• Šobrīd

    weather img

    Rīga +16°C

    Otorinolaringoloģe Alise Adoviča: Ausis drīkst tīrīt tikai ar elkoni

    Ārstēšana
    Iveta Troalika
    Iveta Troalika
    29. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis, stils: Alise Kraukle
    Ausu, deguna un kakla ārste Alise Adoviča ir jauna, talantīga un savas karjeras pašā ceļa sākumā. Bet jau tagad vecākie kolēģi saka: mēs par viņu pilnīgi noteikti vēl dzirdēsim!

    Lai intervija ritētu raitāk, mēs vienojāmies, ka viena otru uzrunāsim uz tu.

    – Tu vēl pēdējos mēnešus esi rezidente, vai ne?

    – Jā, sertifikācijas eksāmens būs augusta sākumā, un rezidentūras diploms – septembra beigās.

    Es ļoti izbaudu šo laiku, kad varu izmēģināt dažādas jomas, iemācīties tik daudz jauna un arī vēl uzdot visus iespējamos, arī reizēm muļķīgākus, jautājumus vairāk pieredzējušiem kolēģiem. Turklāt šobrīd, lielā mērā pateicoties Jauno ārstu asociācijas bijušajam vadītājam dakterim Kārlim Rācenim un pārējiem valdes locekļiem un komandas biedriem, arī atalgojuma sistēma ir sakārtota. Nenoliedzami, lai justos labi, arī tas ir svarīgi – kādu algu saņem. Mums ir ļoti paveicies, ka mums ir tāds Kārlis, jo, man šķiet, tieši ar viņu arī pamainījās attieksme pret jaunajiem ārstiem. Un arī mēs, rezidenti, jūtamies tādi pašapzinīgāki. Jo nav jau tā, ka mēs vienkārši esam kaprīzi, cērtam kāju zemē un nez ko pieprasām. Mums ir iemesls kaut ko prasīt. Mēs tomēr esam nākotne.

    Cik gan daudziem no mums nav bijis, ka pacients saka: «Kas tā par meiteni? Kur ir kāds īsts dakteris?» Es pasmaidu un neņemu pie sirds to komentāru, bet – jā, rezidents jau ir ārsts. Viņš ir studējis sešus gadus, un viņam ir ārsta diploms. Rezidentūra ir domāta, lai specializētos kādā jomā.

    – Un tu specializējies par loru! Zinu, ka šī izvēle ir cieši saistīta ar tavu mīlestību uz mūziku. Tu pat esot domājusi tai pievērsties profesionāli. Pastāstīsi vairāk?

    – Ir tāda ģimenes leģenda, ka mēs esot ciemojušies pie draugiem, kuru dēliem bijis krāvums ar rotaļlietām. Es no tās kaudzes esot izvilkusi mazas klavierītes un visu vakaru nospēlējusi, neinteresējoties par citām mantām.

    Savukārt dziedu es no sešu gadu vecuma, kad omīte skolā pamanīja Aijas Kukules mūzikas studijas reklāmas lapiņu un mani turp aizveda uz noklausīšanos. Atceros, omīte man iemācīja pāris dziesmu – no tādas mazas, zaļas, pusizjukušas ziņģu grāmatiņas. Es zināju Laša kundze acis bola, bet tomēr izlēmu par labu otrajai – Še, kur līgo priežu meži. Toreiz Aija brīnījās, kā sešgadīgs bērns ko tik nopietnu un patriotisku dzied. Tā es šajā studijā nodziedāju desmit gadus.

    – Tātad arī visus trakos pusaudža gadus, kad bieži vien visi hobiji tiek atmesti.

    – Jā, man ļoti patika. Man tur bija lieliski draugi. Aija arī parūpējās, lai mēs brauktu uz dažādiem koru konkursiem, kas deva papildu motivāciju censties, jo gribas taču uzvarēt! Viena no pēdējām vietām, kur viesojāmies, bija Barselona, uzstājāmies Katalonijas Mūzikas namā. Vēl tagad atceros, kā man sirds trīcēja, kad dziedāju solo milzīgajā koncertzālē. Jutos kā maza pelīte. Lustra pie griestiem bija tik liela kā istaba mājās! Tas bija ļoti skaists laiks pie Aijas, un toreiz es sapratu, ka bez mūzikas nevaru dzīvot. Tam sekoja lēmums iestāties kādā no jauniešu koriem. Un es aizgāju pie Inta Teterovska uz Balsīm, kur nodziedāju deviņus gadus. Aizpagājušajā vasarā aizgāju.

    – Jo?

    – Jo – darbs. Balsis ir kā vēl viena darbavieta. Tur jāliekas iekšā ar pilnu atbildību un jaudu. Neaiziet uz mēģinājumu, jo esmu pēc dežūras nogurusi, nu, tas nav godīgi pret kora biedriem.

    – Kāpēc tev dziedāšana ir tik svarīga?

    – Man ļoti patīk izdzīvot emocijas un stāstus mūzikā, kurus es citādi neiepazītu. Gandrīz kā aktieri uz skatuves. Tagad es dziedu mašīnā. Viena no manām darbavietām ir Talsu slimnīca. Ceļš no Rīgas ir vairāk nekā stundu, tad uzlieku mūziku, izdziedos. Tā ir mana meditācija. Arī korī, kad koncentrējies uz notīm, mūzikas radīšanu, ja tajā procesā esi ar visiem simts, var aizmirsties no darba, no visiem satraukumiem.

    – Iespējams, dakteris Sumerags ir vainīgs pie tā, ka mēs uzskatām – visi lori ir kāri uz dziedāšanu. Viņam taču ir pat Mūzikas akadēmijas izglītība!

    – Jā, dakteris Sumerags bija operas dziedātājs, tad viņu sāka interesēt, kas tur iekšā notiek, un viņš devās studēt medicīnu. Varam teikt, ka es savas lora gaitas uzsāku pie viņa. Piezvanīju un teicu, ka vēlētos pie viņa volontēt. Tieši ar domu, ka arī dakteris Sumerags caur mūziku ir nonācis pie loriem, es arī tā gribēju – caur mūziku.

    Dakteris Sumerags ir ļoti sirdssilts un atvērts cilvēks. Esmu viņam ļoti pateicīga. Starp pacientiem mēs paguvām aprunāties, kas mums katram mūzikas dzīvē notiek jauns, un pat kopā veicām dažus pētījumus. Gājām pie koriem un skatījāmies, kā veidojas virstoņi uz dažādiem garajiem patskaņiem, ja cilvēks dzied brīvi, un tad, ja viņam ir aiztaisīts ciet deguns. Dakteris bija pats mājās eksperimentējis, ieliekot sev degunā katetru! Kā saka, ko tik neizdarīsi zinātnes vārdā. Tiesa, neko ļoti būtisku tajos pētījuma rezultātos mēs neieguvām, bet mums bija interesanti un mēs pat vienā konferencē – Spānijā, Bilbao – uzstājāmies ar šo pētījumu.

    – Tu nāc no ārstu dzimtas. Tavs tētis Haralds Adovičs ir izcils mikroķirurģijas, plastiskās un rekonstruktīvās ķirurģijas speciālists, viens no Latvijas Mikroķirurģijas centra dibinātajiem. Droši vien medicīnas studijas tev jau bija ieliktas šūpulī.

    – Es esmu ārste trešajā paaudzē. Gan tētim, gan mammai ir ārsta izglītība, vienkārši mamma kā ārsts praktizēja samērā īsu laiku. Arī mammas vecāki ir ārsti. Omīte bija neirologs, bet opītis ir pensionēts gastroenterologs.

    Bet es it nemaz nebiju pārliecināta, ka vēlos studēt medicīnu! Dokumentus augstskolā iesniedzu pēdējā dienā. Arī studiju laikā nebiju droša, ka pēc augstskolas beigšanas vēlēšos strādāt par ārstu. Domāju, man kabatā būs labs diploms, kas apliecinās manas mentālās spējas, un gan jau es darbu atradīšu.

    – Neticu! Es redzēju senu tvitera ierakstu, kurā biji nofotografējusi recepti rotaļu zaķim, kuram ir – citēju: «Ļoti vāji nervi un problēmas ar ausīm.»

    – O, šī recepte, kas tika aizņemta no papa krājumiem, joprojām kaut kur mājās ir!

    Man šķita, ka ārsta profesijā viss būs stingrā rāmī. Domāju, ka iemācās, kā ārstē vienu slimību, tad – kā otru, un tad vienmēr viss tā arī būs – ne pa labi, ne pa kreisi. Kur tad tas ārsts ir mākslinieks? Turklāt – sešus gadus jāsēž solā, jāiemācās! Tiesa, kad man stāstīja, ka medicīnas studijas ir grūtas, man šķita, ka gan jau tas ir paspīlējums. Cilvēkiem taču dažreiz patīk pažēloties, vai ne? Bet studiju laikā pienāca viens mirklis, kad man nācās atzīties – patiešām, ir grūti. Īstenībā viss pirmais gads man bija tāds – uff

    Atceros pirmo anatomijas nodarbību, kurā pasniedzējs saka: šīs trīs lapas jums jau vajadzēja zināt no galvas. Bet tur – ciešās rindiņās sarakstīti vārdi latīniski un blakus latviski, latīniski un latviski…

    Var kādas rīmes vai asociācijas domāt, bet visam tas nav iespējams. Vienkārši jāiekaļ, nav cita varianta. Tas viss mani ļoti biedēja, bet, tiesa, nemaz tik slikti man negāja. Un, kad sākās klīniskie priekšmeti, kur ir pacients, ir slimība, sapratu – ir forši, ir interesanti! Tajā mirklī sapratu, jā, es tomēr būšu ārste. Bet ne jau ķirurgs, kas kaut ko griež. Nē, kāds no terapeitiem. Bet kādā virzienā skatīties? Un tad ideja par loriem atnāca pati no sevis. Neatceros ne gada laiku, pat ne cilvēkus, ar kuriem tobrīd biju kopā. Bet es ļoti precīzi atceros sajūtu, kad kopā ar draugiem gājām pāri Doma laukumam un manī piedzima ideja par loru. Es uzreiz to pateicu, un draugi iesaucās: «Jā, Alise, tev tas būtu perfekti!»

    – Redz, un tagad tu tomēr arī operē. Piemēram, tikko pat piedalījies unikālā operācijā, kuras laikā pacientei tika saīsināts zemmēles kaula rags.

    – Šajā gadījumā es tiešām biju iesaistīta pacientes ārstēšanā, bet visi nopelni noteikti iet manam šā brīža mentoram – dakterim Romānam Dzalbam! Paciente gadiem bija mocījusies ar galvassāpēm, reiboni, spiedošu sajūtu krūšu kurvī. Viņa pat apmeklēja psihiatru. Pacienti pie daktera Dzalba atsūtīja asinsvadu ķirurgs. Viņa tika operēta, un jau nākamajā dienā viņai izzuda gadiem ilgās galvassāpes, nestabilitāte un miglainā redze. Mēs visi esam ļoti priecīgi un patīkami pārsteigti par straujo uzlabošanos.

    Bet sākotnēji man tiešām šķita, ka ķirurģija nav man. Turklāt studiju procesā tā vairāk bija paskatīšanās, arī otorinolaringoloģijas nodaļā volontējot, redzēju operācijas, bet mūs jau nelaida klāt pašus darīt, kas, protams, ir normāli. Tomēr pamazām man izkristalizējās doma – ja es gribu būt balsenes speciāliste, tad man vismaz balsenes veidojumus vajadzētu prast operēt. Tāda smalka ķirurģija, hm, kāpēc ne?

    Savukārt, kad sākās rezidentūra, atklāju, ka degunu ir tik forši operēt! Tas mirklis, kad pacients atnāk uz pēcoperācijas apskati un saka: «Es pat nezināju, ka cilvēks TĀ var elpot.»

    Tā ir baigi laba sajūta, tas tā atgriež iztērēto enerģiju un sniedz prieku. Kādreiz šīs operācijas darīja burtiskā nozīmē uz tausti, tagad degunā ievieto kameru, redz visas dabiskās atveres uz dobumiem. Kameras kontrolē var visu atvērt, iztīrīt un redzēt, kas vēl palicis. Tas ir ļoti liels lēciens medicīnā, un tā pacientam var ļoti labi palīdzēt. Viņš var brīvi elpot, var sajust smaržas. Cilvēkam visa dzīve kļūst labāka, krāšņāka. Tāpēc degunu operēt ir forši. Un mandeles – arī ļoti patīkami!

    – Kas jums, loriem, ir ar tām mandelēm? Es arī no citiem esmu dzirdējusi, ka viņiem patīk tās operēt. Man šķita, ka pieaugušajiem mandeles nemaz nav ieteicams izņemt.

    – Daži kolēģi joko, ka viņi varētu būt mandeļologi – to vien darītu, kā operētu mandeles.

    Ir izstrādātas vadlīnijas, kad operē gan. Ja cilvēkam pastāvīgi atkārtojas tonsilīts vai angīnas epizodes, kādā brīdī viņam var ieteikt mandeles izņemt. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Jo mandelēs dzīvo streptokoks, un, ja mandeles visu laiku ir iekaisušas, šis mikroorganisms, līdzīgi kā no iekaisuša zoba, var nokļūt citur organismā un izraisīt locītavu, arī nieru problēmas.

    Diemžēl arī man ir nācies redzēt jaunus cilvēkus, kuriem gandrīz visas locītavas ir bojātas, un viņiem ir šie stāsti par pastāvīgu kakla iekaisumu…

    Mandeles mums vajadzētu censties atstāt līdz pusaudža gadiem, kad tās nodrošina imunitātes funkciju. Bet arī jāskatās. Ja mazam bērnam visu laiku ir kakla iekaisums, izvērtējot riskus un ieguvumus, var ieteikt mandeles izņemt. Bērniem gan lielākā problēma ar mandelēm ir miega apnoja – mandeles ir tik milzīgas, ka bērns miegā nevar paelpot. Šī problēma parasti ir kopā ar palielinātu aizdegunes mandeli jeb adenoīdiem. Tad parasti izņem adenoīdus un daļēji samazina aukslēju mandeles.

    Mandeles operē arī pie akūtām, strutainām infekcijām. Tad var vai nu tās strutas punktēt, vai izņemt mandeli pavisam laukā.

     – Labi, bet kas ir tas foršais? Mandeles labi nāk ārā? Tāda satisfying jeb kaifīga sajūta kā burbuļplēvi spaidot?

     – Ja tur tā iegriež, tiek līdz pareizajam slānim, un mandele smuki iznāk un tiešām izskatās kā mandele, kā rieksts. Un, kad ir daudz strutu, no kurām izdodas tikt vaļā, tad arī visi mediķi, kas piedalās operācijā, ir totālā satisfaction, jo mēs zinām – pacients būs tik priecīgs, viņam būs tik labi.

      – Un vēl atveseļošanās periodā pacients legāli drīkst pārtikt no saldējuma… Pavisam labi!

    – Jā, tas īpaši motivē bērnus! Saldējums samazinās tūsku, jo ir auksts, un arī konsistence tam ir pareizā, tāpēc tiešām pēcoperācijas posmā to drīkst ēst. Galvenais, lai saldējumā nav gabaliņu, kas var ieķerties pēcoperācijas brūcē. Rekomendējam sablendētu pārtiku, kamēr sadzīst. Reiz kāda sieviete neilgi pēc mandeļu izoperēšanas bija pagatavojusi gaileņu mērci, un viena sēnīte ielipa nesen operētajā mandeļu nišā. Neko ļaunu nedomājot, viņa ar savu garo nagu kakla iekšpusē pakasīja, un sākās pēcoperācijas asiņošana. Tā diemžēl reizēm gadās, jo ārsts jau nevar izstāstīt pilnīgi visu, ko precīzi drīkst vai nedrīkst.

    Piemēram, mēs sakām, ka pēcoperācijas periodā fiziskās aktivitātes nav pieļaujamas, bet mēdz gadīties, ka puisi pēc vētrainākas nakts ieved ar ātrajiem. Viņš nav iedomājies, ka arī gultā tās skaitās fiziskās aktivitātes. Nabaga meitene, kurai blakus tas puisis sācis asiņot no mutes tādā brīdī…

    – Ak, šausmas! Lūk, tev arī pierādījums, ka ārsta profesijā garlaicīgi nebūs, par ko baiļojies pirms studijām.

    – O, jā! To es redzu: katra diena, pacients, situācija atšķiras.

    Ārsta darbā man arī ļoti svarīgi šķiet uzķert pareizo komunikācijas mehānismu. Jo katrs ir tik dažāds. Vienam patīk, ka es pajokoju, citam – izmetu kādu joku un redzu, ah, nošāvu greizi, te vajadzīga cita pieeja.

    – Kāpēc tev tas ir svarīgi?

    – Lai veidojas sadarbība. Jo tad arī pacienta līdzestība būs lielāka. Vai viņš uzklausīs manas pārdomas, ieklausīsies manos padomos? Un, ja tā pavisam vienkārši, man ir arī svarīgi, lai šī vizīte mums abiem būtu patīkama. Mums katram, kad ejam pie ārsta, tas ir satraucoši. Arī man, kad esmu pacienta lomā. Ja es šo brīdi varu padarīt pēc iespējas patīkamāku, tad – kāpēc ne?

    – Cerams, ka tev šis nepāries… Man tikko kāds ārsts no uzņemšanas nodaļas skaidroja, kāpēc viņš nav laipns pret katru pacientu, uzdodot pretjautājumu: vai arī tu katru dienu satiec ap septiņdesmit cilvēku? Un cik daudzi no viņiem tev pastāsta, ka viņiem ir slikti?

    – Bet, zini, uzņemšanas nodaļā situācijas reizēm tiešām ir kaitinošas. Rezidentūras ietvaros visi jaunie ārsti dežurē neatliekamās medicīnas centros. Tur ir akūtas situācijas, reanimācijas pacienti, un tad atnāk kāds, kurš tā arī pasaka – man ir sēra korķi, izņemiet, lūdzu. Bet tā nav neatliekamā medicīniskā palīdzība! Protams, es viņam šo palīdzību sniedzu, jo viņš ir atnācis. Bet vienlaikus viņš man pārmet, ka ir stundu gaidījis rindā.

    – Es ar tevi iepazinos Rīgas 1. slimnīcā, telefona numuru dabūju no Stradiņiem, un, kad mēs norunājām interviju, tu atvainojies, ka jābeidz runāt, jo skrien uz operāciju Onkoloģijas centrā.

    – Rezidentūras process tieši to arī paredz – apmācības dažādās bāzēs. Mans darba devējs rezidentūras laikā ir Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, tur es iesāku savas rezidentūras gaitas. Man ir bijusi apmācība Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Aizbraucu arī Erasmus apmaiņas programmā, bet tad sākās kovids, un es redzēju mazāk, nekā bija plānots. Bet tik un tā – pieredze ir pieredze. Tagad pusgadu mācos Latvijas Onkoloģijas centrā. Vēl ir manas ambulatorās darbavietas – Rīgas 1. slimnīca un Capital Clinic Riga. Un reizi mēnesī mani var sastapt Talsu slimnīcā, kur aizvietoju kolēģi, kas ir bērna kopšanas atvaļinājumā. 

    – Un ar kuru no šīm vietām tu saisti savu nākotni?

    – Bērnībā, kad man jautāja, ko es gribētu darīt, kad izaugšu liela, es biju izdomājusi tādu vārdu: visdaris. Arī tagad kā lors es gribētu būt visdaris. Tiesa, man ir teikuši, un es arī pati esmu pamanījusi, ka man acis iemirdzas, kad runāju par balseni. Tā mūzikas daļa man joprojām ir svarīga. Iespējams, ka es došos šajā virzienā, bet neatmetīšu arī visu pārējo. Tad jau redzēs, ko dzīve piespēlēs. Man ir bijuši gadījumi, kad mūziķis citam mūziķim ir ieteicis atnākt pie manis, kad ir kāda problēma. Man tas ir ļoti patīkami.

    Es vēl taustos, gaidu, kad dzīve pati visu saliks pa vietām. Esmu procesā, plūstu, ļaujos tam, ko dzīve man piespēlē, un skatos, kas no tā izdodas.

    – Man izklausās, ka tu nāc no labas ģimenes, mierīgas bērnības, tāpēc arī esi mērķtiecīga un izdarīga, bet nedzen sevi kokā, nestreso, ka kaut kas šausmīgi un tūlīt pat visiem jāpierāda.

