Problemātiskas lielās darīšanas

Veselība
Anija Pelūde
Anija Pelūde
3. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Šīs darīšanas patiešām ir lielas – nozīmīgas. Turklāt, ja neizdodas, kā nākas, kļūst vēl ietekmīgākas. Vārdu sakot, tavas dzīves īstās pavēlnieces. Skaidro proktologs un kolorektālais ķirurgs Dr. Kaspars Snipe.

– Vispār jocīgi… Kad bērns ir mazs, mēs priecājamies par jebkuru viņa kakiņu, it sevišķi, ja tā ir normāla. Tātad viss darbojas, kā nākas. Arī vārds kaka ir pieņemams. Vēlāk, kad mazulis savu dārgumu ir atstājis podiņā, sitam plaukstas un viņu slavējam. Viss šķiet tik dabiski un pašsaprotami! Bet tad pēkšņi sākam kautrēties no šī procesa. Pat tik ļoti, ka grūti izvēlēties kaut vai šim sarunas tematam nosaukumu. Dibena nebūšanas, par anālo atveri, par tūpli… Lai gan patiesībā tēma ir par sliktu, apgrūtinātu kakāšanu. Un tā ir ne mazāk svarīga kā, piemēram, slikta sirdsdarbība vai slikta elpošana.

Meitenes arī pieņemšanā man saka: «Pagāja ilgs laiks, lai saņemtos atnākt pie ārsta…»

Es būtu priecīgs, ja cilvēki arvien vairāk saprastu, ka proktoloģija ir tāda pati medicīnas nozare kā kardioloģija, pulmonoloģija, dermatoloģija un citas: orgāns ir slims, un tas jāārstē. Bet par hemoroīdiem šoreiz es nepavisam negribētu runāt, tā ir tik daudz malta tēma… Es par ko citu – ir tāds termins obstruktīvais defekācijas sindroms jeb ODS, katrā pieņemšanā pie manis atnāk vairākas pacientes ar šādu problēmu.

– Obstruktīvs nozīmē…

– …funkcionāla aiztaisīšanās, aizslēgšanās, kad mazinās caurejamība. Šinī gadījumā obstruktīvs nozīmē – zarnu satura evakuācijas traucējumi. Tā ir lieta, par ko sievietēm būtu jāzina.

 – Kāpēc sievietēm?

– Vienkārši tā biežāk skar meitenes. Vīriešiem ODS arī ir, bet krietni retāk. Nenoliedzami te savu lomu spēlē grūtniecība.

Uzskata tā: divreiz dzemdējušām sievietēm apmēram 60 procentiem ir ODS, bet trīs reizes dzemdējušām – 80 procentiem.

– Ūja, vai tiešām?!

– Jā, bet tas ir stāsts par dzīves kvalitāti un par to, cik godīgi mēs izturamies pret sevi. Nav jāmēģina sev iestāstīt, ka «man viss ir kārtībā…».

Protams, dzemdības ir dabisks, tomēr traumējošs process. Izstumšanas fāzē dzemdētāja sāk spiest bērniņu laukā. Ja viss notiek harmoniski, tad starpenes audi, kas ir ļoti elastīgi, padodas, iestiepjas, un bērniņš tiek ārā, lieki netraumējot savu māmiņu. Tomēr bieži vien sieviete, izjūtot ļoti nepatīkamu, mazuļa galviņas radītu, stiepjoši plēsošu sajūtu starpenē, sāk sevi neapzināti it kā sargāt, nepietiekami atslābināties. Rezultātā pēdējā barjera mazuļa ceļā uz piedzimšanu – starpenes muskulatūra – krampjaini savelkas un stipri apgrūtina viņa nākšanu pasaulē. Ja sieviete, par spīti sāpēm, spēj atslābināties, tad ir labi, bet, ja ne, iespējami plīsumi.

Ir vēl citi iemesli, kāpēc starpene grūti padodas iestiepšanai, un mēdz notikt dažādu pakāpju spontānie plīsumi. Tos, kurus pamana, mediķi sašuj. Arī, ja bijusi vajadzība iegriezt starpeni – veikt epiziotomiju, kas paplašina dzemdību ceļus un palīdz bērniņam nākt pasaulē.

Taču lielākā problēma ir nepamanītie jeb nediagnosticētie plīsumi un jo īpaši anālā sfinktera jeb slēdzējmuskuļa bojājumi.

Tiem mēdz būt vēlīnas sekas. Arī medicīnas literatūrā runā par to, ka dzemdības atstāj ietekmi uz dzīves kvalitāti menopauzes vecumā, kad sievietes organismā samazinās estrogēnu daudzums. Šie sievišķie hormoni aizkavē novecošanu, palīdz saglabāt muskuļu šķiedru daudzumu un spēku. Ja estrogēnu sāk trūkt, parādās krunciņas sejā.

