Miljonārs Jūlijs Krūmiņš: Spriedzi šim biznesam piedeva tas, ka tajā iesaistījās dažādu līmeņu bandīti

Dzīvesstāsts
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
10. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Miljonārs Jūlijs Krūmiņš
Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Miljonārs Jūlijs Krūmiņš
Miljonārs Jūlijs Krūmiņš ir viens no tiem, kuriem pie turības jau padomju laikā palīdzējušas tikt puķes.

Izaudzis puķu dobē

«Reizēm man šķiet, ka esmu izaudzis puķu dobē. Es piedzimu Rīgā, svētdienā, 1943. gada 12. decembrī, un augu brīnišķīgā vietā: vienā no skaistākajiem un senākajiem Pārdaugavas rajoniem – Iļģuciemā. Mammai tur piederēja neliela divstāvu māja, un apkārt mājai bija paliels zemesgabals – ap 5000 kvadrātmetru. Cik vien atceros, māte visu laiku apstrādāja šo zemi. Tomāti, gurķi, sīpoli, puķes – tur izauga viss pašu ģimenei un daļa arī pārdošanai. Mana mamma visu mūžu ir pavadījusi, tirgojoties Matīsa tirgū, un nevienu dienu nav strādājusi valsts darbā. Viņai bija savs klientu loks, un visi viņu cienīja. Katru rītu mamma sakrāmēja pilnus grozus ar redīsiem, tomātiem, salātiem un lokiem. Ar visiem dārzeņiem, kas vien Latvijā auga. Arī ar ziediem no mūsu dārza neskaitāmajām smaržīgo puķu dobēm.

Man toreiz šķita, ka mammas dārzs piesmaržo ne tikai mūsu pagalmu, bet visu Iļģuciemu. Ziedu smaržas atmiņā ir spēcīgas! Agrā pavasarī, kad spraucās laukā sniegpulkstenīši, man likās, ka tie cīnījušies ar sniega segu visu ziemu. Domājot par bērnību, gribot negribot tu kļūsti romantisks, vai ne?

No rītiem es palīdzēju mammai stiept uz autobusu ziedu un dārzeņu grozus. Reizēm arī palīdzēju sagādāt sēdvietu autobusā – iekāpu autobusā, kas brauca uz galapunktu, apsēdos, un atpakaļceļā mūsu pieturā atdevu vietu mammai un viņas groziem. Kad mamma nodarbojās ar stādīšanu, novākšanu un citiem dārza darbiem, viņa vienmēr mums ar māsu Intu stāstīja, ko un kādēļ dara. Lai arī jāatzīst, toreiz tas mani gan interesēja visai maz, tomēr kaut kas jau prātā aizķērās. Arī mums ar māsu dārzā bija savi pienākumi – visbiežāk ravēšana un laistīšana. Ravēšana gan likās destruktīva nodarbe, jo nezāle taču nav vainīga, ka izaugusi nepareizā vietā. Turpretī laistīt dārzu man patīk vēl šodien. Šķiet, ka kaut kas maģisks ir šajā procesā.

Lai gan šķiet, ka kara un pēckara laiks nav tas labvēlīgākais augšanai un attīstībai, reizē tas bija laiks, kad mācīties izdzīvot – ne tikai ravēt un laistīt, bet arī pārdot un nopelnīt. Reiz mamma man iedalīja dobi un palīdzēja iesēt tajā redīsus.

Centīgi ap tiem čubinājos, un reiz, vakarā atgriežoties no tirgus, mamma man pasniedza trīs rubļus – par manis izaudzētajiem redīsiem.

Sāku spert arī mazus, nedrošus solīšus tā saucamajā puķu biznesā. Piecdesmitajos gados 1. septembrī retajam bērnam rokās nebija puķu pušķītis. Skolotājiem dāvinājām gladiolas, asteres, īpaši iecienītiem skolotājiem – dālijas vai mārtiņrozes. Un kādam tās puķes ir jāizaudzē! Tagad tā notiek tikai lauku skolās. Pilsētas bērni, vecāku mudināti, nes uz skolu rozes, neļķes, krizantēmas vai frēzijas, bagātākie atļaujas ko eksotiskāku.

