Mūsu pirmais zvejniekdēls Pēteris Lūcis

Leģendas
Ieva Krastiņa
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
21. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Aktieris Pēteris Lūcis
Foto: No Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīva
Aktieris Pēteris Lūcis
Pētera Lūča atveidotais Oskars 1939. gada spēlfilmā Zvejnieka dēls kļuva ne tikai par mākslinieka mūža nozīmīgāko lomu, bet arī par tautas simbolu.

«Es dzīvošu caur to labu,» teica aktiera spēlētais Blaumaņa Indrānu tēvs. Šāds varētu būt arī paša Lūča moto. Viņš bija arī Valmieras drāmas teātra galvenais režisors trīs gadu desmitus.

1907. gada 28. jūnijā Jaunsvirlaukas pagastā, Jelgavas apriņķī, Salgales muižas kalpu ģimenē piedzima Pēteris, mazs puisēns zilām actiņām, otrais dēls ģimenē. Tēvs Jānis un māte Līze jau audzināja septiņgadīgo Jānīti. Lai arī divi puikas, pastarītim tomēr nācās bērnības dienas vadīt vienatnē, jo brālim drīz vien vajadzēja doties ganu darbos. Bet pie citiem muižas kalpu bērniem, būdams vienpatis, puika nerāvās. Jau bērnībā Pēterim iemācīja raudzīties uz pasauli ar labestību. Viņš daudz laika pavadīja kopā ar krustmāti Trīni, kas ir mātes brāļa sieva. Šī sieviete puikam ierādīja, ka dabā jāsaudzē un jāciena ik zariņš, ik lapiņa, un lieki plūkt un lauzt tos nav vajadzības. Arī pasakas un teikas Trīne stāstīja labprāt. Reiz brālis atnesa ģimenes vakariņām upē nomakšķerētas zivis, Pēterim palika to žēl. Tik žēl, ka viņš bija ar mieru saņemt pērienu un rājienu gūzmu dzīvo radībiņu glābšanas vārdā. Zivis tika glābtas, un Pēteris saņēma gaidīto.

Ar kino puika pirmoreiz iepazinās piecu gadu vecumā. Filmas mājas saime dēvēja par miglas bildēm.

Kādu dienu vecāki Pēterīti aizveda pie tēva māsas uz Jelgavu, kura apsolīja – ja bērns visu dienu labi uzvedīsies, vakarā ņems līdzi uz noslēpumainajām miglas bildēm. Nu tik noturēties visu garo dienu nesagrēkojot! Piecgadniekam šī ir garākā diena mūžā. Kamēr pieaugušie savās dienas gaitās, mazais ņems un pārstellēs pulksteņa rādītājus. Cik tad ilgi to vakaru gaidīs! Domāts, darīts. Lai tiktu pulkstenim klāt un paātrinātu gauso laiku, Pēteris pavelk zem tā galdu, uz galda uzstutē krēslu, bet uz krēsla vēl klucīti, kur pakāpties. Darbiņš padarīts, bet nu lielas bailes, kā būs ar miglas bilžu skatīšanos. Tēvamāsa aplamību laikrādī pamanīja, tomēr nesazīmēja puikā vaininieku, jo tik augstu taču tāds knēvelis nevar tikt. Laimīgais Pēteris tovakar devās uz pirmo kino seansu savā dzīvē.

Savukārt uz pirmo teātra izrādi, Annas Brigaderes Sprīdīti Jaunajā Rīgas teātrī, astoņgadīgo puiku aizveda brālis. Šo mākslu Pēteris iemīlēja uz mūžu un sapņoja, ka varētu kaut vai pāriet pāri skatuvei. Patiesībā skolas sarīkojumos un teātra uzvedumos puisēns gandrīz nekad netika pie dalības savas kautrības un smalkjūtības dēļ, jo ilgas pēc skatuves klusiņām auklēja pie sevis. Turpretī, kā jau gandrīz visi bērni, teātri spēlēja mājās. Visbiežāk viņa skatītājs bija kaimiņu suns, bet reizēm kādu gabalu bērns parādīja arī mājiniekiem un ciemiņiem.

