Latvijā darba produktivitāte – zemāka nekā vidēji Eiropā. Vai es arī esmu vainīga?

Darba produktivitāte
Lolita Lūse
27. februāris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Latvijā darba produktivitāte ir zemāka nekā vidēji Eiropā. Tas nenozīmē, ka esam sliņķi un neprašas, tomēr mudina domāt: kāpēc tā ir, un ko darīt, lai būtu krietni labāk? Konsultē JĀNIS HERMANIS, Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts.

Neko vairs nevar saprast! Tik daudz darba, tik daudz strādājam – no rīta līdz vakaram, bet ik pa laikam atkal dzirdam: Latvijā esot krietni zemāka produktivitāte nekā vidēji Eiropā. Kā tas iespējams!? Vai viņi tur, Eiropā, strādā vēl garākas stundas un vēl ātrāk? Nevar būt!

Tikām skaitļi ir nepielūdzami: produktivitātes līmenis Latvijā ir apmēram 43% no Eiropas Savienības vidējā ekonomikas produktivitātes līmeņa. Diemžēl tas attiecināms ne tikai uz kopējiem visas valsts, bet arī uz jebkuras konkrētās nozares rādījumiem – lai kuru jomu izvēlamies, salīdzinot ar Eiropu, pie mums produktivitāte ir zemāka.

Iespējams, kādam tas būs pārsteigums, bet vistuvāk Eiropas vidējam līmenim ir lauksaimniecība un kokapstrāde, kas sasniedz 70% šo nozaru vidējās produktivitātes, kamēr, piemēram, informācijas tehnoloģiju joma panāk vien 40%. Kāpēc izskatāmies tik slikti?

Kā mēra produktivitāti

Valsts kopējo produktivitāti aprēķina, valstī radīto preču un pakalpojumu pievienoto vērtību izdalot ar nodarbināto skaitu. Mēģināsim atšķetināt, kas te īsti ir kas.

Lūk, piemērs. Sanitai ir uzņēmums, kurā cep pankūkas. Lai varētu tās saražot, Sanita iepērk olas, pienu, miltus un vēl visādus labumus, maksā arī par elektrību, telpu nomu utt. Lai ceptu pankūkas, viņai jāiepērk preces un pakalpojumi par 30 000 eiro. Pārdodot pankūkas, gadā Sanitas kases aparāta lādītē iekrīt 50 000 eiro.

Atņemam no otrā skaitļa pirmo un iegūstam 20 000 eiro, lūk, šis skaitlis ir Sanitas uzņēmuma radītā pievienotā vērtība – cik naudas ir radīts. Šo skaitli izdalot ar uzņēmuma darbinieku skaitu, iegūst viena darbinieka produktivitāti. Sanitas uzņēmumā strādā pieci darbinieki. Tātad: 20 000 izdalām ar pieci, un noskaidrojam, ka Sanitas uzņēmumā viena darbinieka produktivitāte gadā ir 4000 eiro.

Un nu cits piemērs. Jānim arī ir uzņēmums, bet tas strādā informācijas tehnoloģiju jomā un ražo specifiskas programmas kādai ārzemju bankai. Jāņa uzņēmums pārdod savu pakalpojumu par tikai 25 000 gadā, bet viņam nav jāpērk nekādas izejvielas, vienīgi jāsamaksā par elektrību un datoru programmatūru – 5000 eiro gadā.

Tātad Jāņa uzņēmuma pievienotā vērtība ir 20 000 eiro gadā – tikpat liela kā Sanitas pankūku ražotnē, kurā strādā pieci cilvēki.

Kamēr Sanitas uzņēmumā sievas pie pannas sasarkušas stāv no rīta līdz vakaram, Jāņa darbs, lai arī viņš strādā tikai pa strēķītim dienā, ir ar pieckārt augstāku produktivitāti.

Zini! Visā Latvijā radītā pievienotā vērtība jeb iekšzemes kopprodukts gadā ir 30 miljardi eiro. Valsts produktivitāti aprēķina, tajā radīto pievienoto vērtību dalot ar valstī strādājošo skaitu.

Kā produktivitāti uzlabot?

No uzņēmumā radītās pievienotās vērtības atkarīgs arī darbinieku atalgojums. Uz lielāku darba samaksu darbinieki var cerēt tajā uzņēmumā, kurā saražotajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem ir lielāka pievienotā vērtība.

Lai produktivitāte būtu iespējami augstāka, ar iespējami mazākiem ieguldījumiem jāpanāk lielāka pievienotā vērtība – tāds it kā ļoti vienkāršs uzņēmējdarbības pamatlikums, kas tomēr ne katram ir pa kaulam.

Katra uzņēmuma produktivitāte atkarīga no vairākiem mainīgiem lielumiem: darbinieku skaita uzņēmumā, materiālu izmaksām un pārdošanas ieņēmumiem.

Piemēram, darba devējam ir izdevīgi, lai ar vajadzīgo darba apjomu tiktu galā iespējami mazāks darbinieku skaits. To var panākt, piemēram, optimizējot darba procesu – nedarot to, kas nav jādara, darbinieku vietā izmantojot tehnoloģijas (ne jau velti, piemēram, lielveikalos, kasieru vietā arvien biežāk parādās pašapkalpošanās kases) utt. 

Cita produktivitātes paaugstināšanas iespēja ir izejvielu izmaksu samazināšana, bet… neiebraucot otrā grāvī. Ja iepriekš pieminētā Sanita labo miltu un olu vietā sāks pirkt lētu kreiso preci, par viņas pankūkām klienti sāks raukt degunu un nemaksās ne piecas kapeikas. Līdz ar to uzņēmuma radītā pievienotā vērtība nevis pieaugs, bet tieši otrādi – kritīsies.

Bet ir vēl arī trešā produktivitātes paaugstināšanas iespēja – ražot dārgākas un ienesīgākas preces, kā arī pārdot tās tirgos ar augstāku maksātnespēju. Jo dārgāk kādu preci pārdod, jo lielāka ir tās pievienotā vērtība, līdz ar to – arī augstāka produktivitāte.

Vai strādājam sliktāk?

Pieņemsim, ka tas, kas ir produktivitāte, nu ir kļuvis daudzmaz skaidrs – augstāka produktivitāte ir tur, kur, rēķinot uz vienu darbinieku, ir mazāks ieguldījums un lielāks ienesīgums. Un tomēr – kāpēc tad Latvijā tas galā ir zemāks nekā citur Eiropā?  Kā skaidro finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis, tas nenozīmē, ka Latvijā strādājošie ir slinki un neveikli salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm.

Redz, produktivitāti mēra tieši naudā, nevis padarītajā.

Un te nu, salīdzinot valsti ar valsti, rodas būtiskas atšķirības. Piemēram, kāpostu griezējs, celtnieks vai IT speciālists darbdienas laikā padarīs apmēram vienlīdz daudz neatkarīgi no tā, kur viņš strādā – Latvijā vai Lielbritānijā.

Atkal atcerēsimies Sanitu un viņas pankūkas. Cepot pankūkas Latvijā, Sanitas uzņēmuma ieņēmumi, visticamāk, diemžēl būs mazāki nekā tad, ja viņa ceps pankūkas, piemēram, Šveicē. Proti, pārrēķinot naudā, izrādīsies, ka Šveicē pankūku cepšanas uzņēmuma produktivitāte būs augstāka, un līdz ar to būs lielāks arī atalgojums, lai gan darbs ir tas pats.

