Virdžīnija Lejiņa: «Zaudējums ir uz mūžu, bet sēras dvēselei apgrūtina tālāko ceļu»

Ķēniņa Tālivalža zeme

Rudenim ar lapkriti un baltu miglu rītiem ir apcerīga pārdomu noskaņa. Šis ir arī veļu laiks, kad domās satiekamies ar saviem tuvajiem, kas ir aizsaulē. 1. novembrī būs gads, kopš mūžībā aizgāja Virdžīnijas vīrs rakstnieks Jānis Lejiņš.

«Es izvairos par to runāt, jo nav vārdu, lai izteiktu viņa zaudējumu un tukšumu, ko tas radījis… Jo tālāk iet laiks, jo arvien lielāks plešas tukšums… Lēnām sāku pieņemt, ka šis zaudējums ir uz mūžu… bet esmu sev pateikusi, ka neskumšu, jo zinu, ka sēras apgrūtina dvēselei tālāko ceļu.

Es katru dienu saku paldies, ka Jānis bija manā dzīvē un bija tik ilgi.

Mums bija 44 laimīgi gadi, un es izjūtu milzīgu pateicību, jo saprotu, ka nekas šajā dzīvē mums netiek dots uz mūžu, nekas nav garantēts, bet man nav nožēlas, ka būtu palicis kaut kas nepateikts un neizrunāts. Mēs ar Jāni novērtējām viens otru katru mīļu dienu, katru dienu izbaudījām viens otra klātbūtni. Es nedrīkstu žēloties, jo man bija ļoti daudz dots,» saka Virdžīnija.