Taču galvenā atziņa, kas toreiz aizķērās prātā – dārzs mūs uztur, un uztur neslikti. Mums pirmajiem visā Palangas ielā mājās parādījās televizors. Toreiz to uzskatīja par labklājības simbolu. Taču sešdesmito gadu sākumā padomju vara sāka cīņu ar labklājību un noteica ierobežojumus, piemēram, piemājas siltumnīcu izmēram – siltumnīca nedrīkstēja būt lielāka par 30 kvadrātmetriem. Taču arī ar to pietika, lai darba būtu pilnas rokas.

Pateicoties mammai un šai siltumnīcai, septiņdesmito gadu sākumā tiku pie otrā labklājības simbola – zaporožeca. Mazā mašīnīte gan bija tik niķīga kā izlutināta jaunkundze – ziemā auksta, jo nedarbojās sildītājs, vasarā karsta, jo, protams, nebija arī kondicioniera. Zapiņš nemitīgi lūza un servisā atradās biežāk nekā uz ceļa. Tomēr tā bija mana mīļākā jaunkundze. Es viņu paijāju, spodrināju ar baltu lupatiņu, pucēju… Jo tā bija mana pirmā. Pēc tam man bijuši vairāki desmiti mašīnu, dažādas klases, taču neviena nav bijusi mīļāka par šo pirmo zapiņu.»

Tulpes Sieviešu dienai

«Tieši zapiņš Ķengaraga autoservisā mani iepazīstināja ar Maigoni Leitlandu, tālaika izpratnē spekulantu, cilvēku, ar kuru sākās stāsts par tulpēm manā dzīvē. Vēlāk tas noveda arī pie rozēm. Uzzinājis, ka dzīvoju mājā ar dārzu un siltumnīcu, Maigonis reiz man uzdāvināja 1000 sarkano tulpju sīpolus – šķirni gan vairs neatceros – un kalendāru, kurā bija atzīmēts, kad un kas ar tiem sīpoliem jādara.

Viena sīpola vērtība toreiz bija 40–50 kapeikas. Iestādīju sīpolus kastītēs un kastītes ieraku zemē. Novembra beigās un decembra sākumā, kad sīpolus jau bija aprāvis sals, raku tos ārā un ar visam kastītēm nesu uz pagrabu steidzināt. Ap 15.–20. februāri, tieši pirms armijas dienas, ko toreiz plaši svinēja, uzziedēja pirmās tulpes. Ap 6. martu, pirms otriem lielajiem svētkiem – Sieviešu dienas – nogriezām pēdējās. Jau pirmais gads izrādījās veiksmīgs – uzziedēja itin visas iestādītās. Sapakoju tulpes olu kastēs, iekrāvu Maigoņa pikapā, un mēs aizvedām tās pārdot uz Ļeņingradu. Par savām pirmajām tulpēm nopelnīju 2600 rubļu. 400 rubļus atdevu Maigonim par sīpoliem. Pašam palika vairāk nekā divi tūkstoši, un tos tūliņ pat iztērēju, nomainot zapiņu pret nākamā līmeņa mašīnu – itin pieklājīgu moskviču.

Sākumā tulpes steidzināju pats. Vēlāk darbību paplašināju un sāku tās papildus uzpirkt no tulpju audzētājiem. Tie pārsvarā bija inteliģenti ļaudis – prokurori, ārsti, skolotāji, kuru reputācija ciestu, ja viņi paši tās atklāti tirgotu. Diezgan ātri pārorientējos no ziedu steidzināšanas pagrabā tikai uz iepirkšanu – tas bija izdevīgāk. Izdevās iepirkt līdz pat 40 tūkstošiem ziedu.