Tieši tas ir iemesls, kādēļ daudzi Latvijā strādājošie dodas darba meklējumos uz citām Eiropas valstīm – nevar noliegt, ka par to pašu darbu tur viņi saņem vairāk.Tātad katras valsts kopējo produktivitāti nosaka ne tikai tas, cik ātri un čakli cilvēki strādā, bet gan kopējā ekonomiskā situācija valstī– kāds ir dzīves līmenis, kāda ir pirktspēja iekšējā tirgū, kāda ir likumdošana, eksporta rādītāji utt.

Produktivitāte nav nekāda modes lieta – nebūs tā, ka tagad par to parunās, parunās, bet pēc gadiem piemirsīs.

Turklāt tā ir ne tikai Latvijas problēma – par produktivitāti satraucas arī citās Eiropas valstīs, tā ir un vienmēr būs svarīga, tikai katrai valstij ir cita veida aktualitātes. Piemēram, vecās Eiropas valstis savas darbaspēka trūkumu problēmas jau tagad un arī nākotnē cer atrisināt, piesaistot strādājošos no citām valstīm – arī no Latvijas. Tikmēr mums jādomā, kā savus cilvēkus noturēt tepat – ar labākām algām, ar ērtu sadzīvi un ikdienu.

Kā paaugstināt produktivitāti?

Labā ziņa ir tā, ka Latvijas produktivitāte gadu no gada pieaug – mums klājas arvien labāk.

Turklāt ļoti neparasti ir tas, ka iekšzemes kopprodukts pieaug, nemainoties strādājošo skaitam, un tas tiešām ir sasniegums.

Bet… ja paraugāmies, kāds ir Latvijas iedzīvotāju vecuma sastāvs šodien un nākotnē, ir acīmredzams: drīz vien no darba tirgus ik gadu izies vairāk cilvēku, nekā tajā ienāks, jo jauniešu ir procentuāli mazāk, turklāt ne visi paliks strādāt Latvijā – Eiropas un vēl tālāku valstu darba tirgus arvien būs gana vilinošs.

Tas nozīmē, ka Latvijā arvien mazāks strādājošo skaits būs spiests uzturēt arvien lielāku nestrādājošo skaitu – bērnus un pensionārus (meitenes, starp viņiem būsim arī mēs!). Tas nozīmē, ka domāt par produktivitāti būs vēl aktuālāk – mazākam cilvēku skaitam vajadzēs nopelnīt vēl vairāk. Šo problēmu nevar atrisināt ar kādu jaunu likumu, ir vajadzīga kompleksa pieeja.

Patlaban ekonomistu ieteiktais virziens Latvijai ir pārdošanas ieņēmumu palielināšana – nevis jāpārliek naudiņa no kabatas kabatā iekšējā tirgū, bet jāmeklē arvien naudīgāki klienti ārpus Latvijas, tātad – jāpaplašina eksporta tirgus. Jāattīsta inovācijas, jāinvestē modernās tehnoloģijās (jau mūsu vectēvi teica – ar diegiem nav aršana), turklāt īpaša uzmanība jāvelta kvalitatīvai izglītībai – lai katrā jomā būtu darbinieki, kas prot strādāt maksimāli ātri, precīzi un gudri, tāpat jāsamazina uzņēmumu administratīvais slogs (visticamāk, bez kādas atskaites kādas valsts iestādes tomēr varēs iztikt), utt.

Kā to risina citās valstīs? Piemēru netrūkst, bet ne visi varētu mums patikt. «Piemēram, Dānijā valsts ir sen pateikusi: mēs nenodarbojamies ar lētām nozarēm – tās jomas, kurās pelna sīknaudu, mēs pie sevis neturam.

Labāk tad vajadzīgo nopērkam, bet nenodarbojamies ar niekiem – darām tikai to, kas patiešām saucams par biznesu.

Līdz ar to Dānija ir viena no valstīm ar augstāko dzīves līmeni Eiropā. Iespējams, šāda nostāja būtu jāizvēlas arī Latvijai: jāsalīdzina produktivitātes līmenis dažādās uzņēmējdarbības jomās un tad jāizvēlas, kuras nozares atbalstīt vairāk,» saka Jānis Hermanis.

Ko tu vari darīt, lai paaugstinātu produktivitāti?

  • Ieguldi savās zināšanās un prasmēs.
  • Apgūsti izglītību, kas der nozarēm ar augstu eksporta un produktivitātes potenciālu.
  • Esi gatava mainīt profesiju.

3 svarīgi jautājumi

  1. Vai ir korekti publiskajā sektorā strādājošajiem pārmest: jūs jau naudu nepelnāt, tikai tērējat?

    Šāds pārmetums ir nevietā – tas ir ļoti šaurs redzējums. Protams, var diskutēt par to, cik lieli valsts pārvaldes resursi ir vajadzīgi, bet nevar teikt, ka tas ir tikai liekēžu bars. Valsts pārvalde ir tam, lai radītu valstī tādus apstākļus, kuros iespējami veiksmīgi var attīstīties komercsektors.

    Piemēram, mediķu un citu publiskajā sektorā strādājošo cilvēku devumu nemēra naudā – viņu uzdevums nav pelnīt naudu, bet gan sniegt atbalstu naudas pelnīšanai. Proti, publiskais sektors produktivitāti ietekmē netiešā veidā. Piemēram, mediķu darba pievienotā vērtība ir sabiedrības veselības stāvoklis, bet skolotāju darba pievienotā vērtība – sabiedrības izglītības līmenis. Savukārt gan izglītība, gan veselība ir priekšnoteikums tam, lai valstī būtu cilvēki, kas spēj kvalitatīvi un ilgi strādāt – tātad ar augstu produktivitāti.
  2. Kā valsts var ietekmēt produktivitātes pieaugumu?

    Ļoti plaši – ar uzņēmējdarbību atbalstošu likumdošanu un īpaši labvēlīgiem nosacījumiem produktīvākajām nozarēm, ar izglītības sistēmu, kas ražo nevis brāķi, bet pieprasītākajām jomām nepieciešamos darbiniekus ar atbilstošām zināšanām utt. Ja izrādās, ka par valsts līdzekļiem izglītots pārmēru liels pulks juristu, bet trūkst IT speciālistu, – tā ir zemē nomesta nauda. Ja tiek izglītoti darbinieki, kam Latvijā vispār nav darba, atkal tas pats – esam saražojusi produktivitātes paaugstinātājus citām valstīm…
  3. Darba devējs darbiniekiem pārmet: jūs slikti strādājat, tāpēc es maz nopelnu un arī jums ir mazas algas. Ko darīt darbiniekam?

    Ja darbinieks strādā lēni vai slikti (piededzina kartupeļus un savāra negaršīgu zupu) – jā, tas ietekmē uzņēmuma produktivitāti. Tomēr tā ir atkarīga ne tikai no darbiniekiem. Darba devējs un darba ņēmējs savā starpā ir nevis konkurenti, bet partneri. Darba devējs organizē darba procesu, nodrošina tam vidi un apstākļus, meklē pircējus, savukārt darbinieks dara darbu atbilstoši savām zināšanām un prasmēm un ar atbilstošu attieksmi.

    Tāpēc abām pusēm būtu jādara viss, lai uzņēmuma produktivitāte augtu: darbiniekam jāstrādā atbilstoši darba devēja nosacījumiem, bet darba devējam jādomā, ko ar saražoto darīt – varbūt jāmeklē cita vieta, kur tirgot darbinieku saražoto, bet varbūt jāražo kaut kas pilnīgi cits.

Lasi citur

1 komentārs

guntis_karklins
Respektīvi, pie zemās darba ražības Latvijā ir atbildīgi nevis darbinieki, bet tieši tie kas nemaksā un pārmet darbiniekiem zemo darba ražību. Jo līdz ko viņi maksātu vairāk tā tā ražība uzreiz paaugstinātos, un jo vairāk maksātu jo būtu augstāka.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs