Ābolu strūdele jeb austriešu ābolu virpulis

Ko vidusmēra saldummīlis iedomājas, izdzirdot šo omulīgo vārdiņu – strūdele? Visticamāk, prātā nāk kūpošs kārtainās mīklas ruletes klaipiņš, pildīts ar sulīgiem jaunās ražas ābolu gabaliņiem, iespējams, papildinātiem ar aromātisku kanēļa šķipsniņu un kādu saldskābu rozīni. Pasniegts, sadalīts glītās šķēlēs – vaniļas mērces zīda peldē vai līdzās bezpalīdzīgi kūstošai plombīra bumbai. Āmen. Tad ziniet – ābolu strūdele ir tikai viena no neskaitāmajām strūdeļu ordeņa māsām. Patiesībā senākās receptes liecina – tās vēders tika pildīts ar pastinakiem un nepavisam nebija salds. Savukārt 1695. gadā kādā Vīnes pavārgrāmatā pierakstītā recepte paredzēja strūdeli pildīt ar piena krēmu. Pamazām parādījušās dažādas variācijas – atkarībā no izejvielām, kas tobrīd saimniecei bija pie rokas. Ķirbji? Kāpēc ne? Kāposti? Arī derēs! Nekādas vainas nebūs arī plūmēm, ķiršiem, riekstiem, biezpienam, maigai karbonādei un pat dažādiem subproduktiem. Tomēr tiesa kas tiesa – maigo, saldeni skābo ābolu strūdeli popularitātē apsteigt ir grūti.  Diez vai Vīnē atradīsi kādu kafejnīcu, kur nevarētu nobaudīt gabaliņu visīstākās ābolu strūdeles. 

Kas attiecas uz strūdeles izcelsmi – tradicionāli tā liek lepnumā izslieties austriešu mugurām, taču, ja tā pavisam godīgi, tad arī Horvātijā, Slovākijā, Ungārijā, Bosnijā un Hercegovinā, Polijā, Rumānijā un citās kaimiņvalstīs saimnieces pikti iespiedīs rokas sānos un teiks – nekā nebija, strūdele ir mūsu! Tīri tehniski sanāk, ka pirmie strūdeli baudījuši ungāri, tad kāpēc tieši austriešiem tikuši šī smaržīgā pīrāga autoru lauri? Lieta tāda, ka Vīne tobrīd bija Austroungārijas impērijas centrs un viss, ko tās plašajās teritorijās atzina par labu esam, tūliņ pat nonāca impērijas galvaspilsētā un tika piedēvēts tās labdzimušajiem pilsoņiem. Oficiāli strūdele bija Vīnes iemītniece jau kopš 17. gadsimta nogales, taču tikai 18. gadsimta vidū beidzot tika izcelta saulītē.

Tomēr vislielāko pārsteigumu sagādā strūdeles mīkla. Pieņemts taču uzskatīt, ka visu šo dažādo recepšu variāciju vienojošais elements ir kārtainā mīkla, vai ne? Daļēji taisnība jau ir. Lielā daļā pasaules saimnieces izmanto tieši šo mīklu, pārliecībā, ka tieši šādi top īstā strūdele. Un ir taču tik gardi! Sākotnēji strūdeles tiešām tapa no kārtainās mīklas, pareizāk – no tās austrumnieciskās radinieces filo mīklas, ko uz Ungāriju bija atveduši turku iekarotāji. Par Eiropas teritorijām kareivīgajiem turkiem varbūt nācās pacīnīties, taču gardēžu vēderi bez iebildēm padevās austrumu saldumu maigajai varai, tāpēc tobrīd gaisīgā, kraukšķīgā austrumnieku mīkla tika plaši izmantota dažādos ēdienos. Varbūt, ka tā, teiks piekasīgs strūdeles pielūdzējs, tūliņ pat indīgi piebilstot, ka īstā mīkla tā jau nu nav. Jo, redz, brīdī, kad strūdele nokļuva Vīnē, tās mīkla jau bija piedzīvojusi transformācijas (pielāgojoties vietējām kviešu šķirnēm), un tāda arī tika ierakstīta austriešu kulinārijas kanonā. Stingra un staipīga, gatavota miltiem, kas bagāti ar glutēnu un papildināti ar drusciņu ūdens, eļļas un sāls. Nekāda cukura vai olu! Taču mīklas veiksmes formula slēpjas tās darināšanā. Pusstunda mīcīšanas, pusstunda atpūtināšanas un tad – pats galvenais – izrullēšana! Mīklai jābūt tik plānai, lai caur to varētu lasīt mīlas vēstuli, indīgi piemetinās kašķīgais strūdelists. Tiesa gan, šis striktais uzstādījums nav viņa izdomāts. Šo vārdu autors esot bijis kāds Austrijas imperatora šefpavārs. Plānplānās mīklas palagi tad vairākās kārtās tika tīti apkārt pildījumam.