Viņu ieraugot, sievietēm aizrāvās elpa – leģendārais aktieris Ģirts Jakovļevs

Personība
Ineta Meimane
Santa
Santa
15. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Aktieris Ģirts Jakovļevs
Foto: Foto no RIGAS KINO MUZEJA krājuma arhīva
Aktieris Ģirts Jakovļevs
Gluži neticami – viņš šogad svinēs 80! Nacionālā teātra spožais seniors Ģirts Jakovļevs. Reiz suģestējošais brunets ar tumšu kaisli acīs un smaidā. Pūt, vējiņi! Uldis. Ezera sonātes Ričs. Leģendārais Lorencačo…

70. gadu PSRS klejojis tāds slavenu aktieru bukletiņš, kur kopā ar Belmondo, Mastrojāni, Delonu ierindots arī Ģirts Jakovļevs. Un nebija nevienas, kura nezinātu, kas viņš ir. Viņam pievērsa uzmanību, lai kur viņš ietu. Par viņu baumoja. Rīgā tāda slava bija vēl tikai Harijam Liepiņam.

Tagad Jakovļevs ir elegants kungs, jaunību un temperamentu atdevis teātrim, bet neko nav zaudējis – joprojām šarmants, absolūti artistisks. Tikai sirms.

Kad pirms daudziem gadiem posos intervēt Jakovļevu pirmoreiz, leģendārā teātra zinātniece Lilija Dzene brīdināja: tikai nevajag Ģirtam prasīt par lomām. «Viņš jums pieklājības pēc sarunās banālas lietas, jo viņam ieslēdzas aizsargreakcija – neplēst sevi vaļā.» Tā bijis vienmēr – Ģirts lomas izdzīvo, nevis par tām runā. Un, ak, kā viņam nepatīk intervijas! Šāgada sākumā tomēr parunājām – arī par kaislību pilno dzīvi.

Ņurcāmais

Mīlams. Par spīti delverībām, kādas mēdzis izstrādāt jaunībā. Un cilvēciski skaists – «ar ieaudzinātu sirsnības mehānismu». Tā Jakovļevu raksturo kolēģi un draugi. «Mīļais Ģirts, viņš mums visiem ir tāds ņurcāmais,» viņi reiz sacīja. Kopš laika gala Jakovļevam nav bijis jāpieliek ne mazāko pūļu, lai patiktu. Kad aktierim jautāju, vai pats apzinājies sava šarma noslēpumu, viņš pasmaida, ka tas ir mantots no mammas. «Mana mamma bija ļoti skaista sieviete. Konfekšu ceha brigadiere. Koriste, piedalījusies lielajos Esplanādes uzvedumos. Viņa bija ārkārtīgi lepna, ka vienīgais dēls kļuvis par aktieri.» Tā bija īpaša saikne, reti tuva. Aktrise Līga Liepiņa reiz atklāja, ka nepazīstot citu vīrieti, kam būtu tik dziļi atklātas attiecības ar māti līdz viņas pēdējai stundai. Ģirtam bija 50 gadu, kad Irmas kundze devās mūžībā. Draugi ar sāpēm vērojuši, cik smagi tas satriecis Ģirtu. «Viņš uz vairākiem gadiem burtiski pazaudējās.»

Bet Jakovļeva ceļš uz aktiera profesiju bija nejaušība. Viņš taču iestājās režisoros.

Aktieros nonāca vien pēc tam, kad bija izgāzies kārtējā ieskaitē. «Būdams režijas students, kolēģu etīdēs darbojos kā aktieris. Kad pašam vajadzēja iestudēt etīdi, ar citu palīdzību kaut ko saveidoju, taču galīgi garām, jo kursa vadītājs teica: «Jakovļev, tev ir divnieks, nebūsi režisors.» Bet aktieru nodaļas profesore Vera Baļuna uzreiz piedāvāja: «Mazais, gribi nākt par aktieri?» Drebošā priekā atbildēju, ka gribu gan. Biju vēl students, kad 1960. gada beigās mani paņēma drāmas teātra palīgsastāvā – spēlēju policistus, zaldātus, lifta puiku, tiesnesi. Pēc gada jau dabūju lielāku lomu lugā Atvadas baltajām naktīm. Pasniedzējiem nepatika, ka teātra dēļ bieži kavēju nodarbības, bet jutos liels un varens džeks un baigi bagātais – īsts aktieris ar 425 rubļu mēnešalgu. Bija sajūta, ka teātrī vien jādzīvo. Teātris pāri visam. Pat uz dejām ārpus teātra neizgāju un iemanījos teātrī strādāt, pat būdams armijas dienestā. Dienēju Liepājas radiotehnikas pulkā. Kad drāmas teātris atbrauca viesizrādēs ar Amerikāņu traģēdiju, pārrāpos karaspēka daļas sētai un aizskrēju nospēlēt lifta puiku.

