Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultēja uztura speciāliste Ilze Lutere
Šobrīd medicīnā arvien biežāk runā par ksenobiotikām, sauktām arī par viltus estrogēniem, traucētājvielām, resninātājiem un hormonālo sistēmu ārdošām vielām.
Kas ir ksenobiotikas?
Tie ir ķīmiski savienojumi, kas atrodas vidē un, nonākot mūsu organismā, izjauc tā normālu regulāciju. Tā kā ksenobiotikas atgādina mūsu dabiskos hormonus, organisms klausa to viltus pavēlēm – ar laiku nobrūk normāla ķermeņa hormonu regulācija. Šīs vielas izjauc arī izsalkuma un sāta regulāciju – tas ir viens no galvenajiem vaininiekiem, kāpēc cilvēki ēd par daudz un nonāk pie liekā svara, kas savukārt bieži rezultējas ar cukura diabētu, sirds un asinsvadu, onkoloģiskām slimībām, psihiskiem un emocionāliem traucējumiem. Ksenobiotikas var ieelpot, uzņemt caur ādu un apēst.
Kad ksenobiotikas ir jānosauc vārdā, zinātnieki primāri runā par bisfenolu A, kas atrodams plastmasas savienojumos, – to pievieno cietības un izturības stiprināšanai. Taču pie ksenobiotikām pieskaitāmi arī pesticīdi, fungicīdi, herbicīdi, nikotīns, bioksīni, furāni, ftalāni, bromētie liesmu novērsēji, kas bieži atrodami sadzīves ķīmijā.
Šīs vielas ir pārtikā, mēbelēs, grīdas segumos un mājas tekstilā, gaisa atsvaidzinātājos, aromatizētajās svecēs, plastmasā, pārtikas plēvē, kases čekos, konservu kārbās un kosmētikā. No tām pavisam izvairīties nevaram, taču varam neveicināt šo vielu summēšanos un uzkrāšanos organismā.
Pirmais, ko varam ietekmēt, – izvēlēties dabisku, bioloģiski audzētu pārtiku. Izvairīties no rafinētas eļļas, alkohola, rūpnieciski ražotiem konditorejas izstrādājumiem, kas piebāzti transtaukskābēm. Garšvielas vajadzētu pirkt tikai ar eko sertifikātu, jo, pēc Latvijas likumdošanas, uz tām neattiecas pārbaudes uz pesticīdiem. Bet garšvielas nav tikai garšu pastiprinātāji, tās ir vērtīgs antioksidantu avots.
Otrs – visu, ko pērkam veikalā vai tirgū, pirms lietošanas rūpīgi nomazgāt. Trešais – pievērst uzmanību iesaiņojumam, uzglabāšanai un pagatavošanai.
Kā glabāt
Minētais bisfenols A un mikroplastmasa, kuras kaitīgā ietekme uz organismu jau sen ir pierādīta, atrodami gandrīz visur. Ko darīt, lai tas pēc iespējas mazāk nonāktu organismā? Piemēram, konservētos produktus – zaļos zirnīšus, pupiņas, kukurūzu – izvēlies stikla tarā, nevis konservu kārbās. To iekšējais slānis, kas veido biezu plēvi, satur stirolu un bisfenolu A. Un ar laiku pāriet produktā. Ja tomēr produkts nopirkts kārbā un tā saturu uzreiz neizlieto, pārliec to stikla traukā, jo, saskaroties ar gaisu, konservu kārbas iekšējais slānis sāk noārdīties, kaitīgajām vielām produktā nonākot vēl vairāk.
Kā ar saldēšanu? «Cilvēki mēdz nopirkto gaļu ielikt saldētavā tai pašā polietilēna maisiņā, kurā tā atnesta no veikala. Tas ir ļoti nepareizi! Pēc ilgāka laika var redzēt, ka plastikāta maisiņš ir gandrīz izjucis. Plastmasai šķeļoties, kaitīgās vielas pāriet produktā, un visvairāk tas skar taukus saturošos – gaļu un zivis,» uzsver uztura speciāliste Ilze Lutere.
Neviens plastmasas trauciņš, kurā ražotājs fasējis produktu, nav piemērots otrreizējai lietošanai, nemaz nerunājot par saldēšanu. Produktu drīkst saldēt tikai speciāli tam paredzētos maisiņos un kastītēs, kas piemēroti uzglabāšanai lielos mīnusos, jo tikai šādā materiālā neveidojas mikro-plaisas. Tātad jāmeklē maisiņi un saldējamās kastītes, uz kurām uzdrukāts sniegpārsliņas simbols. Saldēšanai piemēroti arī LDPE jeb zema blīvuma polietilēna maisiņi. Tajos fasē arī lielveikalos nopērkamos saldētos dārzeņus, ogas, ledu. Šos maisiņus var atpazīt pēc trijstūra zīmes, kuras iekšpusē ir skaitlis četri, bet līdzās var atrasties jau minētie burti. Otrs plastmasas veids, kurā var saldēt produktus, ir polipropilēns jeb PP, ko uz iepakojuma atzīmē ar ciparu 5. No šī materiāla galvenokārt ražo trauciņus.