Mūsdienu valodā runājot, loģistika bija izšķirošā šajā biznesā. Uz Ļeņingradu mēs braucām ar mašīnu. Ap septiņiem vakarā izbraucām, lai sešos jau būtu Ļeņingradā un ieņemtu tirgošanās vietu. Cīņa par vietu bija skarba, konkurentu daudz. Pārsvarā visi no Latvijas. Maskavā, mācoties par filmu direktoru, biju iegaumējis: ja kaut ko vajag, vienmēr runāt tikai ar galvenajiem. Atradām tirgus direktoru, iedevām kukuli, dabūjām labu vietu un dienas laikā visas tulpes iztirgojām.

Uz attālākiem Krievijas nostūriem devāmies ar lidmašīnu. Vistālākā vieta, kur esmu pārdevis tulpes, bija Nahodka – pilsēta pašos Krievijas dienvidaustrumos pie Ķīnas robežas. Tur 8. martā bija pamatīgs ziedu deficīts. Tirgojām dārgi – par četriem rubļiem gabalā –, taču ziedus tik un tā ātri izpirka.

Reizēm pircēji pat kļuva nikni un pārmeta mums, kādēļ netirgojām vienam cilvēkam tikai pa vienai puķei, lai pietiktu visiem.

Katru gadu 8. martā ar pamatīgu tulpju kravu devos uz Maskavu, pulksteņu rūpnīcu Mir, kur bija liels sieviešu kolektīvs un vienā darījumā varēja pārdot vairākus desmitus tūkstošu tulpju par 1,8 rubļiem gabalā. 10 kapeikas par katru pārdoto puķi bija jāsamaksā kā nodeva rūpnīcas direktoram par veiksmīgu darījumu.

Protams, padomju laikā gandrīz viss bija ierobežots un tikai kaut kas nedaudz atļauts. Bet viens no populārākajiem sporta veidiem toreiz bija likumu apiet ar līkumu. Protams, ja nebija blata, varēja iedzīvoties nopietnās nepatikšanās un pat nokļūt aiz restēm. Taču lielajiem puķu audzētājiem bija daudz naudas, un tā kalpoja kā smērviela korumpētiem padomju mehānismiem. Visos līmeņos. Naudas daudzums bija kā pakāpieni – jo vairāk naudas, jo augstāk sēdošiem tautas kalpiem varēja piekļūt.»

Laiks potēt rozes!

«Pēc kāda laika Maigonis uzzināja, ka mans krusttēvs Kārlis Jēkabsons ir viens no vadošajiem speciālistiem Carnikavas dārzniecībā, kas tolaik bija slavena ar savām rozēm, un pauda neizpratni, kāpēc neizmantoju viņa palīdzību darbības paplašināšanai. Drīz vien Maigonis eksperimentam atvēlēja pusotru tūkstoti mežeņu, viņš mācīja man tos uzpotēt un audzēt rožu stādus. Pirmajā reizē iedzīvojās tikai apmēram puse, bet ar katru reizi rezultāti kļuva arvien labāki.

Pievēršoties rozēm, jau pirmajā gadā nopelnīju ap 5000 rubļu. Meženis maksāja 35–40 kapeikas. Sapotētus stādus pārdevu Dārzkopības un biškopības biedrības Rīgas rajona jeb Siguldas nodaļai, kuru vadīja Andris Ārgalis – tas pats, kurš vēlāk kļuva par Rīgas mēru. Biedrība tālāk tirgoja rožu stādus par 3–3,50 rubļiem gabalā, es uz rokas saņēmu 2,80–3,30 rubļus par stādu.

Kādu laiku rozes potēju pašrocīgi – itin veikli iemācījos apieties ar acojamo nazīti.

Tomēr drīz vien sapratu, ka esmu veiklāks organizators, nevis potētājs, un, pareizi organizējot lietas, varu nopelnīt daudz vairāk. Neaizvietojams, uzticams palīgs gan tulpju steidzināšanā, gan rožu potēšanā man bija Zoja Sazidova, kas jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem ir kā mūsu ģimenes loceklis. Mana māsa Inta bija bārmene kafejnīcā Sonāte, un Zoja tur strādāja par apkopēju. Regulāri aicinājām viņu piepelnīties, palīdzot mammai dārzā. Viņa to darīja ar prieku, entuziasmu, ātri apguva dažādu kultūraugu audzēšanas specifiku. Tagad Zoja ir pelnītā atpūtā un es joprojām gādāju, lai viņai nekas netrūktu.

Sāku uzpirkt mežeņus, un drīz vien nodošanas apmērs sasniedza 100 tūkstošus. Taču viena persona nedrīkstēja nodot vairāk par 3,5 tūkstošiem stādu, un nācās piesaistīt diezgan daudz cilvēku – draugus, radus, kaimiņus – ar krājkases grāmatiņām un kontiem, kuros ieskaitīt samaksu par dārzkopības biedrībai nodotajiem stādiem. Formāli viņi saņēma tūkstošus, faktiski – tikai simt rubļu par iesaistīšanos biznesā.

Paralēli rožu biznesam joprojām strādāju Maskavas kinostudijā Mosfiļm par filmu direktoru, un, pateicoties šim amatam, turpināja augt arī noderīgu kontaktu loks. Piemēram, organizējot filmēšanas laukumu filmai Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli, iepazinos ar zvejnieku kolhoza 9. maijs, kas atradās Mangaļsalā, priekšsēdētāju Gunāru Salto. Viņš palīdzēja ar dekorācijām filmas ainai ar zvejnieku ciematu un buriniekiem. Kolhoza kravas automašīnas vēlāk nomāju, lai no Ukrainas, Krievijas dienvidiem, Moldovas uz Rīgu nogādātu jau 200–300 tūkstošus mežeņu rožu uzpotēšanai. Ceļā tad arī gadījās dažādi piedzīvojumi ar konkurentiem un bandītiem. Reizēm bandīti bija vienlaikus arī konkurenti.»

Vizītē pie Baluļa

«Spriedzi šim biznesam piedeva tas, ka tajā iesaistījās dažādu līmeņu bandīti. Tas bija ļoti ienesīgs bizness ar mazāku riska piedevu. Spekulēt ar valūtu bija daudz bīstamāk. Puķu bizness valsts ekonomiku negrāva, tieši otrādi, to veicināja. Asprātīgi neprātīgu, ļoti riskantu epizožu bija atliku likām. Piemēram, mans gājiens pie tālaika kriminālās autoritātes Viktora Baluļa uz viņa mājām Vecmīlgrāvī, Sarmas ielā.

Ar Baluli uz šauras taciņas bijām tikušies Moldovā, kad es turp devos pēc rožu mežeņiem. Tikai toreiz es nezināju, kas viņš tāds ir. Zināju tikai, ka Viktors, kurš grib dabūt mežeņus, kas jau apsolīti man. Tomēr es savus mežeņus dabūju, un tie mierīgi atbrauca uz Rīgu. Tikai Rīgā uzzināju, ka Viktora uzvārds ir Balulis, iesauka Animal jeb dzīvnieks un viņš atrodas Latvijas organizētās noziedzības augšgalā.

Uzzinājis, kur šis Balulis dzīvo, nolēmu kopā ar draugu doties pie bandīta ciemos. Paņēmu španeri (Dzelzs gabals, ko uzmauc uz pirkstiem, lai kaujoties būtu spēcīgāks un traumējošāks sitiens – G. Š.), bikšu kabatā ieliku dunci – ieradums no ieslodzījuma laikiem (Trauksmainajā jaunībā Jūlijs cietumā pavadījis deviņus mēnešus – kamēr notika izmeklēšana apsūdzībā par sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu īpaši lielos apmēros. Realitātē tas nozīmēja – par radioaparātu montēšanu no detaļām, kas iznestas no Vefa, un tirdzniecību. – G. Š.).

Pie viņa mājas piebraucām jau tumsiņā. Māja bija tikko pārbūvēta, skaists interjers un visas palīgtelpas pakārtotas puķu biznesam, tai skaitā milzīga siltumnīca. «Piedod, Viktor, ka atnācu pie tevis neaicināts,» es teicu. «Bet man ir informācija, ka tev nepatīk kaut kas, ko es daru. Tu atbrauci uz maniem medību laukiem, bet šādu rīcību vajag saskaņot vismaz ar mani. Ja tev, Viktor, vajadzīgi mežeņi, es tev varu tos pārdot. Varu pat cenu nolaist. Bet mūsu Moldāvijas konfliktā tev nav taisnība.»

