Liene Zemīte: Sapratu – ja visu darīšu pati, ar mani neviens vīrietis negribēs būt kopā

Intervija
Žurnāls IEVA
Lolita Lūse
5. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Agneta Jonele un no privātā arhīva
Latvijas lepnums ir mazie un vidējie uzņēmumi – to saimniekiem jāiztur īpaša konkurence, izdabājot gan pircēju prasībām, gan valsts nodokļu līkločiem. Ir uzņēmumi, kas uzšvirkst un rēni nodziest, bet ir tādi, kas spītīgi turas. Uzņēmēja LIENE ZEMĪTE kūkas nepagurdama cep jau vairāk nekā 10 gadu. Un ceps vēl – lai cik vilinoši piedāvājumi bijuši, viņa izvēlas palikt Latvijā.

Lolita: Daudzi tevi noteikti atceras kā Rīgas centra Kūkotavas saimnieci un raidījuma Lapsa virtuvē vadītāju. Sen nekas par tevi nav dzirdēts.

Liene: Es jau arī nealkstu publicitātes un diezgan maz kur parādos. Ne man, ne vīram Oskaram nepatīk publiski pasākumi. Ejam uz teātriem un koncertiem, bet vislabprātāk esmu mājās, kompānijā ar saviem draugiem.

Un tu joprojām cep kūkas…

Daudz daru pati, man ir trīs izcili palīgi, arī pārdevējas, bet, ja kādreiz kāda saslimst, varu stāties arī viņu vietā. Katra darbdiena ir ļoti saspringta, sākas agri rītā, reti sanāk mierīgi apsēsties un paēst pusdienas. Arī šorīt jau no pusseptiņiem biju virtuvē, daudz ikdienas pasūtījumu. Uz vakara pusi skrienu mājās, lai būtu kopā ar ģimeni. Dažkārt jūtos slikti, jo steigā esmu piemirsusi atbildēt uz klientu e-pasta vai Facebook vēstulēm. Man patīk dienas, kad viss notiek pēc plāna, nav stresa un steigas. Tad var visefektīvāk pastrādāt. Vēl man sagādā prieku darbs Rimi Gardēžu projektā – pasākumi, meistarklases, receptes un fotosesijas. Tomēr visvairāk man patīk jaunu produktu radīšana. Šķirstu Pinterest, Instagram, pavārgrāmatas – to man mājās ir ļoti daudz. Nekad neizvēlos jau gatavu recepti. Visbiežāk mani iedvesmo attēli, arī kāda konkrēta izejviela vai kādas ogas, vai biskvīts, kāds kraukšķītis. Skatos, un man rodas doma, ideja… Tagad ir mans ražīgākais kūku izgudrošanas laiks: šokolādes, mandeļu, ķiršu un vaniļas, ar sāļo karameli, ar grieķu jogurtu un mellenēm, ar upenēm un bumbieriem, arī mana mīļākā – mango un marakujas – kūka. Man patīk spilgtums – gan vizuāli, gan garšās. Kūkās patīk apvienot saldo, sāļo, skābo un rūgto. Un tartes! To pēdējā laikā ir tapis diezgan daudz. Arī sāļās – ar lasi, sparģeļiem, ar liellopa gaļu, sēnēm un mocarellu, tomātiem, pupiņām. Kad jārada kas jauns, daru to mājās – tieši tur man ir miers un eksperimentējamais garastāvoklis.

Bet kāda garša ir mazajai uzņēmējdarbībai Latvijā? Ir dzirdēts tik daudz kritikas – par skābu, par rūgtu! Kas tevī rada līdzsvaru un motivē turpināt uzņēmējas ceļu?

Domāju, ka mazās uzņēmējdarbības garša tomēr ir rūgta. Tāpēc jau laikam cepu tik daudz saldu kūku, lai būtu līdzsvars. Bet, nopietni runājot, ja man tik ļoti nepatiktu tas, ko daru, un šis darbs nesagādātu lielu gandarījumu un prieku, es jau sen būtu savu biznesu pametusi un strādātu algotu darbu. Jo viegli nav. Man patīk godīga spēle, prieku sagādā sajūta, ka nav nodokļu parādu, ka varu norēķināties ar kreditoriem, ka algas vienmēr samaksāju laikā, taču, lai to visu paveiktu, ir jāapēd ļoti daudz rūgta. Mani noteikti motivē mani kolosālie klienti, labie vārdi, komplimenti, pateicība par darbu. Man pašai patīk būt laimīgai, patīk, ka apkārt ir laimīgi cilvēki, un kūkas neapšaubāmi ir veids, kā dzīvi padarīt laimīgāku un priecīgāku.

