Rīga +14°C 
«Nē, tā nav norma, kaut arī skaidri saprotam, ka novecojam dažādi. Katram ir savs dzīves gājums, izvēles, psiholoģiskas traumas, slimības. Atšķiras arī katra indivīda bioloģiskā uzbūve. Taču par geriatrisko vecumu pieņemts uzlūkot 65 gadus, kad cilvēks ir nodzīvojis pietiekami ilgi, lai būtu uzkrājis pieredzi. Tomēr 85, 90 un vairāk gadu vecumā dzīves pieredze ir vēl lielāka, un tā būtiski atšķirsies no nesen pensijā aizgājuša cilvēka. Tāpēc seniors no seniora atšķiras,» teic Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas virsārste Daina Zepa.
Piektdaļa Eiropas iedzīvotāju ir sasnieguši šo geriatrisko vecumu.
Tas nozīmē, ka geriatriem jeb gerontologiem, proti, ārstiem, kuri specializējas vecumam raksturīgo slimību ārstēšanā, darba kļūs arvien vairāk. Daina Zepa gan atklāj, ka Latvijā šādu speciālistu nav daudz, pārsvarā tādi atrodami viņas vadītajā Gerontoloģijas klīnikā, kā arī atsevišķos stacionāros un aprūpes centros. Arī topošo ārstu acīs šī medicīnas apakšnozare nav populāra, taču tas nenozīmē, ka vecāku cilvēku veselības problēmas paliek bez ievērības: «Ar senioriem strādā visu citu specialitāšu mediķi. Gerontologu uzdevums ir aktualizēt ar cilvēka novecošanu saistītās problēmas, lai tās pamanītu, ievērotu un savā darbā ņemtu vērā arī citi ārsti.»
Nepamanīsi, ja nebūsi klāt
Pieredzējusī gerontoloģe Daina Zepa atgādina, ka viņa, strādājot, stacionārā, saskaras ar cilvēkiem sarežģītās situācijās, tāpēc reizēm viņas pacientu uzvedība ir neadekvāta. Daži ir apātiski, citi psihozes vai uzbudinājuma stāvoklī, tāpēc ārstam ir jāpēta un jāsaprot, vai neadekvātā uzvedība, piemēram, agresijas lēkme, ir novecošanas procesa sastāvdaļa, ko provocējusi kāda problēma, vai tās pamatā tomēr ir nopietnāka slimība, kas skar centrālo nervu sistēmu. «Kad ārsts pirmo reizi sastopas ar pacienta kognitīvajiem (atmiņas, koncentrēšanās, spriešanas) spēju traucējumiem, nepieciešams tos izvērtēt, un diagnoze nav dažu dienu jautājums.
Lai varētu runāt par demenci, cilvēks ir jānovēro ilgāku laiku – jāvērtē viņa uzvedība, jālūdz veikt dažādus testus, nepieciešamas arī citu speciālistu konsultācijas, izmeklējumi,» ārste stāsta par gadījumiem, kad viņas pacienti ir vientuļi, tātad neviens nevar pastāstīt par cilvēka dzīvi, ieradumiem, problēmām. Taču arī tad, ja cilvēks nav vientuļš, nereti tuvinieki nav pamanījuši brīdinošos priekšvēstnešus. «Ir jautājums – vai tuvinieki vecā cilvēka dzīvē ir klātesoši? Vai viņu vērojuši pastāvīgi un pamanījuši izmaiņas uzvedībā, atmiņā, saskarsmē?
Visbiežāk seniori dzīvo atsevišķi, ar tuviniekiem tiekas reti, reizēm ilgstoši neredz viņus, un, kad samilst kāda veselības problēma, mainās arī uzvedība.
Tad bērniem un mazbērniem ir pilnīga nesapratne – kā tas var būt, kāpēc neviens nav pamanījis pirmos simptomus?! Taču visbiežāk jau bērniem un mazbērniem ar mammām, tētiem, vecmāmiņām, vectētiņiem, tantēm un onkuļiem nav garu, saturīgu sarunu, lai spētu saprast, ka cilvēks vairs īsti neuztver īstenību un situācijā adekvāti nereaģē. Bieži viss aprobežojas ar jautājumu kā tev iet un atbildi labi, vai tev neko nevajag un paldies, neko nevajag…
Bez saturīgām sarunām un nesteidzīgas kopābūšanas nav iespējams pamanīt sīkumus, kas mainījušies cilvēka uzvedībā, piemēram, cik rūpīgi viņš gādā par kārtību savā mājā, vai spēj pagatavot pats sev maltīti. Ja neesi klātesošs, tad pakāpeniskas izmaiņas nepamani un piedzīvo milzu pārsteigumu – kā tas var būt, tikko viss bija labi!? Taču, ja pašķetina pagātnē, tomēr ir bijušas epizodes, kas varēja liecināt par izmaiņām,» tā Daina Zepa.
Sāpes izlaužas caur dusmām
Vai var runāt par kādiem bīstamajiem gadiem, kad cilvēka prāta spējas nav tik asas? Medicīnas literatūrā min, ka vecumā 80+ biežāk nākas sastapties ar kognitīviem traucējumiem. «Atkal – jautājums, cik padziļināti to izmeklējam. Alceheimera demencei ir arī agrīnās stadijas, kas saistās ar ģenētisku pārmantojamību, un tās varētu būt pamanāmas pat pirms 60 gadu vecuma… Gadiem ejot, cilvēka smadzenes dabiski noveco, un tas nes līdzi kognitīvus traucējumus, kas pieņemas spēkā… Klāt nāk arī asinsrites traucējumi, cukura diabēts un citas izmaiņas, » ārste turpina.
Jā, tieši hronisku slimību buķete, kurā pamazām vai pēkšņi ir uzplaukusi kāda lielāka problēma, nereti ir palaidējmehānisms spējām garastāvokļa maiņām, apātijai vai agresijai.
Piemēram, ir saasinājušās sāpes, kas senioru sagrauž, tāpēc viņš brīžiem var kļūt ļoti neiecietīgs vai pat agresīvs.
Var kļūt arvien vājāka redze vai dzirde, kāpēc vecais cilvēks vairs nevēlas iziet sabiedrībā, jo uztraucas, ka neredzēs, kad vajadzēs, vai nedzirdēs ko svarīgu, tāpēc arvien vairāk noslēdzas un kļūst grūtsirdīgāks. Reizēm ir līdzēts, ja par veselības problēmām izstāsta ģimenes ārstam, kas var piemērot citu terapiju vai nosūtīt pie speciālista. «Kaut arī runājam par geriatrisko vecumu – 65 gadiem –, mēs esam tik jauni, cik jūtamies. Taču reizēm šis vecums sakrīt ar bioloģiskajiem novecošanas marķieriem un izmaiņām smadzeņu šūnu mediatoros, kas atbild par noskaņojumu, arī depresiju. Tā tas varētu būt, ka novecošana pastiprina depresiju, un to saasina arī dažādas slimības. Depresija ir bieži pati par sevi un reizēm arī iet kopā ar kognitīviem traucējumiem.
Tiem, kuriem ir pesimistiska dzīves uztvere, depresija vērojama biežāk. Nereti to pat nesaistām ar tādām lietām kā apetītes trūkums, vaļasprieku atmešana, slikts naktsmiegs, apātija. Zūd interese par iepriekš svarīgām nodarbēm, nav vēlēšanās iet sabiedrībā, tikties ar draugiem. Ja nerunājam par tiem, kuri visu mūži ir vēlējušies dzīvot vieni, cilvēks tomēr ir sabiedriska būtne, un viņam ir svarīgi būt piederīgam kādai grupai. Piemēram, ģimenei. Lieliski, ja ģimenes locekļiem ir ciešas saiknes. Taču, jo cilvēkam ir vairāk gadu, jo radu loks kļūst šaurāks, un, iespējams, viņš ir palicis kā vecākais savā dzimtas kokā.
Ja cilvēkam ir 90, viņa bērniem jau 70, un gadās, ka liktenis nav bijis labvēlīgs, laupot tuvu un mīļu cilvēku dzīvību, un tā ir dziļa krīze…
Bieži ir gadījumi, ka jaunākā paaudze dzīvo atsevišķi – ne tikai citās mājās vai pilsētā, bet arī citā valstī – un savus gados vecos radiniekus redz ārkārtīgi reti. Vientulība iet kopā ar depresīvu noskaņojumu. Ir citas saites – kaimiņi, draugi, darba biedri, taču, ja cilvēks jau sen pensijā, arī šīs saites zūd. Vientulības faktors ir ļoti noteicošs,» tā Daina Zepa. Ārste gan atspēko pieņēmumu, ka seniora neadekvātu uzvedību var izraisīt medikamenti, kas ilgstoši jālieto hronisko slimību ārstēšanai, piemēram, paaugstinātam asinsspiedienam vai cukura diabētam. «Katram medikamentam ir savas indikācijas, un tie jālieto, kā speciālists ir nozīmējis. Viss lielais medikamentu klāsts, ko seniori nereti lieto, ģimenes ārstam šad tad ir jāpārskata, varbūt kaut kas ir jāmaina.»
Kā dzīvot pēc iespējas labāk?
«Uzskatu, ka informācija ir laba lieta, un, ja vēlamies ko vairāk uzzināt par savu labbūtību, atliek vien atvērt kādu žurnālu vai tīmekļa lapu. Taču arī senioru vidū ir dažādu paaudžu cilvēki, un atšķiras, kā katra paaudze uztver notiekošo, šo dzīvi. Kādi uzskati, idejas un vide ir bijusi laikā, kurā veidojusies šī personība; tas nes līdzi uzvedību, dzīves principus. Taču katram ir jāsaprot, ka tā ir viņa dzīve, kura ir jānodzīvo pēc iespējas labāk. Senioram, kurš vairs nav tik aktīvs darba dzīvē, nu ir jābauda sava darba augļi, taču tas nenozīmē, ka viņam vairs nebūtu vajadzīgi mērķi, ko sasniegt.
Seniori joprojām var mācīties, var ceļot, var satikties ar domubiedriem.
Labākai dzīvei palīdz saplānota diena – noteikts laiks, kad mosties, kad ieturēt maltīti, kad doties pastaigā.
Kustības senioram ir ļoti svarīgas. Lēna pastaiga, varbūt nūjošana, dejošana, vingrošana ar fizioterapeitu, kopā ar citiem senioriem, joga, taiči, kaut pie televizora vai vienam, izpildot vingrojumu kompleksu! Arī dārza darbi der, jo tas dod ne tikai fizisku slodzi, bet arī dvēseli ielīksmojošu rezultātu. Un mājas uzkopšana arī ir kustība! Svarīgi ir labi izgulēties un izvairīties no ikdienas stresa, kas, tiesa, ir grūti izdarāms, ieslēdzot televizoru, ir tik daudz sliktu ziņu. Lasiet, bet, ja redze to liedz, klausieties radio – ir tik interesanti raidījumi. Klasiski – risiniet krustvārdu mīklas vai nodarbojieties ar citām intelektuālām spēlēm, muzicējiet, zīmējiet, gleznojiet, ja to vēlaties, nodarbojieties ar amatniecību vai rokdarbiem, jo tas viss palīdz uzturēt sīko motoriku, nomierina, rada rezultātu, sniedz pozitīvas emocijas.
Un domājiet par veselīgu ēšanu, jo nekad nav par vēlu sākt!
Un atcerieties, ka precēti cilvēki dzīvo ilgāk par vientuļajiem, un arī rūpes par kādu dzīvnieciņu sniegs apmierinājumu, ka esi kādam vajadzīgs, ka esi noderīgs. Cilvēkiem gados patīk par kādu rūpēties, pašam pieņemt lēmumus par savu dzīvi un pavisam nepatīk nonākt aprūpējamā lomā. Mēs visi vēlamies saglabāt pašcieņu, emocionālu līdzsvaru un izpratni par to, ka esam tik atšķirīgi. Un vēl, man šķiet, ir ļoti svarīgi, soļojot uz otro dzīves pusi, zināt, ka ir sakārtotas attiecības – arī juridiski. Mēs neviens nevaram paredzēt, kurā brīdī kāda slimība liks par sevi manīt, arī kognitīvie traucējumi. Taču tas nenozīmē, ka visus mūs piemeklēs demence vai kāda cita smaga slimība, iespējams, labs garastāvoklis un skaidrs prāts mums būs līdz sirmam vecumam. Jāatceras vien, ka senioram ir svarīgi justies atzītam, novērtētam un mīlētam savējo lokā.»
