Dzīvot. Arī pēc aortas plīsuma

Sirds un asinsvadu slimības
Inguna Potetinova
8. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Oktobra beigās uzzinājām par kārtējo mūsu ārstu izcilo veikumu, glābjot kādu 39 gadus vecu vīrieti ar dzīvībai ļoti bīstamu slimību – aortas atslāņošanos. Lai cik pieredzējuši būtu ārsti Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, arī viņiem šādi gadījumi, izrādās, ir pārbaudījums. Stāsta invazīvā radioloģe ar Eiropas sertifikātu neiroinvazīvajā radioloģijā Dr. Sanita Ponomarjova un Dr. Aina Kratovska, invazīvā radioloģe RAKUS Invazīvās radioloģijas un Neatliekamās radioloģijas nodaļā.

Personisks stāsts

 ANDREJS (vārds mainīts), 39 gadi, strādā celtniecībā:

– Tas bija parasts sestdienas rīts. Pabrokastoju, pēc tam nolēmu vēl pavāļāties dīvānā, paskatīties televizoru. Brīdī, kad griezos uz otriem sāniem, sajutu pēkšņas sāpes. Tās sākās krūškurvja rajonā un gāja visā garumā uz leju. Sāku arī nejust vienu kāju, un tad sapratu, ka ir jāsauc ātrie. Tas bija 15. oktobris, tā diena kļuva par manu otro dzimšanas dienu. Par to esmu ļoti pateicīgs visai Gaiļezera ārstu komandai.

Strādāju celtniecībā, tas ir smags darbs, nekādu īpašu sūdzību par veselību iepriekš nebija. Tikai slimnīcā man konstatēja augstu asinsspiedienu – ap 180, kas, kā uzzināju, bija iemesls tam, ka atslāņojās aorta.

Neko iepriekš nepamanīju, un šī vispār ir pirmā reize manā mūžā, kad nākas ārstēties slimnīcā.

Tagad saprotu, ka man ir ļoti paveicies, jo stāvoklis esot bijis ļoti nopietns. Apdraudēti bijuši visi vēdera orgāni, uz kuriem asinis vairs nevarēja brīvi plūst. Atslāņojusies aorta tās bloķēja.

Nedēļu pēc operācijas nogulēju reanimācijā, vēl pusotru  – nodaļā. Sākumā sāpes vēl saglabājās, bija pilnīgs gultas režīms, regulāri mērīja spiedienu, arī temperatūru, jo ārsti bažījās, lai nedabūju kādu infekciju. Kad jau aizveda uz nodaļu, ļāva pamazām kustēties un celties.
Nu man ir skaidrs, ka arī jaunajiem jāpievērš uzmanība savai veselībai, asinsspiediens nav tikai opīšu problēma.Turpmāk nāksies dzīvot mierīgāk, mazāk strādāt, vairāk sevi saudzēt un biežāk aiziet pie ģimenes ārsta. Zāles asinsspiedienam būs jādzer visu atlikušo mūžu.

– Ko īsti nozīmē – aortas atslāņošanās?
Dr. med. Ivanova: – Aorta ir vislielākais arteriālais asinsvads cilvēka ķermenī. Ja tas tiek bojāts, var tikt nobloķēta asins apgāde galvai, visiem orgāniem vēderā, kājās un pārējā ķermenī. Tik nopietna situācija ārstiem prasa ļoti īsā laikā mobilizēt visus resursus – ir nepieciešama gan pieredzējusi dažādu profilu speciālistu komanda, gan augstas tehnoloģijas. Tā notika arī šoreiz.

Astoņu stundu garā operācijā piedalījās invazīvie radiologi, asinsvadu ķirurgi, anesteziologi, intensīvās terapijas speciālisti, un tika izmantots Latvijā unikāls jaunākās paaudzes implants jeb stents, kas paredzēts tieši šādiem gadījumiem.

Ierīces būtība? Tā atjauno normālu asinsriti aortā un, speciālās konstrukcijas dēļ, arī asinsriti aortas zaros.

Dr. Kratovska: – Normāli krūškurvī aortas diametrs ir līdz 4–5 centimetriem sākumdaļā, bet vēdera dobumā tās diametrs ir aptuveni 2–2,5 centimetri.

Cilvēka ķermenī artērijām ir sieniņa, kas sastāv no trim slāņiem. Ja kādu iemeslu dēļ iekšējais slānis ieplīst, tad starp iekšējo un vidējo slāni veidojas tāda kā kabata – atslāņojums –, kur uzkrājas asinis. Tās savukārt šo kabatu spiediena ietekmē paplašina un padziļina, tādējādi atslāņošanās var turpināties visā aortas garumā, skarot arī vēdera dobuma artērijas un kāju artērijas.

Ja atslāņojuma kabata ne tikai padziļinās, sadalot šos te divus iekšējos asinsvada slāņus, bet arī izplīst cauri aortas sieniņas vidējam un ārējam slānim, tad veidojas pilns aortas plīsums, kas ir potenciāli letāls. Pēc statistikas šādā situācijā tikai četrdesmit no simts cietušo nonāk līdz slimnīcai vispār dzīvi. Diemžēl tā tas ir. Arī tiem, kas tomēr nonāk slimnīcā, saglabājas ļoti augsts mirstības risks.

– Kas veicina aortas atslāņošanos?
Dr. med. Ivanova: – Pirmkārt, augsts asinsspiediens. Tomēr daudzi arī ar augstu asinsspiedienu nodzīvo garu mūžu, tāpēc šeit vēl ir jārunā par iedzimtām saistaudu īpatnībām un problēmām.

Dr. Ponomarjova: – Izpētīts, ka pastāv saistaudu sistēmu ietekmējošas gēnu mutācijas, kas paaugstina aortas atslāņošanās risku. Spilgtākais piemērs ir Marfāna sindroms, ko var samērā viegli vizuāli atpazīt – tie ir gari, tievi cilvēki ar tieviem, zirnekļveidīgiem pirkstiem.

Dr. med. Ivanova: – Bet – kombinācijā ar arteriālo asinsspiedienu!

Dr. Ponomarjova: – Jā, līdz ar to gados jauniem pacientiem, kuri nekontrolē asinsspiedienu, šis risks pieaug. Mēs runājam par spiedienu 160 un uz augšu.

Dr. med. Ivanova: – Ierasti par asinsvadiem runājam saistībā ar aterosklerozi gados vecākiem cilvēkiem. Šis nav tas gadījums. Aortas spontānas atslāņošanās galvenais iemesls ir saistaudu iedzimtas patoloģijas un paaugstināta arteriālā asinsspiediena kombinācija.

– Vai ir kādas specifiskas sajūtas, kam pievērst uzmanību? Šajā gadījumā cilvēks stāsta, ka neko nav pamanījis.
Dr. Kratovska: – Pacienti, kuriem ir hroniski paaugstināts asinsspiediens, to bieži vien nejūt. Viņi ar augsto asinsspiedienu dzīvo un ir pieraduši.

Parasti akūtā gadījumā pacients ar aortas atslāņošanos iestājas slimnīcā ar tipiskām sūdzībām par ļoti izteiktām pēkšņām sāpēm krūškurvī starp lāpstiņām no muguras puses, kas nemazinās, lietojot parastas atsāpinošās zāles.

Tas ir tas blieziens, kad aorta atslāņojas kā tāda izplīsusi virsjakas odere.

Dr. med. Ivanova: – Tāpēc ir svarīgi arī jauniem cilvēkiem sekot līdzi savam spiedienam, jo mēs neviens nevaram zināt, vai mums ir kāda slēpta saistaudu anomālija vai nav. Ja cilvēks grib sevi pasargāt no šāda scenārija, jāatrod spiediena iemesli un jāārstē. Bez augsta spiediena atslāņošanās, visticamāk, nebūtu notikusi arī Andrejam.

Dr. Ponomarjova: – Starptautiskos pētījumos kā riska faktors tiek minēta arī ģimenes anamnēze. Proti, ja kādam ģimenē šāda saslimšana ir bijusi, pieaug iespēja, ka pirmās pakāpes radinieku arī šī kaite var skart. Kāpēc tas ir tik bīstami? Viens ir aortas plīsums, bet otrs – no aortas atiet asinsvadu zari uz citiem orgāniem. Ja aorta atslāņojas, tad tās atslāņotā membrāna darbojas kā vārstulis, un vienā brīdī tā var pielipt pie otras sienas un nobloķēt asinsvadu.

Dr. med. Ivanova: – Un, ja šādi tiek nobloķēti atzari, kas aiziet uz zarnām, nierēm, tad faktiski tas ir akūts infarkts. Tās ir ļoti lielas nepatikšanas un dzīvību apdraudoša situācija.

Dr. Ponomarjova: – Šī kombinācija – ģenētiska nosliece uz saistaudu saslimšanu un augsts asinsspiediens – ir tikai viena situācija, kas var radīt spontānu aortas atslāņošanos, bet otra ir traumas.

Tā kā Austrumu slimnīca ir vienīgā vieta Latvijā, kur darbojas īpaša Politraumu vienība un ir pieejama plaša speciālistu komanda, tad dažādos smagos negadījumos cietušie nonāk pie mums – tie ir kritieni no augstuma, avārijas, kur ir augstas enerģijas traumas ar spēcīgu atsitienu.

Tās ir tā saucamās inerces traumas, kad aorta tiek vienkārši sarauta. Tas ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem notikuma vietā.

Vieglākos gadījumos var ieplīst tikai iekšējais slānis un veidoties atslāņošanās. Ir pacienti, kas ierodas ar vāji izteiktām, ilgstošām sūdzībām par sāpēm starp lāpstiņām vai vēderā, un, veicot izmeklējumus, atklājas, ka cilvēkam jau ir atslāņošanās, kas hronizējusies. Acīmredzot organisms akūtajā situācijā ar saviem resursiem ir spējis tikt galā. Bet tā notiek tikai 15 procentos gadījumu.

Dr. med. Ivanova: – Jā, ir situācijas, kad pie šādas patoloģijas nemaz nav nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, un, ja nepastāv plašāki draudi, ka varētu tikt nobloķēta asins plūsma uz kādu orgānu, iespējams ārstēties ar zālēm. Īpaši, ja bojājums nav plašs. Tie ir antikoagulanti – medikamenti, ko pielieto tikai akūtajā periodā, lai novērstu trombu veidošanos.Tad gan ir nepieciešams stingrs asinsspiediena monitorings un sirdsdarbības piebremzēšana.

– Kā šādiem pacientiem palīdzēja agrāk?
Dr. med. Ivanova: – Vispār ir divu veidu disekcija jeb atslāņošanās. Pirmā jeb tā saucamā A tipa disekcija rodas tuvāk sirdij pie paša vārstuļa, par tās ārstēšanu atbild sirds ķirurgi.

Savukārt ar otro, kas veidojas aiz zematslēgkaula artērijas atiešanas vietas, nodarbojas asinsvadu ķirurgi, un tā ir tā dēvētā B tipa disekcija. Aptuveni pirms desmit gadiem šādos gadījumos bija nepieciešama ļoti plaša vaļēja operācija – protezējot krūšu aortu, nācās atvērt krūškurvi un vēderu, bija lieli pēcoperācijas komplikāciju riski, augsta mirstība.

– Un tagad?
Dr. Kratovska: – Pašlaik tas tiek darīts ar endovaskulāro terapiju – pacienta ārstēšana norit mazinvazīvā veidā, neatverot vēdera dobumu, bet iekļūstot organismā caur nelielu – aptuveni 8 milimetru – griezumu cirkšņa artērijā. Tas ir ievērojami saudzējošāk.

Uz vietu, kur ir plīsuma sākumpunkts, caur šo cirkšņa artēriju ar speciāliem instrumentiem tiek aiztransportēts speciāls pārklātais stents jeb stentprotēze, un tālāk atslāņotā aortas membrāna tiek stabilizēta ar speciālu papildu stentu, kas nav pārklāts, bet kam ir ļoti augsts pašizplešanās spēks, ļaujot atspiest atslāņojuma membrānu un atjaunot asinsriti vitāli svarīgajos vēdera dobuma orgānos.

Dr. Ponomarjova: – tents darbojas kā protēze, kas izveido jaunu sava veida karkasu bojātā asinsvada posma vietā. Vienu stentu ievietojām tur, kur bija plīsuma ieejas vārti, izveidojot jaunu asinsvada posmu. Kā arī ievietojām vairākus citus stentus, kas darbojas pēc cita principa. Tie ir kā cauruļveida sietiņi, kuriem rūpnieciski iekodēts spēks atspiest aortas atslāņotās sieniņas daļas, radot iespēju asinīm plūst tā, kā tas notiek dabiski.

Andreja gadījumā stents bija Latvijā unikāla ierīce – akūtas disekcijas ārstēšanā viņš ir otrais pacients, kuram to izmantojām.

– Kas reāli notiek tad, kad saņemat ziņu, ka šāds pacients tiek vests uz slimnīcu? Vai Andreja gadījums bija unikāls, nevis ikdiena?
Dr. Kratovska: – Tehnoloģijas mums ir, tomēr ikdienā slimnīcā nenotiek, kā rāda filmās, ka pa tiešo no ielas, halātiem plīvojot, kādu ieved operāciju zālē. Lai kaut ko darītu, vispirms jāsaprot, jānoskaidro situācija.

Akūtas krūšu aortas endoprotezēšanas operācijas, kad nelaime jau notikusi, ir augstākas sarežģītības pakāpes nekā plānveida, kur tu vari piesēsties pie galda un lēnā garā izdomāt, ko un kā darīt.

Dr. Ponomarjova: – Ir vajadzīga ātra rīcība, šie pacienti pēc traumām pie mums nonāk ļoti smagā stāvoklī, un nereti viņiem ir arī citu orgānu sistēmu plaši bojājumi, kas stāvokli padara vēl sarežģītāku. Līdz ar to mūsu ārsti ir pieraduši reaģēt ļoti sarežģītās situācijās.

Dr. med. Ivanova: – Pirmkārt, šis ir komandas darbs, ļoti lielas komandas. Ir vajadzīgi ārsti, kas spēj šo pacientu uzraudzīt pirms operācijas intensīvās terapijas posmā, tad tie, kas var veikt šo operāciju, un visbeidzot tie, kas nodrošina pēcoperācijas posmu, kad ir ļoti svarīgi sekot līdzi pacienta stāvoklim. Līdz ar to šādas operācijas iespējamas tikai universitātes slimnīcā, kur ir vajadzīgo speciālistu komanda.

Jā, es pamatoti varu lepoties, ka esmu vienīgā speciāliste Latvijā, kurai ir Eiropas Padomes sertifikāts asinsvadu ķirurģijā.

Šajā eksāmenā bija iekļautas arī pārbaudes par aortas endoprotezēšanu. Lai veiktu šādas manipulācijas, jābūt Eiropas līmeņa zināšanām. Mani kolēģi pieredzi ir guvuši, stažējoties Vācijā, Nīderlandē, Zviedrijā, Spānijā, Itālijā, Francijā. Tas paaugstina mūsu kvalifikāciju.

– Ja mēs skatāmies uz priekšu, kas invazīvajā radioloģijā gaidāms nākotnē?
Dr. Kratovska: – Pašlaik Invazīvās radioloģijas nodaļā mēs veicam visas manipulācijas, ko veic Eiropā. Joma, kur gaidāmas inovācijas, ir invazīvā onkoloģija.

Šobrīd tiek attīstīta radiofrekvenču ablācija. Tas ir tā – ja mēs atrodam nelielu audzēju aknās, nierēs, arī kaulos, tad pa speciālu adatu, kas sonogrāfijas vai datortomogrāfijas kontrolē tiek iedurta, tieši audzējā ieplūst vai nu aukstums, vai karstums, vai mikroviļņi (kas nepieciešams), un audzējs tiek iznīcināts. Šādas procedūras mēs jau veicam. Tiesa, ne tik daudz, kā mēs gribētu, un galvenokārt personāla un aparatūras trūkuma dēļ.

Dr. Ponomarjova: – Ir jaunas terapijas iespējas pacientiem ar aknu audzējiem – gan primāriem, gan resnās zarnas vēža metastāzēm. Līdz šim bija tikai sistēmiskā ķīmijterapija, kad pacientam caur katetru vēnā tiek ievadīti ķīmijterapijas preparāti. Tie aiziet pa visu ķermeni un rada daudz blakusefektu.

Savukārt mēs caur mazu dūrienu cirkšņa artērijā atrodam to asinsvadu, kas baro audzēja struktūru, un ievadām mikrodaļiņas, kas ir savienotas ar ķīmijpreparātu. Tādējādi pārtraucam asinsapgādi audzējam, medikamenti tiek ievadīti audzējā lokāli, kas samazina blaknes.

Šīs manipulācijas mūsu klīnikā jau notiek samērā bieži un ciešā sadarbībā ar onkologiem un ķirurgiem no Latvijas Onkoloģijas centra.

Vidēji tie ir divi, trīs pacienti nedēļā. Lielākoties tādi, kurus kaut kādu iemeslu dēļ nevar operēt – vai audzējs ir pārāk liels, vai tas ir tuvu, piemēram, kādam lielam asinsvadam. Šādi mums izdevies panākt ļoti labus rezultātus, īpaši kombinācijā ar jaunākajiem sistēmiskajiem ķīmijpreparātiem. Arī tad, ja nevaram audzēju pilnībā iznīcināt, tas noteikti pagarina pacienta dzīvildzi, kas arī ir mūsu mērķis. Bet – tas jau ir cits stāsts.

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs