Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par ikdienas produktu cenu lēcieniem un nākotnes scenārijiem runājām ar Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāju, LLU asociēto profesori Ingūnu Gulbi.
Ingūna Gulbe
- Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja.
- LLU Augsnes un augu zinātņu institūta asociētā profesore.
- Ekonomikas un reģionālās attīstības institūta viesasociētā profesore.
- Jau 25 gadus pēta pārtikas cenas Latvijas tirgū. Par tām savulaik rakstījusi doktora disertāciju un interesi joprojām saglabājusi. Patiesībā ir Latvijā vienīgais cilvēks, kas pēta pārtikas cenas.
– Brīžiem liekas, ka cenas pārtikas veikalos vienkārši nebeidz kāpt! Skaidrs, ka pandēmija un pēc tam karš, bet kādi īsti ir šie mehānismi?
– Pārtikas cenas kāpj visā pasaulē. Tas sākās ar kovidu, vairāk tāpēc, ka mainījās loģistikas ķēdes, piemēram, brīžiem tika slēgtas svarīgas ostas. Teiksim, burciņas jogurta ražotājam iepriekš piegādāja, vēlākais, divas nedēļas pēc pasūtīšanas, bet kovida laikā bija jāgaida pat trīs mēneši, un pa vidu tās, pārtrumpojot ar cenu, varēja pārķert cits ražotājs. Pēc tam tirgu no līdzsvara ļoti izsita karš. Gan Ukraina, gan Krievija ir nopietni spēlētāji pasaules tirgū, kas ļoti daudz eksportēja. Uzņēmējdarbībā sākās neziņa: kā mēs tālāk dzīvosim? Kur ko pirksim? Tas bija šoks, un sākās neredzēts cenu kāpums.
Neatceros, ka kādreiz agrāk graudu cena būtu uzkāpusi virs 400 eiro par tonnu!
Un tik ļoti ceļoties cenai par pamatprecēm (eļļu, graudiem, cukuru), bija jāceļas arī visām pārējām cenām. Taču tagad cenas pasaules tirgu krīt, un cenu samazināšanās tuvojas arī Latvijai.
– Tomēr kāpēc tieši Latvijā kopš pagājušā gada ir augstākā inflācija starp visām Eiropas valstīm?
– To iespaido vairāku faktoru kopums un ļoti būtiski – mūsu augstais pievienotās vērtības nodoklis jeb PVN pārtikai. Daudzās valstīs, sākoties karam, tas tika samazināts, tādējādi neļaujot inflācijai tik ļoti kāpt. Piemēram, Polijā to samazināja vispār līdz nullei. Straujo inflācijas lēcienu iespaidoja arī tas, ka Latvijā produktu cenas pirms tam bija salīdzinoši zemas, kas saistīts arī ar mūsu zemākajām darba algām
– Ekonomikas ministrijas informācijā par pārtikas cenu tendencēm pasaulē minēts, ka samazinājusies cena pienam, miežiem, rīsiem… Tas viss iespaidos arī mūsu cenas?
– Viss, kas notiek pasaulē, iespaido arī mūs. Tomēr pasaules biržā notiekošais neatspoguļojas tieši tādā cenu attiecībā. Ja pasaulē graudu cena no 400 eiro par tonnu nokritusi uz 200, tas nenozīmē, ka maizes cena Latvijā samazināsies uz pusi – jo graudi jau vēl jāapstrādā, jāatved uz Latviju, un pēc tam no tiem jāsaražo produkti. Nav arī vairs daudzu iepriekšējo loģistikas ceļu, kas veda caur Krieviju vai Ukrainu. Tāpat apkure un gāze pie mums joprojām ir dārga, un veikalā ir jāmaksā arī par to. Latvijā tika palielināta minimālā darba alga, un arī tas atspoguļojas augstākās cenās, īpaši tāpēc, ka pārtikas tirdzniecības nozarē daudziem ir minimālās algas.
– Nesen biju Igaunijā, un, par spīti mūsu rekordinflācijai, pārtikas cenas lielveikalos tur neizskatījās zemākas. Vai kaut kā varam tās salīdzināt?
– Jau 25 gadus pētu pārtikas cenas Latvijas tirgū un skatos cenas arī Tallinā un Viļņā. Salīdzinu cenas četrās lielveikalu ķēdēs (LIDL skatos atsevišķi, jo tas ir cita tipa veikals), piemēram, kāda katrā no tām ir cena par kilogramu lētāko nopērkamo griķu. Varu teikt, ka situācija visās trijās valstīs ir diezgan līdzīga, lai arī katrā ir savi lētākie produkti. Latvijā lētāki ir miltu produkti, Igaunijā gaļa, lietuviešiem līdz šim bija lētāks piens, bet tagad izskatās, ka tas lētāks būs Igaunijā, kur tiek celta liela piena pārstrādes rūpnīca, modernākā reģionā. Ja ražo daudz, tad viena vienība iznāk lētāk, tā ir ekonomika.
