Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
1
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ierodoties darbā, secinu, ka nav ne Unas, ne Laumas. Kas – man kafija vienai jādzer? Esot gripa. Una raksta, ka esot baigi slikti. Pašai nav spēka, bet sīkajam 40 grādu. Jau otro dienu. Lai es dzerot citronūdeni un graužot ķiploku. Gripa esot maita!
Arī sekretāre Liene izskatās aizdomīgi sagurusi. Un kāsē. Jūtoties slikti. Pēcpusdienā viņa jau vienkārši guļ mūsu mazajā atpūtas telpā uz zilā dīvāniņa. Acis tādas jokainas. Jūtot karstumu. Piešauju roku viņai pie pieres. Mamma mia! Gandrīz apdedzinos.
– Tu ko – jukusi? Marš, mājās! Tev taču temperatūra!
– Bet ģimenes ārstam akūtā stunda vēl tikai pēc stundas!
– Man gan izskatās, ka te jāzvana 113, nevis jāgaida vizīte.
No rīta ir skaidrs, ka Lienei ir gripa. Eksprestests un ģimenes ārsts ir vienisprātis. Pēc šīs ziņas jokaina kļūst gan puspensionētā Regīna, gan datortīklu guru Mārtiņš. Regīna atprasās jau pusdienas laikā. Jūtot vājumu. Sisadmins iemet kopējā darba čatā aizdomas, ka gripa varētu būt visur, jo mums taču ir tas siltumpūtējs, skaidrs, ka baciļi lidojot visapkārt. Pēc sekundes Inga un Juris reizē rauj vaļā logus. Birojā kļūst tikpat auksts kā laukā. Ietinos jakā. Jukuši!
Pēc stundas Inga sāk kāsēt kā pīpmanis ar stāžu. Šefs kļūst balts: «Nē, nē, nē, tikai ne šonedēļ, Inga! Mums rīt tie zviedri! Visa delegācija. Prezentācija, apspriešana! Lūdzu, pat nedomā!»
Nākamajā dienā īsziņa no šefa atnāk jau 6 no rīta: «Anna, baigie sūdi! Inga nost, gripa. Regīnas nebūs, Juris neceļ. Velns, ko darām?!»
Ierosinu uzlikt uz firmas durvīm uzrakstu Gripas karantīna. Visi apmeklējumi aizliegti! Šefs uz šo joku pat neatbild.
Mierinu, ka prezentācijas taču jau gatavas. Būšu laikus. Uzvārīsim kafiju, man ir riekstu grozs, noformēsim galdu un izkulsimies.
Šefs īsziņā atsūta niknu, sarkanu sejiņu un otru, kas vemj. Nezinu, ko viņš ar to domā. Joņoju uz darbu un galvā risinu monologu angliski. Skaidrs, ka būs jārunā. Ilgi un daudz. Šefs stāv atpūtas istabā un krāmējas ar krūzītēm. Izmeties vienā kreklā un šlipsē:
– Anna! Joz pēc pīrāgiem. Atcerējos, ka lielajam bosam baigi garšo. Esot tipiski latviski. Es pats ar to kafiju!
– Es šoferi varu paķert?
– Ha, ha, ha! – šefa smieklos ir jau kaut kas no šausmu trilleru meistara Hičkoka agrīnās daiļrades.
– Valda sieva tikko zvanīja! Valdītim esot gripa!
Pa galvu pa kaklu skrienu uz konditoreju. Ak Dievs, kas par rindu! Kāpēc tie cilvēki nevar sev uzvārīt mājās auzu pārslu putru? Un ēst ar zemeņu zapti? Kāpēc viņiem tagad jātaisa rinda, lai nopirktu vienu kliju pīrādziņi un to… nu… ar kanēli? Nē, ar kanēli nē, kas jums ar biezpienu ir? Tikai šitā apaļā?
Zvana šefs. Goda vārds – psihs!
– Anna! Es aplējos! Tas stulbais automāts man uzgāza kafiju! Pa visu vēderu! Tev pa ceļam nav kāds kreklu veikals? Ieskrien un paņem man vienkāršu baltu kreklu!
– Šef! Astoņos no rīta?!
Zviedri nez kāpēc par visu ir sajūsmā. Es gan domāju, ka tas ir karsto pīrāgu un saldo ķiršu kabatiņu dēļ. Latvija vienmēr esot izcila! Nu, šaubu nav! Un Anna esot tik izcila darbiniece! (Varētu jau indīgi piebilst – pēdējais nesaslimušais, jo nolikušies slimības gultā principā ir visi mūsējie).
Skatos uz šefu un kožu vaigā. Gribas smieties. Tikai es un viņš zinām, ka tas baltais, kas viņam mugurā, ir mana lieliskā, baltā kreklblūze no Cos. Turu darbā visādam gadījumam. Un, kopš mūsdienu vīrieši ir notievējuši kā sausiņi, bet sievietes skaidri zina, ka sāks to darīt tieši rīt, izmēram vairs nav nozīmes. Manā kreklā viņš gan drusku atgādina grupas Instrumenti foršā Šipkēvica un kaut kāda modes blogera krustojumu. Bet Latvija taču ir oriģināla visās jomās un mēdz pārsteigt! Tāpat kā gripa!
