• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Preses balle: Divdesmitajos gados tajā pulcējās viss sabiedrības zieds

    Leģendas
    Gunta Šenberga
    Gunta Šenberga
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    9. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Izdevējs Jānis Roze un Dr. Orientācijs jeb Valdis Grēviņš ar slaveno preses pīli
    Foto: No Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīva
    Izdevējs Jānis Roze un Dr. Orientācijs jeb Valdis Grēviņš ar slaveno preses pīli
    Par leģendām kļūst ne tikai cilvēki. Arī notikumi. Pirmskara Latvijas laika Preses balle ir viena no tām.

    Oficiāli pirmās preses balles iegansts bija pirmā laikraksta iznākšana latviešu valodā. Laikraksta Latviešu Avīzes pirmais numurs iznāca Jelgavā 1822. gada janvārī. Avīzes nodzīvoja ilgu cilvēka mūžu, vairāk nekā deviņdesmit gadu – līdz pat Pirmajam pasaules karam, līdz 1915. gada aprīlim. Šķiet, tas vēl arvien ir visilgāk iznākušais latviešu preses izdevums, un pilnīgi iespējams, ka tāds arī paliks mūžīgi mūžos. Vismaz, ja klausās kapu zvanos, ko papīra avīzēm un žurnāliem zvana internets.

    Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībai 1922. gadā radās vēlme nosvinēt pirmās latviešu avīzes iznākšanas simtgadi. Svinēšana ilgusi visu dienu – ar izstādi un svinīgu koncertu operā, un balli vakarā.

    Kuram tieši šī lieliskā ideja toreiz ienākusi prātā, tagad vairs īsti droši zināt nevar. Rakstniece Laima Muktupāvela (tagad Kota) savā romānā Mīla. Benjamiņa to, protams, piedēvējusi Jaunāko Ziņu un vēlāk arī Atpūtas izdevējai, nekronētajai preses karalienei Emīlijai Benjamiņai. Nesen nodibinātās Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētājs Pāvils Rozītis esot nācis pie Benjamiņiem prasīt naudu Rakstnieku pils atjaunošanai Siguldā, jo pils brūkot brakšķēdama. Bet ko Benjamiņa? Naudu nav devusi, taču ierosinājusi:

    «– Uzrīkojiet viņām [dāmām] balli! Dāmas pašas sapucēsies, saziedos naudu, jūs tikai viņas aplidojiet, tad būs labi arī rakstniekiem un skribentiem. Sievietes ir noilgojušās pēc labām manierēm.

    – Balli?

    – Jā, nevis kaut kādus dančus brukušā pilī, kā jūs to vienreiz jau organizējāt Siguldas pilsdrupās, bet Rīgas centrā, solīdā namā, ar mūzikas orķestriem, dejām un polonēzi, smalkām kleitām, ēdieniem un dzērieniem. [..] Un vīriešiem jābūt frakās!»

    Vai nu tā bija, vai ne, bet patiesi – 1922. gada 26. februārī Virsnieku namā notika pirmā Preses balle, Virsnieku nams atradās toreizējā Strēlnieku dārzā, tagadējā Kronvalda parkā, aptuveni tajā vietā, kur mūsdienās Kongresu nams, jo tā bijusi viena no nedaudzajām ēkām Rīgā, kas diezgan plaša un ērta tik lielam sarīkojumam. Tā kā pirmā balle izdevās ļoti laba un visiem patika, tad nolēma, ka tā jāatkārto un jāpārvērš par tradīciju.

    Viss labākais

    Preses balle kļuva par notikumu, par kuru runāja un sprieda ilgi pirms tās. «Vai ir vēl kādreiz Rīgā redzēta tik rosīga pošanās? Izpirktas visas kleitu drēbes un kniepadatas. Šuvējas ņem strādnieces no ielas. Vecu lietu veikalos nav nevienas frakas. Jau kopš piektdienas Rīgā trūkst rīsu pūdera un dāmas iepērk Amerikas miltus. Zobu ārstu uzgaidāmās istabas pārpildītas pacientiem, kuri vēlas jaunus priekšzobus. Pie dāmu frizētavām astes, bet kungu cirpēji dzen nost visu no vietas, lai nav vairs mūsu vidū ne bārdaiņu, ne plikgalvju. Ak, draugi un viesi, ja jūs ballē redzat kādu gludi noskūtu kungu, mazliet pašauru fraku un īsām biksēm, tad nebīstieties, jo es tas esmu, Jānis Jaunsudrabiņš,» rakstīts pirmajā Preses Balles Vēstnesī – laikrakstā bez atbildīgiem redaktoriem un bagātiem izdevējiem, kas iznāca katrā latvju Preses ballē.