    – Man tiešām ir ļoti paveicies ar vecākiem. Es viņiem esmu ļoti pateicīga, viņi ir lieliski padomdevēji. Mani draugi jokojot pat dažreiz jautā, vai var kā ārpakalpojumu izmantot manu vecāku padomus, jo tie ir tik prātīgi. Es esmu priecīga, ka esmu izvēlējusies sev tādus vecākus. Ir taču tāds uzskats, ka pirms dzimšanas bērni izvēlas savus vecākus, vai ne? Tad varam teikt, ka mans pirmais dzīves lēmums ir bijis ļoti labs.

    – Kāds vecāku padoms tevi pavada dzīvē?

    – Tāda viena domu grauda man nav, bet viņi man ir iemācījuši, ka pati svarīgākā ir patiesība. Viņi man arī ir iemācījuši nebaidīties un būt drosmīgai. Un atcerēties, ka, pat ja citi domā atšķirīgi, bet tu zini – taisnība ir tavā pusē, tu tik un tā esi uzvarētājs. Turklāt viņi to visu vienmēr rādījuši arī ar savu piemēru, ne tikai teikuši vārdos.

             – Tu pirms tam runāji par pacienta līdzestību. Ko lori gribētu, lai cilvēki zina par savu veselību?

    – Piemēram, ka ausis ir pašattīrošs orgāns un ne ar ko tās nav jātīra. Sēram ausīs ir jābūt, lai nodrošinātu gan mitrumu, gan aizsardzību. Piemēram, ja ausī ietek ūdens, tad tas paliek sēra līmenī, nevis aiztek līdz bungplēvītei. Sērs arī pasargā pret dažādām baktērijām. Loriem ir iemīļots teiciens, kura sākotnējo autoru vairs neviens nezina, – ausis drīkst tīrīt tikai ar elkoni!

    Par degunu – ja tas asiņo, galva nav jāgāž atpakaļ. Tā jānoliec uz leju, un jāsaspiež degungals, tas mīkstumiņš, pirms skrimšļa. Var uzlikt aukstumu pie spranda, pie pieres. Un nevajag neko bāzt degunā iekšā, jo, jā, ar vates vai salvešu tamponiem asiņošana apstāsies, bet, tiklīdz tos ņems ārā, krevele būs nost, viss sāksies no jauna. Starp citu, pieaugušajiem deguns visbiežāk asiņo hipertensijas dēļ – stipri paceļas asinsspiediens un sīkie kapilāriņi degunā plīst. Šādā brīdī ir vērts izmērīt asinsspiedienu.

    – Un kas ir vasaras aktualitātes lora kabinetā?

    – Ārējās auss ejas iekaisums. To dabū tā: aiziet nopeldēties dīķītī, tad pakasa auss iekšpusi ar nagu vai izdomā iztīrīt mitro ausi ar vates kociņu. Bet uz tā kaula ādiņa ir ļoti plāna! Sabakstītajā ārējā auss ejā no dīķa palikušās baktērijas iekļūst brūcītēs, un, ja infekcija iekļūst zem ādas, tā uzreiz tiek uz kaula plēves. Tas sāp ellīgi.

    Vēl esmu ievērojusi, ka cilvēki reizēm neiedomājas – ja sāp kakls vai auss, var iedzert pretsāpju zāles. Jā, ja ir sapūsta auss, ja vīrusa infekcijas dēļ sāp kakls, drīkst iedzert paracetamolu vai ibuprofēnu.

    ANAMNĒZE

    * Bez piecām minūtēm sertificēta otorinolaringoloģe, vēl pēdējos mēnešus rezidente.

    * Ārste trešajā paaudzē.

    * Kopš bērnības dzied koros. Ilgu laiku par savu otro ģimeni sauca kori Balsis. «Bez mūzikas es nevaru dzīvot.»

    * Pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātes topošajiem audiologopēdijas specialitātes un medicīnas studentiem. «Varbūt dažreiz man vajadzētu būt bargākai. Bet – man pašai ļoti patīk mācīšanās process, tāpēc gribas, lai arī mani studenti to izbauda.»

    * Mīļākā filma – Baza Lūrmena režisētā Mulenrūža ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā. «Tā mūzika, tās dejas! Un tas stāsts! Vēl neesmu iemācījusies šo filmu noskatīties neraudot.»

    * Par lielākajām autoritātēm sauc savus vecākus – Ingunu un Haraldu Adovičus.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+