Dažkārt šķiet, ka atkārtoti varētu izmantot saldējuma kastītes, taču arī tās vajadzētu izmest, tiklīdz tajās redzamas švīkas, locījumi un citi bojājumi.
Saldēšanai noteikti nedrīkst izmantot pārtikas plēvi, jo, kā rāda pētījumi, no tās kaitīgās vielas aukstumā migrē visvairāk.
Arī plastmasas ūdens pudeles nav paredzētas vairākkārtējai izmantošanai. «Cilvēki nereti pulcējas pie avotiem ar tukšām minerāl-ūdens pudelēm, kas tiek atkārtoti uzpildītas ar, viņuprāt, superveselīgu ūdeni. Patiesībā tas ir pilns ar mikroplastmasas daļiņām, un, ja pudeles ir ielocītas, saspiestas un sašvīkātas, ūdenī nonāk arī kaitīgie savienojumi,» saka Ilze Lutere. Atkārtotai uzpildīšanai ir paredzētas tikai no cietās plastmasas ražotās kannas.
Kā gatavot
Skābus produktus, kas satur citrona sulu, etiķi, vīnu, marinādes, nevajadzētu uzglabāt metāla traukos, jo skābe reaģē ar metālu, to noārdot. Īpaši tas attiecas uz foliju. Tās virskārtu klāj plāna alumīnija oksīda kārtiņa, kas neļauj alumīnijam reaģēt ar pārtiku. Taču skābes noārda folijas aizsargslāni, un nevēlami ūdenī šķīstoši atvasinājumi pāriet produktā. Tāpat ar foliju nav vēlams apklāt jau pagatavotus ēdienus, kas atrodas uz metāla pannas, – alumīnijam saskaroties ar metālu, paātrinās to noārdīšanās, un tas var nokļūt produktā. Alumīnija nonākšanu organismā saista ar vielmaiņas traucējumiem, Alcheimera slimības veicināšanu, nelabvēlīgu ietekmi uz nervu sistēmu, kā arī kalcija un dzelzs sliktāku uzsūkšanos. Tāpēc drošāk produktu vispirms ietīt cepampapīrā un tad folijā.
Ēdienu vislabāk uzglabāt stikla traukos, savukārt gatavošanai par visnekaitīgāko tiek atzīts kvalitatīvs silikons, nerūsējošā tērauda pannas bez niķeļa piemaisījumiem, kā arī čuguna pannas bez pārklājuma. Pēdējās gan mēdz rūsēt, un tām nepieciešama rūpīga kopšana. Savukārt teflona pannu vajadzētu izmantot pēc iespējas retāk. «Pati lietoju to vien divas reizes gadā, kad cepu pankūkas. Pat ja teflona pannā ēdienu akurāti apmaisa ar silikona lāpstiņu, tik un tā ar laiku veidojas mikroskopiskas, ar aci nesaskatāmas plaisas, pa kurām ēdienā nonāk smagie metāli. Tāpēc, ja teflona panna tiek lietota bieži, ik pēc pāris mēnešiem ir jāpērk jauna,» iesaka Ilze Lutere.
Mēs nevaram mainīt moderno pasauli, tomēr, mainot ieradumus, ikdienu varam padarīt veselībai drošāku.
Ja trauks, kārba vai pudele ir ieplaisājusi, ielocīta, ar redzamām švīkām, labāk to nodot šķirotajos atkritumos, jo pa bojātajām vietām mikroplastmasa iekļūst produktā vai ūdenī dubultos daudzumos.
Ir ražotāji, kas plastmasas ražošanas procesā neizmanto bīstamo bisfenolu A, – šādos gadījumos uz iepakojuma meklē norādi BPA free!
Bisfenolu A satur arī veikalos izsniegtie kases čeki. Neburzi tos pirkstos un pie pirmās iespējas nomazgā rokas!
Virtuves papīra dvieļi, kas izgatavoti no otrreizējās pārstrādes papīra, var saturēt bisfenolu A nekontrolētā daudzumā, jo otrreizējā pārstrādē nonāk gan kases čeki, gan iesaiņojuma papīri, kas apstrādāti ar šo kaitīgo vielu.
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