Uzņēmēji esat jūs abi ar vīru, tikai krasi atšķirīgās jomās – tev kūkas, viņam autoparki un mašīnas.

Ir svarīgi savas darba problēmas nenest uz mājām – ne otrs cilvēks pie tā ir vainīgs, ne bērni. Slikta diena darbā ir jākompensē ar prieku par kopā būšanu ar savējiem, tad arī grūtībām būs vieglāk tikt pāri. Mums abiem ar vīru ikdiena ir ļoti saspringta – atbildība, stress, koncentrēšanās. Arī Oskaram vajadzīgs mans atbalsts, un to viņš vienmēr ir saņēmis, tāpat kā es no viņa.

Viņš zina: ja jāiet kaujā, patronas es viņam vienmēr padošu.

Kā jūs ar Oskaru iepazināties?

Jau 12 gadu tiek organizēta bērnu nometne Laba Daba. Reiz, nometnes radītāja Māra Saukāna aicināta, 100 bērniem mācīju gatavot svaigo pastu – milti putēja, rullējām un mīcījām. Vakarā lāpu gājienā devāmies uz baznīcu. Tā kā nevienu nepazinu, gāju pašā aizmugurē, un tur ar mani kopā gāja arī brāļi Zemīši – Kaspars un Oskars. Tolaik jau biju šķīrusies, nedaudz parunājām, bet Oskara simpātijas neievēroju, lai gan tās jau tad esot bijušas.

Liene ar Oskaru

Vairākās intervijās esi teikusi, ka tici mīlestībai no pirmā skatiena.

Abās iepriekšējās laulības tieši tā ar mani bija noticis, bet, redz, laikam ejot, ir izrādījies, ka daudz pamatīgāk ir tad, kad viss notiek lēnām. Bija pagājis pusgads kopš iepazīšanās, kad Oskars mani aicināja uz kino. Domāju: ai, tāds jauks cilvēks, uz kino taču varu aiziet – tajā laikā jau bijām kļuvuši labi draugi, mums bija forši parunāt. Tā arī aizgāju…

Biji jau divreiz precējusies un divreiz šķīrusies – vai tas nozīmē, ka biji divreiz uzkāpusi uz tā paša grābekļa?

Nē, abas laulības nepavisam nebija līdzīgas. Ar pirmo vīru iepazinos, kad man bija 14 gadu, apprecējos 17 gados. Manai meitai Kristijai tagad ir 16 gadu. Skatos uz viņu un domāju – prātā nevarētu ienākt, ka tāds bērns teiktu: es precēšos! Tā bija pirmā mīlestība, mēs bijām kopā gandrīz 10 gadus. Jutāmies kā brālis un māsa – labas attiecības, bet bez dzirksteles. Varbūt tā varēja dzīvot arī tālāk, bet tad man nebūtu tā, kā ir tagad. Iespējams, mēs vienkārši bijām pārāk jauni. Manī bija palicis kaut kas neizdzīvots, neiztrakots, tāpēc, kā mēdz teikt, jumts aizbrauca.

Tu iemīlējies savā kolēģī…

Tas bīstamais sievietes vecums – 25 gadi… Tieši šajā vecumā sievietes pieļauj visvairāk kļūdu. Es taču neklausījos pilnīgi nevienā! Nedzirdēju pat savus draugus, kurus ļoti augstu vērtēju un kuru viedoklis man ir svarīgs. Sarunas ar mani bija kā pret sienu. Cilvēks jaunībā var sadarīt daudz muļķību, pats pēc tam pat nesaprotot, kāpēc tā darījis, bet galu galā viss ir tā sabojāts, ka neko nevar mainīt. Lai gan – ja blakus ir īstais cilvēks, otrs nesastrādā muļķības nevienā vecumā.

Jūs apprecējāties un bijāt kopā gandrīz desmit gadu, tomēr laulība izjuka. Kāpēc tā notika?

Lielākoties saimnieciskās puses dēļ, lai gan arī saskaņas starp mums vairs nebija. Bijām pārgalvīgi paņēmuši kredītu, uzcēluši māju. Pienāca brīdis, kad vīrs nestrādāja un man ilgstoši vienai viss bija jāvelk. Katrs cilvēks kādā brīdī var pakrist, bet – nokriti, piecelies un ej tālāk. Kad viss sāk tracināt, nekam vairs nav jēgas – ieslīgsti kā purvā un arī pats vairs nevari attīstīties. Man ir labi pazīstama šī sajūta – žēlums pret otru. Tas notur kopā ļoti daudz cilvēku, un arī es varu daudz paciest tāpēc, ka man ir žēl. Bet tas nav pareizi! Viss pārāk ievilkās, un es noguru – ilgāk tiešām tā vairs nevarēju dzīvot.

Man patīk uzņemties atbildību, bet ne jau tik lielu vezumu vilkt! Sievietei vienai tas nav jādara.

Sapratusi, ka kredītu samaksāt vairs nevaru, pieņēmu lēmumu – pašu būvēto māju iemainīju pret sliktāku māju, lai kredītmaksājums būtu mazāks. Remontēju māju, pati krāsoju sienas, pārveidoju dārzu – saucu draugus palīgā. Tolaik gāja traki, bet tas mani tikai stiprināja. 

Nav jau tā, ka pagale deg viena, un arī attiecībās ar otro vīru nebija tā, es būtu tā baltā, bet viņš – sliktais. Noteikti nē! Mēs vienkārši esam ļoti dažādi cilvēki – brīnos, kā vispār mēs tik ilgi varējām būt kopā. Un vēl – es laikam vienkārši nepratu sadzīvot ar otru cilvēku. Cilvēks tiešām ir jāpieņem tāds, kā ir, nevis jācenšas pārveidot par savu ideālu, bet es mēģināju to izdarīt. Attiecības, kurās valda sieviete, ir kroplas – tur nevar būt nekas labs. Tieši tāpēc arī attiecībās ar Oskaru nebija nemaz tik viegli ļauties un nebūt galvenajai. Vajadzēja tikt galā ar savu valdonību, pie kuras biju tik pieradusi, jo iepriekš jau nebija citas izejas – bija jāsakož zobi un jāiet uz priekšu.

Kā šķiršanos uztvēra meita?

Jau no mazotnes ar meitu vienmēr esmu runājusi kā ar pieaugušu cilvēku, viņa mani vienmēr ir sapratusi un atbalstījusi. Skaidri zinu, ka mūsu dzīvēs cilvēki neienāk tāpat vien. Vienmēr tam ir savi iemesli. Un meita ir manas otrās laulības lielākā vērtība. Zinu, ka ir pāri, kas nešķiras, jo uzskata: bērnam vajag ģimeni. Es domāju citādi – kāpēc būtu jātēlo, ka vīrietis un sieviete bērnu dēļ ir kopā, ja patiesībā viņi jau sen dzīvo katrs savu dzīvi? Ne mani, ne Oskara bērni nav redzējuši strīdus mūsu ģimenē – ka mēs viens uz otru kliegtu, izgāztu dusmas –, jo mums vienkārši nav šādu situāciju. Laimīga, saticīga ģimene – lūk, tas bērniem ir jāredz, un no šādas ģimenes viņi daudz vairāk var iegūt.

Tev šķiroties nebija sajūtas: ai, nu kam tad es vēl būšu vajadzīga?

Zinu, ka nevaru būt viena. Man neder arī attiecības, kur pāris dzīvo atsevišķi un šad tad satiekas, man patīk būt līdzās un iet visam cauri kopā – priekos, bēdās, arī dubļus brist. Nekad neesmu varējusi arī tā – sapucēties un iet – ar domu, ka šodien ir mana liktenīgā diena un šodien es viņu satikšu. Nekā nebija! Neko tu neregulēsi, jo viss ir saregulēts un notiek tā, kā tam jānotiek – viss atkarīgs no tā, cik cilvēks pats ir no sirds gatavs jaunām attiecībām.

Esi skaista sieviete – daudzi vīrieši noteikti gribēja ar tevi iepazīties!

Kad sieviete paliek viena, viņai ir ļoti daudz iespēju – ja vien grib, viņa noteikti var atrast iespēju jautri pavadīt laiku, var iet uz kādu klubiņu un ļauties tam, kas notiks. Bet es tā negribēju. Brīvas sievietes acīs, gaitā un uzvedībā ir nekļūdīgi pamanāms: pie šīs drīkst nākt klāt un uzrunāt. Savādi bija tas, ka tolaik, kad biju viena, nāca klāt tādi, kam pašiem bija bēdas, – laikam mana dzīves sabrukuma sajūta bija skaidri nolasāma. Nē, nē, to man nevajadzēja! Gadā pēc šķiršanās visus vīriešus, kā saka, atšuvu, sēdēju mājās, meditēju, gāju uz semināriem. Būdama viena, izmainīju sevi. Līdz tam biju visurgājēja – nevienam neuzticējos: visu pati varu un daru.

