Viņas vīrs gāja bojā, iebraucot pār ceļu pārvilktā metāla trosē

Traģēdija
Gundega Gauja
Gundega Gauja
Ieva
Ieva
22. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Viņu ģimenes kopīgā aizraušanās bija brīvdienu izbraucieni ar kvadricikliem. Janvārī ILZES LIPSKAS vīrs Jānis gāja bojā, iebraucot metāla trosē, kas bija pārvilkta pāri ceļam. Kopš liktenīgās dienas Ilzes dzīve ir pilnībā mainījusies.

Tur varēja ciest jebkurš

Pirmo reizi Latvijā zemju mežu īpašnieku un motosporta cienītāju ilgstošais konflikts par savstarpējo sadzīvošanu beidzās letāli – četrdesmit piecus gadus vecais madonietis Jānis Lipskis Aronas pagastā ietriecās nemarķētā, pāri pašvaldības koplietošanas ceļam pārvilktā metāla trosē. Ilze, kas sēdēja uz tā paša kvadracikla vīram aizmugurē, traumas neguva, bet viņas sirdssāpes ir neizmērojamas: «Vīrs bija un joprojām ir svarīgākais cilvēks manā dzīvē – līdz pēdējam brīdim sapratāmies no pusvārda. Bijām kopā divdesmit piecus gadus – man nav ne citu attiecību, ne šķiršanās pieredzes,» saka Ilze.

Pārdzīvojumus vēl smagākus padarījis tas, ka jau no pirmās dienas pēc negadījuma Ilzei ir bijis jāsadzīvo arī ar izteikti negatīvu sabiedrības viedokli par notikušo, jālasa naidīgi komentāri internetā.

Konflikts starp motobraucējiem un mežu īpašniekiem turpinās gadiem. Pirmajiem pārmet trokšņošanu, mežu izbraukāšanu un bojāšanu, savukārt daži mežu īpašnieki norobežo teritorijas ar stieplēm, dzeloņdrātīm, metāla trosēm, izgatavo speciālas lamatas – dēļos sadzen naglas –, tādējādi apdraudot ne tikai motobraucējus, bet arī daudzus citus – dabas pastaigu cienītājus, skrējējus, riteņbraucējus, sēņotājus.

«Ir cilvēki, kuri mēdz piekārt birkas – ja tu brauc ar kvadriciklu, tu esi sliktais! Lai ko es te stāstītu, viņi savas domas tāpat nemainīs. Tomēr gribētos atgādināt – vai tie būtu kvadriciklisti, dabas aizstāvji, zemju īpašnieki – neviens nav atcēlis tādas lietas kā atbildības izjūtu un cilvēcību,» uzsver Ilze.

«Klaigāt internetā ir viens, taču pavisam kas cits – iet un reāli paveikt ļaunu darbu ar mērķi nodarīt kādam pāri. Tie ir konkrēti cilvēki, kuri izveido šos neredzamos šķēršļus, kas nav marķēti ar krāsu vai kā citādi iezīmēti, lai tos varētu pamanīt. Turklāt ceļš, uz kura gāja bojā mans vīrs, nav ne meža stiga, ne taciņa, tas pat nav kāda privātīpašumā esošs ceļš, bet oficiāls koplietošanas ceļš. Tur varēja ciest jebkurš. Es saprotu, nav jau tā, ka visi brauc rātni, ir pietiekami daudz arī negodīgu cilvēku, tiek izbojāti īpašumi, izbraukāti dārzi, mežos izber atkritumus, un tomēr – novilkt metāla trosi! Vai tiešām šie cilvēki neapzinās, ka reāli var notikt nelaime un viņiem ar to būs jādzīvo tālāk?»

Vīrietis no sapņa

Kad Ilze satika Jāni, viņai bija septiņpadsmit, un savu nākamo vīru Ilze esot nosapņojusi. Sapnī stāvējusi uz balkona, pa ielu nācis vīrietis un ar vienu soli iekāpis pie viņas otrā stāva balkonā. «Atceros, sapnī viņš mani apskāva, un mani pārņēma neizsakāma laimes sajūta, kas pēc pamošanās turpinājās vēl kādas divas nedēļas. Nevaru to pat izstāstīt… Pēc kāda laika Madonā bija izlaiduma balle, spēlēja tolaik populārā grupa Bruģis. Draudzene burtiski aizvilka mani uz turieni, bet es visu balli tā arī nosēdēju, dejot negribējās.

Kad izziņoja pēdējās trīs dejas, man pretī pēkšņi nostājās kāds puisis un teica: Ilze, var tevi uz deju?

Pabrīnījos, kā viņš zina manu vārdu, un tikai tāpēc aizgāju ar viņu dejot. Dejojam, un viņš man prasa: kā tevi sauc? Izrādās – biju vienkārši pārklausījusies!» Ilze pasmaida. Tā abi iepazinušies, un drīz puisis pieteicies ciemos. «Izeju uz balkona un skatos – nāk pa to pašu ielu tieši tas pats tēls, tas pats apģērbs kā manā sapnī…»

Tā arī abi palikuši kopā, apprecējušies: «Kā jau visās ģimenēs – dzīvojām ar saviem kritumiem un cēlumiem, strīdiem, krīzēm un priekiem. Cits pēc cita piedzima trīs dēli – viņi mums ir superīgi, bet bērni izaug, un viņiem ir jāvij sava ligzda, un vecākiem ir jāspēj viņus palaist.»   

«Naudu nopelnīsim un kopā visu izturēsim!»

Kad apprecējušies, sākumā abiem nav bijis nekā – ne naudas, ne laba darba. Jānim bijusi mežkopja izglītība, kādu laiku strādājis par mežsargu, tālāk sekojuši dažādi citi darbi. Ar laiku Ilzes vīrs uzsācis savu biznesu – viņam piederēja uzņēmums, kas sniedza apkures, ūdensapgādes, santehnikas un ventilācijas montāžas pakalpojumus. Ilze kļuva par grāmatvedi un vēlāk par zvērinātu revidenti.

Jānim ļoti paticis aktīvs dzīvesveids, ģimene daudz laika pavadījusi ceļojumos, slēpojuši. «Jānis bija adrenalīna cienītājs,» saka Ilze. «Bija nopircis sev enduro motociklu, kas domāts braukšanai nevis pa ceļu, bet pa smilšainām trasēm, tramplīniem. «Tas bija viņa hobijs gadus sešus. Man tas nozīmēja sēdēt ar zīdaini trases malā, kauties ar odiem un vēl mēģināt nofilmēt, kā viņš brauc!» Ilze atkal pasmaida.

Un tad Jānis izdomājis pievērsties kvadricikliem.

Tā abi arī varēja būt biežāk kopā, jo nu Ilze varēja sēdēt aizmugurē. Pa mazajam kvadriciklam tika arī puikām. «Sestdienās Jānis bieži aicināja: brauksi ar mani? Es vēl šaubījos – visu nedēļu nostrādājusies, mājās visādi darbi sakrājušies –, bet viņš saka: nu vajag taču tevi svaigā gaisā izvest!

Ja braucienā piedalījās arī dēli ar savām mazajām kvadrām, tad braucām tikai pa speciāli iekārtotu trasi, bet garākie braucieni pa meža ceļiem – tas bija laiks mums diviem. Dažreiz vīrs brauca divatā ar vidējo dēlu. Piedalījāmies Ērgļu izaicinājumā – tās ir oficiālas sacensības, brauciens pa dubļiem un purviem. Visu dienu traki lija, slapjš, dubļi līdz ausīm. Bet kā es varu neatbalstīt vīru! Laime pilnīga…» Pēdējais kvadricikls bijis pavisam jauns – iegādāts tikai novembrī. Ilze uzsver – tas bija reģistrēts satiksmes transportlīdzeklis ar numuru un OCTA apdrošināšanu, ar kurus var braukt arī pa pilsētu, vest pasažieri «Bija izvēle – remontēt mūsu veco virtuvīti vai pirkt jaudīgāku kvadriciklu. Un mēs, bez šaubām, izvēlējāmies kvadriciklu! Protams! Virtuve lai pagaida! Tādā ziņā mēs bijām vienās domās – jādzīvo pozitīvās emocijās, jābūt kopā. Nav svarīgi, cik iekrāts bankas kontā. Mēs labāk braucām slēpot, devāmies kaut kur kopā ar bērniem. Vienmēr teicām: naudu mēs nopelnīsim un kopā visu izturēsim!»

«Pēkšņi – vīra man priekšā vairs nav!»

Dodoties izbraukumos ar kvadriciklu, maršruts parasti izvēlēts spontāni. Satikušies ar draugiem kvadriciklistiem kādā benzīntankā, atvēruši karti, un uz vietas tapis plāns, kurp tieši braukt. «Google kartē var redzēt, kuri ir normāli koplietošanas ceļi, un pa tādiem arī braucām. Dažreiz, protams, arī pa mežu, laukiem, cirsmām pēc mežistrādes. Bieži braucām pa iztīrīto joslu zem augstspriegumu līnijām, kur nevienam nevarējām traucēt. Mūsu princips bija: ja ir zīme privāts, centies respektēt; ja nav – brauc! Neko nepostījām un atkritumus aiz sevis neatstājām. Daudziem liekas – nobrauc kvadra, un viss mežs izpostīts. Bet tā taču nav! Ja pēc nedēļas aiziesi uz to vietu apskatīties, nekas vairs neliecinās, ka te kāds ir braucis. Protams, es nerunāju par negodprātīgiem cilvēkiem, kas izbraukā kāpas, liegumus, kapsētas, vai arī gadījumiem, kad vizinās divdesmit kvadras uzreiz cita pēc citas – tad, protams, paliek pēdas, bojājumi. Tā notiek, bet tas nebija par mums.»

Liktenīgajā rītā braukuši ar trim kvadricikliem pa ceļu, kur nekad iepriekš nav būts.

Tas ir pašvaldībai piederošs nomaļa ceļa posms, kas tālāk izved uz lielāku grantētu ceļu. Jāņa un Ilzes kvadricikls bijis rindā pirmais. «Braucam, un pēkšņi – vīra man priekšā vairs nav! Sajutu tādu kā triecienu, bet joprojām turpināju braukt uz kvadricikla… Viena. Apstādināju, skrienu atpakaļ – Jānis guļ zemē… Trose pirksta resnumā joprojām stiepās pāri ceļam, bija stingri nostiprināta starp kokiem. Tā bija pārgājusi pāri stūrei, trāpījusi vīram pa vēderu, krūtīm un tad trose pārmetās man pāri galvai, jo esmu krietni mazāka auguma nekā Jānis. Bet tajā brīdī es to neaptvēru – viss notika sekundes simtdaļā. Jānis vēl bija vēl pie samaņas. Tobrīd domāju, ka būs labi, varbūt tikai lauztas ribas. Nebija nevienas asins pilītes… Īstenībā viņš noasiņoja iekšēji, tas bija nāves iemesls. Iekšā viss bija sašķaidīts, bet tobrīd nekas nebija redzams. Jautāju: «Vai rokas, kājas pakustināt vari?» Viņš atbild: «Varu, bet kaut kā šausmīgi sāp.» Neko jau palīdzēt nevarēju – turēju roku un mierināju: kauli sadzīs! Atbrauca ātrie, ārsti darīja visu, ko varēja, bet… Sākām jau braukt, bet līdz slimnīcai netikām. Stāvēju un skatījos – viņu reanimē. Piebrauca otra ātro mašīna, un pēc brīža no tās iznāca šoferis ar nokārtu galvu. Tajā brīdī es sapratu…»

Pārsteigums tiesā

Troses vilcējs pats pieteicies policijā. «Dzirdēju, ka šim cilvēkam it kā netālu esot īpašums, kurā viņš uz vietas nemaz nedzīvojot, bet īsti pat nezinu,» stāsta Ilze. Trosi liktenīgajā vietā viņš ceļam pārvilcis jau pirms vairākiem gadiem. Kāpēc – tas īsti nav skaidrs.

Pašvaldība viņam likusi trosi noņemt, bet tad tā tur parādījusies atkal. Ir jau notikusi pirmā tiesas sēde.

«Tiesā es uz šo cilvēku centos neskatīties, lai vēlāk nejauši uz ielas neatpazītu.

Negribu naidu, negribu, lai manī rastos aizvainojums pret konkrētu cilvēku. Līdz tiesai izmeklēšanas materiālos visur bija teikts, ka viņš savu vainu pilnībā atzīst, nožēlo, bet tiesas sēdē šis cilvēks pēkšņi paziņoja, ka vainu atzīst tikai daļēji. Tas visiem bija pārsteigums. Tāpēc tagad būs jāveic pilna pierādījumu pārbaude, būs jāaicina uz tiesu visi liecinieki, tiesa ieilgs. Tiesā troses vilcējs man jautāja: kāpēc jūs tur vispār braucāt? Kāpēc? Jo cilvēki brauc pa legāliem ceļiem. Tātad viņš uzskata – paši vainīgi. Redz, novilkt trosi pietiek vīrišķības, ideju, spēka, laika, bet… Pēc tam beigās viņš teica – izsakot visdziļāko līdzjūtību, esot pat pazinis manu vīru, reiz kopā strādājuši vienā firmā. Bet tie bija tikai vārdi, līdzjūtību es tur nejutu.»

Kā būtu, ja būtu…

Pa šiem mēnešiem Ilzi nomocījuši neskaitāmi jautājumi no sērijas – kā būtu, ja būtu… Un uz daudziem no tiem, protams, atbilžu nav. «Ļoti grūti bija izstāstīt par notikušo vīra mammai – viņa dzīvo kopā ar mums, un Jānis viņai bija vienīgais bērns… Mani dēli? Vecākais jau ir savā dzīvē, abi jaunākie tagad mani ļoti uzmana, bet neesmu redzējusi viņus tā ļoti raudam… Un tas nav labi – bēdas ir jāizsāp un jāizraud.

Jaunākais, kam ir deviņi gadi, bērēs vispār nesaprata, kas notiek.

Un tad man bija jāskaidro, ka tas nav tētis, ko tur aprok, tētis jau ir citur…

Prāts saka – divdesmit pieci gadi kopā ir daudz, bet sirds kliedz – par maz! Daudz par maz! Jo mums nebija tā, ka viens otram būtu apnikuši vai dzīvotu kopā bērnu, īpašuma vai vēl kaut kā cita dēļ. Mums tiešām kopā bija interesanti. Bija arī krīzes, bija brīži, kad gribējām šķirties, – viss ir bijis. Bet pamatā bija apziņa, ka viņš man ir svarīgs un es viņam esmu svarīga. Pakāpeniski jau bijām nonākuši līdz pilnīgai sapratnei, kad nekas otram vairs nav jāpierāda, jo ir pilnīgi skaidrs – tas ir mans cilvēks. Es pēc dabas esmu tāda drusku pesimistiskāka, bet Jānis bija tāds – viss būs labi! Tā man ļoti pietrūkst, ka viņš pateiktu: viss būs labi.»

«Tā ir ilūzija, ka esmu stipra»

Kopš nelaimes Ilze dzīvo pēc principa – nodzīvot nākamo dienu: «Citu variantu jau vienkārši nav. Man saka: tu esi stipra, tu vari izturēt! Tuvākie jau visi grib tikai labu, un katram ir viedoklis, kā man vajadzētu justies. Pagājuši jau vairāki mēneši, tātad man vajadzētu sākt samierināties, vairāk domāt par nākotnes plāniem. Bet kādi man var būt plāni…

Pirmo mēnesi plāns bija spēt aizmigt, vienkārši nesabrukt, no rīta savākties un aiziet uz darbu – tas bija augstākais sasniegums. Mūžam atcerēšos to pirmo darba braucienu un ko tas no manis prasīja – iet cilvēkos un neraudāt. Teicu sev: tas ir audits, revīzija, tie grāmatveži nezina par manu nelaimi un ne pie kā nav vainīgi, man jāspēj domāt tikai par darbu. Sakodu zobus un gāju.

Vispirms domāju – neizturēšu bēru dienu. Izturēju. Tad domāju – neizturēšu tiesas dienu. Izturēju. Tu domās apsien sev dzeloņdrāti, iedzen sevī trīs betona stieņus un ej. Lai arī sajūta tāda, ka tev būtu visa āda norauta, tomēr ej. Tev ir bērni, kuri ir tikpat izmisuši, tev ir vīramāte, kura ķeras pie tevis kā pie pēdējā salmiņa, jo viņai jau neviena cita nav.»

Ilze saka – pamazām jau var iemācīties dzīvot citādi, taču tas nāk caur lielām sāpēm. «Vēl man ir sapnis – sasildīties. Sākumā bija milzīgs iekšējs aukstums, sasalums – to grūti izstāstīt. Tas vēl nav pārgājis. Pie vakariņu galda tu iemācies neuzlikt to vēl vienu šķīvi. Iemācies un vairs neliec. Iemācies gulēt uz viena sāna, lai nepagrieztu galvu uz to pusi, kur tev blakus neviena nav. Tu iemācies. Malacītis… Saņemies… Un tad pēkšņi puika ir iesmaržojies ar tēta odekolonu, un viss, cik tu esi saņēmusies, pēkšņi ir vējā… Bet nav jau variantu! Dzīvi jau neinteresē vai tev ir labi vai slikti: klientiem vajag, lai tu izdari savu darbu, bērniem vajag mammu, vīramātei vajag atbalstu, rēķiniem jābūt nomaksātiem – viss. Tāpēc tā ir tikai tāda ilūzija par to manu stiprumu, jo patiesībā jau nav citu variantu.

Es neceru, ka ar šo stāstu mainīšu kāda viedokli – tie, kas vilka troses un stieples pār ceļiem, visdrīzāk to turpinās darīt.

Un droši vien pat neiedomāsies par kādu konkrētu cilvēku, kas šīs rīcības rezultātā var iet bojā. Tāpēc gribu visus aicināt: ja arī ceļam kaut kas novilkts pāri, vismaz dariet to citiem redzamu! Nokrāsojiet, marķējiet, piekariet kādu pamanāmu uzrakstu! Jo cietušais taču var būt jebkurš – arī jūsu kaimiņš, kāds ceļotājs uz mopēda, velobraucējs, tie var būt bērni. Un kā jūs paši tad spēsiet visu atlikušo mūžu sadzīvot ar šo vainas izjūtas smago nastu?!»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+