Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Manu pasaules uztveri ietekmēja bērnības pieredze, esmu daudz mācījusies no savas mammas. Kad man bija pieci gadi, bet brālim vien trīs mēneši, autoavārijā bojā gāja mans tēvs. Mamma palika viena, un viņai bija jāspēj parūpēties par abiem bērniem. Šī agrīnā pieredze man lika saprast, ka dzīvē var notikt dažādi: mēs saņemam atbalstu no pārējiem ģimenes locekļiem un draugiem, tomēr galu galā katrs ir viens un katram par sevi ir gan jācīnās, gan jāprot arī parūpēties. Visvairāk savā dzīvē esmu baidījusies no situācijas, kad paliec viena un nezini, ko iesākt… Var sacīt, ka tieši šīs iekšējās bailes man ir likušas virzīties uz priekšu un nepārstāt darīt arī brīžos, kad bijis grūti.
Kad pusaudžu gados nonācu Amerikā, kā modelei man ilgi bija sevi jāpierāda: gandrīz divus gadus dzīvoju no rokas mutē, jo nebija labu piedāvājumu.
Šo gadu laikā nepārtraukti saņēmu atteikumus no potenciālajiem darba devējiem un par sevi dzirdēju komentārus: Gintai acis par lielu, Ginta par resnu, Ginta par īsu.
Pirmajā brīdī mani motivēja mamma: mēģini vēlreiz, bet, ja nekas nesanāks, brauc mājās! Arī aģents uzsvēra, ka man tic un redz manī lielu potenciālu. Tas man ļoti palīdzēja, taču svarīgākais bija darbs pašai ar sevi: lai kaut ko sasniegtu, līdz sirds dziļumiem ir jānotic, ka tu esi vērtīga, ka spēsi paveikt un ka to noteikti kādreiz pamanīs arī citi.
Manā dzīvē svarīgs pagrieziena punkts bija viens no pirmajiem ceļojumiem uz Parīzi – tur piedalījos modeļu atlasē. Ieejot uzgaidāmajā telpā, sapratu, ka ir atnākušas vēl vismaz simts meiteņu. Milzīga konkurence! Biju ieradusies ar pārliecību, ka šo darbu gribu, bet to pašu vēlējās arī pārējās meitenes. Tad es sapratu, ka vienkārši būšu es pati, ar smaidu sejā piedalīšos atlasē un darbā ielikšu visu savu enerģiju un pašpārliecību. Jo tavas iekšējās izjūtas parādās arī ārēji. Šo darbu dabūju, un man tas deva lielu spēku un atziņu, ka patiesi vissvarīgākā ir katra cilvēka pašapziņa. Ja ticēsi pati sev, arī apkārtējie tev noticēs.
Lai gūtu panākumus, darbam ir arī ļoti jāpatīk. Ejot pa mēli, gūstu neaprakstāmu enerģiju.
Pašlaik Gintai, kas biju pusaudžu vecumā, ieteiktu izvirzīt vēl tālākus, vēl pārdrošākus mērķus. Pirms pāris gadiem konstatēju, ka visu, ko vēlējos, esmu sasniegusi. Un piedzīvoju iekšēju krahu: ko tālāk? Esmu sapratusi, ka nevajag sevi limitēt, vienmēr jāmērķē augstāk, lai ir, uz ko tiekties. Pašlaik man ir vairākas idejas, ko atkal vēlos realizēt, un, lai gan pandēmija tās nobremzēja, ticu, ka ar laiku tās īstenošu. Man ir milzīgs prieks arī par to, ka varēju organizēt modeļu nometni Unlikely Model Camp un kopā ar Karlīnu Cauni nodibinājām arī savu modeļu aģentūru ASE Model Management. Dažkārt, kad cilvēki mani aicinājuši uz intervijām vai izteikties dažādos pasākumos, man šķitis: bet ko gan es varu pateikt? Darbojoties nometnēs ar jaunām meitenēm, sapratu, cik daudz es patiesībā varu dot. Un runa nav tikai par konkrētiem padomiem modelēšanas jomā. Ir meitenes, kurām ģimenēs nav, ar ko parunāties, un es varu būt cilvēks, kam viņas uzticas. Šis ir laiks, kad varu dot citiem savu atbalstu un zināšanas. Arī tas rada spēku doties uz priekšu.»