Tas pats notiek dibengalā, arī tur muskulatūra kļūst vājāka, un, kad sievietei būtu jākļūst par laimīgo vecmāmiņu, viņa pārtop par īgnu vecmāmiņu. Jo sievietei tuvojas vai ir jau iestājusies menopauze un daudzi audi sāk atslābt, un tas sāk izpausties vispirms kā gāzu nesaturēšana, tad fēču nesaturēšana vai – gluži otrādi – kā aizcietējumi un nespēja evakuēt izkārnījumu masas. Medicīnā šos traucējumus apzīmē ar ODS jeb obstruktīvās defekācijas sindromu. Proktologu žargonā mēdz dēvēt arī par sliktajām kakātājām.

Es biju Rīgas puika un atceros – kad maniem vecākiem sākās atvaļinājums, mēs apciemojām visas tantes dažādos Latvijas nostūros, tas bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums. Mana vecmāmiņa bija dzimusi 19. gadsimtā, un viņai bija daudz māsu… Tad es domāju: «Nu kāpēc viņas nekad nebrauc pie mums uz Rīgu?!» Vēlāk, kad pievērsos ārsta profesijai, sapratu: viņas kā normālas lauku sievas arī bija dzemdējušas ne reizi vien, un visām savos sešdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit un deviņdesmit gados noteikti bija urīna vai fēču nesaturēšana.

Manā acu priekšā ir deja vu – kad iebraucu pie kārtējās tantes pagalmā, kā jau laukos, ir novilkta veļas šņore un uz tās žāvējas palagi un dažāda izmēra lupatas. Toreiz nebija higiēnas preču kā mūsdienās… Re, kāpēc viņas nevarēja atbraukt līdz Rīgai! Viņas bija piesietas pie mājām.

Bet arī šodien manu pacienšu vidū ir daudzas kundzes, kuras ir spiestas pavadīt laiku mājās, jo ir neatliekamība, kad jāskrien uz tualeti, viņas nespēj paciesties. Jo notiek nepareiza muskulatūras darbība.

– Ir sievietes, kas mūsdienās cenšas bērniņu laist pasaulē ar ķeizargriezienu, lai neciestu starpene, lai nebūtu plīsumu…

– Taču pētījumos pierādījies, ka pārliecinošas atšķirības nav – ķeizars nepasargā sievieti no ODS un zarnu satura evakuācijas traucējumiem nākotnē.

Obstruktīvais defekācijas sindroms… Tas nav nekas jauns. ODS ir sena problēma, tikai nu pasaule ir iemācījusies šo lietu diagnosticēt. Arī Rietumos astoņdesmitajos gados to neprata. Būtiskais lēciens notika deviņdesmito gadu beigās un šī gadsimta sākumā. Parādījās diagnostikas metodes, ar kurām var ODS pierādīt – ka tā ir problēma nevis galvā, bet starpenē. Patiesībā ODS ietver daudzas un dažādas diagnozes. Es reiz skaitīju – man sanāca divdesmit divas.

Viena no obstruktīvā defekācijas sindroma galvenajām izpausmēm ir hroniski aizcietējumi, kad apgrūtināta vēdera izeja moka ilgāk par sešiem mēnešiem.

Aizcietējumi mēdz būt dažādi. Viena lieta ir, ka negribas iet uz tualeti, bet pavisam cita – ka gribas, bet nesanāk pakakāt. Tieši nesanākšana vairāk ir obstruktīvā defekācija.

Taču stāsts nav tikai par taisno zarnu – par jomu, ar kuru nodarbojos es! Aizcietējumi iet roku rokā ar urīna nesaturēšanu – stresa inkontinence, spastiskais urīnpūslis, tādas lietas… Tas ir stāsts par urīnpūšļa noslīdējumu, par rektocēlēm, kad taisnās zarnas sieniņas spiešanās vai evakuācijas fāzē izvelvējas, par dzemdes prolapsu jeb noslīdējumu – par visu, kas veļas laukā caur maksts dabisko atveri un ar ko vairāk nodarbojas ginekologi.

Kā jau sacīju, ODS ļoti aktivizējas vecumā ap 40–45–55 gadiem un pēc tam, kad sievietes organismā samazinās estrogēnu daudzumu. Tāpēc es kā proktologs ar visām četrām esmu par hormonu aizstājterapiju! Tā ir ginekologu kompetence – atļaut vai neatļaut konkrētajai pacientei šos preparātus lietot, bet konceptuāli pasaule ir sapratusi: sievietes, kurām ir izņemta dzemde, tām, kurām operēta starpene vai bijuši plīsumi dzemdējot, atrodas riska grupā, un HAT viņām noteikti aizkavē novecošanu un zarnu trakta funkcionālo traucējumu iestāšanos.

Vienīgi žēl, ka ODS ārstēšana ir maz atbalstīta no valsts medicīnas puses, jo tās ir relatīvi jaunas metodes, arī izmeklējumus valsts neapmaksā.

Modernajā kolorektālajā ķirurģijā un proktoloģijā mēs atpaliekam 15–20 gadus pat no Lietuvas. Šīs medicīnas nozares attīstās tikai maksas sektorā.

Vakar uz pieņemšanu atnāca kundze, un mēs runājām par perspektīvu. Viņa man stāsta, ka jau pirms gadiem trim četriem konsultējusies pie maniem kolēģiem, un toreiz viss atdūries pret maksu. Tad mēs šo jautājumu apskatījām no praktiskās puses. Lai izmeklētos, būs vajadzīga konkrēta naudas summa, bet arī tad, ja sapratīsim, kur ir vaina, un sāksim kaut ko lietas labā darīt, tas atkal būs maksas pakalpojums… Kundze to noklausījās un uzdeva loģisku jautājumu: «Vai man ir jēga izmeklēties, ja zinu, ka pēc tam neārstēšos?» Protams, ka nav jēgas! Nav vērts diagnosticēt slimību, ja neseko ārstēšana. Skaudri, bet patiesi.

– Pēc jūsu stāstītā sanāk, ka sieviete, kura laidusi pasaulē nevis vienu, bet vairāk bērnu, šajā ziņā ir vislielākā noziedzniece un valsts viņu par to soda, neattīstot un neapmaksājot ODS ārstēšanu?

– Diemžēl. Tā ir arī mana lielā sāpe.

– Bet, ja abstrahējamies no naudas, ko vajadzētu izmeklēt?

– Pirmā ir klasiskā apskate. Kad esam jauni un prāts nesas visādos virzienos, uz ko puiši parasti skatās? Vairākums – uz meitenēm. Un kas piešķir viņu dibenam formu un kustībiņas un piesaista puišu uzmanību? Viens no anatomiskiem parametriem ir gluteālā rieva – rieva starp dibena vaigiem…

Savukārt, kad estrogēna trūkuma dēļ muskulatūra kļūst vāja, gluteālā rieva sāk izlīdzināties. Tautā tā arī saka – nošļucis dibens.

To vizuālās apskates laikā ārsts var ļoti labi konstatēt. Uzliek pirkstus uz sēžas pauguriņa un skatās, vai glutealā rieva atrodas virs pirkstiem vai tuvāk zemei.

 – Kur tas sēžas pauguriņš atrodas?

 – Sēžot jāpaliek roka zem sava dibena un no dupša atveres četru vai sešu centimetru attālumā uz abām pusēm jāsatausta asumiņi. Dibenrievai jābūt augstāk virs šīs nosacītās plaknes. Un tā ir arī viena no sūdzībām, ar kurām pie manis vēršas dāmas: «Es vairs nevaru darbā fiziski nosēdēt, sāp dibens.» Jā, jo gluteālā rieva noslīdējusi zem sēžamplaknes tā, ka cilvēks ar savu svaru saspiež starpeni.

Otra lieta, ko proktologs starpenes apskates laikā palūdz pacientei izdarīt, ir sasprindzināt sfinkterīšus – aiztaisīt vārtus ciet un pēc tam atslābināt, aiztaisīt un atslābināt… Vismaz puse sieviešu, kuras atnāk pie manis, nepareizi kustina dibenu. Vairums fēču saturēšanu mēģina nodrošināt ar sēžas muskulatūru, nevis ar starpenes muskulatūru. Tas bojā visu reflektoro secību, lai varētu normāli pakakāt.

– Un kāpēc sievietes dibenu kustina nepareizi?

– Domāju, ka problēmas sakne meklējama pēcdzemdību periodā. Nedod dies, ja bijuši starpenes plīsumi, tie sašūti un sievietei nav ļauts sēdēt – tad parādās piespiedu pozas, un refleksi nojūk. Proti, vieglāk darīt nepareizi nekā pareizi.

Sieviete iemācās funkcionēt ar nepareizo muskulatūru, un viņai šķiet, ka viss ir labi. Bet tās ir ačgārnas darbības.

Viņa satur fēces un urīnu ar neīstajiem muskuļiem, un, kad pienāk 50–60 gadi, parādās urīna nesaturēšana, gāzu nesaturēšana, un diagnosticē, ka bijušas dzemdību traumas.

Tāpat kā pēc smaga potītes mežģījuma mēs vairāk slogojam veselo kāju, un, lai atgrieztos atpakaļ pie ierastās normālās gaitas, vajadzīgs laiks un piepūle. Tāpēc, lai sirds ir mierīga, ka nav nepamanītu plīsumu un viss patiešām pareizi darbojas, sievietēm pēc dzemdībām būtu jāveic starpenes muskulatūras ultrasonoskopija, kas ietver arī anālā kanāla muskulatūras un abu slēdzējmuskuļu jeb sfinkteru funkcionalitātes izvērtēšanu. Proti, zondi, kas ir pirksta resnumā, ievada taisnajā zarnā, latīniski – rektumā.

– Kurā brīdī tas jādara? Cik ilgā laika posmā pēc dzemdībām?

– Pēc Pasaules Veselības organizācijas OASIS vadlīnijām, kas ir ābece, zelta standarts dzemdniecībā, – sonoskopijai jānotiek, kamēr sieviete vēl atrodas uz dzemdību galda. Lieku galvu ķīlā, ka nekur Latvijā to nedara! Tāpēc, ja pašai sievietei ir kaut mazākās šaubas vai sajūtas, ka ir citādāk nekā pirms dzemdībām, vajadzētu veikt ultrasonogrāfiju starpenei. Ko nozīmē citādāk?

Dāmas stāsta, ka viņām šķitis – muskulatūra kļuvusi vājāka, grūti saturēt, kādai bijušas sāpes vai nepatīkamas sajūtas seksa laikā.

Parasti sāpīgas un nepatīkamas ir atsevišķas pozas, kuras agrāk sagādāja prieku. Piemēram, no aizmugures. Tas nozīmē, ka parādās jau nelieli funkcionālie traucējumi.

 Ultrasonogrāfija palīdz saprast un diagnosticēt neatpazītus starpenes bojājumus dzemdību laikā. 2000. gadā visi uzskatīja: kad sievietei būs 45 gadi un vairāk, kā arī sūdzības par nesaturēšanu vai grūtībām pakakāt, tad arī lāpīsim… Mūsdienās modernā proktoloģija saka tā: ja ir plīsumi, tie jālikvidē uzreiz pēc grūtniecības.

Īrijā notika plašs pētījums, kurā pierādīja, ka nediagnosticēto bojājumu agrīna korekcija preventīvi novērš dziļākus bojājumus nākotnē. Es tam absolūti piekrītu – laikus salāpīt ir daudz labāk. Tiesa, sievietei pašai pēc divdesmit gadiem šo labumu ir grūti novērtēt. Turklāt ne vienmēr ķirurģija ir zelta standarts, un tomēr korekcija būtiski uzlabo situāciju pat pie neveiksmīgas ķirurģijas.

Ja starpene paliek nesalāpīta, bojājums būs lielāks un sūdzību vairāk.

Trešais izmeklējums ir zarnas satura tranzīta laiks. Man kā ķirurgam šis izmeklējums dod skaidrību, vai aizcietējums ir gastroenterologu vai ķirurgu problēma, vai tie ir lēna tranzīta aizcietējumi vai evakuācijas traucējumi. Ja ir lēns tranzīts, jāņem talkā medikamenti un zarnu stimulācija, un, ja galīgi nekas nesanāk, ķirurģija ir kā pēdējā izvēle. Savukārt, kas attiecas uz evakuācijas traucējumiem, tur vairumā gadījumu vajadzīga operācija.

Ceturtais izmeklējums ir defekogrāfija. Tā parāda, kas funkcionāli notiek iegurnī kakāšanas laikā. Šis ir atslēgas izmeklējums, kas, visticamāk, mums palīdz saprast, ko un kādā veidā vajag darīt. Ar šo izmeklējumu mēs varam arī pierādīt starpenes noslīdējumu, jo radiologs šo attālumu nomēra centimetros. Skatoties ar aci, man to grūti izdarīt.

Piektais izmeklējums ir endoskopija. Patiesībā tam secības ziņā jābūt ja ne pirmajam, tad otrajam noteikti. Proti, kā skrīningmetodei, lai pārliecinātos, ka nav jaunveidojumu zarnās. Piemēram, ja taisnajā zarnā izveidojies tumors, zarnas kanāls aug ciet un fēces vairs netiek laukā… Ja mēs noskaidrojam, ka šāda problēma nepastāv, tad ar mierīgu sirdi jāmeklē cits iemesls situācijā, kad cilvēks nevar normāli pakakāt.

Bieži vien ODS iet roku rokā ar divertikulozi, ar kairinātās zarnas sindromu.

Tāpēc endoskopija noteikti ir vajadzīga, lai saprastu, kas ir un kas nav. Lai nav tā, ka ārstē vienu, bet patiesībā ir divas patoloģijas. Jāskatās bilde kopumā!

– Ja noskaidrots iemesls, kādu ārstēšanu jūs varat piedāvāt?

– Ir divi bloki – konservatīvā terapija un ķirurģija. Latvijā bieži vien akcentē un sāk ar ķirurģiju. Tā ir lielākā kļūda. Patiesībā visās proktoloģijas mācību grāmatās tiek uzsvērts: izdari visu, ko proti, un, ja nekas nesanāk, tad operē. Tātad vispirms jātiek galā, izmantojot šķiedrvielām bagātu diētu – tādi ir dārzeņi, pākšaugi, augļi, graudaugi, klijas, linsēklas – un palielinot šķidruma apjomu ikdienas uzturā.

Norma tīri fizioloģiski ir 35 mililitri ūdens uz katru svara kilogramu. Protams, smagiem cilvēkiem šis apjoms, kas jāizdzer, šķiet vienkārši nenormāls, līdz ar to dietologi iesaka tā: lielo šķidruma apjomu var dalīt – divām trešdaļām tiešām jābūt šķidrā veidā, bet viena trešdaļa drīkst būt produktos, kas bagāti ar ūdeni, tātad gurķi, ķirbji, melones, arbūzi, zupas. Ja mēs dzeram tikai līdz pusotram litram šķidruma, tā mēs apzogam savas zarnas – fizioloģiski zarnām nekas nepaliek pāri, jo zināmu daudzumu ūdens mēs izčurājam, puslitru dienā izsvīstam un vēl izdalām elpojot. Bet zarnām ūdens vajadzīgs, lai veidotos normālas konsistences fēču masa.

Vēl pie konservatīvās ārstēšanas pieder dzīves stila izmaiņas – bez kustībām vēders nevar labi darboties!  

Izmanto arī vēdera izeju veicinošos lielmolekulāros palīglīdzekļus, kas ir visiem zināmie forlaksi un dupfalaksi. Tie zarnās neuzsūcas, bet pievelk šķidrumu un palīdz veidot fēču masu. Tāpēc, ja cilvēks nedzer ūdeni, šos preparātus ir bezjēdzīgi lietot, jo tad tie fēču masu nekad neradīs. Savukārt radītā masa kairina zarnu sieniņu, tas stimulē peristaltiku un zarnu satura evakuāciju.

Ārkārtīgi nozīmīga konservatīvās ārstēšanas sadaļa ir fizioterapija – iemācīties pareizi kustināt starpeni un dibengalu. Bez tā nekādi!

Iedomājieties tāllēcēju – viņš skrien pa stadionu, redz balto dēlīti, atsperas un var aizlēkt. Bet tagad mēs to balto dēlīti aizstājam ar purva dūksnāju. Vai viņš kaut kur aizlēks? Neizdosies. Tas pats notiek ar starpeni. Ja starpene nespēj stingri nofiksēties, bet slīd lejā, ir atslābusi, mēs nevaram ar zarnu saturu pārvarēt iegurņa pamatnes muskulatūras pretestību, lai notiktu evakuācija. Mēs spiežamies, bet starpene spiežas prom un saturs nenāk ārā.

Pie kā jūs savus pacientus sūtāt apgūt pareizās kustības?

– Par laimi, pēc 2000. gada kā jauns ķirurgs nonācu Ludvigshāfenē, Vācijā pie Manheimas, kur apguvu proktoloģijas nianses. Tur nejauši satiku fizioterapeitu Raivi Aršauski. Viņam izstāstīju, ka Latvijā tikko parādījusies defekogrāfija un līdz ar to arī jauna diagnoze ODS un ka tās ārstēšanai vajadzīga fizioterapija.

«Klausies, Raivi, man Latvijā nav, pie kā savus pacientus aizsūtīt!» Viņš tolaik bija tikpat jauns kā es, pilns ar izaicinājumiem: «Sūti pie manis!» – «Bet ko tu viņiem liksi darīt? Kēgela vingrinājumus visi jau zina…» Raivis atbildēja: «Labi, iedod man divus mēnešus laika. Pēc diviem mēnešiem vari sūtīt pacientus.» Pēc tam es klausījos pacienšu atsauksmes. Raivim ir nestandarta pieeja, viņš bija ļoti tālu aizracies, ko var darīt lietas labā, kā stiprināt starpenes un mazā iegurņa muskuļus. Viņš tiešām tādā ziņā ir pionieris Latvijā. Tagad zinošas ir arī fizioterapeites Anna Krustiņa un Alise Jančevska, Raivja skolnieces, kuras vēl joprojām strādā pie viņa.

Ārkārtīgi zinoša ir fizioterapeite Signe Beķere Medicīnas centrā ARS. Viņas priekšrocība ir tā, ka mazā iegurņa muskuļu rehabilitācijā izmanto arī bioloģiskās atgriezeniskās saites terapiju jeb biofeedback un to kombinē ar citām metodēm. Vēl šajās lietās specializējusies fizioterapeite Evija Frolova Aiwa Clinic un klīnikā DiaMed. Kā es pacientēm parasti skaidroju: ir fizioterapeiti, kam patīk, ka ir nomainīta ritošā daļa – celītis, pleciņš –, arī, ja sāp mugura, tas ir fizioterapeitu maizes darbs. Bet tādu speciālistu, kuri saprot starpeni, ir maz.

Ja nepalīdz visas šīs manis uzskaitītās lietas, tad kā pēdējais variants atliek ķirurģija. Tai efektivitāte ir piecdesmit pret piecdesmit. Tātad slikta.

 – Kāpēc?

– Jo tā ir funkcionālā ķirurģija. Es saprotu, ka cilvēks no dabas ir slinks un grib, lai es ar maģisko griezienu viņam nodrošinu normālu dzīves kvalitāti. Bet man vienam tas ir izdarāms tikai īslaicīgi. Ārstēšanai jābūt kombinētai, ķirurģijai vien nekad nebūs ilgstoši labs rezultāts. Cilvēks nedrīkst paļauties tikai uz operāciju, viņam tāpat ir jādraudzējas ar fizioterapeitu. Jo es taču operēju simptomus, nevis cēloņus, kāpēc ODS attīstās.

– Un arī operācijas, visticamāk, ir dažādas…

– Protams, jo ODS sindromam ir 22 diagnozes… Liela sadaļa ir transanālās pieejas operācijas. Pārsvarā kādas lielākas vai īsākas zarnas daļas – gļotādas vai pilnas sienas biezuma – izņemšana. Piemēram, viena no diagnozēm ir taisnās zarnas invaginācija. Iedomājieties, ka starpene kā batuts – visu laiku šūpojas šurpu turpu… Zarna ir caurule, un tā šūpojas līdzi, jo ir piesaistīta starpenei. Rezultātā zarna ar laiku pārvēršas par tādu kā saņurcītu krekla piedurkni.

Ja šī zarnas krunka krīt iekšā anālajā kanālā, tā ir kā pudelei korķis, un cilvēks vairs nevar pakakāt.

Skaties endoskopiski – viss anatomiski ir kārtībā, zarna normāla, jo endoskopijas izmeklējuma laikā to uzpūš kā balonu. Taču defekogrāfijā mēs redzam, ka zarna ieslīd pie anālā kanāla iekšējās atveres un kā korķis aizstājas priekšā zarnu saturam, un cilvēks izkakāties nevar. Viena no operācijas metodēm šādā situācijā ir saīsināt zarnu, lai krunkas izlīdzinās.

Tātad es likvidēju tikai simptomu. Ja pēc tam nebūs fizioterapijas, starpene turpinās kustēties un zarna atkal izstaipīsies. Tātad operācijai nebūs ilgtermiņa rezultāta. Tāpēc arī saku: «Sākam ar fizioterapiju, nostiprinām pareizās kustības, muskulatūru, un tad es ar lielāko prieku jūs izoperēšu.» Protams, ir arī izņēmumi, kad vispirms ir ķirurģija, jo cilvēks nomocījies, izmisumā. Ļoti jāizjūt pacienta kopējā bilde, lai saprastu, ko kurā brīdi var izdarīt.

Otra grupa ir transperineālās operācijas ar starpenes pieeju. Tātad starp maksti un zarnu. Tās veic, ja ir noslīdējumi, lielas rektocēles, tad spraugā starp zarnu un maksti var mēģināt ielikt tīkliņus, kas to visu satur anatomiski pareizākā pozīcijā un par kuriem pasaulē joprojām notiek diskusijas, jo svešķermenis rada arī komplikācijas.

Vēl ir operācijas ar transvaginālu pieeju. Ar tām vairāk nodarbojas ginekologi, un, ja ir laba sadarbība ar proktologu, tad mēs tiekamies pie viena operāciju galda.

Ceturtā grupa ir transabdominālā ķirurģija – tātad no vēdera puses. Operāciju variantu ir milzum daudz, un tas nozīmē, ka zelta standarta nav, tas tiek meklēts.

– Atkopšanās pēc šādām operācijām…

– Uz darbu nevajadzētu iet pusotru, divus mēnešus, jo ķirurģiskā iejaukšanās un problēma tomēr bija saistīta ar muskulatūras vājumu. Tiem, kurus es izoperēju, saku: «Jums jāatgriežas pie sava fizioterapeita, bet ne ātrāk kā pēc sešām nedēļām.» Pēc starpenes korekcijas sešas nedēļas nedrīkst ne tikai fiziski smagi piepūlēties, bet arī sēdēt.

– Sākumā pieminējāt arī fēču nesaturēšanu…

– Kad jākakā pa padsmit reizēm dienā… Tas arī ir evakuācijas traucējums. Taisnā zarna izstaipīta, un tā nāk kā ķīlis anālajā kanālā un ver to vaļā, parādās fēču nesaturēšana, smērēšanās. Tad vispirms operē, jo šis ķīlis jālikvidē.

Fēču nesaturēšana arī ir izplatīta problēma, kuras risināšanā mēs atpaliekam vismaz gadus piecpadsmit no Lietuvas, jo mūsu valstī tā atkal nav valsts apmaksāto pakalpojumu sarakstā. Tiem, kam bijuši nervu bojājumi, sastrutojumi – piemēram, proktīts jeb taisnās zarnas gļotādas un zemgļotādas slāņa infekciozs iekaisums…

Man ir arī paciente, kurai esmu anālās atveres sfinktera vietā pārstādījis inervētu muskuli no kājas, lai viņa var savu anālo atveri aiztaisīt ciet…

Bet Rietumu pasaulē cilvēkiem liek dibena stimulatorus – līdzīgi kā sirds stimulatorus. Tādus izmanto jau gadus divdesmit – Latvijā nav nevienam. Jo pats stimulators maksā ap 40 tūkstošiem eiro. Pats vienkāršākais mākslīgais sfinkters, ko lieto pie nesaturēšanas, ir magnētu ķēdīte, uzmaukta uz metāliskas stieples: kad cilvēks spiežas, magnētiņi atveras, cilvēks izkakājas, magnētiņi paši salīp kopā, un anālā atvere aizveras. Tādam sfinkteram pašizmaksa ir 7–8 tūkstoši eiro. Dārgi, tomēr it kā paceļama summa. Bet, ja tā ir lauku sieva nekurienē, tajā brīdī šie septiņi astoņi tūkstoši viņai kļūst par neaizsniedzamu kosmosu.

Ir daudzas lietas, ko var izdarīt arī mazinvazīvi. Daļa pacienšu cieš no gļotādas izslīdējuma, kura dēļ anālais kanāls visu laiku ir pavērts, nepārtraukti mitrojas, ir slapja apakšveļa, izdalījumi, gļotas, fēces nevar saturēt… Liela daļa manu kolēģu proktologu to nosauc par hemoroīdiem un operē pacientes, kurām 70 gadu un vairāk.

Tas ir proktoloģisks huligānisms! Šajā vecumā nevienam nav jāoperē hemoroīdi, tā ir lielākā kļūda.

– Tiešām?! Kāpēc?

– Jo fizioloģiski to vairs nevar būt!

– Cik saprotu, hemoroīdi ir vēnas paplašinājums. Vēnas taču cilvēkam saglabājas pat 70 gadu vecumā!

– Ja kāds gatavojas 70 gadu vecai kundzei operēt hemoroīdu, tā ir nepareiza diagnoze. Tas saistīts ar hormonālām izmaiņām. 70 gadu vecumā un pēc tam vairs nav pilnasinības iegurnī. Līdz ar to hemoroidālie mezgli un sūdzības par tiem lēnām pazūd.

Bet šādai kundzei, kurai ir gļotādas izslīdējums, visvieglāk ir vienu vai divas reizes uzlikt lateksa gredzena aplikācijas. Vispirms ambulatori, bez narkozes noņem lieko gļotādu, tad uzliek lateksa gredzenu. Divas pretsāpju tabletes vakarā, un viss. Manipulācija jebkurā medicīnas iestādē, kur to dara, nemaksā virs 100 eiro. Lielākajai daļai pacienšu ir burvīgs rezultāts. Ir arī tāda viegli panesama manipulācija kā Delorma operācija taisnās zarnas izkrišanas gadījumā, saudzīga tieši vecumā virs 80…

– Proktologu pietiek?