Sapratu – ja palikšu tāda, ar mani neviens vīrietis negribēs būt kopā. Kuram vajadzīga tāda trakā, kas visu var pati!

Attīstīju sevī sievišķību. Tā manī ir bijusi vienmēr – attiecībās, izskatā –, bet darbos un sadzīvē manī sēdēja vīrietis. To es sevī apslāpēju.

Mūsdienās daudzas iepazīstas ar ārzemniekiem!

Jā, arī man bija iespēja pārcelties dzīvot uz Šveici, bet pārtraucu šīs attiecības, jo sapratu, ka tur nevienu neinteresēs ne mana mamma, ne citi mani tuvinieki. Citas tautības cilvēkam ir ne vien cits temperaments, bet arī citas vērtības. Es tur vienmēr būtu iebraucēja, un tā pret mani arī izturētos. Te ir mana dzimtene, no kuras nevaru pavisam aizbraukt. Lai arī brīžiem man uznāk bezspēcība par to slogu, kas man te ir kā uzņēmējai, es tomēr gribu palikt Latvijā.

Ko tu saprati gadā, kad biji viena?

Man vajadzēja tikt skaidrībā ar sevi – rakos savā pagātnē un bērnībā, daudz domāju par mammu un tēti, pierakstīju savas izjūtas, jo gribēju saprast, kāpēc manā dzīvē notiek tā, kā es negribu. Tolaik mans tēvs jau bija miris, bet no ģimenes viņš aizgāja, kad man bija deviņi gadi, pēc tam šad tad satikāmies. Viņš bija ballīšu cilvēks, bet mamma – pilnīgs pretstats, divi pavisam pretēji cilvēki bija satikušies. Strīdus neatceros, bet redzēju, ka mammai sāp, ka viņa pārdzīvo. Visticamāk, kaut kas viņiem nebija izrunāts.

Kad mamma uzzināja, ka tētim ir cita sieviete un viņa gaida bērnu (man ir pusbrālis), vecāki izšķīrās. Mēs mainījām dzīvesvietu, un tas bija viens no lielākajiem triecieniem manā dzīvē.

Pirms tam dzīvojām Pārdaugavā, pusmājā ar milzīgu dārzu – vectētiņš, būdams agronoms, to bija rūpīgi iekopis. Māju samainīja pret diviem dzīvokļiem, bet ģimene sadalījās trīs daļās. Vecmāmiņa, tēta mamma, aizgāja uz vienu dzīvokli, tētis – pie savas jaunās sievas, bet mēs – mamma ar mani un māsu – pārcēlāmies uz dzīvokli Ķengaragā. Tas bija viens no trakākajiem mirkļiem manā dzīvē – mani atdalīja no man tik svarīgās vecmāmiņas. Viņa man bija viss. Biju pārliecināta, ka mana vecmāmiņa dzīvos mūžīgi. Mēs bieži tikāmies, bet tas vairs nebija tā, kā dzīvot kopā. Iespējams, es sevī gadiem nesu šo sāpi – nevarēju vecākiem to piedot… Bet ko citu pieaugušie tobrīd varēja darīt – mamma un tētis kopā dzīvot vairs nevarēja, bet mēs ar mammu nevarējām arī dzīvot kopā ar tēta mammu, jo mammai parādījās draugs.

Vai attiecības ar tēti gadu gaitā izdevās saglabāt?

Kad vēl biju bērns, viņš nāca ciemos – iedzēris, bet nāca. Kad piedzima Kristija, viņš ļoti gribēja nākt pie mazmeitas – arī parasti iedzēris –, tāpēc to negribēju es. Varbūt vajadzēja ļaut vairāk? Varbūt par maz ar tēvu runāju? Varbūt vajadzēja palīdzēt? Bet manī bija pāridarījuma izjūta, tāpēc attiecībās ar tēvu dzīvoju dzīvi, kā tā bija iegrozījusies, un neko nemainīju. Arī ar tēva otro sievu mums neizveidojās nekādas attiecības. Man, bērnam, tas viss bija ļoti sāpīgi – mēs bijām ģimene, bet šī sieviete izdarīja visu, lai tētis aizietu. Bet… satiekot vīrieti, kurš kļuva par manu otro vīru, pati nonācu tieši tādā situācijā kā savulaik sieviete, kas gaidīja mana tēta bērnu. Man nenoliedzami ir sajūta, ka es izjaucu ģimeni, un es ļoti nožēloju to, ko nodarīju. Lai arī viņu savstarpējās attiecības tolaik nebija labas, tik un tā – viņi bija precējušies, ģimenē bija divi bērni. Tie bija jau minētie mani trakie 25 gadi – es rīkojos neadekvāti, biju tāda, kāda neesmu un kāda nekad negribēju būt. Tā bija milzīga kļūda. Tieši tāpēc pēc tam, domājot par jaunām attiecībām, man bija svarīgi, lai vīrietis, kas mani uzrunā, nav precējies.

