Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Psihoterapeite GINTA RATNIECE gan uzskata, ka par nāvi ir vērts šad tad padomāt arī bez īpaša iemesla. Jo tā ļauj atbildēt uz svarīgiem jautājumiem, kas īpaši aktuāli ir pusmūžā.
– Kad pieredzam vecāku aiziešanu, tā ir ļoti tieša saskare ar nāvi, taču tā noteikti nav pirmā reize, kad vispār iedomājamies par nāvi. Man šķiet, ka pat bērni jau par to domā.
– Jā, bērni pilnīgi noteikti par to domā. Dažkārt viņi tik pārsteidzoši mēdz pajautāt par nāvi. Tāpat kā par Dievu vai par mīlestību… Acīmredzot bērniem tajā vecumā vēl piemīt tas, ko varētu saukt par nesamaitātu intuitīvo gudrību. Starp citu, Freids uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas bērnu nodarbina, ir – no kurienes viņš ir nācis? Savukārt eksistenciālie psihoterapeiti uzskatīja, ka bērnam tikpat aktuāls ir cits jautājums – uz kurieni viņš iet? Lai vai kā, ir pierādīts, ka bērni par nāvi domā, it īpaši, ja nomirst kāds no radiniekiem vai mīļš mājdzīvnieks. Bet, protams, ir sarežģīti saprast, ko tieši bērni domā, jo viņiem vēl nav līdz galam attīstīta valoda un abstraktā domāšana.
Kamēr vecāki ir dzīvi, viņi pilda svarīgo bufera lomu starp tevi un nāvi.
– Vārds nāve vispār ir ļoti abstrakts jēdziens.
– Un jau ir jābūt abstraktajai domāšanai, lai par to runātu. Bet pētnieki aizvien vairāk nonāk pie secinājuma, ka bērniem nojausma par nāvi rodas ļoti agri. Iespējams, ka tur slēpjas bērnu panikas iemesli pa naktīm. Ja viņš pamostas tumsā un neviena nav, viņu pārņem bailes no nebūtības. Bērnam nāves uztverē ir dažādas stadijas, piemēram, sākotnēji bērni uzskata, ka viss ir dzīvs, arī lelle un koks. Tad bērns kādu laiku domā, ka dzīvs ir tas, kas kustas. Pēc tam, ka dzīvs ir tas, kas kustas pats. Bērni mēdz arī uzskatīt, ka nāve ir uz laiku. Vēl ir periods, kad bērnam liekas, ka nāve vispār jau eksistē, taču uz viņu neattiecas. Uzskata, ka ap desmit gadu vecumu bērni mazāk domā par nāvi, un tad pusaudža vecumā tā ir visai aktuāla tēma.
Pastāv gan arī versija, ka nāves instinkts ir jau ielikts mūsos iekšā, tas bezapziņā jau eksistē.
– Kas tas ir – nāves instinkts?
– Freids uzskatīja, ka cilvēka psihē ir divas pamata tendences: libido jeb Eross un agresīvā tieksme jeb tieksme pēc nāves – Tanatoss. Eross ir dzīvi apliecinošā tendence psihē – tas nav tikai seksuālais aspekts, bet arī interese par dzīvi kopumā. Eross ir tas, kas veido attiecības – ne tikai ar cilvēkiem, bet arī pasauli, tas rada kustību. Bet Tanatoss grieķu mitoloģijā ir nāves iemiesojums. Viņš grib, lai būtu pilnīgs miers, lai nav nekādas kustības, lai nekas neizjauc līdzsvara stāvokli. Tanatosa galējais stāvoklis būtu nirvāna.
Fiziskā nāve mūs nogalina, bet ideja par nāvi mūs izglābj, jo ļauj dzīvot ar jēgu.
Psihē ir abas šīs tendences, tās atrodas pastāvīgā mijiedarbībā – vai nu sadarbojoties, vai pretdarbojoties. Un tā tam jābūt, jo, ja Eross ilgstoši ņem virsroku, tad sākas tik sakāpināts nemiera stāvoklis, kas arī nav ilgi paciešams. Tāpat kā Eross, arī Tanatoss jau ir mūsos jeb, kā teiktu slavenās grāmatas Sievietes, kas skrien ar vilkiem autore Klarisa Pinkola Estesa, – kad cilvēks piedzimst, līdz ar viņu piedzimst viņa nāve. Jo nāve ir tā vecmāte, kas mūs pieņem, un tā, kas visu mūžu pavada. Un tā, kas palīdz tajā lielajā dzīves pārejā – mēs pat nezinām, uz kurieni.
– Cik jocīgi, mēs jau parasti nāvi vairāk uztveram kā ārēju spēku, kas ienāk mūsu dzīvē un atnes sāpes. Taču izrādās – tā ir mūsos vairāk klātesoša, nekā paši apzināmies. Tad kāpēc mums no tās ir bail?
– Protams, cilvēkiem ir bail no nāves. Turklāt jāapzinās, ka šīs bailes pastāv neatkarīgi no mūsu gribas, tās vienkārši mīt bezapziņā. Un var izpausties ļoti dažādi, piemēram, kā bailes no dažādām slimībām. Vai arī kā fantāzijas: par slimībām, nāvi, avārijām. Psihe tādējādi mēģina aizsargāties, jo tai ir grūti sagremot nāves faktu, tas ir pārāk neaptverami – saprast, kā tas ir, ka manis nav. Ļoti grūti iztēloties savu neesamību, vai ne? Jo nevar jau iztēloties to, kā nav! Ko tad īsti nozīmē, ka es neeksistēju?
– Mēs vairāk baidāmies no tā, ka nebūsim, vai no tā, ka nāve būs kas šausmīgs?
– Katram tas ir citādi. Dažkārt tās reducējas uz pavisam konkrētām bailēm, piemēram, no ciešanām, kas varētu būt dzīves beigās. Tomēr es gribu uzsvērt, ka ir būtiski par nāvi šad un tad padomāt. Vienmēr var uzdot jautājumu, kas tikai sākotnēji šķiet dīvains, proti, vai nāve ir tavs draugs vai ienaidnieks? Atcerieties filmu Satikt Džo Bleku, kas ir par tikšanos ar nāvi…
– Jāsaka gan, ka tur nāve ir ļoti pievilcīgā – Breda Pita – veidolā.
– Un tas nav nejauši. Jo nāve nav tikai ienaidnieks. Pārdomas par savu galīgumu var būt ļoti noderīgas. Tas ir tāpat kā skatīties uz kaut ko spilgtā saulē – nav iespējams ilgi, ilgi pat būs kaitīgi, bet uz mirkli ļauj ļoti daudz ko izgaismot. Ir teiciens, ka fiziskā nāve mūs nogalina, bet ideja par fizisko nāvi mūs izglābj. Izglābj pašu dzīvi. Jo ļauj dzīvot ar jēgu. Citādi – kāpēc lai es vispār kaut ko darītu, ja reiz dzīvošu mūžīgi? Līdz ar to ļoti daudz kam zūd jēga.
Ir mīts par grieķu dievu Zevu, kas aprakstīts Žana Žirodū drāmā par Amfitrionu. Viņš iemīlējās mirstīgā sievietē un kādu laiku nolēma padzīvot starp cilvēkiem. Un atgriežoties draugam teica – mēs nekad nebūsim tādi kā zemes cilvēki. Mēs nekad nevarēsim piedzīvot to, ko piedzīvo viņi. Jo viņa – Zeva mīļotā sieviete – teikusi dieva ausij nesaprotamus vārdus: tas bija tad, kad es biju jauna. Tas būs tad, kad es būšu veca. Kad es nomiršu… Zevs ir pārsteigts, kā cilvēki piedzīvo daudzas lietas, tikai pateicoties tam, ka saprot – viņu dzīve ir galīga. Par to reizēm ir vērts padomāt. Bet, protams, par to nevar un nevajag domāt nemitīgi, tāpat kā saulē nevar raudzīties nemitīgi. Jo tad var parādīties otra galējība – ka neko jau nevajag. Jo tāpat jau mūsu dzīve beigsies.
Ja attiecībās ar vecākiem kaut kas palicis neatrisināts, tas jārisina neatkarīgi no tā, vai viņi vēl ir dzīvi vai jau aizgājuši.
– Vai var sevī radīt vai izkopt veselīgu attieksmi pret nāvi?
– Attieksme pret nāvi, tāpat kā daudz kas cits mūsu dzīvē, ir saistīta ar drošības izjūtu – tā ir pilnīgi iracionāla sajūta, ko māte iedod bērna agrīnā vecumā ar savu klātbūtni. Sajūta, ka viņš ir drošībā un pasargāts, tajā skaitā arī no nāves. Tas ļauj veidot ar to veselīgākas attiecības arī turpmāk. Jo, ja cilvēks pašos pamatos jūtas ļoti nedrošs, tur parasti ir bažas arī par savu fizisko izdzīvošanu. Taču pieaudzis cilvēks ir tas, kurš uzņemas atbildību pats par savu dzīvi un savu attieksmi, un pie tā var strādāt.
– Mēs runājām par bērnību. Bet kas attieksmē pret nāvi notiek tālāk, kad cilvēks pieaug?
– Kopumā pirmajā dzīves pusē mēs par nāvi tomēr domājam mazāk. Arī tāpēc, ka katrā dzīves posmā cilvēkam ir savi uzdevumi. Pirmajā pusē svarīga ir sociālā dzīve – piepildīt sevi profesionāli, izveidot ģimeni, tas parasti paņem daudz spēka un enerģijas. Bet pusmūžā šie jautājumi vairāk vai mazāk ir atrisināti un zaudē lielo aktualitāti (vismaz tā tam vajadzētu būt). Parādās jautājums: un tas ir viss? Vairs nekā arī nebūs?
Starp citu, ļoti svarīga lieta, ko vecāki var nodot saviem bērniem, ir pieredze, kā viņi noveco.
– Klasiskie pusmūža krīzes jautājumi.
– Jā, tas ir process, kura laikā jātiek galā ar visiem lielajiem dzīves jautājumiem. Aizvien grūtāk ir atrast kaut kādus ārējus mērķus. Jo – ko un cik daudz vēl vajag sasniegt, lai beidzot pietiktu? Un arī nāve ir viens no šiem lielajiem jautājumiem. Domas par nāvi, par dzīves galīgumu patiesībā ir diezgan nopietna daļa no tā, ko dēvējam par pusmūža krīzi. Pirmām kārtām fiziskās novecošanas dēļ. Pat ja fiziskā veselība pagaidām ir kārtībā, pirmās pazīmes tomēr parādās.
– Un noteikti arī tas, ka nereti apmēram šajā vecumposmā aiziet vecāki.
– Jā. Kamēr vecāki ir dzīvi, viņi pilda to svarīgo bufera lomu starp mani un nāvi, radot sajūtu, ka starp mums stāv iepriekšējā paaudze. Bet tad vecāki nomirst, un tu saproti, ka esi pirmais šajā rindā. Grozies, kā gribi, četrdesmit un piecdesmit gadu vecumā tomēr esam tuvāk nāvei nekā agrā jaunībā. Šo jautājumu, protams, nevar atrisināt. Bet savu attieksmi pret to var mainīt, un jēga notiekošajam ir āatrod.
– Vecāku aiziešana ir skumjš notikums vienmēr. Tas ir skaidrs. Tomēr dažkārt sajūtas ir pretrunīgas, parādās arī kaut kas neizrunāts – dusmas, vainas apziņa, varbūt pat atvieglojums. Piemēram, ja attiecības bijušas konfliktu pilnas vai pirms aiziešanas bijusi ilga un mokoša slimošana. Kā ar to tikt galā?
– Patiesībā sērošana var ietvert sevī ļoti dažādas jūtas, un tās tiešām var būt visai pretrunīgas. Tas, ka mums ir žēl kāda cilvēka, vēl nebūt nenozīmē, ka mēs nevaram uz šo cilvēku būt par kaut ko dusmīgi. Var būt ļoti dažādas jūtas, arī atvieglojums. Bet ko es gribētu uzsvērt – ja attiecībās ar vecākiem kaut kas palicis neatrisināts, tas jārisina neatkarīgi no tā, vai viņi vēl ir dzīvi vai jau aizgājuši. Un pieaugušam cilvēkam vajadzētu būt gana nobriedušam, lai saprastu, ka atbildību par savu dzīvi uzņemas tikai viņš pats, nenoveļot kaut ko vairs uz vecākiem. Lai kādas būtu bijušas manas attiecības ar vecākiem, atbildību par savu dzīvi uzņemos es.
Lai kādas būtu bijušas manas attiecības ar vecākiem, atbildību par savu dzīvi uzņemos es.
Var būt arī tā, ka vecāku zaudējums, it īpaši, ja noticis agri, var ļaut vecākus idealizēt. Mēs vienmēr varam iedomāties, cik gan citādi viss varētu būt… Ak, ja man mamma būtu dzīva… Ak, ja man būtu bijis tētis… Taču tās ir tikai fantāzijas, nereti traucējošas. Neatkarīgi no tā, vecāki ir dzīvi vai miruši, mēs nesam to mantojumu, ko esam saņēmuši, un, ja tas rada problēmas, jārisina psihoterapijā. Jāsaprot, ka attiecību pieredze ar vecākiem ir būtiska vienmēr – laba vai slikta, bet tā vienmēr atstāj mantojumu.
– Mazliet dīvaini: vecāki aiziet, liekas, viss beidzies, tomēr jārisina ar viņiem attiecības…
– Protams, veselīgas attīstības ainā mēs šīs attiecības atrisinām vecumposmā no jaunības līdz mūža vidum. Jo attiecības ar vecākiem ir mūsu pirmās tuvās attiecības un daudz ko no tām pēc tam projicējam uz citām attiecībām – gan dzīves partneriem, gan – un jo īpaši! – uz to, kā veidojam attiecības ar autoritātēm: ar skolotājiem, ar vadītājiem darbā. Ja paanalizē, tajā posmā mēs daudz ko darām, izreaģējot attiecības ar vecākiem. Nonākot pusmūžā, cilvēkam vajadzētu kļūt par autoritāti pašam sev. Ir uzkrāta pietiekama dzīves pieredze, lai kļūtu par autoritāti sev. Un tad tas vairs nav jāprojicē uz citiem. Katrā ziņā šīs attiecības ir svarīgas visa mūža garumā. Un, izrevidējot attiecības, ir svarīgi panākt izlīgumu – vienalga, vai pirms vecāku nāves vai pēc tās.
– Mēs saprotam, ka vecāki aizies, un šīs apziņas dēļ attiecībām vajadzētu būt aizvien vairāk sargājamām, taču gadās, ka ir pretēji – saprasties aizvien grūtāk.
– Novecot arī ir māksla, un ne katram tas izdodas. Jo arī mūža beigās cilvēkam ir savi iekšējie jautājumi un uzdevumi, un tie ir jārisina. Kā sadzīvot ar fizisko novecošanu, kā aiziet no aktīvās dzīves, kad tu vairs neesi sociāli nozīmīgs, kā nepārlikt atbildību par savu labsajūtu uz bērniem. Un arī – kā sadzīvot ar visu savu dzīves pieredzi. Tas ne vienmēr ir viegli. Gadās, ka cilvēks nevar samierināties ar to, ko savā dzīvē piedzīvojis, ko izdarījis vai ko nav izdarījis. Tad viņam ir grūti ar sevi un arī ar citiem.
Baidoties sāpināt viens otru, cilvēki vairs nerunā par būtisko un tā arī pazaudē viens otru.
– Kad vecāki noveco, viņi šķiet vārgāki, rodas kārdinājums pasargāt, visu nestāstīt… Liekas, ja nu sirds neizturēs.
– Un tas nav pareizi. Tas ir līdzīgi, kā izvairās runāt par svarīgiem jautājumiem ar bērniem. Esmu redzējusi, kā, baidoties sāpināt viens otru, cilvēki vairs nerunā par būtisko un tā arī pazaudē viens otru. Ir ļoti svarīgi uzturēt komunikāciju, nebaidīties runāt, jo mēs nevaram kādu ievainot, runājot par to, kas ir. Mēs vairāk varam ievainot, izvairoties runāt.
Starp citu, ļoti svarīga lieta, ko vecāki var nodot saviem bērniem, ir pieredze, kā viņi noveco. Kā gūt panākumus, mēs jau pusmūžā droši vien paši zinām, bet – kā novecot – to skatāmies no vecākiem. Vai viņi noveco ar rūgtumu vai parādās vecuma labākā dāvana – viedums. Bērniem ir svarīgi, kā vecāki jūtas, vai ir laimīgi, un tur nav tikai rūpes. Tur ir arī cerība, ka tas ir iespējams – harmoniski novecot. Svarīgi to bērniem iedot.