Tas bija gājiens kā pa naža asmeni. Es skaidri apzinājos risku. Vairākkārt esmu atkārtojis mammas gudrību: riskē tas, kurš neriskē. Mani glāba tas, ka pratu runāt bandītu valodā.

Es zināju, ko nozīmē dzīvot un runāt по понятиям, pēc noziedzīgās pasaules nerakstītajiem likumiem, kas ir nemainīgi, gadu simtiem izturējuši pārbaudi.

Tos neraksta parlamentos, kur likumus maina atkarībā no mēness fāzēm.

Bailes un piesardzība ir dažādas lietas. Bailes laikam es tiešām nepazīstu, bet veselīga piesardzība man piemīt. Riskus izvērtēju, taču neriskējot es nebūtu Jūlijs Krūmiņš, kas esmu. Vizīte pie Baluļa bija apzināts risks. Sapratu, ka bizness cietīs un, iespējams, būs pat jāizbrauc no valsts uz nenosakāmu laiku, ja nepārliecināšu Baluli netraucēt man strādāt. Vienojāmies, ka netraucēsim viens otram, sadarbosimies, kur varēsim, un atvadoties es pat nopirku no viņa somu ledusskapi.

Neesmu sliktākais sarunu vedējs. Šajā kontekstā var pieminēt vēl kādu gadījumu, kad biju kārtējo reizi aizbraucis uz Moldovu pēc mežeņiem. Jau tuvojoties sovhoza direktora birojam, pamanīju pagalmā žiguli ar Latvijas numuru. Ienākot kabinetā, ieraudzīju sovhoza direktoru un vēl kādu vīru, kurš izskatu dēļ bija izpelnījies iesauku Fantomass. Man bija vajadzīga krava ar mežeņiem, skaitā – ap 100 tūkstošiem. Arī dīvainā paskata vīram vajadzēja tikpat daudz. Bet sovhoza direktoram nebija tik daudz mežeņu, to pietika tikai vienam no mums. Tā kā biju mežeņus aizrunājis laikus, visa krava tika man. Otrs pircējs bija ļoti neapmierināts. Draudēja ar savu statusu, solīja mani iznīcināt, vārdu sakot, saruna risinājās visai augstos toņos. Taču galu galā man kļuva viņa žēl, es padalījos ar mežeņiem, mēs kļuvām par draugiem un esam draugi nu jau 40 gadu garumā. Atgriežoties Rīgā, noskaidroju, ka draudīgais Moldovas konkurents bija neviens cits kā ilggadējais raidījuma Panorāma režisors Ivars Falks.»

Ar puķēs izaudzēto naudu – lielajā biznesā

«Sākumā, nododot rozes Siguldas biškopības un dārzkopības biedrībā, bija stingri jāievēro šķirņu tīrība. Vēlāk, astoņdesmito gadu vidū, iesaistījos kooperatīvā Siguldas flora, kuru vadīja mans labs draugs Juris Zilgalvis. Pašlaik viņam pieder konditorejas fabrika Flora, kurā tiek ceptas, manuprāt, visgardākās piparkūkas. Tad jau pārdevu rožu stādus bez dārzkopības biedrības starpniecības.

Izpildkomiteju un lielu uzņēmumu vadītājiem, kuri bija mani klienti, bija vienalga, kādas rožu šķirnes aug viņu teritorijā – galvenais, lai darījums ir abpusēji izdevīgs. Tad varēja potēt, kā un ko grib. Daži parku apsaimniekotāji uz ziemu rozes pat nepiesedza – lai iznīkst un pavasarī var iepirkt jaunu stādu kravu, jo par katru nopirkto rožu stādu pircējs no manis atpakaļ dabūja 10 kapeikas, kopumā nopelnot pat līdz 5000 rubļu par vienu darījumu. Tā bija vesela bagātība!

Filmu direktora amats astoņdesmito gadu otrajā pusē kļuva tikai par piesegu, lai varētu filmēšanas vietās dibināt jaunus kontaktus ar reģionu vadītājiem un pārdot viņiem rožu stādus teritorijas labiekārtošanai. Vēriens bija liels. Taču pienāca brīdis, kad bizness bija jāpārceļ nākamajā līmenī. Ar nopietnu puķēs izaudzētu naudu devos lielajā biznesā. 1988. gadā paņēmu nomā kolhozam 9. maijs piederošo kuģi, pielādēju to ar 5000 kubikmetriem labu priedes apaļkoku un nosūtīju uz Zviedriju, nopelnot 300 tūkstošus dolāru. Nākamā krava bija 10 tūkstoši tonnu dīzeļdegvielas, ko nosūtīju no Ventspils uz Vāciju. Toreiz tonnu nopirku par 45 dolāriem, pārdevu par 160. 1991. gada maijā Vācijas bankā man jau bija uzkrāti 6,5 miljoni ASV dolāru. Tajā brīdī rozes pārstāja būt bizness.

Taču vēl arvien esmu ļoti pateicīgs Maigonim par viņa ieguldījumu manā tapšanā par plaša profila biznesmeni. Diemžēl viņš pārāk agri nomira. Lai koši ziedi vienmēr rotā viņa atdusas vietu!»

Vaļasprieks ar ērkšķiem

«Es melotu, ja teiktu, ka puķes ir mana sirdslieta. Jā, man patīk, ka puķes grezno vidi, kurā dzīvoju. Taču ziedus dobē izbaudu vairāk nekā vāzē. Man nepatīk grieztie ziedi, tas ir mirstošs skaistums. Nesen, kad svinēju savu 75 gadu jubileju, viesiem lūdzu ziediem paredzēto naudu ziedot bāreņu namam. Tas arī tika izdarīts.

Protams, katrai puķei pienāk savs rudens. Taču dobē tas pienāk daudz lēnāk. Vēl man patīk, ka puķes savā starpā nesacenšas skaistumā. Pienene pļavā nav greizsirdīga uz rozi, kas aug blakus dobē, un skaistuma konkursā nepiedalās. Tā zina savu vērtību un spēku. Ja vajag, tā izaugs arī cauri asfaltam. Roze to nevar. Pasaule būtu daudz sakārtotāka, ja arī cilvēki dzīvotu saskaņā ar šādiem – dabas – principiem.

Joprojām nodarbojos ar rožu audzēšanu. Protams, ne komerciālos apjomos. Daru to, jo man patīk skaisti iekopta vide. Gan Jūrmalā, gan Siguldā, kur tagad dzīvoju, piemājas teritorijā esmu iestādījis rozes, par kuru labsajūtu un ziedu bagātību regulāri rūpējos. Esmu uzaudzis dārzā, tādēļ man ir regulāra vilkme kaut ko iestādīt. Arī tad, kad atjaunoju Vernisāžu Vērmanes dārzā, viens no pirmajiem darbiem bija iekārtot skaisto rožu dobi pie Annas Ģertrūdes Vērmanes obeliska.

Saviem bērniem un mazbērniem, kuru kopumā man ir trīspadsmit, nelieku gluži rušināties dārzā.

Taču mamma man reiz piekodināja: dēls, ja pasaulē būs karš, ar dārzu tu badā nenomirsi. Varēsi audzēt sivēnu, kartupeļus un vienmēr būsi paēdis.

Tas tāds latvieša izdzīvošanas komplekts.

Man ir ļoti žēl, ka rožu audzēšana komerciālos nolūkos Latvijā turpina iet mazumā, neizturot ārzemju konkurenci. Tā savulaik bija ļoti perspektīva nozare. Lai arī neattīstu Latvijā puķu biznesu, uz lauriem gluži arī neguļu – vadu investīciju kompāniju, kurai ir lieli plāni kapitāla piesaistīšanai. Tas mans šodienas bizness. Bet rozes… Rozes ir skaists vaļasprieks ar ērkšķiem.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+