No dienesta Ģirtu gaidīja meitene no Piebalgas. Sagaidīja arī. Tā bija kursabiedra, vēlāk spožā dramaturga Paula Putniņa jaunākā māsa Dace, televīzijas mūzikas raidījumu režisore. Viņi iepazinās, kad kādu ziemu Ģirts tika aicināts uz Piebalgu slēpot. «Saskatījāmies. Mēnesnīcā slēpojām… Dzīve izvērtās tā, ka palikām kopā. Rakstījām viens otram vēstules. Pēc septiņiem gadiem Piebalgā svinējām skaistas kāzas. Piedzima Liene un Reinis.»

Par Ģirta sievietēm vēl runāsim. Tagad – par mākslu.

Impulsīvs plastilīns

Jakovļevs ir intuīcijas aktieris, nevis štukotājs. Viņš paļāvīgi atdod sevi režisora rokās un dzīvo, kā augstākais vēlējis. Par Ģirtu apjautājos viņa reiz ilggadējam ģērbtuves biedram aktierim Rolandam Rolandam (Zagorskim), kurš slavens ar teju aroganto tiešumu. Viņš neslēpj apbrīnu:

«Ģirts bija visglītākais no savas paaudzes teātra večiem. Nebija viņam konkurentu ne uz skatuves, ne dzīvē.

Un tas viss – pilnīgi bez piepūles. Viņam bija ļoti labs melnais humors. Tipisks ir stāsts, kā Ģirts pārbaidīja tantīti, kas uz teātri atnesa tirgot nēģus. Tā viņš mēdza – uzbraukt cilvēkiem. Viņa māžošanos un jokus daudzi pārprata un dusmojās.»

Ģirts, protams, nēģu gadījumu atceras itin labi: «Tādu stulbumu jau nevar aizmirst pat gribēdams. Dežurante prasa: «Jakovļev, vai zivis gribat?» Atbildu, ka jāpiezvana uz mājām un jāpajautā. Bet mājās neviens neatbild. Un man uzreiz galvā ģeniāla doma. Klausulē skaļi saku: «Vai iekšlietu daļa? Šeit zvana no drāmas teātra. Mums te notiek tirdzniecība ar nelikumīgi iegūtām zivīm.» Redzu, ka zivju tante jau kļūst bāla, bet tik un tā turpinu: «Jā, jā, domāju, ka spēšu viņu aizturēt, kamēr ieradīsieties.» Nu stulbs! Man tie skaitījās lieli joki, bet tas cilvēks taču varēja dabūt infarktu.»

Teātra zinātniece Lilija Dzene man reiz izstāstīja par braucienu uz pasākumu Brocēnos kopā ar drāmas teātra aktieriem. Kad beigās visi aicināti pie bagātīgi klāta galda, Ģirts skaļi noteicis: «Un kur buljons? Nav? Kā tad tā! Tik sen neesmu ēdis kādu zupu…» Ciešanas pēc buljona izklausījušās tik īstas, ka vēlāk, jau pavisam dziļā naktī, saimniece tiešām atgādājusi arī buljonu. «Ģirtam pat kauns sametās, viņš taču bija tikai paķēmojies.»