Mākslinieks bez diploma

Lūču ģimenei nācās piedzīvot bēgļu gaitas, tāpēc topošais skolnieciņš Pēteris vasaru pirms skolas nodzīvoja mežā, bet mācību gaitas uzsāka bēgļu skolā Rīgā. Vēlāk mācījās Jelgavā. Kad pienāca laiks profesijas izvēlei, vecāki ierosināja apgūt audēja arodu. Aušanas prasmes puisis apguva jau bērnībā, darinot audeklus saimnieku mājām. Tomēr 1931. gadā jaunietis, ieklausījies sirds aicinājumā, pabeidza Zeltmata Latvju dramatiskos aktierkursus. Praksi un apjausmu par reālo teātri Pēteris guva, piedalīdamies Dailes teātra masu skatos. Pabūt uz šī teātra skatuves, līdzīgi kā bērnībā, bija jaunekļa kvēlākais sapnis. Jāteic gan, ka pagāja divi gadi, līdz noslēgtais un ne īpaši pašpārliecinātais puisis saņēmās teātra kursos iestāties. Bet, lai spētu iekrāt studiju mēnešmaksai, kas bija divdesmit pieci lati, jaunais Lūcis strādāja fiziskus lauku darbus.

To, cik ļoti nozīmīga Lūcim bija iespēja būt teātra vidē, parāda kāda neliela epizode – viņš bija tik ļoti spējis sadūšoties, ka devās pie paša Zeltmata uz mājām, lai iztaujātu par iestājeksāmeniem nepieciešamajām prasmēm un zināšanām, līdz ar to spēja kā nākas sagatavoties pārbaudījumiem.

Topošais students zināja visus aktierus no galvas un mēdza pat ziemas salā dežurēt pie Jelgavas teātra durvīm, lai ieraudzītu cienītos māksliniekus.

Lai gan viņam nebija ne vēlmes, ne vīzijas pašam režisēt izrādes, students būdams, Lūcis vasaras brīvlaikos organizēja izrādes brālēna Jēkaba mājās dzimtajā pagastā. Vakaros tur pulcējās radi un kaimiņi, kuri uz improvizētas skatuves, uz bluķiem balstītiem dēļiem, spēlēja teātri. Aizrautīgie ļaudis dažkārt mēdza mēģināt līdz vēlai naktij, tādējādi dodoties darba gaitās pa taisno no skatuves. Arī skatītāju netrūka. Tie nāca no tuvākām un tālākām mājās. Ja iekšā vietu pietrūka, izrādi vēroja, pat sēdēdami mājas ārpusē pie logiem un durvīm.

Ar skološanos gan negāja tik raiti, kā vēlētos. Pēterim bija problēmas ar plastiku. Tomēr, zinot, ka ar divnieku liecībā students netiek pārcelts uz nākamo kursu, jaunietis brīvlaikā uzcītīgi trenējās. «Visu vasaru, ieģērbies vingrošanas tērpā, es kā slieka locījos un staipījos tukšajā labības šķūnī, kaut gan pats neticēju, ka no tā visa kaut kas var iznākt!» Neatlaidīgais darbs atmaksājās ar panākumiem, jo, aktierkursus pabeidzot, Lūcim plastikā bija augstākā atzīme. Kursus pabeigušajam jaunajam aktierim gan nācās saskarties ar tā laika birokrātiju – viņš nesaņēma diplomu, jo nebija 25 latu, ko par to samaksāt.

Mājās atgriezās vīlies: «Te nu es esmu, māt, – mākslinieks! Diploma man nav, naudas nav, nekā man nav!»

Skatuves strādnieks un aktieris

Vēlāk Lūcis guva pieredzi ne tikai kā aktieris, bet režisēja izrādes un pat pasniedza aktiermākslu, kā arī lasīja lekcijas par teātra tēmām visā Latvijā, bija arī ierēdnis, strādādams par konsultantu Sabiedrisko lietu ministrijā.

Pirmais teātris, kurā Lūcis spēlēja nopietnas lomas, bija 1930. gadā dibinātais ceļojošais Zemnieku drāmas teātris. Sākumā viņa sniegums ne ar ko nespēja izcelties, jo aktieri sasaistīja pārliekā centība un atbildības sajūta, neļaujot atraisīties. Galu galā šajā teātrī Lūcis dabūja gandrīz visas galvenās lomas. Zemnieku drāmas teātra mākslinieki braukāja pa visu Latviju, rādīdami izrādes lauku iedzīvotājiem. Nebija retums, ka pat pirmizrādes notika uz mazām un neatbilstošām skatuvēm Anneniekos, Vircavā, Rencēnos… Tas deva iespēju reizē būt gan skatuves strādniekam, gan pašam grimēties un nospēlēt galveno lomu.

Astoņus gadus Pēteris Lūcis braukāja pa miestiem ar teātri. Tas nozīmēja – saliekamās dekorācijas čemodānos līdzi, bet, ja bija nepieciešamas mēbeles, tās meklēja turpat uz vietas. Dažkārt izrādes rīkoja tik dziļos laukos, ka, lai tur nokļūtu, no dzelzceļa stacijas bija jābrauc pat desmitiem kilometru ar zirgiem. Tehniski sarežģīto apstākļu, pārslodzes un mazā atalgojuma dēļ ne vienmēr izdevās skatītājiem nodot patiesās ieceres, reizēm atrādot vien viduvējus darbus.

Tieši šis ir laiks, kas Lūcim ļāva sākt izrādi uztvert kopumā. Viņš saskatīja izrāžu trūkumus un nojauta, kā tos varētu labot. Māksliniekā radās vēlme strādāt ar aktieriem, lai šīs nepilnības tiktu atrisinātas. Tā kā izrādēm provincēs bieži bija nepieciešami tēli mazākām lomiņām vai masu skatiem, kuros profesionāli aktieri nepiedalījās, Lūcis uzņēmās šo darbiņu – sadarboties ar vietējiem interesentiem, lai veiktu atlasi. Sagatavoja arī brīvdabas izrādes, lai gan afišās viņa vārds vēl šajās kategorijās neparādījās.

Un alkas palīdzēt aktieriem viņu darbā, kā arī sevi pilnveidot un izteikt, Lūcis veldzēja, braukādams pa visu Latviju kā pašdarbības režisors, lasīja lekcijas un vadīja dramatiskos kursus.

Viņu virzīja liesmaina aizrautība un kaisle pret teātri. Lai gan darba bija vairāk, kā var aptvert, sadzīviskos grūtos apstākļus Lūcis atstāja aizskatuvē: «Es pat neatceros, vai uz laukiem kāds ar mani slēdza līgumu – cik samaksāja, tik bija labi, par naudu es domāju vismazāk.»

Oskars

Reiz, dodamies mājās pēc izrādes, aktieris ievēroja avīžu kioska tantiņu cītīgi lasām Viļa Lāča jaunāko romānu. Viņš nopirka Lāča grāmatu un mājās tai ķērās klāt, līdz nakts gaitā romāns tika izlasīts. Šī grāmata bija Zvejnieka dēls. Un Lūča pirmā iepazīšanās ar stāsta varoni, labsirdīgo, spēcīgo un godīgo Oskaru, kurš kļuva par Lūča liktenīgo skatuves un kino tēlu. Pirmoreiz Pēteris Lūcis spēlēja Oskaru Zemnieku drāmas teātrī. Tas notika 1934. gadā Alfrēda Alkšņa režijā. Šī gan nebija Zvejnieka dēla pirmizrāde, jo pirmiestudējums notika Nacionālajā teātrī, bet vēlāk darbs ieguva tādu popularitāti, ka tika nospēlēts gandrīz uz visām profesionālajām un pašdarbības skatuvēm.

Lūča dzīvē bija divas lomas, kuras viņš no visas sirds bija izsapņojis spēlēt. Viena – Kaspars Mērnieku laikos, kuru viņš nekad nepiedzīvoja, bet otra – zvejniekdēls Oskars.

Sākotnēji Oskara loma filmā bija paredzēta Jānim Ģērmanim. Bet Pēteris tik stipri vēlējās iejusties šajā tēlā, ka jau nobrieda lūgt likt sevi par dublētāju. Tik stipri vēlējās, ka savu sapni ar domu spēku gluži vai piebūra, jo kādudien saņēma paša režisora zvanu ar piedāvājumu spēlēt Oskaru. Šīs lomas dēļ Lūcis reiz pat bija gatavs aiziet no teātra! Atceraties ainu filmā Zvejnieka dēls, kurā pēc piemānītās Zentas nāves Oskars uzbrūk savam brālim Robertam, vēlēdamies to padzīt no acīm? Šo ainu teātra izrādē Lūcim nācās atkārtot vēl un vēl, no režisora saņemot aizrādījumu, ka nu nav. Lūcim no lielās cenšanās un neskaitāmajām atkārtošanas reizēm galva griezusies, pat grīļojies. Viņš savāca visus spēkus un nolēma: šī nu būs pēdējā reize – ja nekā, tad rakstu atlūgumu. «Es to brāli žņaudzu tā, nu tā pa īstam. Šai brīdī no zāles atskanēja: «Nu tad beidzot!»»

32 gadu vecumā aktieris saņēma uzaicinājumu spēlēt kinolomu pēc šī paša darba motīviem. Filmēšanās gan nebija nekāds kūrorts pludmalē. Zvejnieku zābaki, kas filmas varonim Oskaram kājās, laida cauri ūdeni. Galu galā kāju pirksti tā izsuta, ka nācās doties pie daktera. Šķita absurdi vilkt ādas jaku, zinot, ka īstie zvejnieki valkā vamžus. Savukārt spoguļi, kurus tolaik izmantoja gaismas atstarošanai, tik ļoti spēja apžilbināt acis, ka šķita – tās deg. Vasara, kad filmu uzņēma, bija īpaši karsta. Temperatūra sasniedza pat 37 grādus, bet aktieri vamžos un garos zābakos! Arī pie filmēšanas vietu maiņas bija grūti pierast, jo epizodes tika filmētas dažādās vietās, un līmētas kopā no maziem pikucīšiem – minūte šur un minūte tur, bet kopā jāsanāk vienai saskaņotai epizodei.

Neilgi pirms Latvijas okupācijas, 1940. gada janvārī, kinoteātrī Splendid Palace notika Viļa Lapenieka režisētās pilnmetrāžas filmas Zvejnieka dēls pirmizrāde. Zāle stāvgrūdām pilna! Klīst leģenda, ka pašu galvenās lomas atveidotāju policists nav laidis zālē iekšā. Tomēr viņš tur tika un visu redzēja. Bet pēc filmas, kuru Lūcis noskatījās, kājās stāvot pašā zāles galā, jo atturējās plātīties, ka ir galvenās lomas tēlotājs, sajūsminātā tauta viņu burtiski aiznesa līdz autobusam. Pēteris Lūcis bija kļuvis par visas tautas mīlētu un cienītu elku. Oskars iemiesoja īstu dabasbērnu, vienkāršu, dabisku un patiesu puisi, kas tik ļoti gāja pie sirds skatītājiem. Kā arī vizuāli ar savu plecīgo un spēcīgo augumu Lūča Oskars līdzinājās kārtīgam latvju zvejnieku puisim. Oskara tēls viņu pavadīja visu mūžu. Ne velti viņš šādu mīlestību nopelnīja. Režisors visu dzīvi balstījās uz pamatīgām vērtībām – laba darīšanu un domāšanu, cieņu un uzticību, zemes mīlestību un darbu, vienkāršību un patiesību. Starp citu, Lūcis uzskatīja, ka vienkāršība nav primitīva, bet gan grūtā sevis pilnveidošanas darbā sasniedzama īpašība, un neviens egoists un skauģis nespēj būt vienkāršs.

Valmiera un režija

«Es vadu nevadot,» teicis Lūcis par savu režisora darbu. Pirms tam viņš spēlēja gan Dailes, gan Jelgavas drāmas teātrī, bet no 1957. gada līdz 1991. gadam bija Valmieras drāmas teātra galvenais režisors. 34 gadus! Uz Valmieru Lūcis pārnāca 1953. gadā kopā ar citiem bijušā Jelgavas teātra māksliniekiem, kad tas beidza pastāvēt. Šeit notika režisora personības pārveide. No mazliet kautrīga un atturīga vienpaša viņš kļuva par sabiedrisku personību, kas izjuta nepieciešamību pēc komunikācijas ar ļaudīm. Lūcis kā magnēts pievilka vietējo inteliģenci, kas bieži viesojās pie viņa, lai izkratītu sirdi vai vienkārši tāpat pačalotu. Arī pilsētas viesi tika vesti tieši pie Lūča, līdz viņa pieticīgais miteklītis dāvanu un suvenīru dēļ sāka līdzināties muzejam.