Tev šī ir trešā laulība, un tu esi laimīga. Un tomēr – ko tu domā reizēs, kad cilvēki svin zelta un pat dimanta kāzas?

Zinu daudzus šādus pārus, un tas ir fantastiski! Laimīgie! Protams, man arī būtu tā gribējies – lai man veiksmīga ir nevis trešā, bet jau pirmā laulība, lai es savu vīru būtu satikusi, kad man bija 18. Diemžēl tā nenotika. Katrā manā laulībā ir bijusi sava daļa mīlestības, bet tikai tagad ir sajūta, ka ir satikts īstais cilvēks. Arī Oskaram šī ir trešā laulība – mums katram ir bijis savs ceļš. Man ir bijušas divas lielas, greznas kāzas. Kad mani bildināja Oskars, nolēmu – kāzās būsim tikai divatā, bet mācītājs teica: tomēr vajag lieciniekus.

Tā baznīcā bijām seši – mācītājs, mēs ar Oskaru, viņa brālis Kaspars ar sievu un Intars Busulis, kas mums dziedāja Ķiršu lietu. Tas ir mūsu kāzu valsis.

Kā tu saprati: jā – tagad gan ir pa īstam?

Tad, kad ir nenormāli labi klusējot un labi runājot un kopīgie darbi iet uz priekšu it kā paši no sevis – viss veicas, nekas neķeras. Mums katram ir savi mīnusi – jo vairāk, ja pāris satiekas nevis agrā jaunībā, bet krietni vēlāk –, bet tu vari otru cilvēku ļoti pašsaprotami pieņemt. Tad ir pa īstam.

Iepazīstoties vairs ne jaunībā, sievietei arī jāņem vērā, ka vīrietim ir bērni. Arī tev tā bija.

Man tas patīk! Kristijas brālis, mana otrā vīra dēls Roberts, auga pie mums no deviņu gadu vecuma, arī Oskara bērni daļēji dzīvo pie mums – mūsu meitas ir vienā vecumā. Starp citu, tieši pateicoties Oskara meitai, viņš mani uzrunāja. Nometnē Annija bija iepazinusies ar Kristiju un teikusi Oskaram: «Tēt, tu varētu ar to Lapsu sadraudzēties – tad mēs ar Kristiju varētu biežāk tikties.» Un viņš to bija licis aiz auss. Protams, man būtu gribējies arī otru savu bērniņu, arī trešo un ceturto, bet viss ir Dieva rokās. Kā būs lemts, tā būs. Esmu domājusi arī par bērniņa adoptēšanu. Man ļoti patīk filma Lion. Tas ir stāsts par pāri, kas pieņēmis indiešu puisēnu – ne tik daudz tāpēc, ka viņiem nevarēja būt pašiem savi bērni, bet gan tāpēc, ka pasaulē ir daudz bērnu, kuriem neklājas viegli. Kāpēc nepalīdzēt kādam, kam klājas grūti? Bet, kā es smejos, pagaidām man pietiek ar adoptētu suni.

No patversmes?

Jā! Foksis pie mums dzīvo jau trešo gadu. Ļoti līdzīgs lapsai. Kā ieraudzīju, tā sapratu: tas ir mans suns! Ģimene nebija gatava sunim, bet darīju visu, lai viņš man būtu, un sāku pilināt: vai, cik skaists sunītis, aizbrauksim, aizvedīsim pastaigāt! Pēc mēneša Foksis bija pie mums. Viņš visiem iepatikās, jo viņš nevar nepatikt! Foksim esam izdomājuši šķirnes nosaukumu – Āfrikas smilšuvilks. Sakām, ka šī ir ļoti reta šķirne – Latvijā tikko ienākusi. Un ir cilvēki, kas tam no sirds tic.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs