Rīga +19°C 
Statistika vēsta, ka mugurkaula kakla daļas sāpes 85–90 procentos gadījumu ir muskuļu sāpes, un tās nav redzamas nevienā vizuālajā izmeklējumā! Tātad nav jātaisa ne rentgens, ne magnētiskā rezonanse, ne datortomogrāfija. Ja muskulis ir sasprindzis vai atslābis, to neredz! Patiesībā spranda sāpes ir ļoti saistītas ar mentālo stāvokli. Jā, emocijas var ietekmēt mūsu fizisko ķermeni…
Jāsāk ar pareizu stāju
Jo tas ir mūsu spranda labsajūtas pamatu pamats. Vēl vairāk – jāsaprot, ka nav jau tā, ka kakls staigā atsevišķi un jostas daļa vai pleci dzīvo atsevišķu dzīvi! Kakls ir ļoti saistīts ar plecu joslu, un plecu problēmas agri vai vēlu atsaucas arī uz kakla daļu, jo abām daļām muskuļi ir kopīgi. Kakls ir arī kā kompensācijas mehānisms tiem defektiem, kas veidojas mugurkaula jostas un krūšu daļā.
Kā to saprast? Kustoties mūsu pirmais amortizators ir pēda ar pareizu velvi. Savukārt mugurkaulam ir fizioloģiskie izliekumi. Tie nepieciešami, lai amortizētu mūsu piezemēšanos ejot, skrienot, lecot.
Tātad, ja mugurkaula izliekumi ir fizioloģiski pareizi, varam skriet, lēkt, visu ko darīt, un mums nekas nenotiks.
Ja mugurkaula izliekumi ir par lielu? Iedomājieties automašīnu, tai arī ir amortizatori, un, ja tie ir par mīkstu, tad uz bedrēm jūt, ka trieciens sit cauri. Tieši tāpat notiek mugurkaulā: ja izliekumi ir par lielu, triecienvilnis netiks amortizēts un izraisīs problēmas. Arī tad, ja mugurkauls ir par taisnu (tā mēdz būt dejotājiem – militārā poza), amortizācija nenotiek veiksmīgi. Proti, tā notiek uz sāniem un veidojas skolioze, jo vienā pusē – kreisajā vai labajā – muskuļi ir vairāk saspringti nekā otrā, un veidojas muguras izliekums uz vienu vai uz otru pusi. Kā to pamanīt, neredzot savu muguru?
Paskatāmies spogulī – kur atrodas manas ausis, mani pleci, kur man ir iegurnis! Kad mums ir pareiza stāja, skatoties spogulī, mēs redzam, ka, domās novelkot taisnu līniju, kreisā un labā auss ir paralēli zemei, abi pleci ir paralēli zemei un, ja mēs uzliekam rokas uz gurniem, arī tie ir paralēli zemei. Savukārt, ja ir skolioze, tad mums viens plecs būs augšā, otrs lejā, kas liecinās par to, ka vienas puses muskuļi ir vairāk saspringti nekā otras puses muskuļi. Līdz ar to skoliotiska stāja ir riska faktors citām nopietnām problēmām, kas radīsies ar gadiem.
Ko darīt, lai stāja būtu laba?
Kas stāju bojā? Mūsu ieradumi. Piemēram, ja guļam uz vēdera… Tad, lai elpotu, mums galva ir pagriezta uz vienu pusi. Un tagad iedomājamies, ka mugurkaulā skriemeļi stāv viens virs otra kā tādi lego klucīši, robiņš robiņā – tās ir mazās locītavas starp skriemeļiem, bet, guļot uz vēdera, mums iegriežas gan iegurnis, gan pleci un visi skriemeļi ierotējas. Tas rada pārslodzi šajās mazajās locītavās. Bet ja guļam uz sāniem? Principā mums naktī vajadzētu mainīt pozas. Tad vienā brīdī saspringst vieni muskuļi, otrā brīdī – citi. Tas būtu visveiksmīgākais variants.
Ja ilgstoši guļam uz viena sāna, rekomendē starp ceļgaliem ielikt spilvenu, citādi augšējās kājas celis aizgāžas pāri otrai kājai un arī iegurnis ierotē.
Daudz labāk ir gulēt uz muguras, bet jautājums ir par spilvena augstumu. Tam jābūt ne par augstu, ne par zemu. Spilvenam jābūt tādam, ka mugurkauls saglabā taisno līniju, guļot gan uz muguras, gan uz sāniem. Jebkurā gadījumā svarīgs ir arī matrača cietības līmenis. Ja matracis ir par cietu vai par mīkstu, abos gadījumos mugurkaula izliekumi guļot būs ne sevišķi fizioloģiski pareizi. Gultā nevajadzētu skatīties televizoru, mobilo telefonu un lasīt grāmatas, jo arī tad galvas poza ir neveiksmīga.
Kur meklēt emociju muskuli?
Galva vidēji ir 4–5 kilogramus smaga. Ja mēs to uz saviem pleciem, uz kakla daļas turam pareizi, tā tiešām sver tikai 4–5 kilogramus. Pareizi nozīmē, ka, skatoties no sāniem, ausij jābūt uz vienas ass pret plecu. Tajā mirklī, kad mums pleci savelkas uz priekšu un mugura kļūst apaļa, arī kakls un galva automātiski sāk slīdēt uz priekšu un biomehānikas dēļ (sviru princips!) ar katru centimetru uz priekšu tā kļūst arvien smagāka.
Līdz ar to, ja nepareizi turam, piemēram, mobilo telefonu, ar ko pavadām diezgan daudz laika, vai ja datora ekrāns nav pareizajā – acu – augstumā, lai nav jāskatās uz leju vai uz augšu, automātiski sanāk galvu turēt nepareizi un veidosies spranda problēmas.
Visbiežāk tas notiek, kad cilvēks mēģina datora ekrānā kaut ko labāk saskatīt vai braucot ar automašīnu, ja sēdeklis nav attiecīgi pieregulēts un ir slikta redzamība.
Svarīgi būtu pasekot līdzi, kur mums atrodas kakls un vai fizioloģiskais izliekums ir saglabāts.
Ja ilgstoši noliekta galva, trapecveida muskulis, kas notur galvu, mēģina to vilkt atpakaļ un visu laiku ir pārslogots, rodas tā dēvētās projekcijas sāpes – saspringtais muskulis ir vienā vietā, bet sāpes izpaužas citā vietā. Turklāt stresa situācijā muskuļu saspringums vēl vairāk pastiprinās. Ne velti trapecveida muskuli sauc par emociju muskuli. Un, tā kā sievietes ir emocionālākas, viņām sāpes kakla rajonā ir biežāk nekā vīriešiem.
Vecuma dēļ?
Kā viens no sāpoša spranda iemesliem visbiežāk tiek minēts vecums. Sāpju iemesls ir izmaiņas starpskriemeļu diskos. Tie nebarojas ar asinsriti, bet netiešā veidā saņem barības vielas no skriemeļiem, kas ir labi apasiņoti. Taču – jo vecāki mēs kļūstam, jo asinsrite skriemeļos, sarkanajās kaulu smadzenēs kļūst vājāka un līdz ar to arī diskos nonāk mazāk barības vielu. Ja šajā vielapmaiņas procesā ir problēmas, disks diezgan ātri zaudē šķidrumu, izžūst, kļūst neelastīgs, saplaisā, un šis process ir sāpīgs. Tātad, ja viens vai vairāki diski sāk jau atūdeņoties, sāk trūkt amortizējošās vielas, palielinās slodze uz locītavām, un tas rada arī šīs sajūtas, ka ir hroniski savilkts sprands. Tomēr vecums ir tāds nosacīts iemesls…
Kad beidzam augt, sākas nākamais – novecošanas – process, un tas skar arī skriemeļus, diskus, locītavas.
Novecošana var būt fizioloģiska, un ir cilvēki, kuri nodzīvojuši garu mūžu, taču viņiem sāpes sprandā nav bijušas. Savukārt tiem, kam muskuļu tonuss ir augstāks, novecošanas process skriemeļos un diskos notiek ātrāk. Ja neesam stresā, muskuļi nav saspringti, deģeneratīvās izmaiņas mugurkaulā tik ļoti neprogresē, un līdz ar to kustību apjoms locītavās un mugurkaulā ir optimāls. Savukārt, ja ir optimāls kustību apjoms, mugurkauls necieš.