Lūcim piemita izteikta pacietība un pieticība. Valmieras teātris, kā režisors jau bija pieredzējis ar Zemnieku drāmas teātri, ar izrādēm ceļoja pa visu Latviju, priecēdams skatītājus brīvdabas estrādēs un kultūras namos. Nereti vienas dienas laikā bija jānospēlē pat trīs izrādes, turklāt dažādās vietās. Lūcis atkal braukāja ar teātra trupu. Ar smago mašīnu, stutējoties starp teātra dekorācijām. Laikā, kad režisora brīvība attiecībā uz iestudējamā darba izvēli tika stingri ierobežota un kontrolēta, interesantākās lugas viņš dāsni atdeva saviem asistentiem un viesrežisoriem, pats ķerdamies pie obligātajiem gabaliem. Interesanti, ka Lūcis savam kolektīvam pielasīja arī aktierus no amatieru kolektīviem.

Viņš mīlēja tradicionālu teātri. Dziesmuspēles, skatītāja aktīva līdzi dzīvošana – tas bija Lūča teātris.

Viņš allaž piedomāja pie tā, lai izrāde patiktu skatītājam, lai tā nes prieku. Akcentēja mūziku un tekstu. Labprāt iestudēja komēdijas, kā arī skatītājam neuzspieda savu personību un viedokli. Izrādes bija dzīvības spēka piesātinātas un optimistiskas. Lūcis savās režisētajās izrādēs meklēja varoņu rīcības motīvus, mazāk rādīdams to emocionālās izpausmes, un īpašu uzmanību pievērsa latviskajām un ētiskajām vērtībām. Latvisko mentalitāti režisors spēja iemiesot skatuves darbos pat nospiedošākajos laikos. Lūcis daudz lasīja skandināvu un somu literatūru, arī iestudēja spēcīgo igauņu izcelsmes somu dramaturģes Hellas Vuolijoki lugu ciklu par Niskavuori dzimtas likteņiem. Šo darbu vadlīnijas sasaucas ar latviešu zemnieka pamatīgumu – spēcīgi raksturi un zemes mīlestība, kas ir gluži identiskas īpašības ar Pētera Lūča personību. Izrādes veda skatītājus caur traģēdijām, kuras cilvēks piedzīvo, bet cenšas neatklāt. Tādējādi aktierdarbs ar skatītājiem veidoja būtisku saikni, izrādes strādāja gluži kā psihologs. Un vai gan tas nav augstākais teātra sasniegums un misija?

Par godu režisora 110. jubilejai, kas būs nākamgad, tiek strādāts pie režisores Elīnas Cērpas padziļināta pētījuma par Pēteri Lūci. Pētījuma nosaukums Bērni iet. Cildinot kultūras mantojumā iegravēto talantu un godinot viņu, 2017. gadā Valmieras drāmas teātrī tiks uzvests darbs ar šādu pašu nosaukumu. Viena no galvenajām līnijām – latviskā identitāte režisora darbos.

Citāts vienmēr azotē

Režisors Oļģerts Dunkers 1981. gadā uzņēma par mākslinieku dokumentālu portretfilmu Pēteris Lūcis. Dunkera uzstādījums veiksmīga kinodarba izveidei bija spēt likt nomest režisora uzbūvēto sienu starp viņa tēlu un patieso būtību. Tikt līdz kodolam, līdz visīstākajiem Lūča dvēseles dziļumiem. Filma tika iecerēta kā mākslinieka monologs skatītājam, atklāta saruna, kuras aizkadrā režisors uzdod jautājumus. Bet darbs bija īpaši grūti paveicams, jo Lūcis bija uzbūvējis ap sevi lielu sienu, kuras ķieģelīši sastāvēja no paša teiktiem un nospodrinātiem citātiem, gudrām domām un dzīves mācībām, kuras Lūča prātā glabājās tik glīti un kārtīgi sastrukturētas pa atvilktnītēm kā dainu skapī, ka atlika vien pastiept roku līdz attiecīgajai atvilktnītei, lai pie nepieciešamības īstos vārdus izvilktu no tās ārā un nolasītu.

Filmu tās veidotāji ieplānoja uzņemt teātra dekorāciju darbnīcā, sēdinot režisoru Lūci zelta krēslā, kurā sēdējis Lūča atveidotais varonis Klauzens agrāk spēlētā Hauptmaņa darbā Pirms saules rieta. Lūcis, to ieraugot, saniknojās ne pa jokam, jo profesijas un amatus nešķiroja – visupirms esot cilvēks, bet profesija – jebkura cienījama un godājama. Zelta krēslā nesēdēšot. Atsaucoties uz Sent-Ekziperī vārdiem, režisors noteica: «Pasaulē ir tikai viena īsta greznība: cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums.» Un piemeta vēl Gorkija teikto: «Cilvēks, tas skan lepni!» Lūk, šis pārītis ir no Lūča dainu skapja. Režisors bija īsts cietais rieksts, jo savus patiesos dvēseles slāņus ļaudīm neatklāja. Dunkers gan grāmatā raksta, ka, gatavojoties dokumentālajai filmai, viņš tam ir atklājis arī privātus dvēseles stūrīšus un mīlestības stāstus. Tie gan cieņpilni saglabāti šo privāto sarunu laiktelpā. Bet līdz mums nonākusi šāda atzīšanās: «Īsti mīlējis esmu tikai savu māti. Ja es tikai spētu viņu uzmodināt, es bez lāpstas, saudzīgi ar rokām viņu atraktu, bet, ja gadītos koku saknes, es tās pārkostu ar zobiem. Lai tikai viņa atkal celtos augšā.» Māte bija cilvēks, ko Lūcis, jau kuplu sirmu matu cekulu valkādams, teicās mīlējis no sirds tā, kā nevienu citu. Tuvāka cilvēka māksliniekam zemes virsū neesot bijis. Viņa privātā dzīve un citas mīlestības tā arī palika aiz rūpīgi būvētās sienas, kas tika uzcelta starp mākslinieka tēlu un patiesajiem dvēseles pārdzīvojumiem.

Pēteris Lūcis mīlēja cilvēkus. Aktrise Venta Vecumniece teikusi: ««Mīļie, labie, dārgie, vienīgie,» tā teica Pēteris Lūcis, kad satikās ar cilvēkiem. Lūcis ir tas, kuru katrs grib satikt, jo pēc tikšanās rodas svētku sajūta.» Viņš mīlēja teātri. Skatuves māksliniekus. Kā apsēsts. Savus elkus, teātra māksliniekus viņš uzlūkoja kā dievus.

Un viņam sāpēja, ka jaunatne, kas sakās interesējamies par teātri, nezina viņa dievus. Nezina, kas ir Smiļģis, kas Amtmanis-Briedītis. «Es vēl biju tāds zeņķis – ieraugu, ka tramvajā iekāpj aktieris vai aktrise – kā nu kuro reizi. Man ar to tramvaju nemaz nebija jābrauc, arī naudiņas biļetei reizēm nebija. Bet es kāpu tajā tramvajā iekšā un braucu, kamēr aktieris izkāpa. Noskatījos viņam pakaļ un tad nācu visu to gabalu kājām atpakaļ.»

Lūcis pret skatuvi izjuta jūsmīgu pazemību līdz pat sirmam vecumam. Pats šo jūsmu un dievināšanu nosauca par aptaurētību.

Bez jebkādas negatīvas nozīmes, ar šo naivo, patiesās būtības piesitienu. Viņa jaunības dienu draudzene stāstījusi: «Kādreiz iedevu viņam palasīt interesantu grāmatu, viņš vēl šodien to nav izlasījis, jo tajā nav nekā par teātri. Viņu var lūgt un aicināt nezin kur – ja tas nebūs saistīts ar teātri, viņš to aizmirsīs un pēc tam bez jebkādas vainas izjūtas atvainosies.» Kādas svinības bija mākslinieka dvēselei, uzzinot, ka Valmieras teātris spēlēs Oļģerta Krodera režisēto Pirms saules rieta Operas namā! Vien ieiešanu šajā mākslas templī Lūcis uzskatīja par godu un šķietami dzirdēja tā telpās Marisu Vētru, Šaļapinu, Mildu Brehmani-Štengeli. Lūcis, šī personība ar cienījamu režisora un aktiera pieredzi, jau pāris nedēļas pirms izrādes brauca uz Rīgu un staigāja ap Operu: «Stāvēju apstādījumos un ilgi skatījos. Man kļuva valgas acis, kad iedomājos, ka kādreizējais lauku puišelis nu te spēlēs. Tas pats, kurš reiz lauku mājas ķēķī spēlēja savu pirmo lomu.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+