Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
19
-
0
-
0
-
2
-
0
-
3
-
0
-
Šis stāsts sākās pavisam nevainīgi… Agris stāsta: «Kāds labs draugs Māris manā piecdesmit gadu jubilejā uzprasījās, ka vēlētos ar mani kopā aizbraukt kaut kur panirt un labprāt man šo braucienu uzdāvinātu. Laika, protams, kā vienmēr, nebija, un kopš jubilejas jau bija pagājuši divi gadi, kad beidzot ieminējos: «Māri, vai tavai dāvanu kartei nebūs iestājies noilgums?» (Smejas.) Tas bija tāds kā grūdiens, lai beidzot izplānotu ilgi gaidīto braucienu. Lietas sakārtoja vēl kāds fakts – viena no manām brīnišķīgajām dejotājām, vārdā Elīna, ar vīru un bērniņu jau ilgus gadus dzīvo Tanzānijā, Kigomā, tāpēc, izmantojot iespēju, ka eksotiskajā valstī ir kāds pazīstams, nolēmām – jābrauc turp!»
Cilvēki bez ādas un kaka Sūds
Par piedzīvoto ceļojumā Agrim ir vislabākās atmiņas, un, par spīti tam, ka sanāca nedienas ar odiņu, azartiskais deju skolotājs, kā viņš pats saka, ir pārliecināts: ja vien būs iespēja, dosies turp vēl kādreiz. «Tas, ka Elīna pazīst vietējo vidi un cilvēkus, mums bija priekšrocība. Tur vietējo pamattendence ir – kā tik tos baltos apčakarēt. Vēl kas smieklīgi – baltie cilvēki viņu uztverē ir cilvēki bez ādas. Bet, par spīti visam, manā skatījumā tā ir ļoti skaista tauta, vismelnākie cilvēki visā pasaulē. Man ļoti patika!
Kad baltie parādās pie apvāršņa, meitenes uzreiz saka "I love you" un ir gatavas precēties uz līdzenas vietas.
Elīna mums bija noorganizējusi braucienu uz diviem nacionālajiem dabas parkiem: Gombe Stream un Katavi. Tas pirmais ir vienīgā vieta pasaulē, kur vēl brīvā dabā dzīvo šimpanzes. Un mums arī palaimējās viņas satikt! Otrajā redzējām behemotus, žirafes, zebras, antilopes, ziloņus, bifeļus…» Vārdu sakot, eksotikas netrūka! Bet neiztika arī bez traģikomiskiem momentiem.
«Tur esot, piedzīvojām to skaisto brīdi, kad esam izgājuši instruktāžas, samaksājuši naudu, bet vietējie vispār aizmirst par instruktāžā minētajiem noteikumiem un palaiž mūs plēsīgo dzīvnieku parkā ar parastāko Toyota RAV – bez jebkādiem apsargiem un ieročiem. Un pie stūres sēž kaka Sūds. Jā, smieklīgi! Viņu valodā puisis ir kaka, bet mūsu šoferītim vēl pagadījās arī vārds Sūds… Tikai tagad atgriežoties sapratām, ka patiesībā, sastopoties ar tādiem zvēriem, līdzi jābūt pavadoņiem. Bet viņi mūs vienkārši palaida brīvā vaļā!
Divu nedēļu ceļojuma laikā redzējām arī milzīgo Tangaņikas ezeru – ar brīnumaini dzidro ūdeni un krāsainām zivtiņām. Braucām pa to ar kajaku, dažas zivtiņas arī pamedījām un uzcepām.
Bijām arī Zanzibāras salā, kur dzimušas tādas slavenas personas kā Baraks Obama un Fredijs Merkūrijs.
Merkūrija bāriņā paēdām ārkārtīgi garšīgu zivju zupu, izdzērām pudeli alus… Zanzibāras salā mums bija paredzēta arī niršana, bet diemžēl nesanāca, jo tur uzturējāmies pārāk īsu laiku. Izrādās – dienā, kad esi lidojis, nedrīkst nirt zem ūdens, jo milzīgā spiediena maiņa ir veselībai un dzīvībai bīstama. Es to nezināju.»
Odiņa epopeja
Klausoties Agra aizrautīgo stāstījumu par eksotisko Tanzāniju, gribot negribot jāiestarpina: bet kurā no visiem šiem skaistajiem brīžiem uzrāvāties uz odiņa? Un te nu sākas stāsta otrā, ne tik patīkamā daļa…
«Elīna, pie kuras braucām, informēja mūs par kaitēm, ko tur var saķert… Bez malārijas Tanzānijā esot vēl viena bīstama slimība – dzeltenais drudzis –, pret ko gan jāpotējas, bet, tā kā Tanzānijā tā pēdējos divpadsmit gadus neesot reģistrēta, zinātāji apgalvoja, ka bažām nav pamata. Taču ar malārijas odiem ir tā, ka nekādu īpašu aizsardzību nevajagot – tikai pašam jābūt ļoti pedantiskam un precīzam.
Katru vakaru, ejot gulēt, jāiesmērējas ar visparastāko pretodu ziedīti, jo gan mūsējie, gan viņējie odi reaģē uz to vienādi. Un, ja esi rūpīgi ieziedies, neviens malārijas ods tev virsū neklups. Mums pastāstīja, ka tā tur dara arī vietējie cilvēki. Jā, var dzert arī kaut kādas tabletes, bet man šķita, ka tam nav jēgas – dzert zāles un bendēt savu organismu… Un vēl – esot malārijas zemē, uz nakti gultai rūpīgi jāpārsedz baldahīns, lieku reizi pārliecinoties, ka neviena šķirbiņa nepaliek vaļā un kāds ods jau nav paguvis paslēpties zem segas. Jābūt ļoti uzmanīgam, acīgam, pašam visu laiku jādomā līdzi!
Pats rēķinu, ka pēdējā vakarā, ko pavadījām Āfrikā, bijām īpaši sajūsmināti un piemirsām būt gana uzmanīgi…
Nobaudījām labas vakariņas, komunicējām, un kaut kā piemirsās iesmērēties ar pretodu ziedi, viss saplūda tādā emociju jūklī… Malārijas inkubācijas periods ir ap divām nedēļām, un, tagad parēķinot, tā arī sanāk: atbraucām mājās un pēc nedēļas abi saslimām. Gulējām reanimācijā katrs savā kambarītī ar sienu starpā, tikai ceturtajā dienā mūs salaida kopā…»
Uz slimnīcu – pats
Pamanot pirmos simptomus, kas vēstīja, ka ar veselību kaut kas nav īsti kārtībā, – temperatūru, apetītes zudumu, nogurumu –, Agris to uzreiz nesaistījis ar bīstamo slimību un nav cēlis paniku… «Biju jau nedēļu mājās, un piektdienā man pēkšņi kļuva slikti… Sestdien un svētdien bija klusās šausmas, jo poliklīnika ciet, bet par ātrajiem nemaz neiedomājos, jo, kā vienmēr, šķita – nav jau TIK slikti. Bet izrādās, bija pat ļoti slikti. Sākumā pieļāvu domu, ka varbūt esmu saķēris gripu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas taisni sakrita ar epidēmijas laiku. Bet tad tomēr ņēmos prātā, pirmdienas rītā sēdos mašīnā un taisnā ceļā braucu uz Siguldu, uz Gulbja laboratoriju, lai nodotu analīzes.»
«Pats?!» iesaucos, uz ko Agris vēsā mierā atsaka: «Jā, jā, es vēl pēc tam arī pats uz slimnīcu aizbraucu. Un arī mājās.»
Nodotās asinsanalīzes jau pēc divām stundām apstiprināja: sliktajai pašsajūtai pie vainas ir malārija.
«Rezultātu paziņošanai momentā sekoja ieteikums doties uz slimnīcu. Kad aizbraucu uz Infektoloģijas centru un mani ielika slimnīcā, Māris jau bija priekšā.»
Patiesībā, pirms doties uz slimnīcu, Agris vēl kādu brīdi minstinājies, jo, vēl esot Tanzānijā, dzirdējis, ka malāriju varot apturēt arī ar kādu homeopātisku līdzekli, pats arī atvedis preparātu līdzi uz mājām. Bet – tomēr sabijies! «Nopietnāk padomāt par nepieciešamību doties uz slimnīcu lika kāds mans čoms, izskalojot man smadzenes par tēmu – tu vispār zini, cik cilvēku gada laikā aiziet ar malāriju? Mazliet aprāvos un nodomāju – labāk savu rumpi uzticēt speciālistiem. Jo sajūta bija krimināla.»
«Man bija tāds kauns…»
«Tik slikti jutos pirmoreiz dzīvē!» Agris raksturo pašsajūtu, nespēdams atrast īstos vārdus… «Temperatūra gāja pāri četrdesmit grādiem, bet pats trakākais – smadzenes vispār neslēdzas vaļā. Man nāca miegs, bet tanī pašā laikā es ne uz mirkli nespēju aizmigt. Pa galvu visu laiku rosījās domas par darbu un citām lietām… Pat līdz komiskumam – mašīnā ilgu laiku pirms tam klausījos fonda Viegli disku Loks paliek vaļā, un slimības gultā mani brutāli vajāja Ziedoņa teksti.
Jā, mūzika ir skaista, bet tobrīd man šķita, ka tā nāk virsū un es nevaru tikt no tās vaļā. Smadzenēs bija pilnīgs rasols!
Otrs mokošākais simptoms – ārkārtīga svīšana. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka bija reizes, kad četrreiz naktī saucu māsiņas, lai viņas man nomaina pilnīgi slapjos palagus… Tā sajūta ir neaprakstāma – tu stāvi apakšbiksēs savā palātā, kamēr meitenes čakli tev, stipram vecim, maina paladziņus… Un – aiz tevis paliek peļķe, jo sviedri vienkārši gāžas. Tad tu iekāp atpakaļ gultā, pirmās trīs minūtes jūti foršus, sausus paladziņus, un jau pēc desmit minūtēm tie atkal ir pilnīgi slapji. Man bija tik neērti! Pie sevis domāju: es taču nupat māsiņas jau saucu… Mēģināju ciesties, bet, kad vairs nespēju izciest, saucu, lai atkal maina…
Un vēl – man nekad nesāp galva, bet šī bija tā reize, kad likās, ka tā sāp nedēļu no vietas. Nepārtraukti!
Pēc trim četrām dienām reanimācijā mūs ar Māri salaida kopā vienā palātā. Tad jau varējām drusku paampelēties, bet jutāmies vēl aizvien slikti.
Man nav pārāk bieži bijusi vajadzība atrasties slimnīcā (tfu, tfu, tfu), bet uzskatu, ka mūs ārstēja ļoti labi. Dakteri rīkojās ļoti operatīvi, nemitīgi tika ņemtas asinis analīzēm, lai pārliecinātos, ka malārija savus sliktos darbus samazina. Jo – ļoti interesanti – slimībai ir tendence pārsteigt ar otru vilni, kas parādās arī asinsanalīzēs.
Man bija liels pārsteigums, ka, kaut arī tā nav slimība, ar ko Latvijā ļoti bieži slimotu un zāles nav pašas pieprasītākās, pie mums tās tomēr bija. Katrs dakteris zināja, kas viņam jādara, un varēja just, ka mums līdzās ir ļoti profesionāla komanda un neviens nebrīnās par mums, diviem ceļotājiem. No šī visa piedzīvotā sapratu, ka vēlos ieteikt katram, kas atbraucis no Āfrikas, neatkarīgi no pašsajūtas nodot asinsanalīzes uz malāriju. Slimība ir tiešām briesmīga!»
Krīt arī stiprie
Agris atzīst, ka slimības brīdī skaudri apņem bezpalīdzības izjūta, tomēr skumjas domas neesot uzmākušās. Viens – sajūta bija tik slikta, ka padomāt nemaz nav bijis iespējams, bet otrs – viņš apveltīts ar milzu cīņassparu.
«Tādā brīdī saproti, ka ir jāpieņem situācija, kāda tā ir, un jācenšas visiem iespējamiem līdzekļiem ar to visu tikt galā. Bet skaidrs, ka slimība nevienu nešķiro. Tā gāž visus – gan izturīgos, gan ne tik izturīgos… Un, kad tev pa asinīm ārdās malārijas vienšūņi, tu saproti, ka krīt arī stiprie… Mani ļoti uzjautrināja reanimācijas nodaļas vadītājas teiktais: jūs jau man neesat interesants gadījums, jums asinīs ir tikai pieci procenti malārijas izraisītāja… Smagākos gadījumos esot pat četrdesmit, bet tad es nespēju iedomāties – kā tie cilvēki jūtas?!
Kad apetīte pamazām sāka atjaunoties, šajā ziņā biju izvēlīgs kā grūtniece. Uz gaļu nevarēju pat paskatīties, vislabāk gāja iekšā pomelo, daudz tējas un ūdens.
Pa astoņām dienām slimnīcā biju zaudējis piecus kilogramus svara, kļuvis nespēcīgs… Muskuļi bija tā sakritušies, ka nebija pat patīkami skatīties spogulī… Protams, piecdesmit divi gadi nav vairs nekāda zaļā jaunība, bet pēc slimošanas jutos īpaši slikti. Un, kas vienmēr jāatceras, ieguļoties slimības gultā, – pieceļoties būs jāiegulda darbs. Jo slimība neatņem taukus, slimība noēd muskuļus, un tos uztrenēt, dabūt atpakaļ ir visgrūtāk.
Un, lūk, ko es neieteiktu nevienam – pēc slimnīcas pašam sēsties pie stūres un braukt mājās. Pašam sākumā likās, ka ir tīri ok, bet, kad sāku braukt, sapratu, ka galva tomēr nav tik skaidra, reaģētspējīga… Un tu jau nezini, kurā brīdī tā var vispār atslēgties. Lai gan šai ziņā esmu jau rūdīts veterāns. Esmu pats uz slimnīcu braucis arī ar smadzeņu satricinājumu, neatceroties, kā tur nokļuvu. Slēpojot Siguldā Reiņa trasē, uzlēcu uz tramplīna, un slēpes atnāca vaļā… Tajā brīdī likās, ka trasē ļoti pēkšņi saradušies ļoti daudz pacēlāju. (Smejas.) Atceros, kā noāķējos no pacēlāja, pārvilku zābakus un piesēdos pie stūres… Un nākamais kadrs – slimnīca. Tur man pateica: tev ir smadzeņu satricinājums.
Jā, ir baigā pārliecība: es jau baigais vecis… Nekāds tu neesi baigais!
Pats laikam vairs nebraukšu tādā kondīcijā pie stūres. Te piestāv tā tautas dziesma – lācīt’s kāpa ozolā, odiņš koda pakaļā! Bet – katrā ziņā paldies Mārim par šo skaisto ceļojumu uz Āfriku un kompāniju slimnīcā.»
Restarts Alpos
Pārrodoties mājās no slimnīcas, Agris juties jau nesalīdzināmi labāk nekā malārijas pirmajās dienās, tomēr atļāvies vēl kādu laiku palaiskoties pa mājām un – padarīt neko. «Man pašam pēc slimnīcas bija sajūta, ka jau varu iet darbā, bet mājinieki mani, par laimi, apturēja. Tā bija iespēja pabaudīt mājas, atpūsties. Pasēdēju uz ledus, paķēru asarīšus. Bija forši!»
Ja vien… Agra māju idilli neizjauktu kāds cits draugs, Andis. «Viņš ieradās pie manis divas dienas pēc tam, kad biju pārradies mājās no slimnīcas, un nolika fakta priekšā: martā mēs braucam uz Šveici slēpot. Mana fiziskā kondīcija tajā brīdī bija briesmīga, lai neteiktu vairāk. Bet Andis zināja, ka kādreiz nopietni aizrāvos ar kalnu slēpošanu, un gribēja mani uzlikt uz slēpēm tiešā un pārnestā nozīmē. Un tā mēs no 11. līdz 19. martam slēpojām. Sākumā tas tiešām šķita neprāts, bet nu varu teikt tikai paldies – Anda noorganizētā treniņnometne kalnos bija super…
Pirmās divas dienas manas kājas un ķermenis bija kā miza – jutos galīgi nekāds. Bet, sākot ar trešo dienu, jau jutos labāk, ceturtajā un piektajā – pavisam labi. Tad jau vālēju riktīgi!
Tās nedēļas laikā tiku kā vilciens uzlikts no jauna uz sliedēm un jutos ekselenti.
Milzīgu manu pateicību ir pelnījuši arī visi mani Dzirnu skolotāji… Kamēr gulēju slimības gultā, nekas neapstājās, bija pat daži koncerti un uzstāšanās. Tas ļāva saprast, ka mūsu amortizācijas spilvens ir ļoti drošs. Gluži kā es te tagad sēžu – man ir viens roku balsts, otrs roku balsts un atzveltne. Tieši tā es jūtos savā skolā.
Arī, kad pēc slimnīcas braucu slēpot, visi saprata, kāpēc es to daru… Jo principā jau varētu arī padomāt: nu var jau arī nebraukt nekur, nupat taču biji! Bet mani līdzcilvēki saprata, ka šis restarts ir vajadzīgs. Domāju, ka, paliekot mājās, būtu tikai nīkuļojis… Un mēs jau arī neaizbraucām sauļoties un vāvuļot. Tas bija fizisks darbs ar režīmu. Jau deviņos rītā bijām pie pacēlāja, kas veda kalnos, un četros atpakaļ. Riktīga darba diena – augšā, lejā, augšā, lejā. Un es arī mērķtiecīgi negurķojos, jo zināju, ka man šīs nedēļas laikā ir jātiek uz kājām.
Esmu atguvis atpakaļ savu svaru, un – nevis taukus, bet muskuļu masu. Tas ir baigi forši, jūtos ideāli, un viss kārtībā! Formulējumi, kas bija izkaisīti dzeltenajā presē, liecināja, ka es tūlīt vai sprāgstu nost. Bet nē, es esmu dzīvs!»
Es taču zinu, ka reizēm masu medijiem laba ziņa ir slikta ziņa. Vēl aizvien, mani redzot uz ielas, kāds iepleš acis, it kā būtu ieraudzījis rēgu. Brīnumu!
Kustēties vajag!
«Man šķiet, es tagad jūtos vēl labāk nekā pirms slimības. Kustība – tā ir mūsu visu veselības atslēga. Ne velti manam čomam biznesa kolēģis Vācijā septiņdesmit piecu gadu vecumā vēl paņēma bankā kredītu – lai būtu kāda giljotīna uz kakla, kas liek kustēties. Lai nav miera! Domāju, ja pēkšņi visi tie cilvēki, kas gaužas par zāļu cenām aptiekās, pieceltu no dīvāniem un ērtajiem beņķiem savas pēcpuses un izietu ārā panūjot, paskriet, paslēpot, papeldēt, pabraukt ar riteni vai paskriet pakaļ mazbērniem, kuri mūk, principā zāļu bizness varētu iet bekot. Iedomājies situāciju – visi beidzot sāk kustēties! Kas tā būtu par enerģiju! Bet mēs, cilvēki, esam slinki… Jo, kā nu ne, tableti nopirkt ir vieglāk. Un tad ir jāsūkstās, ka tā tablete dārga, turklāt vēl nepalīdz. Beigās izrādās – slikta tablete!»
Kad pavaicāju Agrim, kā vēl bez kustības viņš sevi uztur pie moža gara, viņš tikai smejoties atkoķetē: «Man ir možs gars? Ai, kur labi!» Un jau nopietnāk turpina: «Esmu laimīgs savā darbā. Man apkārt visu laiku ir bērni un jaunieši! Mājās ir trīsgadīgā Emīlija. Baigais žiperis. Un man ir jātur viņai līdzi. Jāiet ar viņu slidot, jāiet uz ezeru skatīties pīlītes…
Man pilnīgi niez nagi, kā gribas strādāt!
Jau domāju – man vajag novākt pa ziemu sakritušos zariņus, aizvākt rudenī sapūstās lapu vagas, nogāzt kādus sausos kokus, sazāģēt un salikt šķūnītī… Un, mīļie cilvēki, arī tā ir kustība. Pat modes mākslinieks Dāvids teicis: nevajag nekādus fitnesa klubus, ņem zāģi un ej mežā! Un būs tieši tas pats – tūkstoš reižu pielieksies pie zariņa, pa gabaliņam paiesi un saelposies svaigu gaisu… Un vēl pavaktēsi savu mazo knēveli! Tas pats ir šeit, skolā.»
Četrdesmit man vēl nav
«Ik pa laikam, paskatoties spogulī, esmu pārsteigts… Jo mani ilgu laiku neatstāj sajūta, ka esmu daudz, daudz jaunāks. Cik dotu sev gadus pēc sajūtām? Nu… Tik traks kā divdesmit piecos es vairs neesmu, tad varēju strādāt gadiem ilgi bez brīvdienām. Bet… četrdesmit man vēl nav,» Agris koķeti smaida.
«Taču tad paskatos spogulī un sagumstu – nu, johaidī, varēja taču bišķīt kaut kā foršāk izskatīties. Dzirnās es riktīgi aizmirstos… Kontaktējos ar dejotājiem, skolotājiem, kas paši par sevi ir tādā aktīvā dzīves pozīcijā, garā jauneklīgi. Tikko vadīju klasiskās dejas nodarbību desmitgadīgām meitenītēm… Līdu uz ceļiem tieši tāpat, kā to darīju agrāk, Krimuldas vidusskolā, liku vietās dupšus, vēderus, kājiņas, muguriņas… Viss ir tieši tāpat!
Man šķiet, vide, kas man ir apkārt, nekādīgi neļauj man sajust savus piecdesmit divus
Mazo Emīliju speciāli nevedam zālēs uz deju nodarbībām, lai gan viņa bieži ir šeit, kopā ar mums. Viņa pati ieiet un skatās… Kādās divās nodarbībās ir pati iegājusi līdzi padejot. Reiz bija baigi forši! Es vadīju nodarbību puišu klasei, un ienāk Emīlija. Skatās, skatās un saka: «Tēti, es gribu uzdejot.» Es viņai vēsā mierā atbildu: «Nu labi, dejo. Dari līdzi puišiem.» Viņa man pretī: «Labi, es tikai aiziešu kostīmu uzvilkt.»
Domāju, ka no smiekliem dabūšu krampi! Pēc četrām minūtēm viņa ieradās melnos legingos un baltā vingriņā ar mammas sataisītu copīti. Kostīmā, tā teikt! Šis viņai ir ārkārtīgi skaists laiks – viņa dejo, dzied savā valodā, kas mazliet līdzīga igauņu: tulle lulle… (Agris smejas un demonstrē.).»
Agris iesaka arī TEV
- IEKLAUSIES SEVĪ. «Mācu to saviem dejotājiem un gribu likt pie sirds katram, kas grasās nodarboties ar deju vai citu kustību mākslu – ieklausīties sevī. Kā man patīk teikt – mājās nevienam nestāv rezerves kājas, rokas, mugura vai sprands. Mums, cilvēkiem, nav rezerves daļu, tāpēc mums jāmīl savs ķermenis. Neko nedrīkst darīt caur pārmērīgām sāpēm, pat ne bērna vecumā. Pret savu ķermeni jāattiecas gudri, nevis jāsapluina sevi gabalos, ka pēc tam nezini, kā salikt kopā. Un tad brieduma gados saproti, ka sāp locītavas, saites, mugura…»
-
TĒJA KLEPUM. «Aptiekā nopērkamā bronhu–plaušu tēja. Kad biju slims ar plaušu karsoni, Lauris Reiniks man ieteica: labākas tējas par šo nav, daudzus dziedātājus dabūjot uz strīpas. Tā tiešām ir reāli laba – novārīju, kā mācīts instrukcijā, padzēru, un ātri vien viss atklepojās. Jaudīgs zālīšu salikums.»
-
LATGALIEŠU MELDIŅI. «Kamēr gulēju slimnīcā un mocījos ar bardaku galvā, uzmācīgām domām, sāku klausīties Rēzeknes horeogrāfa Ilmāra Dreļa kapelas Dziga dziesmas. Tie latgaliešu meldiņi mani kaut kā sakārtoja!»
