Kā palīdzēt hiperaktīvam bērnam?

• Stingrs dienas režīms. Būtiski, lai bērnam ir noteikts, skaidrs, saprotams, vienveidīgs dienas režīms, lai ir skaidri zināms, kad un kas tiks darīts. Jāizmanto viss, kas var palīdzēt, – saraksts ar dienas, nedēļas plānu, atgādinātāji, darāmo darbu saraksti. Mazākiem bērniem var būt saraksts ar bildītēm, kurās attēlots dienas plāns.
• Noteikumi un robežas. Vecākiem jābūt konsekventiem un jānosaka bērnam robežas, pie kurām arī jāturas. «Ļoti svarīgi, lai visiem, kas iesaistās bērna audzināšanā, būtu vienāds priekšstats par to, kas bērnam ir atļauts, kas aizliegts, par ko bērnu slavē. Ja pieaugušajiem šajos jautājumos ir atšķirīgs viedoklis, tas ir pamats uzvedības problēmām. Ja nav skaidru ārējo robežu, bērns visu laiku izaicinās un mēģinās pārkāpt noteikumus. Vecākiem šīs robežas jāiztur un jābūt konsekventiem. Protams, bērnam pieaugot, arī robežām ir jāmainās, jāaug līdz ar bērnu.»
• Slavējiet un apbalvojiet bērnu par darbiem, kas viņam izdodas! Ļoti svarīgi, lai vecāki ievērotu pozitīvās disciplinēšanas principus. «Reizēm bērns ir izdarījis visu, ko no viņa gaida, taču neviens to nepamana. Bet, ja izdara kaut ko sliktu, tad gan aizrāda, un tas uzreiz apstiprina negatīvo uzvedību. Svarīgi ir pamanīt un paslavēt, ka bērns ir labi paveicis uzdoto darbiņu. Par to bērnam var piešķirt, piemēram, uzlīmi. Bet, ja vecāki apsolījuši, ka tad, kad būs savāktas 10 uzlīmītes, bērns dosies uz zoodārzu, tad tā arī jādara. Vecākiem ir ļoti svarīgi pildīt savus solījumus.»
• Acu kontakts. Ar maziem bērniem svarīgi panākt 100% uzmanību. Runājot ar bērnu, jāizslēdz TV, radio, dators, jāskatās bērnam acīs, ja nepieciešams, pat jāsaņem roka, jāizveido acu kontakts, un tad var dot instrukcijas. «Ja bērns spēlējas savā istabā, bet mamma no virtuves sauc viņu vakariņās, nevajag dusmoties, ka bērns neklausa. Jo vecāki nedod instrukciju tā, lai bērns to varētu uztvert un izpildīt!»
• Runājot izsakieties skaidri, tieši un nepārprotami! Veidojiet īsus teikumus un dodiet norādījumus pa vienam. «Ir bezjēdzīgi dot maziem bērniem trīspakāpju instrukcijas – aizej tur, atnes to un izdari vēl kaut ko! Kamēr vecāks tiks līdz trešajam norādījumam, bērns pirmo jau būs aizmirsis. Jādod īsas, konkrētas instrukcijas, un, kad bērns tās izpilda, tas pozitīvi jāapstiprina, tad var dot nākamo uzdevumu.»
• Jādomā, kā bērnu nodarbināt. Ja bērns visu laiku šaudās starp aktivitātēm un pārslēdzas, vecākiem jāatgādina, ka iesāktais jāpaveic līdz galam, pozitīvi motivējot bērnu.
• Nē ekrānierīcēm! Šajās ierīcēs informācija tiek prezentēta ļoti stimulējoši un viegli, tādēļ bērnam nav nepieciešams koncentrēties. «Šādi bērns neizmanto smadzeņu pieres daivas vadības funkcijas, netrenē un neapgūst spēju koncentrēties, bet, aizejot uz skolu, no viņa tiek pieprasīts, lai viņš koncentrējas. Līdz triju gadu vecumam, kad notiek ļoti aktīva smadzeņu attīstība, ieteicams bērniem šādas ierīces nedot. Protams, lielākā vecumā bērniem ir jāmācās šīs ierīces izmantot, bet tam jābūt kontrolētam procesam. Lai vecāks ierobežotu laiku, ko bērns pavada pie ekrānierīcēm, viņam ir jāpiedāvā alternatīvas. Nevar vienkārši teikt, ka nedrīkst sēdēt pie datora. Tas nav risinājums.»
• Kā pārtraukt aktivitāti? Ja ir laiks pārtraukt kādu aktivitāti (piemēram, TV skatīšanos, darbošanos pie datora), ieteicams izmantot modinātāja signālu. Tad bērns dusmosies nevis uz vecāku, kurš liek pārtraukt TV skatīšanos, bet uz modinātāju, un viņam būs vieglāk pārtraukt aktivitāti.
• Trenējam impulsu kontroli. Maziem bērniem var piedāvāt spēli Stop and Go – kamēr vecāks sit plaukstas, bērns kustas; kad vecāks apstājas, mazajam jāstāv mierā. Bērns sākumā varbūt varēs nostāvēt mierā vien pāris sekundes, bet pamazām šo intervālu palielina. Tas labi trenē impulsu kontroli.
• Fiziskas aktivitātes. Ļoti vēlams nodarboties ar sportu, jo bērnam ar UDHS ir fiziski jānogurst, tādēļ dienas laikā jābūt pietiekami lielai fiziskajai slodzei (mājasdarbus ieteicams veikt apmēram stundu, pusotras pēc fiziskas slodzes, jo tad bērnam būs vieglāk koncentrēties). Fiziskajai slodzei jābūt regulārai un diezgan intensīvai. «Sasniegumi sportā var celt pašvērtējumu – bērniem ar UDHS skolā ir zems pašvērtējums, jo viņi visu laiku dzird kritiku par to, ka kaut kas nav izdarīts. Bet ikvienam nepieciešama kāda joma, kurā sevi apliecināt un sacensties par izcilību. Visvieglāk padodas individuālie sporta veidi – atlētika, peldēšana, slēpošana, biatlons, skriešana. Komandas sporta veidi māca sadarboties, bet šajā gadījumā viss ir atkarīgs no trenera. Ja treneris var noteikt ārējās uzvedības robežas, izturēt un dot rāmi, dot pozitīvo pamudinājumu, tad viss izdosies. Bet, ja treneris to nespēj, tad iespējams provocēt dažādus uzvedības traucējumus. Ne visai ieteicami ir cīņas sporta veidi, jo bērns, apgūstot zināmu cīņas arsenālu, negribot kādā situācijā to var impulsīvi izmantot pret citiem.»
• Cukurs ir vajadzīgs! Lai gan bērniem ar UDHS nav ieteicams lietot cukuru saturošus našķus, gāzētus dzērienus, tajā pašā laikā ir svarīgi nodrošināt stabilu glikozes līmeni asinīs. Piemēram, aktivitātes laikā bērns ik pa laikam var iedzert malciņu saldas sulas, lai smadzenēm visu laiku būtu pieejama nepieciešamā degviela.

Dažreiz jālieto arī medikamenti

«Ja nav iespējams pielāgot vidi bērna vajadzībām (dažreiz traucējumi ir ļoti izteikti un vides pielāgojumi to nevar kompensēt) – var mēģināt pielāgot bērna uzvedību vides vajadzībām. Šādos gadījumos izmanto medikamentozu ārstēšanu (ar medikamentu, kas stimulē pieres daivas bremzēšanas funkciju). Kamēr iedarbojas medikaments, bērnam ir vieglāk koncentrēt uzmanību, vieglāk nosēdēt, kontrolēt impulsus. Nav zināmas nevienas zāles, kas varētu ietekmēt smadzeņu attīstītu, to var veicināt tikai mācīšanās un trenēšanās. Galvenais uzdevums – laikus sniegt bērnam nepieciešamo atbalstu, palīdzēt, trenēt, pielāgot vidi; ja nepieciešams, simptomātiski ārstēt ar medikamentiem. Runa ir par bērna nākotni un dzīvi kopumā, un tas ir pietiekami nopietns iemesls, lai bērnam ar UDHS sniegtu nepieciešamo atbalstu, palīdzētu jau tagad un laikus novērstu negatīvās sociālās sekas (nespēju iegūt izglītību, 10 reizes lielāku atkarības risku no vielām, risku būt krimināli sodītam),» uzsver bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.