«Biju izlutināta ar divām mammām.» Noras Ikstenas krustmeitas Noras atmiņas par savu Oku
Laimīgi tie bērni, kam līdzās mammai un tētim ir arī krustvecāki. Bērnībā viņi mazāk rāj, vairāk lutina, un arī pieaugot ir labi zināt, ka tev ir vēl kāds, kas atbalstīs. Ne velti senatnē par krustvecākiem teica, ka tie esot «lasīti ļaudis, kas var uguni saujā nest». Mātes dienā šogad noteikti atceries arī savu krustmāti – ar telefona zvanu, puķi, labu vārdu vai domu.
Lauma Lūse-Kreicberga
Foto: No personiskā arhīva
«Kad redzu dārzā atlidojam putnus, ir sajūta, ka viņa ir klāt. Bet vakarā, kad saule noriet, pārņem netaisnības izjūta… Liekas tik nepareizi, ka viņas te nav,» saka Noras Ikstenas krustmeita, mūziķe un mūzikas skolotāja Nora Anna Geidmane.
«Citiem viņa bija Nora Ikstena, viena no izcilām latviešu rakstniecēm, bet man viņa bija Oka. Viņa man bija kā otra mamma. Kad piedzimu, manai mammai (Indrai Vilipsonei – aut.) bija 28 gadi, Okai – 26. Oka man ir daudz stāstījusi gan par dienu, kad viņa uzzināja, ka būšu, gan par dienu, kad piedzimu. Bijis saulains ziemas rīts, un pie loga sēdējuši sarkankrūtīši, un viņa kaut kā zinājusi, ka es būšu viņai kā meitiņa. Mēs vienmēr bijām trīs – tāda nesaraujama trīsvienība. Par Noru mani nosauca, visticamāk, tāpēc, ka mamma ļoti mīlēja savu māsu. Viņu starpā nekad nebija greizsirdības! Okai pašai nebija bērniņu, viņa diemžēl savējo zaudēja…