    Balli apmeklēja viss Rīgas zieds: diplomāti un deputāti, ministri un fabrikanti, mākslinieki un, protams, arī preses darbinieki un «citi sabiedrības spīdekļi».

    Greznas dāmas un eleganti kungi cits pēc cita ieradās Virsnieku namā gan greznos limuzīnos, gan kājām, un pie nama ieejas viesus sagaidīja, un tiem roku spieda, Pāvils Rozītis un citi rīkotāji.

    Telpu noformējumu vienmēr pasūtīja kādam zināmam māksliniekam. Dažādos gados dekorācijas ballei veidojuši labākie latviešu mākslinieki – Konrāds Ubāns (1922), Voldemārs Tone (1922), Oto Skulme (1922, 1931), Jānis Liepiņš (1923), Ludolfs Liberts (1923–1926, 1931, 1937), Hermanis Grīnbergs (1928), Niklāvs Strunke (1928, 1929, 1937), Vilis Vasariņš (1937), Pēteris Rožlapa (1938), Romans Suta (1927, 1933).

    Pašlaik Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā aplūkojama izstāde, kurā melnbaltās lielizmēra fotogrāfijās atainota daļa no 1927. gada Preses balles noformējuma. Bet balles noskaņu pastiprina tērpi: fraka, kurā ballē bija tērpies pats mākslinieks, un operdziedātājas Mildas Brehmanes-Štengeles kleita, kurā viņa balli pagodināja 1928. gadā. Mākslinieka kundzes Aleksandras Beļcovas pašas zīmētā, metāliski spožā balles kleita gan nav saglabājusies.

    Ar ziediem un zaļumiem karaliskā greznībā Preses balli rotājis viens no slavenākajiem Rīgas dārzniekiem Jūlijs Rībelis, kuram Pārdaugavā piederēja septiņas pūrvietas (1 pūrvieta ir aptuveni 0,4 hektāri – G. Š.) liela dārzniecība, un četras no tām aizņēma stikla siltumnīcas. Pēc 1928. gada Preses balles, kad viss Virsnieku klubs bijis pārvērsts dzīvo puķu dārzā, viņam pat piešķīra preses dārznieka titulu. Vismaz tā rakstīja Atpūta. Tas nekas, ka Preses balles notika februārī – visaukstākajā laikā –, Rībeļa apkurināmajās siltumnīcās rozes uzplauka četrreiz gadā, un aukstums tām nebija nekāds kavēklis. Un kur tad vēl visa pārējā krāsainā un smaržīgā greznība – Alpu vijolītes un tulpes, hortenzijas un ceriņi, krizantēmas un lauru koki!

    Balle pa īstam varēja sākties tad, kad ieradies prezidents, un tas parasti noticis ap desmitiem vakarā. Balli atklāja ar polonēzi, kuru vadīja kāds no baleta māksliniekiem, un pirmajos pāros gāja rīkotāji un cienījamākie viesi, turklāt nepavisam ne obligāti katrs ar savu kundzi. Tā 1926. gadā pirmajā pārī gājis Žurnālistu un rakstnieku arodbiedrības priekšsēdētājs Rūdolfs Egle ar ministru prezidenta Hugo Celmiņa kundzi, otrajā – Celmiņš ar Egles kundzi.

    Polonēze jau nav pārāk sarežģīta. Ja arī neesi pats veiklākais dejotājs, tad ar cienīgu seju skaties tik, ko priekšējie dara, un taisi pakaļ. Tomēr polonēzes astes gals reizēm tik un tā pavisam nomaldījies no īstajiem soļiem un pat notrūcis no rindas. Ar to tad arī obligātā deju programma beidzās, un turpmāk jau varēja piedalīties katrs saskaņā ar savām spējām un vēlmēm. Orķestri spēlēja, polonēzei sekoja valsis un Pas de quatre, jandāliņš un Pas d’Espagne, un dāmu valsis pirmajā tūrē. Tad taisīja pauzi un otro tūri ar Valse Boston, mazurku, One step, valsi, fokstrotu un galopu. «Ja bija skaistas tualetes, tad paši dejotāji ļoti neeleganti. Ārzemnieki par latviešiem pārāki. Mūsu aristokrāti pūlas pat tango šīberēt. Skaista tualete bez elegantām kustībām ir kā nedzīvs manekens. Nebija neviena paša viesa, kurš prastu pieklājīgi nodejot tango,» 1930. gadā žēlojās izdevums Elegantā Rīga.

    Kurš nebija tik drosmīgs, lai rādītu savu dejas māku, varēja stiprināties preses krodziņā, izmēģināt laimi loterijā vai atspirdzināties pie boles galdiem. Arī pati Benjamiņa kundze vienmēr tirgojusies pie boles galda, un, kā Laimas Muktupāvelas romānā teikts, «mans galds kopējā kasē vienmēr iemaksāja visvairāk ziedojumu», jo, «ja kāds nenopirks pie manis glāzi boles, uz publikācijām Jaunākajās Ziņās tam nav ko cerēt».

    Loterijas un boles galdiem vajadzēja savākt tik daudz naudas, lai atmaksātos gan pati Preses balle, gan arī lai savāktu līdzekļus Rakstnieku pilij, kuras dēļ balle vispār radās.

    Balvas loterijai tika saziedotas. Ziedotājiem tā bija iespēja reklamēties, jo cauru gadu, gatavojoties nākamajai ballei, palaikam presē tika publicēti ziedotāju un saziedoto mantu saraksti. Tomēr ne visi vēlējās reklamēties. Gadījās arī klusie labvēļi, kas savu vārdu nemaz nevēlējās atklāt. Neiztrūkstošas loterijas galdā bija saldumu karaļa Vilhelma Ķuzes konfekšu kārbas, tāpat arī grāmatas, žurnālu un teātra abonementi.

    Kādu gadu Preses balles viesi varēja laimēt ne tikai saldumus, bet arī vīnu, rokassomiņas, smaržas, kosmētiku, galda lampas, traukus, papirosus, skaņuplates, mākslinieku krāsas, slēpes, slidas, fotoaparātu un VEF radioaparātu, zeltlietas, ārzemju ceļojumus un pat apbūves gabalu ar mazu mājiņu. Reizēm frakotajiem kungiem un trēnotajām dāmām laimējās tikt arī pie kartupeļu maišeļa, desas luņķa un siļķu muciņas.

    Un kādam – pat pie dzīvas radības: preses pīles vai sunīša. Bet 1929. gada loterijā apgāda Grāmatu draugs īpašnieks Helmārs Rudzītis laimēja pērtiķīti.

    Kāda kundze vēl nesen atcerējusies, ka viņas vecāki laimējuši dobermaņa šķirnes suni, kas ballei par godu nosaukts par Presi. Nacionālās operas direktors Jānis Zālītis reiz vinnēja krietni lielu žāvētas gaļas gabalu. Romanam Sutam laimējās vairāk – viņš vinnēja sudraba servīzi no senlietu veikala. Taču pašas pirmās preses balles izcilākais vinnests bija dzīvā preses pīle, kuru ieguva Valdības Vēstneša redaktors Aronu Matīss.

    Nezin, kā tas tā gadījās, bet 1935. gada loterijā daudzus vinnestus guva valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Arī ministru prezidentam «uzsmaidīja laime ar mantām», taču viņš ar tām allaž iepriecinot trūcīgus bērnus. Savukārt ministru prezidenta adjutants pulkvedis Lūkins laimēja kosmētikas piederumus. «Loterija bija vēl sākumā, kad ložu gribētāju skaits aizņēma jau pusi no zāles. Tad viesību rīkotāji sastrēgumu atrisināja tā, ka loterijas galdu novietoja uz garderobes trepēm. Pa vienu eju viesi devās turp, bet pa otru ar pilnām, vai arī tukšām lozēm atpakaļ.»

    Lūk, viena gada aptuvenie ieņēmumi: bija rezervēti 200 galdiņi, katrs par 10 latiem, kopā 2000 latu. Pārdotas 800 ieejas biļetes par 8 latiem, kopā 6400 latu, boles galds deva 1000 latu, loterija – 3000 latu, tātad «kopā ar puķēm, baloniem un citiem niekiem ieņemts ap 15 000 latu».