Citā reizē pēc uzstāšanās un mielošanās Ģirtam uz atvadām vēl rokās ielikta laba konjaka pudele. Mājupceļš, kā Dzene atcerējās, izrādījies neciešams. «Jābrauc simts kilometru, un Ģirts piedāvā no pudeles iedzert. Mēs ar režisoru Jaunušanu atsakāmies, bet Ģirts nočukst: «Es gan ieraušu.» Dzirdu, kā viņš atskrūvē korķi, iedzer. Un visu ceļu ieklunkšķina pa brīdim vien, tapdams arvien dullāks, trakāks, nekaunīgāks… Sareibst tiktāl, ka Rīgā vairs parunāt nevar. Totāli pilnā, no mašīnas rāpjas klupdams krizdams. Mums dusmas. Saku, Ģirt, nu kā tu tā, izlacis visu pudeli. Te pēkšņi Ģirts paceļ galvu pret Jaunušanu un pavisam skaidrām acīm saka: «Jums, režisor, drīz jubileja, šis noderēs.» Un dod neaiztiktu, pat neatkorķētu to pašu konjaka pudeli. Māžs pēdējais!» Ģirtam brauciena laikā vienkārši bija kļuvis garlaicīgi, un iedzimtais absolūtais artistiskums izlauzās visaugstākajā pilotāžā.

Viņš tikai izdzīvoja organisko prasību muldēt un runāt pekstiņus. Ar vērienu.

Piemēram, reiz Maskavas vilcienā ar Dzintara smaržām uzpircis pavadoni, ticis pie mikrofona un nakts vidū visus pasažierus uzrāvis kājās ar saucienu – proverka pasportov! Tiklīdz iestājas saspringums vai situācija, kad nekā dzīva nav, Ģirtam rodas nepieciešamība paspēlēties. Vēl trakāks, manuprāt, ir Jāņa Streiča atstāstītais gadījums ar Jakovļevu Amerikā. Kad turienes latvieši Ģirtam jautājuši, ar ko nodarbojas viņa sieva, aktieris nopietni atbildējis: «Strādā čekā.» – «Kādi ir viņas pienākumi?» – «Viņa šauj! Ļoti viegls darbs – reizi nedēļā tikai jāiet, jānošauj un var iet mājās…»

Kad Ģirtam jautāju tieši, kas viņu trenc uz tādiem jokiem, aktieris atbild – kopš bērnības kaut kāds dricelis iekšā. Ienākot prātā, un viss. Kaut vai uzvilkt gāzmasku un doties biedēt dzimtās Vienības gatves veikaliņa pārdevēju… «Tikai pēc tam sapratu, cik tādi joki muļķīgi. Sētai brauc garām mašīna, tai sprāgst riepa, un es bļaudams – ā-ā-ā – nogāžos zemē un guļu. Mamma dārzā kliedz: «Vai, dēliņ!» Viņai gandrīz sirdstrieka. Nu, vai tad tas ir joks? Tagad esmu ļoti mainījies, bet kāda kolēģe reiz teica: «Tu savu dzīvi beigsi trakomājā.» Ar laiku norimu.» – «Pēc četrdesmit?» – «Nē, vēlāk, vēlāk. Krietni pēc piecdesmit.»

Jūtām nolemtais

Bet 70. gados Jakovļevu dēvēja par drāmas teātra kroņprinci. Veselīgu, bļaustīgu, nepakļaujamu… Viņa mīlētāja karjera sākās ar Dona Žuana lomu, kurā bijis tik burvīgi aizrautīgs, ka jūsmojušas ne vien skatītājas, bet arī kolēģes. Lomas nākušas viegli, bet viegli strādājis Jakovļevs nav – spēlējis pat piecas vadošās lomas sezonā. Tā bijusi garīgi izšķērdīga dzīvošana, nospriegotiem nerviem. Kolēģi brīdināja arī no garīgas izkliedēšanās. Bet režisori jau kopš 1960. gada Ģirtu rautin rāva arī uz kinolomām. 70. gadu sākumā vissavienības popularitātes virsotnē Jakovļevu uzmeta filma par komponistu Johanu Štrausu – Atvadas no Pēterburgas. «Krievi tādi emocionāli – pēc filmas parādīšanās sūtīja man vēstuļu kaudzes un konfekšu kastes, pat desas. Tā sapinos ar to Štrausu, ka Jaungada pasākumā pat diriģēju operas orķestri. Tēloju ģeniālu mūziķi, kaut neesmu muzikāls, tikai bērnībā mazliet klavieres mācījies. Par Štrausa lomas honorāru nopirku žigulīti.»

Ir trīs īpašas Jakovļeva jaunības lomas, lielie dārgumi. Pirmais ir Molnāra Lilioms – romantisks, lidojoši aizrautīgs karuseļnieks samta žaketītē un katliņu galvā. Ar Imanta Kalniņa valsi par debesīm, kas atkal ir pušu… Otrā ir Jakovļeva mūža loma teātrī, kas jau 1973. gadā piepildījusi aktiera sūtību, – Lorenco lugā Lorencačo. Dižciltīgam jauneklim jānogalina draugs… Tajā Ģirts uzplēsa savas dzīles.

Trešais dārgums ir 60. gadu nogalē teātrī tapušais amorālais Uldis no Raiņa Pūt, vējiņi! Šajā lomā uzplauka Ģirta ārkārtējais kaislības talants – draudīga, zibeņojoša tumsa. Astrīda par šo Ģirta lomu man sacīja: «Nekad iepriekš viņš tāds nebija bijis – rosinošs un vienlaikus iznīcinošs.» Šo kaislību tumsu izdevās ienest arī slavenajā Gunāra Pieša kinofilmā Pūt, vējiņi!

Ģirta pirmā īpašā, ideālā skatuves partnere un mīlestība ir Astrīda Kairiša.

Par abu saspēles kodu Ģirts uzskata personīgo valdzinājumu. Tas bija kas vairāk par mīlestību un spēcīgāks par kaisli. Pērn, rakstot par Kairišu, jau minēju kādas izrādes ainu ar abiem aktieriem, kas daudziem tās paaudzes ļaudīm ir svēta. Tā bija Jona Druces luga Zemes un saules vārdā, ko iestudēja moldāvu režisors. Ģirta un Astrīdas varoņi reibst novāktu aivu smaržā… Skan smeldzīgi kaisla rumāņu melodija… Un ir atzīšanās mīlestībā ar tekstu par mazo aivas sēkliņu, kas izaugs līdz smaržīgam auglim. Tuvība tāda, ka šķitis – zālē smaržo aiva… Jā, un publika abus aktierus salaulāja arī dzīvē.

70. gadu vidū mīlestības aura bijusi arī Ģirta un Astrīdas duetam Blaumaņa lugā Skroderdienas Silmačos. Ģirta Dūdars ir visu laiku spožākais Dūdars. Tik elegants un pašapzinīgs mīlas stratēģis. Tādas gaisā gruzdošas slāpētas jūtas… Juzdams Ģirta un Astrīdas maģisko saderību, teātra galvenais režisors laiku pa laikam to atšķaidījis ar Dumpi. Dumpis, Jakovļevs un Kairiša – trīs draugi, trīs spīdekļi, un pat Triju Zvaigžņu ordenis viņiem pasniegts reizē. Citām aktrisēm nācies atzīt – kā partneris Ģirts ir nepacietīgs, viņam nepatīk, ka otrs čammājas, nerunā, bet Astrīda sacīja, ka jūtas Ģirtam pateicīga, jo viņš pacietis viņas lēnumu: «Mēģinājumos ilgi murminu zem deguna, un Ģirts pacietīgi gaida, kamēr izčunčinos un tieku uz priekšu. Jūtos Ģirta parādniece – esmu no viņa vairāk ņēmusi nekā devusi pretī.» Ģirts Jakovļevs: «Teātrī uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt cilvēkus, ar kuriem varu būt pilnīgi atklāts. Viena no viņiem ir Astrīda.»

Kad Rīgas Kinostudijā tapa filma Pūt, vējiņi! un lēma, kurš spēlēs Uldi, Vija Artmane cīnījusies par Jakovļevu: tāda temperamenta neesot nevienam citam aktierim. Ulda tēls Ģirtam uzlika zīmogu: magnētisks, postošu kaislību plosīts vīrietis. Viņš filmā ienāca ar rūdīta aktiera slavu, pārgalvīgs, dabiski melniem matiem, daži pat teikuši – kā tāds guculis. «Man bija trīsdesmit gadu. Pārāk daudz gluži šekspīrisku jūtu saistās ar šo lomu… Stiprs vīrietis, bet no Baibiņas tomēr aizmiglojas. Nekad nav ar tādu meiteni saskāries, jo citas ir nākušas pašas. Meita, manis iegribēta, vai ar labu, vai ar ļaunu, būsi mana līgaviņa… Tā ir vīrieša apliecināšanās. Dzīvē attiecībās ar sievietēm tā nekad neesmu darījies. Bet ļoti daudz ko man pieraksta, no malas tā izskatās, bet tā nav. Piemēram, saka, ka es esot briesmīgi kārtīgs. Arī tas tā nav.»