Atšķirības ir mazumtirdzniecībā. Lietuvā cenas dažādos veikalos ir gandrīz vienādas. Savukārt Igaunijā starp tīkliem ir lielas cenu atšķirības. Ne Maximā un RIMI, jo tajos visās trijās valstīs cenas ir diezgan vienādas, bet pārējās divās vietējās ķēdēs ir atšķirības. Latvijā man pat bija problēma atrast veikalu ķēdi produktu salīdzināšanai, jo mums tirdzniecība nav tik attīstīta.
Daudzos gadījumos Igaunijā un Lietuvā cena ir nedaudz augstāka, toties mums ir lielāka izvēle un labāka kvalitāte.
Mums, piemēram, lielveikalā ir padsmit tomātu veidu, vairāku veidu kartupeļi. Lietuvā esmu redzējusi situāciju, kad lielveikalā ir tikai viens četru kartupeļu šķirņu sajaukums, kura cena gan ir lētāka, bet, maisu izberot, nāk pelējuma un puvuma smaka, un pārdevēja lasa ārā bojātos. Ja tā notiktu pie mums, būtu pilns feisbuks ar bildēm par to, cik drausmīgi kartupeļi! Vai – pie mums, piemēram, pārdošanā ir laša fileja, bet Lietuvā tikai vesels ķidāts lasis, un fileju nevar dabūt. Latvijā ir ļoti daudz dažādu piena produktu. Biju iedomājusies, ka šajā ziņā situācija Baltijas valstīs būs diezgan vienāda, bet tā nav. Piemēram, Igaunijā bija tikai viena veida biezpiens, turklāt divreiz dārgāks nekā Latvijā. Un tik lielas maizes izvēles kā mums, man liekas, vispār nav nekur! Savukārt kafija Latvijā ir dārgāka nekā Lietuvā un Igaunijā, jo pie mums kafijai ir akcīzes nodoklis.
– Nesen tviterī izraisījās diskusija par to, ka pat bagātajās Eiropas valstīs pārtika nereti ir lētāka, nekā Latvijā! Tā ir?
– To nevar salīdzināt, jo lielākajā daļā valstu pārtikai ir samazināts PVN. Atbrauca mana draudzene no Itālijas un teica: «Ārprāts, cik jums Latvijā dārga pārtika! Nopirku divus maisus, aizvedu omei – 100 eiro. Itālijā par to būtu jāmaksā 70–80 eiro». Tā ir tieši PVN daļa – no katriem 10 eiro 2 eiro ir PVN. Es esmu par to, ka šis nodoklis jāsamazina, un racionāli būtu ap 5% visam. Viens no iemesliem, kāpēc PVN nesamazina, – tas ir visvieglāk uzliekamais un iekasējamais nodoklis.
– Mazo cenu lēcienu ir bijis tik daudz, ka es vairs pat neatceros, cik pirms gada maksāja, piemēram, pudele piena vai kefīra. Kurām precēm cena kāpa jūtamāk?
– Arī tagad veikalos cenas var būtiski atšķirties. Lai noturētu pircēju, katra lielveikalu ķēde no katras grupas piedāvā vienu pamatproduktu, kas ir pat vairākas reizes lētāks nekā pārējie – viena lēta rupjmaize, viena lēta baltmaize, viens lēts piens. Un tie nav slikti produkti! Mēs ar studentiem esam veikuši aklos testus ar garšošanu, un šie produkti nekad nav novērtēti būtiski sliktāk par pārējiem.
Lielākais cenu kāpums bija eļļai, pēc tam ļoti kāpa cenas maizei, miltu izstrādājumiem un gaļai. Taču cūkgaļai iepriekš bija neadekvāti zema cena, jo apmēram divus gadus to tirgoja zem pašizmaksas. Produktiem, kuru ražošana ir sarežģītāka, prasa ilgāku laiku un vairāk enerģijas, cena kāpa vairāk. Piena produktiem cenas ļoti uzkāpa, bet tagad tās kritušās par vairākiem desmitiem procentu. Tā notika visā pasaulē, bet mums tās samazinājās vairāk. Tas saistīts ar situāciju Lietuvā – līdz šim tā lielu daļu piena produktu eksportēja uz Ķīnu, bet tagad tai attiecības ar šo valsti izjukušas. Taču arī mēs apmēram trešdaļu Latvijā izslauktā piena nevis pārstrādājām šeit, bet vedām uz Lietuvas uzņēmumiem. Tagad viņiem ir problēmas, un mūsu piens nav vajadzīgs.