    Ik reizi iznāca arī Preses Balles Vēstnesis, «lai pietiktu, ko lasīt, ne tikai balles viesiem vien, bet atliktu arī, ko pārnest mājās bērniem, onkuļiem un citiem radiem». Turklāt tas rakstīts, salikts un drukāts ļoti operatīvi – pašā balles naktī – un ir «vienīgais laikraksts Latvijā, kurš tiek zem deju mūzikas salikts, nodrukāts un izplatīts», kā ar lepnumu teikts piektajā jeb 1926. gada Vēstnesī. Pirmajā gadā vēl drukāts grūti lasāmajā vecajā drukā ar čupu burtiem, bet jau nākamajā – modernajā rakstībā, kādu lietojam vēl šobaltdien. Jāpiebilst, ka slavenā Atpūta vēl 1936. gadā iznāca vecajā drukā. Kā piektajā gadā lepojas pati redakcija: «Pirmā gadā mūsu laikraksts bij ne lielāks par īrenieku pieteikumu, otrā gadā viņš jau aizsniedza rozā zemes pieprasījumu listes izmērus; trešā – ienākumu nodokļa paziņojumu; ceturtā – valsts aparāta vienkāršošanas komisijas aptauju, bet piektā – spriežat paši (12 lappuses – G. Š.). Ja tā ies uz priekšu, tad 25 gadu jubilejā Preses Balles Vēstneša formāts būs laba galdauta lielumā, bet 100 gadu jubilejā viņš noklās visu Esplanādi.» Diemžēl ilgāk par piekto numuru Vēstnesis nenodzīvoja.

    Pašā pirmajā Vēstnesī Dr. Orientācijs rakstīja lepnās Karmenas vārdiem:

    «Pār visu zemi prese valda,

    Visiem likumiem tā pāri iet.

    No manis vairies, bet es rakstu –

    Un, ja es rakstu, piesargies.»

    Doktors Orientācijs bija dzejnieka Valda Grēviņa segvārds un otrais es. Zem citiem pantiem un jokiem – Oliveretto (Jānis Sudrabkalns), Jaunsudrabiņa, Brigaderes un citu vārdi un segvārdi. Tiesa, lasot jau nekad nevar būt gluži drošs, vai visi rakstījuši paši, vai kāds ticis izjokots.

    Dāmu tērpi un balles karaliene

    Viens no rakstniekiem, kas bija iesaistīts gan jau pašas pirmās balles, gan arī vēlāko rīkošanā, bija Jānis Akuraters, un līdz ar viņu, protams, arī kundze Marija Anna. Bet 1924. gada sākumā Akuraters uzturējās Parīzē. Pietiekami ilgi, lai pagūtu vairākkārt apmainīties vēstulēm ar sievu. Reiz vīrs ziņo, ka bijis iepirkties veikalā Printemps – kopā ar kādu francūzieti, kurai parādījis lapiņu, ko Marija iedevusi līdzi ar aprakstu, kādu audumu kleitai gribētu. Parīziete rīdzinieces vēlmi raksturojusi kā vecmodīgu, toties ieteikusi nopirkt zaļu brokātu, izšūtu ar zeltu, jo tas gan nākot modē.

    «Mums ļoti patika,» vēstulē atzīstas rakstnieks. Līdz ar audumu vēl viņš kundzei esot nopircis šalli un puslitru (!) smaržu. Ir februāra vidus, un laika līdz ballei paliek arvien mazāk. Taču ar pirkuma nosūtīšanu uz Latviju neveicas. Galu galā Preses balle jau ir pagājusi, kad Marija beidzot saņem sūtījumu un raksta vīram, kurš vēl arvien ir Parīzē, ka šalle viņai ļoti patikusi un to varētu aplikt dzejnieka Viktora Eglīša dzimšanas dienā. Smaržu droši vien pietikšot vēl bērnu bērniem. Bet kleitas audums gan viņai ne… Būtu saņemts pirms balles, tad varbūt vēl ko uzšūtu, bet tagad varbūt tas noderēšot tikai par galda drānu vai gultas segu. Taču vēl pēc vēstules raksta, ka audumu itin izdevīgi pārdevusi. Un piekodina: «Kad nākamreiz iesi pirkt drānu balles kleitai, tad gan, lūdzu, tikai bez parīzietēm!»

