Psihoterapeits Māris Siliņš: «Pusmūža krīze ir pēdējā iespēja atrast dzīvei jēgu»

Iespējams, MĀRIS SILIŅŠ daudzus nomierinās – arī viņš, pats būdams psihoterapeits, nav spējis izvairīties no pusmūža krīzes. Par laimi, tā nav nedziedināma slimība, bet gan pamudinājums atlikušo dzīvi nodzīvot saskaņā ar sevi. Par to tad arī šai sarunā — kā atrast dzīvei jaunu jēgu?
Psiholoģija
Aiva Alksne
11. marts

Saglabāt

Foto: No izdevniecības ŽURNĀLS SANTA arhīva
Māris Siliņš

«Es ticu Junga atklājumam, ka zemapziņa tikai daļēji ir mūsu personīgās pieredzes apkopojums. Zemapziņa sevī ietver arī to grandiozo pieredzes ceļu, ko cilvēce ir gājusi pirms mums. Ja šādi paskatāmies, tad saprotam, ka mūsu psihei ir neizsmeļami resursi, kuri brīdī, kad tiem pieslēdzamies, ir spējīgi veicināt mūsu atveseļošanās procesu. Sadzirdēt šo dabas un cilvēces noietā ceļa balsi sevī un paļauties uz to – tas lielā mērā var palīdzēt cilvēkam tikt galā ar sevi un savu dzīvi šodien,» saka Māris Siliņš.  Viņš uzskata, ka psihoterapeita loma no šāda viedokļa ir, ka viņš drīzāk ir kas līdzīgs ceļvedim vai gidam. Nevis kādam, kurš nu būs tas, kas teiks: tagad ir jādara tā vai jādomā tā, vai jājūtas tā. «Jo vairāk tiekos ar cilvēkiem un jo ilgāk strādāju ar viņiem, jo lielāks respekts man ir pret psihi un psihes pašatveseļojošiem mehānismiem. Mana pēdējā definīcija tam, kas varētu būt augstākais punkts, ko psihoterapeits savā praksē var sasniegt, ir – būt par zemapziņas tempļa priesteri,» piebilst psihoterapeits. «Vispār jau traks var kļūt, domājot, cik daudz gadu aiz muguras šajā profesijā. 1992. gadā aizgāju no darba psihiatriskajā slimnīcā un pievienojos Latvijas Ģimenes centram psihoterapeita statusā.»

– Vai šajā laikā ir mainījies to jautājumu loks, kurus cilvēki nāk pie jums risināt?

– Pamattēmas, ar kurām cilvēki nākt tikt skaidrībā vai meklē palīdzību, ir kopumā nemainīgas. Tas būtiskais, ko pats šajā laikā esmu iemācījies atpazīt un saprast, – vai brīdis, kad cilvēks meklē psihoterapeita palīdzību, tiešām ir īstais. Jo cilvēki, protams, meklē palīdzību, bet vai tas, kas viņiem vajadzīgs, ir tieši psihoterapeits? Bieži saproti, ka – nē. Terapija palīdz cilvēkam tikt galā ar iekšēju konfliktu. Tas rodas tad, kad viena personības daļa attīstās, bet ir spēks, kas to bloķē un neļauj cilvēkam iet tālāk. Kad cilvēks saskaras ar šādu iekšēju konfliktu, tad ir gana daudz psiholoģisku ciešanu.

Daudzi pietiekami daudz varējuši aizbraukt, ieraudzīt, izdzert, izmīlēt, un nu nāk apjausma, ka nekā jauna vairs ārpusē nav.

Diezgan bieži tas ir arī laika jautājums – kamēr nonāc līdz atziņai, ka tas, ar ko jātiek galā, ir iekšējs konflikts. Cilvēki tad parasti saka: lielākā problēma sev esmu es pats. Un tā arī ir – cilvēks saprot, ka netiek galā ar savām iekšējām pretrunām. Līdz zināmam brīdim mums šķiet, ka ir kādi ārēji spēki, ietekmes, kas neļauj vai traucē dzīvot. Bet nonākt līdz atziņai par iekšēju konfliktu – tas pats par sevi ir būtisks solis. Un arī konfrontācija ar savām iekšējām pretrunām ir gana grūts un nebūt ne vienkāršs process – gan apzināt to, gan atrisināt, atrodot citu iekšējā līdzsvara punktu.

Līdz ar to psihoterapijā nepieciešams faktors vai izejas punkts ir tas, ka cilvēks cieš, pārdzīvo šīs savas iekšējās grūtības. Ciešanas tad arī ir virzītājspēks tam, ka cilvēks ir gatavs darīt šo grūto darbu – ieskatīties sevī dziļāk. Un tas ir diezgan nemainīgi. Vienīgais, kas šajos gados radikāli mainījies, – psihoterapija ir kļuvusi par reālu mūsu dzīves sastāvdaļu. Tas vairs nav nekas ekstraordinārs. Domāju, vairums arī neslēpj, ka iet terapijā. Līdz ar to cilvēki kļuvuši vairāk izglītoti, zina, ko nozīmē psihoterapija. Bet, kā jau teicu, reāli tā notiek tikai tad, kad ciešam un pārdzīvojam, kad par kaut ko dziļi un nopietni sāp sirds. Kaut ko reāli mainīt savā dzīvē mēs nevaram, pamatojoties tikai uz prāta lēmumu.

– Jūs godīgi esat atzinis, ka diezgan smagi piedzīvojāt pusmūža krīzi.

– Man šobrīd skaidrs kā āmen baznīcā, ka viens no iemesliem, kāpēc aizgāju mācīties Junga analīzi, bija mana pusmūža krīze. Gribēju ar to tikt galā, jo jutu, ka es ciešu, un tas, kas iepriekš mani pavilka, vairs neizrauj un nepriecē. Es domāju, ka neviens cilvēks nevar īsti izvairīties no pusmūža krīzes.

Cilvēka laiks ir smilšu pulkstenis. Kamēr smilšu pulkstenī vairums smilšu graudiņu tikai gaida savu kārtu slīdēt lejā, ir diezgan viegli nedomāt par laiku, jo ir sajūta, ka viss vēl priekšā.

Jau vairākus gadus man darba telpā ir smilšu pulkstenis, diemžēl tā rādītais laiks ir par īsu, lai es varētu ar to fiksēt sesijas ilgumu. Ja man tāds smilšu pulkstenis būtu, es sienas pulksteni novāktu. Redziet, mūsdienu pulksteņi melo, jo rāda planetāro laiku. Rada ilūziju, ka laiks iet pa apli. Bet tā nav taisnība. Cilvēka laiks ir smilšu pulkstenis. Kamēr smilšu pulkstenī vairums smilšu graudiņu tikai gaida savu kārtu slīdēt lejā, ir diezgan viegli nedomāt par laiku, jo ir sajūta, ka viss vēl priekšā.

– Kā piektdienas vakarā, kad zini – būs divas brīvas dienas.

– Jā! Un gan jau es paspēšu izdarīt šo un paspēšu to. Pusmūžs ir tas brīdis, kad smilšu pulkstenis ir viduspunktā un cilvēks diezgan skaidri saprot – tā nav taisnība, ka viss vēl ir priekšā. Jā, ir vēl palicis kāds mirklis laika, bet tas ir jau diezgan ierobežots. Šajā brīdī cilvēks apzinās, ka viņš ir mirstīgs. Pusmūžā nāve kļūst par realitāti: sāk slimot un no dzīves aiziet vecāki, pēkšņi uzzini – ups, tavs klasesbiedrs ir saķēris kaut ko, kas aizvedis viņu taisaulē. Protams, bojā iet arī jauni cilvēki, notiek katastrofas, nelaimes gadījumi, ir fatālas slimības, bet tie ir traģiski gadījumi, taču šajā vecuma posmā tas ir citādi, jo tu saredzi – nāve ir likumsakarība. Jautājumi par mūsu mirstību attiecas ne tikai uz mūsu apzināto psihes daļu, bet arī uz mūsu zemapziņu. Tā dod mums dažādus signālus, kas liek padomāt par nāvi. Tas arī ir lielais pagrieziena punkts. Faktiski pusmūža krīze ir lielākā pāreja, ko mēs dzīves laikā piedzīvojam. Tā dod stimulu cilvēkam pievērsties savai iekšējai pasaulei, lai noskaidrotu, kas tur īsti notiek, un tad saskaņā ar to, ko viņš ir ieraudzījis vai sapratis, atlikušos gadus nodzīvot, esot lielākā harmonijā ar sevi.

Es domāju, ir normāli, ka līdz noteiktam brīdim mēs diezgan lielā mērā pildām ārpasaules pasūtījumu: mums ir jāatrod sava vieta sabiedrībā, jāatrod profesija, jānopin sava ligzdiņa un jāizauklē tajā putnēni, līdz viņi paši iemācas lidot. Ir ļoti daudz lietu, kas mūs dzen uz priekšu. Protams, nevajadzētu domāt, ka līdz pusmūžam cilvēks absolūti nedomā par sevi un savām dziļākajām vajadzībām, – tā nebūtu taisnība. Bet tomēr līdz zināmam vecumam mūsu dzīvē lielāka nozīme ir dažādiem ārējiem dzinējspēkiem, kas uztur mūsu kustību tālāk uz priekšu.

Taču pusmūža krīze bieži vien ir pēdējais un stiprākais klauvējiens no mūsu zemapziņas puses, kas saka: vai nu tu man pievērsīsies tagad vai nekad vairs. 

– Kas jūsu gadījumā bija iemesls tam, ka dzīve vairs nebija laimīga?

– No savas pieredzes varu teikt, ka arī darbs psihoterapijā nav panaceja pret pusmūža krīzi. Manā gadījumā ne tik daudz parādījās jautājums, vai es daru to, kas man ir jādara. Drīzāk – cik dziļi un kā es daru to, ko daru? Neapšaubāmi – arī strādājot psihoterapijā, cilvēks nav pasargāts no rutīnas. Tāds jau arī ir viens no pusmūža krīzes jautājumiem: vai tiešām visas šīs iestrādātās shēmas un tas, ko esmu iemācījies, ir viss manā dzīvē? Vairāk nekā jauna nebūs? Patiesībā tas ir ļoti līdzīgi kā ar klasisko stāstu par cita vai jauna partnera meklējumiem… Es domāju, ka bieži vien tie ir izmisīgi centieni atrast kaut ko jaunu sevī.

Ja skatos uz smilšu pulksteni un domāju – tas ir viss, ko savā dzīvē esmu iemācījies un sastrādājis, sasniedzot viduspunktu, un no šī brīža nekas jauns vairs klāt nenāks, un arī tas, kas ir bijis, ies mazumā, – tad tā ir diezgan baisa izjūta… Ja paliek pie tā, tad cilvēks psiholoģiski mirst. Un dažkārt pusmūža krīzē cilvēks arī pie tāda risinājuma vai secinājuma nonāk – viņš paņem savas čības, aliņu, apsēžas pie televizora un gaida nāvi.

Gados jaunāks partneris mazliet rada ilūziju, ka es tagad restartēju laiku.

Taču pusmūža krīze bieži vien ir pēdējais un stiprākais klauvējiens no mūsu zemapziņas puses, kas saka: vai nu tu man pievērsīsies tagad vai nekad vairs. Tieši tā es to saprotu un izjūtu – pusmūža krīzes pamatuzdevums ir likt cilvēkam atrast jaunu dzīves jēgu. Un darīt to tiešām apzināti. Nevis vispārīgi, bet ļoti konkrēti, saistībā ar sevi. Kas tad es esmu? Kas tieši man ir vajadzīgs? Kas man vēl ir jāizdara, lai ir sajūta, ka esmu nodzīvojis pilnvērtīgu dzīvi. Pusmūžs diezgan bieži liek cilvēkam vairāk domāt par garīgo pasauli. Un mēs taču paši to redzam – ja kāds piedāvā gudru un mūsdienīgu garīguma konceptu, tad izrādās, ka cilvēki pēc tā ir izslāpuši tā, ka maz neliksies. Piemērs tam ir Jura Rubeņa Elijas nams.

Pusmūžā cilvēks diezgan skaidri saprot, ka tur, ārpasaulē, jau tās laimes nav. Ne velti šī atziņa visvairāk trāpa tiem, kuriem – kā tas ir daudziem mūsdienu sabiedrībā – iespēju ir pietiekami daudz. Viņi pietiekami daudz varējuši aizbraukt, ieraudzīt, izdzert, izmīlēt, un nu nāk apjausma, ka nekā jauna vairs ārpusē nav. Viss kļūst garlaicīgs, visu tu jau zini – aizbrauksi uz siltajām zemēm, būs tur saule, okeāns… Nu un? Ārpasaulē ir daudz jauna tikai tad, ja vari tai piekļūt caur sevi. Caur kaut ko jaunu sevī. Līdz ar to jautājums par cita skatpunkta atrašanu sevī pusmūžā kļūst eksistenciāls.

Noteikti ir cilvēki, kuri gan savas personības, gan dzīves struktūras dēļ pusmūža krīzi piedzīvo smagāk un grūtāk, citi – vieglāk, taču tā nav kaut kāda smaga un neizbēgama slimība. Bet tas tik un tā ir laiks, kurš liek ikvienam cilvēkam padomāt. Jo sevišķi, ja cilvēks ir ieradis domāt. Ja līdz tam šāda ieraduma nav bijis, šaubos, ka to ir iespējams tik ātri vai radikāli izmainīt.

Es absolūti negribu teikt, ka pusmūža krīze nozīmē partnera maiņu. Ja pāris bijis kopā desmit, divdesmit gadu, viņus saista dziļas un nopietnas saites, kuras nav reāli pilnībā pārraut.

– Bet tad var mainīt partneri!

– Diezgan bieži pusmūža krīzes signālzvaniņš ir attiecību krīze. Ja cilvēks atjēdzas, ka profesionālā dzīve vairs nav tik piepildoša, tik radoša vai uzrunājoša kā iepriekš, viņš kādu laiku var vilkt tālāk un par to nedomāt. Attiecībās tā nevar. Un vēl jāņem vērā, ka, mums sasniedzot pusmūžu, bērni parasti jau ir pieauguši un dodas paši savā dzīvē. Jautājums par bērniem kā vienu no centrālajām asīm attiecībās pamazām no dienas kārtības tiek noņemts. Līdz šim laikam samērā mierīgi var izdzīvot ar to, ka mūs vieno kopīgas rūpes, pienākumi un atbildība, kas, protams, ir forši un svarīgi, bet tagad ar to vien nepietiek. Brīdī, kad bērni dodas prom, rodas labs jautājums: kas vēl mūs saista? It sevišķi, ņemot vērā nosacījumu, ka pusmūžs katru individuāli uzrunā meklēt jēgu vai piepildījumu savai dzīvei. Un kā tad tas būs mums kopīgi? Visbiežāk reālajā dzīvē tas parādās līdz ar trešo lielumu – jaunu partneri. Redzot, kas notiek dzīvē, tas būtu ļoti vienkāršoti – domāt, ka tikai vīrietim parādās cita, jaunāka, sieviete. Zinu arī sievietes, kurām šajā laika posmā rodas sajūta: man vajag kaut ko citu. Ir svarīgi apzināties – tas kaut kas cits ir tās vajadzības, kas parādās cilvēkam pusmūža krīzē. Vai cits partneris ir panaceja? Vai viņš atbilst tam kaut kam citam, ko meklēju? Tas ir ļoti liels un kopumā neatbildams jautājums. Es teiktu, ka visdrīzāk pilnā mērā mūsu vajadzību pēc kaut kā cita jaunais partneris neapmierina.

Stāsts par to, ka vīrietis pusmūžā saiet kopā ar krietni jaunāku partneri, velkas mums līdzi no pagājuša gadsimta vidus, jo tad tiešām tā visbiežāk notika. Lai gan, protams, gados jaunāks partneris mazliet rada ilūziju, ka es tagad restartēju laiku. Cilvēki taču mūždien ir sapņojuši par jaunības eliksīru. Un šī izvēle sniedz iespēju pašam atjaunināties. Turklāt otrs tad tieši ir tajā punktā, kad tiek vīta ligzdiņa un domāts par bērniem. Var jau mēģināt visu to ciklu iet vēlreiz, tā teikt, liekam jaunu bildi iekšā, bet tas jau nav tas jaunais piepildījums, ko cilvēka dvēsele meklē pusmūžā. Daudz jēdzīgāk ir tad, ja atrodam cilvēku, ar kuru kopā ir sajūta: ar viņu man ir daudz vairāk pa ceļam nekā ar bijušo. Tomēr ar to es absolūti negribu teikt, ka pusmūža krīze nozīmē partnera maiņu. Ja pāris bijis kopā desmit, piecpadsmit, divdesmit gadu, viņus saista dziļas un nopietnas saites, kuras nav reāli pilnībā pārraut. Jo piedzīvots ir tik daudz!

Ja mums vairs nav nekā jauna, ko uzzināt, tad tā jau ir nāve.

Tāpēc reizēm cilvēki nešķiras tādā klasiskajā versijā, bet turpina funkcionēt tā dēvētajā svētdienas vai vīkenda laulībā, kas, starp citu, ir diezgan izplatītas rietumu pasaulē. Katram ir savas finanses, sava dzīvesvieta, taču sestdienu un svētdienu viņi pavada kopā. Arī tas ir variants, kā kopdzīve var mainīties, ja nav iespējams kopā katram virzīties pa savu ceļu. Jebkurā gadījumā tas ir jautājums par to, kā pārmaiņas, ko nes līdzi pusmūža krīze, atbalsojas attiecībās. Taču tas patiesi ir labs jautājums, ko varam viens otram uzdot: ja šobrīd gribam atlikušo dzīves posmu nodzīvot pilnvērtīgi un saskaņā ar sevi, tad cik tas mums savstarpēji saskan? Cik lielā mērā varam būt ceļabiedri arī šajā punktā? Garīgie meklējumi, ko pieminēju, dažkārt aizved cilvēkus ļoti atšķirīgā virzienā. Un kā tad būt kopā?

– Nudien – kas to ir izdomājis, ka dzīvot ir vienkārši?

– (Smaida.) Tas ir viens no šokējošākiem dzīves mirkļiem, kad esi nodzīvojis pietiekami ilgi šajā pasaulē, daudz ko iemācījies, izdarījis un pēkšņi vienā dienā jūties kā izmests no laivas. Un vairs nesaproti, kā dzīvot tālāk. Divdesmit gadu vecumā ar šo jautājumu ir vieglāk samierināties. Tāpēc svarīgi būtu apzināties, ka mēs neesam robotveidīgas būtnes un mūsu rīcībā nav universālas shēmas, kā dzīvot. Arī neziņa, neskaidrība un iekšējs apjukums ir neizbēgami mūsu dzīves pavadoņi. Patiesībā tieši tas, ka domājam – bāc, man ir četrdesmit vai piecdesmit gadu, man vajadzētu zināt visu par dzīvi! – rada grūtības savu krīzi vispār apzināties. Mēs nekad nezinām visu par dzīvi un sevi, un pusmūža krīze tam ir labs atgādinājums. Ja mums vairs nav nekā jauna, ko uzzināt, tad tā jau ir nāve.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Māja

Receptes

Dārzs