– Latvijā medicīniskā statistika, kā zināt, stipri klibo – nav pat onkoloģiskā reģistra, nemaz nerunājot par pārējām diagnozēm… Tāpēc Ķirurgu asociācijā mēģinājām pašu spēkiem vismaz noskaidrot, kas notiek proktoloģijā un kolorektālajā ķirurģijā. Gribējām saskaitīt, cik Latvijā ir ambulatoro vietu, kur uz šiltes rakstīts proktologs un kur pacientus pieņem ķirurgs arī kā proktologs. Jo proktologam nav atsevišķa sertifikāta, parasti viņam ir ķirurga sertifikāts ar specializāciju proktoloģijā.

Kāds bija rezultāts? No aptuveni 200 ķirurgiem atsaucās 62, ka viņi pieņem arī kā proktologi, bet zinu, ka tie nav visi. No šiem 62 kolēģiem, ja man pašam būtu proktoloģiskas problēmas, es ietu pie sešiem septiņiem, kas saprot šo lietu pēc būtības. Kā smejos, proktoloģija nav tikai hemoroīdi! Bet es arī apzinos, ka mans skatījums uz šo jautājumu atšķiras no citu ārstu skatījuma, kuri proktoloģiju apguvuši vienīgi Latvijā.

– Saintriģējāt. Vai uzvārdus arī nosauksiet, lai lasītājām nav jāmaldās pa neceļiem?

 – Ja reiz saucam konkrētus uzvārdus… Cepuri nost manas skolotājas priekšā – daktere Aija Kusmane, viņa pacientus pieņem Ilzes Katlapas privātpraksē un operē Ādažu slimnīcā. Ne tikai profesionāli ir daudz ko man iemācījusi, par ko saku milzīgu paldies, bet arī kā cilvēks devusi vairākas burvīgas dzīves atziņas. Viena no tām – «Ja kāds kolēģis atnāk pie tevis mācīties, māci visu, ko proti. Nebaidies no konkurences – tavi pacienti atnāks pie tevis.»

Dakteris Aigars Martinsons ir ļoti zinošs proktoloģijas jomā kā viedokļa līderis. Kad strādāja Stradiņa slimnīcā, intensīvi brauca uz ārzemēm mācīties, tagad viņa darbavieta ir Lāzermedicīnas klīnika. Man liekas, ka šajos jautājumos ārkārtīgi iedziļinājušies dakteri Ints Bruņenieks un Inga Melbārde-Gorkuša, kuri arī strādā Lāzermedicīnas klīnikā. Tāpat noteikti daktere Darija Soldatenkova Austrumu slimnīcas stacionārā Gaiļezers. Stradiņa slimnīcā pareizā virzienā domā proktoloģe Linda Kokaine-Šapovalova, kas pacientus pieņem arī Veselības centrā 4. Šis ir mans subjektīvais viedoklis.

– Vai pie jums Rīgas 1. slimnīcā var tikt ar ģimenes ārsta norīkojumu par valsts naudu?

– Ar mežonīgu gaidīšanu.

– Cik? Pusgadu?

– Vismaz.

Kad noteikti būtu jākonsultējas ar proktologu?

  • Ja ir asiņošana no taisnās zarnas, diskomforts un sāpes tualetes apmeklējuma laikā.
  • Ja anālajā apvidū parādījušies kādi veidojumi.
  • Ja ir fēču nesaturēšana, hroniski aizcietējumi un citas vēdera izejas grūtības.
  • Ja ir dedzināšana, durošas sāpes un grūtības sēdēt, kas rada diskomfortu anālās atveres apvidū.

Aizcietējumi ATŠĶIRAS!

Lēna tranzīta aizcietējumi

  • Reta vēdera izeja.
  • Cietas, sausas fēces.
  • Nereti spiru veida fēces.
  • Krampjainas sāpes vēderā.
  • Nereti sāpīga vēdera izeja.
  • Vēdera pūšanās.
  • Cilvēks ilgstoši lieto mīkstinošus līdzekļus, mikroklizmas, ievēro diētu.
  • Reizēm zarnas saturu izdodas evakuēt tikai ar pirkstu.
  • Cilvēks nelabprāt apmeklē tualeti.

Obstruktīvi aizcietējumi

  • Grūti panākt vēdera izeju.
  • Ilgstoši jāspiežas.
  • Jāmēģina vairākas reizes.
  • Gribas, bet nenāk ārā.
  • Nepilnīgas tukšošanās sajūta.
  • Mazām porcijām.
  • Biežāk mīkstas fēces.
  • Reizēm defekācija sāpīga.
  • Jāpalīdz fēces evakuēt ar pirkstu.
  • Cilvēks stāsta, ka ar pirkstu taisnajā zarnā jūt bumbuli.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+