    Tērps, kādā doties uz Preses balli, tiešām bija ārkārtīgi svarīgs. Tas nekas, ka nebija krāsu fotogrāfiju, kas ļautu smalki atrādīt sabiedrībai, kā katra dāma tērpusies. Aizkulises arī bez bildēm prata attēlot, kas katrai no vismaz simt dāmām mugurā. Kurai tērps darināts tepat Rīgā, bet kurai – Parīzes, Vīnes vai Berlīnes modelis. Aktrises Antas Klints tērps aprakstīts jo pamatīgi: lielā stila vakarkleita, pērļu audums melns ar baltu, baltā augša garnēta ar sudrabu un akmeņiem, svārku daļa melna, plata un gara, un virsū melna jaciņa garām piedurknēm. Aktrisei Lilijai Štengelei gan veltīts vien pāris vārdu: vakara manto. Bet rakstniece Lūcija Zamaiča bijusi violetā krepsatīnā, stipri dekoltētā. Kādai Kuzņecovai (varam pieņemt, ka porcelāna rūpnieka kundzei) mugurā bijis Parīzes modelis, rozā pans ar trēnu, ieoderēts ar zelta lamē, rozā pērļu rotas. Turpretī Benjamiņa kundzei «jau redzēts sarkans pans». Turklāt «preses karalienei mati it kā kļuvuši sarkanāki, var redzēt, ka tā bijusi Parīzē».

    Kopumā dāmas, lai gan tērpušās cēli – ar trēniem, piegulošām korsāžām, kupliem svārkiem – priekšā īsiem, mugurā gariem – un vēdekļiem, tomēr izskatījušās gandrīz vienādas.

    It kā citu modeļu Rīgā nebūtu! Savukārt jaunkundzes no studenšu korporācijām, kas uzaicinātas uz īpašiem noteikumiem balles kuplināšanai, gandrīz visas tinušās baltā krepžoržetā… «Kā iesvētāmās meitas. Vajadzēja gan uzmanīgāki ar šo skaisto, bet viegli pārprotamo un riskanto krāsu apieties arī dažām vecākām, solīdākām dāmām…

    Ļoti daudz redzēja arī manufaktūras tirgotāju uzspiesto violeto krāsu, no ceriņu līdz vijolīšu zilam, gan pana, gan muarē, gan vieglos audumus. Krāsa pati par sevi jauka, bet kā mūsu nekopto dāmu dekoltē un rotu ierāmējums – diezgan problemātiska. Violetie toņi prasa lielu izsmalcinātību un apdomīgu pielietošanu.»

    Tomēr, lai gan «publikas uz 20 proc. mazāk kā pērngad, bet tā uz 10 proc. labāka. Šogad daudz mazāk redz pārdevējas, manikiršas un frizieres. Laikam pietrūkusi nauda,» secina indīgais apskatnieks. Bet kurš gan varētu kādai nabaga Elzai pārmest, ka viņa – īrētā vakartērpā – par astoņiem latiem mēģinātu nopirkt biļeti uz tikšanos ar savu Ķīkuļa kungu? Un diezin vai arī pats rakstītājs/rakstītāja, kurš tik viegli spēlējās ar audumu franciskajiem vārdiem, nebija vakar ganos gājis? 

    Šā vai tā, bet katrā gadskārtējā ballē no klātesošām dāmām izvēlēja Balles karalieni visam nākamajam gadam. Žūrijas komisiju, kas karalieni izvēlējās, veidoja seši «atzīti gleznotāji, tēlnieki un citi autoritatīvi skaistuma lietpratēji». Piemēram, 1926. gadā žūrijas komisija – Tone, Ubāns, Zaļkalns, Rončevskis, Liberts un Eliass – par Preses balles karalieni izvēlēja kādu advokāta Dzelzīša kundzi.

    Gan labie, gan kreisie

    Ballē satikās un par to rakstīja itin visi, arī tie, kas ikdienā bija idejiski pretinieki un sīvākie konkurenti. Labējie un kreisie, Jaunākās Ziņas un Pēdējā Brīdī, Aizkulises un Atpūta, Latvijas Kareivis un Latvijas Sargs, un visi citi. Tiesa, katrs par to stāstīja citādi, nekavējoties iedzelt pretiniekam. 1930. gadā Pēdējā Brīdī ziņo: «Jau garderobes telpās jūtams pēdējo dienu notikumu iespaids, ziņkārīgie čukst viens otram: «Benjamiņi būs vai nebūs?» Izrādās – ir. Tiem pat rezervēts savs galds. Tikai jaunā Benjamiņa nav. Runā – viņš esot aizlaidies uz ārzemēm. Bet par abiem veciem nebeidz brīnīties: ir gan drošsirdīgi.

    «Vai tik vien krupjus tie norijuši savā mūžā.»