– Tāpēc Latvijas zemnieki dalīja pienu par velti un tik dramatiski atdeva savas piena govis nokaušanai?
– Jā, jo mēs laikus nebijām sapratuši, ka nedrīkstam būt atkarīgi no Lietuvas pārstrādes uzņēmumiem. Bet cenas, salīdzinājumā ar septembri, samazinājušās arī dārzeņiem, lai arī septembris ir īstā dārzeņu sezona. Arī cilvēku pirktspēja spiež gan ražotajam, gan tirgotājam pārskatīt – kur vēl kaut ko var ekonomēt? Tāpēc šur tur tiek mainīta receptūra, dārgākais aizstāts ar lētāko, un tas nenozīmē, ka produkts noteikti būs sliktāks. Dažkārt, lai ietaupītu, tiek mainīti iepakojumi – var iztikt arī bez zelta burtiem un dubulta iepakojuma. Tiek arī samazināti apjomi, piemēram, piena iepakojumā vairs nav litrs, bet 900 ml, sviesta paciņā ne vairs 200 gramu, bet 175. Tas ir tāpēc, ka cilvēks var nopirkt tik, cik viņš var.
– Un kas notiek ar mazo veikaliņu cenām?
– Februārī es nobraucu 1500 kilometru un apmeklēju 30 pierobežas pārtikas veikalus no Ezeres līdz Mazsalacai. Liekas, ka cenām tādā mazā veikaliņā jābūt augstām, jo lielajiem tirgotājiem ražotājs dod lētāk daudzuma dēļ. Tomēr šajos veikaliņos daudzi produkti bija pat lētāki nekā Rīgas veikalos. Tas tāpēc, ka tajos ir mazāks uzcenojums. Tāds veikaliņš bieži vien izvietots privātmājā, kur otrajā stāvā dzīvo veikala īpašnieks, nereti veikalā strādā pa dienu vecāmamma, bet vakaros piepalīdz pārējie ģimenes locekļi.
Man pateica kāda veikala apgrozījumu mēnesī, tas līdzinājās vidējam rīdzinieka mēneša atalgojumam. Apgrozījums, nevis peļņa!
Tad es sapratu, cik liela ir šo cilvēku pieticība. Taču, ja cena būs tāda pati kā Rīgā, tur neviens nenopirks! Arī produktu klāsts tur bija mazliet citāds. Starp citu, tik garšīgus cepumus, kā dažos šajos mazajos veikaliņos, nekur citur nebiju nopirkusi. Protams, ir vajadzīgi arī hipermārketi, bet mazie veikaliņi ir ļoti labi – tāda veikala īpašnieks ir uzņēmējs, viņš uz dzīvi skatās citādāk, mācās, cenšas prognozēt nākotni.
– Finanšu ministrija prognozē, ka inflācija, kas gada sākumā bija 21% , gada beigās jau varētu nokristies līdz 3–4%. Kā tas atspoguļosies pārtikas cenās?
– Tik optimistiska es neesmu. Pasaules prakse rāda, ka pēc lielajām inflācijām atkopšanās nenotiek pāris mēnešu laikā, vajadzīgi vairāki gadi. Tas, ko es redzu, – produktiem cenas samazināsies, tomēr līdz iepriekšējam zemajam cenu līmenim nenokļūsim, tas nav iespējams.
– Kādas labās ziņas mēs šogad varētu sagaidīt?
– Ceru, ka nopietnu kāpumu vairāk nebūs, bet sākusies cenu lejupslīde. Protams, dažiem produktiem cenas vēl kāps, arī saistībā ar līgumiem, kurus nepārslēdz katru mēnesi. Piemēram, zivīm cenas vēl varētu kāpt, jo to resursi samazinās un mēs nevaram tik daudz zvejot Baltijas un citās jūrās.
Jāņem arī vērā, ka Latvijā zemās pirktspējas dēļ ir liels spiediens no iedzīvotājiem. Jau ir samazinājušies pārdošanas apjomi – mēs pērkam aptuveni par ceturtdaļu mazāk pārtikas, nekā agrāk. Naudas izteiksmē cenu kāpuma dēļ tas nav mazāk, bet produktu daudzuma ziņā gan būtiski mazāk. Tāpēc cenu kāpums vienkārši vairs nevar būt liels. Produktu sortiments gan varētu samazināties, jo daudzi ražotāji ražo diezgan vienādus produktus un tad tērē spēkus, konkurējot savā starpā, nevis piedāvājot pircējiem zemāku cenu. Mums arī vēl varētu būt iespējas kaut ko optimizēt un uzlabot tirdzniecībā. Tāpēc ceru, ka cenas šogad vēl paies uz leju. Ja, protams, nenotiks kaut kas neparedzēts.
