1. IETEIKUMS. Izvairies no ciemošanās, lai senioram nav kontakta ar mazbērniem (un maziem bērniem vispār).
Protams, omei vai opim var rasties vientulības, pamestības sajūta, ka bērni un mazbērni vairs nebrauc ciemos… Daļai senioru pandēmijas un karantīnas sakarā parādās arī bailes, ka tik kaut kas nenotiek ar bērniem, ar mazbērniem, ar viņiem pašiem. Tas rada nemieru, uzbudināmību. Bet – ģimenēm ir jābūt ļoti atbildīgām pret saviem vecajiem cilvēkiem, un ar viņiem šīs lietas nopietni, taktiski un ar iejūtību jāpārrunā. Vajadzētu izskaidrot situāciju. Visi šie ierobežojumi ir nevis senjoriem par sliktu, bet par labu. Savukārt pašus vecos cilvēkus es aicinātu nejusties pamestiem. Vienkārši jāsaprot, ka mazos bērnus tagad pie viņiem nevedīs, bet – tas ir tikai jūsu pašu drošības labā.
Viens no bīstamajiem faktoriem ir arī fakts, ka pie mums, Latvijā, nereti vairākas paaudzes dzīvo vienā mājā, vienā dzīvoklī.
Daudz veco cilvēku mīt arī pansionātos, un viņus šajā ziņā vēl vairāk apdraud atnestās infekcijas. To es redzu ikdienā, jo arī pansionāta Mežciems iemītnieki ir mani pacienti. Kad ierodas ciemos radinieki un atved vecmāmiņai vai vectētiņam atrādīt mazbērnus, pēc tam vecais cilvēks itin bieži saslimst. Jo viņš visu laiku ir dzīvojis savā ierobežotajā mikrovides pasaulē, un nu pēkšņi no ārpuses tiek atnestas citas baktērijas un vīrusi, kas pansionātā tik ļoti necirkulē. It īpaši, ja bērns apmeklē bērnudārzu. Arī vecāki stāsta: «Sākumā pārslimoja bērns, pēc tam mēs un pēc tam mūsu mammas…» Tādā ziņā mazi bērni ir ļoti bīstama kategorija.
2. IETEIKUMS. Pa veikaliem staigāt tagad tiešām nevajag. Tiešām, tiešām! Svarīgi ir pabūt ārā, svaigā gaisā, – tā ir cita lieta, tikai ne tur, kur drūzmējas daudz ļaužu. Tāpēc, izmantojot piesardzību, saviem vecajiem tuviniekiem un arī kaimiņiem varbūt reizi nedēļā, varbūt biežāk piegādā pārtiku un zāles, lai viņus atturētu no pārvietošanās sabiedriskajā transportā, no iešanas uz veikalu, pastu, aptieku. Lai labāk staigā pa mežu vai rosās dārzā!
Turklāt ārā, atklātā vidē inficēšanās iespēja ar koronavīrusu ir daudzkārt mazāka nekā mazā, slēgtā telpā.
3. IETEIKUMS. Potēšanās pret pneimokoku. Vēlama visiem, kas vecāki par 65 gadiem un kuriem ir hroniskas plaušu, sirds un asinsvadu sistēmas slimības, kā arī imūnsupresīvajiem pacientiem un tiem, kam ir cukura diabēts. Kāpēc? Vakcinējoties samazinās risks saslimt ar plaušu karsoni, bet Covid-19 gadījumā – samazinās bakteriālās superinfekcijas risks. Un tas ir vairāk nekā nekas, nekāda aizsardzība! Imunitāte pret pneimokoku baktērijām izveidojas aptuveni divu nedēļu laikā. Tāpēc vakcīna varētu būt jēgpilna dāvana mammai un tētim, opim un omei. Pret pneimokoku baktērijām drīkst potēties jebkurā brīdī, kad cilvēks nejūtas slims un ja nauda atļauj, jo vakcīna ir dārga – apmēram 70 eiro (bērniem pneimokoku vakcīna iekļauta vakcinācijas kalendārā).
Tajā pašā laikā jārēķinās, ka izšķirošas nozīmes cīņā ar Covid-19 pneimokoka vakcīnai tomēr nav.
Medicīniskās publikācijās pārsvarā raksta, ka pacientus nogalina tieši primāra vīrusa izraisītā pneimonija, nevis jau bakteriālas komplikācijas.
Labā lieta, ka Covid-19 vispār ir stimulējis cilvēkus vakcinēties, to es novēroju savā ģimenes ārsta praksē. Redzot, kas notiek Itālijā un Spānijā, cilvēki uzreiz kļuvuši daudz atsaucīgāki pret vakcināciju. Tagad aktīvāk potējas pret difteriju, pastiprināti interesējas par pneimokoku vakcīnu. (..)
Pilns materiāls un vairāk noderīgas informācijas žurnālā IEVAS VESELĪBA.