    «Emīlija gan vaigā krietni izkritusi, un to nomaskēt nespēj pat dārgā tualete, nedz arī pašapzinīgi lepnais smaids.» Ierodoties Valsts prezidentam, adjutanti to veikli novada pie Benjamiņu galda. Gadījumu veikli izmanto Jaunāko Ziņu fotogrāfi, lai varētu rādīt lasītājiem, kādā «sirsnībā un omulībā» noritējusi Preses balle.»

    Krupis, kas šoreiz bijis jānorij Benjamiņiem, saistīts ar Antona Benjamiņa dēlu no pirmās laulības Jāni, kurš iepinies seksa skandālā un tiesas procesā. Jauna aktrise Ilga Zvanova Benjamiņu junioru apsūdzējusi, ka viņš ir tās gaidāmā bērna tēvs.

    Un ar tādu kā ļaunu prieciņu Pēdējais Brīdis neaizmirst paīgņoties vēl par šo un to. Ka pie Benjamiņa kundzes vadītā boles galda agrākās drūzmas nav bijis. Ka ģenerāļu nebija, tikai viens otrs virsnieks jaunākās dienesta pakāpēs. Ka galdiņi visi jau laikus rezervēti un, lai arī viens otrs no tos pasūtījušajiem neieradās, tomēr arī citus pie galdiem nelaida, un daudzi tāpēc vien jau agri no balles aizgāja.

    Aizkulises žēlojas vēl sirsnīgāk. Ka «svinīgā viesu saņemšana un gaidīšana līdz polonēzei briesmīgi stiepta, pusotras stundas jāstutē sienas, nevar taču tūlīt iet pie galda, kas visi tukši». Un pati polonēze arī «sastādījās tik mokoši neveikli un lēni, ka pagāja vismaz ceturtdaļstundas. Nebij šogad tā spīdošā sastāva, augstie vīri nemaz negāja, beidzot vienu ievilka ar varu. Kopiespaids personu ziņā bāls.» Savukārt «preses krodziņā kāposti bij pilnīgi neēdami, interesanti, kas tos bij gatavojis», un «cenas bija demokrātiskas, bet degvīns atšķaidīts». Nu, paldies Dievam, ka vismaz «vakariņas a la carte no Virsnieku nama virtuves lētas un labas. Lai gan stipri vienkāršas, tak par 30–40 latiem divas personas varēja ēst visu vakaru.»

    Trīsdesmitajos gados Preses balles no gada sākuma pārcēlās uz beigām – novembri un decembri. Savas preses balles rīkoja arī provincē – Liepājā, Ogrē, Priekulē, Daugavpilī… Pirmskara Rīgā pēdējā Preses balle notika 1938. gada 3. decembrī. Siguldas Rakstnieku pils bija iekārtota, iztērējot pāri par pusmiljonu un izveidojot to «par priekšzīmīgu atpūtas vietu, kam plaša nozīme valsts un sabiedriskā dzīvē». Latvijas preses biedrību, kas pēdējos gados bija rīkojusi Preses balles vadīja Ulmaņa runu rakstītājs Jūlijs Druva, kurš «uzsvēra rakstnieku un žurnālistu saimes vienību un saskaņu, kāda nodibinājusies pēc 1934. gada 15. maija.»

    Laikam gan kaut kas no divdesmito gadu šarma un viegluma bija zudis uz neatgriešanos. Taču, kā vēl pirms gada Jaunākajās Ziņās, it kā no kaut kā skaista atvadoties rakstīja Jānis Sudrabkalns: «Jā, mēs ticam, ka kontakts nav pazaudēts, ka mēs visi tiksimies un sapratīsimies ballē – lietderīgie izšķērdētāji, jautrie dzīrotāji, rakstītāji un lasītāji, prese un sabiedrība.

    Vai nu tas būtu dzejnieks, kas mēnešiem nerādās nevienam, vientulībā sarunādamies ar dziesmu Dievu, vai žurnālists, kas allaž šūpojas pašās dzīves bangās, visi ir saistīti ar lasītājiem un viens bez otra nav nekas.

    Dāma ar rožainu nadziņu ievelk tikko sajaužamu svītriņu un, raugi, no tās izplaukst dzejas puķe. No viena asprātīga vārda politiskam ievadniekam rodas jauna doma. Jo, kā jau sacīts, viens bez otra mēs neesam nekas, mēs ietekmējam viens otru, kļūstam bagātāki viens caur otru. Tādēļ vēlreiz saskandināsim glāzes. Sveiki!»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+