Ir gan pedants!

Vēl vairāk – Ģirta patiesā pedantiskā kārtības mīlestība līdzcilvēkus varējusi pat trakoti kaitināt. Piemēram, tiklīdz ieradies Daces laukos Piebalgā, ņēmies pārmazgāt dakšiņas un licis tās atvilktnē pēc augumiem. Aktrise Līga Liepiņa uz to skatījusies ar šausmām, domādama: «Cik labi, ka viņš nav mans vīrs!»

Astrīda Kairiša atzina, ka dzīvē Ģirts esot diezgan neizlēmīgs. To viņa attaisnojot ar to, ka viņš nekad nav bijis paviršs.

«Ļoti atvērts un emocionāls, bet ne lētticīgs.»

Par Ģirtu saka arī tā: cilvēciski ļoti skaists – nesavtīgi labestīgs. Kad Zagorskis, reiz atgriežoties no uzdzīves somu pirtī, ar auto cieta smagā avārijā un nonāca slimnīcā, tas bija Ģirts, kurš, naktī sazvanīts, acumirklī metās palīgā, lai atvilktu sadauzīto auto līdz Rīgai.

Vienkāršs un saimniecisks. Zināms par īpaši gardu skābu kāpostu zupu, ko Ģirts prot vārīt pēc vecāsmātes receptes milzīgā katlā, ar dažādiem garšaugiem. Arī par marinētiem un smagā čuguna pannā ceptiem cāļiem. Bet reiz teātra Kabata kafejnīcā līdzās sēņu omletei Vijas Artmanes gaumē varēja dabūt arī pēc Jakovļeva receptes īpaši gatavotu cūkgaļu kāpostos vīna mērcē. Apbrīnojami gādīgs. Daces Jakovļevas televīzijas kolēģi atceras, kā pirms viņas ierakstiem allaž iebrāzies Ģirts, atvedis milzīgu lapainu zaru vai puķu klēpi studijas rotāšanai, nobučojis sievu un, sajūsmas skatienu pavadīts, aiznesies tālāk uz teātri…

Iespējams, pedantisma deva arī ļāvusi Ģirtam noturēties teātra mākslas virsotnē. Katra jauna loma, kam viņš urbās līdz saknei, slāni pa slānim veidoja viņa siltās personības apjomu. Ģirts Jakovļevs: «Paskaitiet, kādi gari gadi pagājuši! Tik blīvs laiks – ja pašķirsta teātra repertuāra lapiņas, tad jābrīnās, kur ellē ratā tik daudz varēju nospēlēt! Filmējos Lietuvā, Krievijā, Baltkrievijā, pat Uzbekijā. Amerikānis esmu bijis, vācietis, antifašists. Septiņdesmito gadu sākumā dabūju vissavienības kinofestivāla balvu par čekista Petersa lomu.»

Bet man prātā aina no filmas Zobena ēnā, kur Ģirta spēlētais Jakubovskis biedējošā naidā ar zobenu kapā rožu dobi. «Jūlija un augusta noskaņu filmēja decembra sākumā, kad jau bija uzsnidzis sniegs. Ugunsdzēsēju mašīnas ar karstu ūdeni mazgāja nost sniegu, lai skats būtu kaut cik melns, meitenes rūpīgi stādīja rozes… Man jāsaka teksts, bet no mutes ceļas balti tvaiki! Jūlijā taču tā nevar būt. Ierosināju, ka runājot nemanāmi vilkšu gaisu uz iekšu. (Rāda, iekampjot gaisu pie katra vārda.) Svarīga bija tikai lūpu kustība, pēc tam jau visu pārskaņoja, un tad mēs krampjos smējāmies. Citi vēlāk teica –Jakovļeva metode.» (Smejas.)

Barikāžu laikā Ģirts gāja uz radio un nenoguris runāja spēcinošu dzeju. Tik atdevīgi, uzmundrinoši, elektrizējoši. Radio darbinieki teica – Jakovļevs pelnījis barikāžu laika medaļu. Bet 90. gadi ar kapitālisma atnākšanu, ar iztikas spaidiem, ar mammas nāvi… tie Ģirtu pārvērta, aizrāva virpulī. Alkohols darīja agresīvu, iemeta depresijā. Lika aizmirst pienākumus, traucēja būt radošam. Un vilināja ticēt mirkļa simpātijām un jūtām. Tik viegli paslīdēt – izbraukuma izrādes, Skroderdienas kā mazi festivāli… «Kā tikai nav gājis, kolēģi mani ir glābuši, manā vietā runājuši tekstus…» Gadījās situācijas, ko tagad Ģirtam netīk atcerēties. Izjuka ģimene. Ģirtam tad bija pāri piecdesmit.

Mīļais melis

Par Ģirtu Jakovļevu un sievietēm stāsta leģendas. Katra, kas nonāca tuvumā, neglābjami izkusa maģiskā valdzinājumā. Kaut netīšā, neapzinātā. Skatītājas, ģērbējas, literātes. Līdzās izslīdēja arī šarmantā pantera, viena no vissievišķīgākajām Nacionālā teātra būtnēm. Pat gandrīz nekāda noslēpuma nav bijis, nekādas slapstīšanās. Bet Ģirtam tenkas tāpēc klāt nelipa. Zinātāji teic, ka attiecībās ar sievietēm viņa ētiskais kodekss tomēr bijis spēcīgs. «Viņš nebija gultā gāzējs kā Spanovskis.»

Aktieris nenoliedz, ka ļāvies lielām kaislībām arī dzīvē.

«Man nepatīk īpaši smadzeņot un sevi analizēt. Tomēr jāatzīst, ka babņiks gluži neesmu bijis. Sievietes man izrādīja uzmanību. Es – kā kurā reizē. Ir bijušas reizes, kad esmu bijis viegli pavedināms, un tā pika ir vēlusies arvien lielāka. Bet reibums ir tik kārdinošs…»

Rolands Rolands: «Bet dubultu dzīvi starp pienākumu un kaisli ir ļoti grūti dzīvot. Vienā teātra garderobē bijām 28 gadus, kā veči viens par otru zinājām visu. Ģirts nebija laimīgs. Tādēļ viss ielikās teātrī – darīja, darīja, darīja… Un kā kārtīgs cilvēks ļoti mīlēja savus bērnus… Kad sastapa jaunu mīlestību, tad bija laimes pilns.» Ļoti atklātā intervijā Līgai Blauai Ģirta pirmā sieva reiz atzinusies, ka dabūt Ģirtu par vīru centusies mērķtiecīgi. Viņai vienmēr patikuši skaisti vīrieši, un Ģirts taču bija visskaistākais. Dace arī apzinājusies – šī laulība nebūs uz mūžu. «Tik smuks vīrietis, lai tak tiek citām arī!»

Pēc gadiem Ģirts atzīst, ka Daci sāpinājis. «Kad satiku Ingu, vēl biju precējies. Un mēs aizvīlāmies. Man jau bija pāri piecdesmit, Ingai – par divdesmit septiņiem gadiem mazāk. Vai biju pusmūža krīzes upuris? To lai spriež citi. Nē, šī jaunā sieviete mani nepielūdza kā aktieri. Būt man līdzās viņai nebija nekāds gods un nebija iemesls. Bija ārkārtīga pievilkšanās. Tajā brīdī jau par gadu starpību nedomā. Kad apstājies, iedomājies ar prātu, tad jūti. Diezgan šaušalīgi jau tas ir: ies gadi, būšu pavisam vecs. Un gadi tak rit. Teātrī esam tā saraduši, ka nemaz nejūtam, kā novecojam. Atnāk jaunie aktieri, liekas, ka nu tādi drusku jaunāki… Bet, kad no malas paskatās, – ārprāts, trīsreiz jaunāki! Ārprāts, vienkārši ārprāts…»

Savu otro mīlestību Ģirts sastapa, pateicoties Žamiaka Acālijai, kurā spēlēja Dāvidu, mīlētāju, blēdi un krāpnieku. Kādudien aktieris kopā ar Lāsmu Kugrēnu, Leas lomas atveidotāju, brauca uz Talsiem tikties ar vietējās tipogrāfijas cilvēkiem. Inga bija meitene, kas šo tikšanos organizēja. Ģirts pie teātra iekāpis viņas mašīnā. «Ieskatījos ciešāk – tāda smaidīga. Sākumā domāju – ārzemju latviete. Kad pa ceļam pieturējām kafejnīcā, sapratu, ka nav vis ārzemniece. Nonākuši galā, uzzinājām, ka viņa ir Talsu tipogrāfijas direktora meita, diplomēta arhitekte, vada tipogrāfijas informācijas un dizaina centru Rīgā. Tā pamazām, pamazām, ar pauzēm un starpposmiem mūsu pazīšanās virzījās vairākus gadus.

Tad pēkšņi viss pagriezās citādi… Atnāca mīlestība.»

Godīgi sakot, Talsu meitene Ģirta dzīvē ienāca izšķirošā brīdī. Sazin kas ar Jakovļevu būtu noticis, ja viņa ceļā netrāpītos būtne, kas apmulsušu vīrieti spēj iedvesmot. Jo 90. gados Ģirta būtība bija Acālijas Dāvids. Dzīvē plūstošs sapņotājs. Toties Inga izrādījās reāliste. Bet Latvijas Radio arhīvs joprojām glabā lielisko Īva Žamiaka Acālijas radiomontāžu 1992. gada ierakstā.

Jaunajā dzīvē Ģirts aizgāja vien ar to, kas mugurā. Tagad neslēpj, ka «tikai pēc daudziem gadiem pamazām atbrīvojos no iekšējā sasprindzinājuma un vainas apziņas». Kad jaunākie dēli vēl bija mazi, emociju uzplūdā Jakovļevs aizgāja no štata aktiera darba. No rīta strādāja dizaina centrā – brauca, krāva… Vakarā skrēja uz izrādi, pēc mēģinājuma – atkal tenteriski uz dizaina centru… «Bieži nevarēju paspēt, kolēģi darīja manā vietā, jutos ļoti neērti. Ar laiku sapratu, ka šāda situācija nav normāla. Atgriezos teātrī pavisam.» Ir lomas, kurās laulības gredzens jānoņem. «Norauju, kaut kur aizbāžu, kādā kabatā. Ja maciņā neieliek, pēc tam ilgi jādomā, kur nolicis… Nav viegli.» (Apburoši pasmaida.) Gājuši divi gadu desmiti, un arī Ģirta jaunākie dēli Jorens un Justs ir pieauguši. «Jā, nu paši cīnās. Draudzīgi. Tas brāļiem ir ļoti svarīgi.»

Citēju Ģirtam viņa kolēģu novērojumu, ka kopdzīvē ar Ingu aktieris strauji kļuvis harmonisks, meklējošs aktieris, viņa impulsi tapuši auglīgi… «Tiešām? Ja tā šķiet, tad ļoti jauki. Tiešām. Paldies! Dzīve jau nelaiž plivināties. Realitāte kļūst arvien konkrētāka.»

Kvintesence

Sirmajā kungā joprojām ir kas fascinējošs. Balss – jauneklīga. Un mākslinieka stihija dominē. Un enerģija, šķiet, joprojām – kā vilciņam… «Nu nē! Ko jūs! Visādas vainas, krikumi un kranči. Ja sāc skaitīt no matu galiem līdz kāju pirkstiem, tad sanāk bieza klade…»

– Ļaudis ārpus teātra jūs joprojām atpazīst?

– Ne jaunāki par tiem, kam gadu trīsdesmit četrdesmit. Bet vispār jau atpazīstamība man ļoti daudz ir palīdzējusi. Piemēram, veikalā. Lūdzu divsimt gramu – to un to. Pārdevēja paskatās man acīs un godīgi pasaka: «Nē. Citreiz.» (Smejas.) Padomju laiks ar blatiem šausmīgi mani sabojājis. Kad jāizvēlas, ko no plaukta paņemt, vairs nemāku iepirkties. Zvanu un prasu sievai – to, to vai šito? Blata sistēmā man vienkārši iedeva visu, kas nu tas labais bija. Arī manu ģērbšanās stilu padomju laikā ietekmēja blats, tagad – sieva. To nu gan nevelc, viņa saka. Un pārmet – cik tu ilgi vari valkāt vienas un tās pašas drēbes! Nu, konservatīvs esmu.

– Pielūdzēju vēstules vēl glabājat? Reiz jums ar vēstulēm bija pilns milzīgs grozs.

– Kur tās ir, pat vairs nezinu. Esmu mainījis dzīvesvietas. Bet grozs droši vien joprojām ir dzīvs. Ārā neviens nav metis.

Vai tagad neviena vairs neraksta?

– Šad tad atraksta gan. Bet es neatbildu.

Joprojām esat vairākās repertuāra izrādēs…

– Nu… Savā vecumā nevaru sūdzēties. Tagad iet tas nelaimīgais Revidents. Nezinām, kāds tam būs liktenis. Abas Radzobes to noslaucījušas no zemes. Bet mēs ar Uldi šajā izrādē jūtamies ļoti labi. Mums lomas ir tādas foršas. Forši, ka režisors nebāzās mums virsū ar klibumiem, saviebtiem ģīmjiem, liekiem deguniem, izvalbītām acīm un līkām mugurām. Priecājāmies, kad viņš teica, ka man nebūs jāgrimējas, uz skatuves iesiet, kāds esat. Kas var būt jaukāk! Un vēl tagad ļoti daudz rādām Juveliera jubileju

Jā, Makolifas luga Juveliera jubileja ir apburošs iestudējums. Tas radīts divos sastāvos un veltīts tieši teātra zelta māksliniekiem. Tas ir stāsts par mīlestību mūža garumā. Izrāde, kurā Ģirts varēja spēlēt pārī ar Astrīdu Kairišu. Ģirts ir juvelieris Moriss, Astrīda – viņa sieva Helēna. Neglābjami slims vīrs, kurš tuvojas mūža finālam, bet sirdī glabā savu zvaigžņu stundu – liktenīgu sastapšanos ar Viņas Majestāti karalienes kronēšanas priekšvakarā. Un tagad sirmais kungs izmisīgi gaida viņas toreiz solīto apciemojumu 90. dzimšanas dienā. Aktiera sirds ir karalienes plaukstā tik reāli, ka šķiet, uzsmaržo pat Old Spice no senajiem laikiem. «Karaliene lika man justies kā Fredam Astēram… Viņa skatījās manī. Tādās acīs vīrietis varētu noslīkt…» Tā runā Ģirta varonis, un viss ir tik sirsnīgi, tik īsti. Tā patiešām ir Ģirta Jakovļeva benefices cienīga loma viņa skaistajai jubilejai.

«Šo izrādi tik daudz spēlējam… Un man patīk. Ir jau mazlietiņ murgs. Jo pat režisoriski nav noskaidrots – Morisu apciemo īstā karaliene vai tomēr tā ir viņa mūža nogales fantāzija… Vai arī – pārģērbusies kopēja… Uz skatuves ir realitāte. Bet sazin kā to uztver skatītāju pusē…»

Mūsu saruna ar mākslinieku rit uzreiz pēc Jaungada, tobrīd Latvijas Televīzija gatavojas rādīt Juveliera jubilejas ierakstu, kur Jakovļeva skatuves partnere ir Astrīda Kairiša. Ģirtam tas ir patīkams pārsteigums. «O, nemaz nezināju! Bet, ziniet, man ļoti nepatīk skatīties uz sevi izrāžu ierakstos – ļoti nepatīkami jūtos. Filmas gan skatos labprāt. Bet šī izrāde ir īpaša. Tajā ir Astrīda…»

Bilstu, ka mīlestība, maigums uz skatuves atgādina par reiz bijušo – teātra spožāko mīlas pāri… «Ziniet, tas ir kas daudz vairāk. Vairāk, nekā vispār var būt… Abi ar Uldi nesen bijām aizgājuši Astrīdu apciemot. Viņa ļoti noslēgusies… Ļoti vāja. Tikai guļ, tikai guļ… Par to ir ļoti grūti runāt…»

Sirreāla sajūta, bet… kad Ģirta varonis izrādē runā ar savu kopēju, ko lieliski spēlē Dace Bonāte, viņā ieskanas vecais jaunības Ģirts. Siltais, šarmanti flirtējošais. Patiess un vienkāršs atmiņu mirklis – no laika, kad pats Ģirts Jakovļevs bija jauns un spožs. Lorencačo mirklis.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+