis fenomens ir sava veida reliģijas aizstājējs. Mums šobrīd trūkst orientieru, un pārņemtība ar fizisko ķermeni, tā formām un veselību aizstāj to, ko agrāk cilvēki atrada reliģijā. Normāli tas katrā ziņā nav. Zināmā mērā ir arī absurdi, cik daudz sava dzīves laika mēs patērējam, lai optimizētu savu ķermeni. Daudz vērtīgāk būtu šajā laikā izlasīt grāmatu vai iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu.

– Savā grāmatā jūs runājat par diviem gribasspēka veidiem: paškontroli un pašregulāciju. Kā jūs īsumā aprakstītu atšķirības starp tiem?

– Paškontrole nozīmē, ka es piespiežu sevi darīt lietas, kas ir pretējas maniem impulsiem. Pašregulācija savukārt nozīmē to, ka rīkojos saskaņā ar sevi, bez piespiešanas. Tas ir arī jautājums par kontaktu ar sevi.

– Kā mēs varam patstāvīgi mācīties un vingrināties būt kontaktā ar sevi? Kā lai es zinu, ka dzirdu un jūtu sevi?

– Ir jāiemācās pievērst uzmanību sava ķermeņa signāliem. Kamēr pavadāt laiku, žurnālos vai internetā pētot un apjūsmojot vizuālus skaistuma ideālus, jūs pazaudējat kontaktu ar sevi. Turklāt mūsdienās tā vairs nav tēma, kas skar tikai sievietes, arī vīrieši ir pārņemti ar skaistuma vājprātu.

– Jūs rakstāt, ka svarīgi ir sadarboties ar zemapziņu. Kā formulēt savu mērķi tā, lai tas patiktu arī zemapziņai?

– Bez zemapziņas piekrišanas jūs savu mērķi varat sasniegt tikai ar paškontroli. Bet hroniskas paškontroles sekas var būt izdegšana, depresija vai ēšanas traucējumi, jo paškontrole vienmēr ir stress. Sava apņemšanās jums jāietērpj vārdos tā, lai jūsos tā izraisītu pozitīvas izjūtas, kas ir tā sauktie pozitīvie somatiskie marķieri, par kuriem daudz rakstu savā grāmatā.

– Jūs rakstāt par mērķpiramīdu, uzsverot, ka rezultāta sasniegšanai vispirms ir jāgūst skaidrība mērķpiramīdas nostājas līmenī. Ko tas īsti nozīmē?

– Tas nozīmē, ka mērķus iespējams formulēt trijos līmeņos: nostājas līmenī, rezultāta līmenī vai rīcības līmenī. Tā arī ir mērķpiramīda. Daudzi mērķi par svara tēmu tiek formulēti rezultāta vai rīcības līmenī. «Es vēlos nomest 10 kilogramus,» – tas ir rezultāta līmenis. «Es skaitu apēstās kalorijas,» būtu rīcības līmenis.

Lielākā daļa zina, ka šāda veida mērķiem ilgtermiņā ir grūti sekot. Lai mums būtu ilgstoša motivācija īstenot savu apņemšanos, jābūt skaidrai nostājai. Tā ir saistīta ar iekšējo attieksmi un galu galā ir noteicošā, vai mēs gūsim panākumus vai cietīsim sakāvi.

Tāpēc vispirms sev jāpajautā: «Ko man īsti nozīmē mans svars? Vai nav prātīgāk veltīt savu laiku tam, lai justos labi, sievišķīgi un erotiski ar to ķermeni, kāds man ir? Vai man tiešām būtu jāizskatās kā kārnai fotomodelei?»

Varbūt man labāk izvēlēties kā paraugu kādu plus size modeli un izbaudīt dzīvi, nevis nepārtraukti mocīties?

Ja secināt, ka vēlaties iemīlēt savu ķermeni, tad jaunā nostāja vairs nebūtu rīcības mērķis, lai nomestu svaru, bet gan kaut kas līdzīgs šim: «Es mīlu savas formas. Es uzplaukstu kā roze. Es parādu savu krāšņumu.» Tas būtu mērķis nostājas līmenī.

Fragments (saīsināts) no Majas Štorhas grāmatas Mans svars. Kā zemapziņa palīdz sasniegt mērķi

Tuvošanās mērķis izvairīšanās mērķa vietā

Šī tēma psiholoģijā ir daudz pētīta, jo tā būtiski ietekmē psihisko veselību. Runa ir par nodoma saturu, kuru kāds cenšas īstenot. No vienas puses, ar vārdiem varam paust savas apņemšanās saturu – to, ko cenšamies

sasniegt, piemēram: «Es vēlos, lai man būtu muskuļoti augšdelmi.» No otras puses, ir vēl cita iespēja – un daudzi cilvēki izmanto tieši šo variantu – valodā ietērpt to, no kā gribam izvairīties, piemēram: «Es gribu tikt vaļā no ļumīgajiem augšdelmiem.»

Vienā gadījumā tiek formulēts tas, ko vēlamies sasniegt, tāpēc šo variantu dēvē par tuvošanās mērķi (TM) – tajā iekļauj to, kam persona vēlas tuvoties. Vārdos tiek ietērpta nodoma būtība, ko tiecamies īstenot.

Turpretim izvairīšanās mērķī (IM) valodā pauž to, no kā persona grib izvairīties. Vārdos tiek ietērpta izvirzītās apņemšanās būtība, kas cilvēku atbaida. Gandrīz ikvienu tēmu, ar kuru vēlamies darboties, varam formulēt abējādi: «Es vēlos apprecēties» (TM) vai «Es vairs negribu ilgāk būt viens» (IM). «Es vēlos nopirkt jaunu mašīnu» (TM) vai «Es vairs negribu braukt ar šo veco vāģi» (IM). «Mums jāskatās, lai omei uz Ziemassvētkiem būtu sava istaba» (TM) vai «Jāskatās, lai ome Ziemassvētku laikā mūs visus nenokaitina ar savu vajadzību pēc miera un klusuma» (IM).

Lai kāds būtu mērķis, lai par ko būtu runa – vai par to, lai Juliāns katru dienu izpildītu mājasdarbus (TM) vai tik daudz netupētu pie datora (IM), vai par to, ka gribat mīļotajam cilvēkam pateikt, ka brokastu laikā vēlaties mierīgi izšķirstīt avīzi (TM), brokastu laikā negribat, lai ar jums nemitīgi runā (IM), tam ir pievilcīgais un atbaidošais kodols.

Varētu šķist, ka patiesībā ir vienalga, kā mērķi ietērpjam vārdos, jo sekojošā rīcība katru reizi ir viena un tā pati. Altāra priekšā mij gredzenus, jaunā mašīna stāv garāžā, omīte nebojā nervus, jo uzturas pansionātā, Juliāns pilda mājasdarbus, un brokastu laikā valda patīkams klusums. Rezultējošā rīcība abos variantos ir viena un tā pati. Taču psihiskie procesi, kas noved pie šīs rīcības, abos variantos ir atšķirīgi pašos pamatos. 

Tuvošanās mērķim var sekot pašregulējošā režīmā, turpretim izvairīšanās mērķim nepieciešama nepārtraukta paškontrole. Cilvēks, kas cenšas īstenot savu apņemšanos, izmantojot izvairīšanās mērķus, automātiski piedzīvo vairāk negatīvu nekā pozitīvu emociju.

Kā tas nākas? Jo izvairīšanās mērķi nekad nevar pilnībā sasniegt. Lai izvairītos, mums vienmēr ir jābūt uzmanīgiem un piesardzīgiem, un tāpēc mēs bieži atrodamies nervozi saspringtā stāvoklī.  Izvairīšanās mērķis neļauj efektīvi izsekot progresam un piedzīvot īstus panākumus, kādi iespējami, ja sasniedzam izvirzīto tuvošanās mērķi vai pieveicam kādu posmu ceļā uz to. Izvairīšanās mērķa gadījumā labas emocijas labākajā gadījumā parādās kā atvieglojums vai atbrīvošanās no raizēm, taču lielākoties tās ir īslaicīgas, jo izvairīšanās procesam nekad nepienāk gals.

To, ka atšķirība starp tuvošanās un izvairīšanās mērķiem nav nekāda dažu hiperjūtīgu psihologu sīkumainība, pierāda daudzie zinātniskie pētījumi par saistību starp izvairīšanās mērķiem un psihisko veselību. «Cilvēkiem, kas galvenokārt izvirza sev izvairīšanās mērķus, ir sliktāka pašsajūta, zemāka pašvērtība un sliktāka psihiskā veselība.» (vgl. Grawe, 2004, S. 284) Tātad pirmā pārbaude, kura jāiztur labajam iemeslam, – izvairīšanās mērķis jāpārvērš par tuvošanās mērķi. Tas ir pavisam vienkārši. Tālāk tabula ar piemēriem.

Visi piemēri, kurus esmu iekļāvusi tabulā, valodas ziņā ir vienkārši un ātri pārveidojami. Izvairīšanas mērķī ir iekļauts tas, ko negribam, savukārt tuvošanās mērķī ir formulēts tas, ko gribam.

Taču ir daži izvairīšanās mērķi, kurus nepavisam nav tik vienkārši pārvērst par tuvošanās mērķiem. Kāda 46 gadus veca pārdošanas menedžere kā savu galveno iemeslu minēja: «Es negribu kļūt tāda kā mana māte», kas pilnīgi noteikti ir izvairīšanās mērķis.

Starp citu, daudzi cilvēki mērķus izvirza līdzīgā veidā. «Ak Dievs, kad es skatos uz savu tēvu un domāju, ka man ir viņa gēni, tad man prātā ir tikai viens: sportot, kamēr gāzīšos no kājām. Tā, kā izskatās viņš, es savos 60 gados negribu izskatīties!» – «Kad es peldbaseinā redzu sievietes ar riņķiem ap gurniem, kuras vairs neielien bikini, tad es uzreiz izpildu par 50 pietupieniem vairāk un – pavisam labprātīgi!»

Visiem šiem piemēriem ir kaut kas kopīgs – tajos cilvēki izvēlas par pamatu sava attīstības ceļa atbaidošos variantus. Mērķu izvirzīšana, analizējot nākotnes attīstības iespējas, psiholoģijā ir labi izpētīta. Angļu valodā šos mērķus sauc possible selves, tulkojumā aptuveni tā – iespējamās patības (tas, kāds es nākotnē varētu kļūt, nākotnes es).

Arī iespējamās patības varam iztēloties kā tuvošanās mērķus vai kā izvairīšanās mērķus.

Cilvēki savu attīstības gaitu var plānot, balstoties uz pievilcīgām iespējamām patībām vai uz atbaidošām iespējamām patībām. Vienmēr ir vērtīgi izpētīt sevi šajā aspektā, jo iespējamās patības dažkārt mūsu dzīvē ir klātesošas, taču apzināti mēs tās neesam pamanījuši. Iepriekš minētā pārdošanas menedžere praktiski savu dzīvi bija veidojusi tā, lai nekļūtu tāda, kāda ir viņas māte. Šī atbaidošā iespējamā patība valdīja pār visu viņas dzīvi. Veiciet nelielu domu eksperimentu un iztēlojieties, kā tas ir, ja rīkojaties, šāda nodoma vadīts, un jums uzreiz kļūs skaidrs, cik daudz nervoza sasprindzinājuma un negatīvu emociju pavada šādu nodomu.

Nekļūt tādai kā māte – tas prasa sevis novērošanu 24 stundas diennaktī.

«Vai es eju kā mana māte?», «Vai es runāju kā mana māte?», «Vai es smejos kā mana māte?», «Vai es klāju galdu kā mana māte?» – šādā nodomā iekļauts neskaitāmi daudz sīkumu, tāpēc sasprindzinājums nemazinās ne sekundi. Pārvērst šo izvairīšanās mērķi par tuvošanās mērķi uzreiz nemaz nav tik vienkārši, jo jautājums skan – kāda tad es gribu būt? Es visu savu dzīvi esmu vadījusi, bēgot no atbaidošas iespējamās patības, un tagad man pēkšņi jātiecas pēc pievilcīgās iespējamās patības! Atbilde tik vienkārši no debesīm nenokritīs, te jāsāk strādāt ar savu identitāti. [..]

Vēlos runāt vēl par kādu izvairīšanās mērķu formulējumu, kurš ir viltīgi apslēpts un kuru nemaz tā uzreiz nevar pamanīt. Tie ir vārdi, kuru viena daļa saistīta ar izvairīšanos. Piemēram, vārdi ar priedēkļiem ne- un bez-: NE-ievainojams, NE-atkarīgs, BEZ-rūpīgs. To vietā labāk sakiet «labi pasargāts», «brīvs un patstāvīgs», «viegli».

Tāpat apslēpti izvairīšanās mērķi ir vārdos, kas lietoti pārākajā pakāpē. Lai arī tie atgādina tuvošanās mērķus, vārdi pārākajā pakāpē liek zemapziņai meklēt atbaidošo attēlu, lai no tā varētu bēgt. «Es vēlos kļūt kustīgāks» – kādu brīdi mierīgi ļaujieties šī teikuma iedarbībai. Lai zinātu, kas ir kustīgĀKs, zemapziņai nepieciešams salīdzināms lielums, jo pārākā pakāpe ir vienas lietas salīdzināšana ar otru. Sakiet, ko zemapziņai meklēt, lai tā kaut ko varētu salīdzināt ar to, kas ir kustīgĀKs? Tieši tā. Tā meklē atbaidošu attēlu ar kaut ko, kas ir nekustīgs.

Adaptīvā zemapziņa strādā uztveres līmenī.

Vārdiem, ko mēs tai piedāvājam, adaptīvā zemapziņa meklē konkrētu, ar juteklisko uztveri saistītu pieredzi un atmiņas.

Tāpēc uzreiz pavisam mērķtiecīgi dodiet adaptīvajai zemapziņai tādu informāciju, kas norāda uz to, ko cenšaties sasniegt. Teikumu «Es vēlos brīvāk elpot» pārveidojiet par «Es vēlos brīvi elpot». Teikumu «Es vēlos kļūt pievilcīgāka» pārveidojiet par «Es vēlos kļūt pievilcīga». Savukārt teikumu «Es vēlos labāku dzīves izjūtu» pārveidojiet par «Es vēlos priecīgu dzīves izjūtu».

Ja neesat drošs, vai kādā no vārdiem vai teikumiem nav apslēpts izvairīšanās mērķis, sadaliet to daļās un pārbaudiet katras vārda vai teikuma daļas atbilstošo juteklisko pieredzi. Pirmā pārbaude ir izturēta, ja jūsu iztēlē rodas attēls, kas ir pievilcīgs. Savukārt, ja parādās kaut kas, kas izraisa izvairīšanās izjūtas, jums ir jāmeklē cits vārds(-i).

Interesanti!

Savā tīmekļvietnē Maja Štorha piedāvā bezmaksas tiešsaistes rīku (ir arī angļu valodā), ar kura palīdzību varat izveidot savu mērķi. Autore dēvē to par moto mērķi – tas tiek pausts tēlu valodā un aktivizē zemapziņu.