Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz krogu jāšus uz… cūkas
«Sevi par stāstnieci neuzskatu. Drīzāk esmu stāstu vācēja, pētniece un arhivētāja – strādāju taču Latviešu folkloras krātuvē. Līdz šim gadam biju arī digitālā arhīva vadītāja. Vēl filoloģijas studente būdama, sāku strādāt Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā pie Andreja Spektora. Viņš bija pirmais, kurš digitalizēja teikas, pasakas un latviešu ticējumus, lai cik jocīgi tas nešķistu, tas tomēr notika Matemātikas institūtā.
Nebija tā, ka manā ģimenē stāstu stāstīšana būtu bijusi daļa no ikdienas. Tie stāsti, ko dzirdēju no saviem vecākiem, visbiežāk bija par viņu bērnību, bet mans vecpaps Uldis Bērziņš, kurš dzīvo Morē, pie Cēsīm, stāstīja dažādus joku stāstus, kas mūs, bērnus, dažkārt atstāja neizpratnē, vai tie ir patiesi, vai nav. Vēl šobrīd to nezinu! Viņa dzimtā bijušas amizantas personības.
Mana vectēva vecpaps bijis uzvārdā Estriks. Pētot dzimtas koku, bija ļoti grūti saprast, kur tāds uzvārds radies, bet kopā ar vīru, kurš, lai gan matemātiķis, ir ļoti aizrautīgs dzimtu vēstures pētnieks, noskaidrojām, ka mans sencis Kārlis Hugo Mārtiņš Estriks ir nācis no Vācijas, bijis bārenis, uzaudzis Līgatnes papīrfabrikā un Cēsīs, kur pieņemts kādā ģimenē. Bijis gan bravūrīgs, gan liels jokdaris.
Reiz saderējis, ka viņš uz krogu atjās ar cūku, un to arī izdarījis. Krietna vepra mugurā pat otrā stāvā ticis!
Viņam bijuši astoņpadsmit bērni, bet, kā jau tajos laikos, ne visi izdzīvoja. Tēvs stāstīja, ka viņa klasē Mores skolā tikai retais nebija viņa radinieks, jo Estrika bērni, mazbērni, mazmazbērni un nākamās paaudzes turpat Morē ir palikušas uz dzīvi.»
Reinsonu sākums – Reinis un Kača
«Kad tiekos ar saviem vecvecākiem, man ir svarīgi dzirdēt stāstus, kaut arī dzirdu tos jau trešo, ceturto vai piekto reizi. Katru reizi tajos ieskanas kaut kas jauns. Man ļoti žēl, ka vairs nav mammas vecāku. Kad man radās interese par stāstiem, viņu vairs nebija. Manas mātes senči dzīvojuši Barkavā un Feimaņos pie Rēzeknes. Manam vīram Jānim ir līdzīgi – arī viņa mamma nāk no Latgales, no Viļakas puses. Bet viņa tēva zars – no Bilskas, kas ir pie Smiltenes.
Tur brīnišķīgā vietā ir Reinsonu dzimtas mājas, vēl arvien labi saglabātas. Jāņa uzvārdam esam izsekojuši līdz tā sākumam. Kad 19. gadsimta sākumā notika uzvārdu došana, Plāņu Vecbreķeļos Reiņa dēls Toms paņēma uzvārdu Reinsons. Reinis un viņa sieva Kača vēl bija bez uzvārda, un mūsu pētījumu rezultātā viņi nu iesakņojušies kā dzimtas pirmtēvs un pirmmāte. Vēlāk daļa Reinsonu dzimtas no Plāņiem pārgāja uz Bilsku, dzīvo tur jau vairākās paaudzēs, un arī mūsu trīs bērni šai vietai jūtas piederīgi.
Pētot mūsu abu dzimtu vēsturi, atklājām, ka astotajā paaudzē 18. gadsimta vidū mums ar Jāni ir kopīgi senči – Sarkaņu Matīss un Sarkaņu Anna no Plāņiem. Tas bija milzīgs pārsteigums!
Jo sevišķi tāpēc, ka man nebija ne mazākās nojausmas, ka mani priekšteči dzīvojuši Smiltenes pusē. Bērniem arī interesanti – nu viņi sanāk radinieki paši sev! Pētot tālāk, atklājām, ka, atšķirībā no Reinsoniem, kuri Bilskā uzradās tikai 19. gadsimta beigās, manus senčus var saukt par patiesi īstiem bilskēniešiem, jo dzīvojuši tur jau kopš ļoti seniem laikiem. Šobrīd tur gan zināmu radinieku nav. Tomēr tāda interesanta sakritība, ka vieta, kas ienākusi manā dzīvē caur vīra ģimeni, tomēr arī tik ļoti ir manējā.
Pētot dzimtas likteņus, var teikt, ka tie bijuši bez lielām drāmām, traģēdijām un kaislībām. Gluži neticams stāsts ir par Jāņa vectēvu Tālivaldi Reinsonu. 1944. gadā kā leģionārs Krievijā saņemts gūstā, bet vecākiem atsūtīta ziņa, ka viņš kritis. Smiltenes laikrakstā nopublicēta viņa nāves ziņa, vēl arvien Lestenē viņa vārds kā kara laikā bojā gājuša iekalts piemineklī, bet, izcietis gūstekņu nometni, Tālivaldis atgriezās mājās. Var iedomāties, kāds atvieglojums tas bija viņa vecākiem.»
Sievas iegāja vīriem līdzi mežā
«Mana vīra dzimtai no mātes puses – Sprukuļiem – ir visai skarbi likteņi. Meirovas ciems pie Viļakas, kur pēc kara mežos bija lielas partizānu grupas, ir Jāņa vecāsmammas dzimtā puse. Mans Meža meitu pētījums radās no viņas dzimtas. Es devos intervēt Jāņa radinieci, viņa vecmammas māsu Margaritu Krastiņu, kas dzīvo Ogrē. Jāņa vecmamma nākusi no divpadsmit bērnu ģimenes. Starp vecāko un jaunāko bērnu, kas ir Margarita, ir astoņpadsmit gadi – vesela paaudze. Kanādā dzīvo Margaritas māsa Malvīne Bandenieks, kura nule sagaidīja savu simtu pirmo dzimšanas dienu. No divpadsmit bērniem viņas palikušas divas.
Sprukuļi bija turīgi. Tēvs ļoti izdarīgs, veiksmīgi saimniekojis. Viņiem pirmajiem apkārtnē bijis telefons. Kad intervēju Margaritu, jautāju, kādu viņa atceras pēckara laiku. Viņa, būdama vēl jauna meitene, vēroja, kas notika ar vecākajiem brāļiem un māsām. Viņas māsu Konstanci, kurai tobrīd bija deviņpadsmit gadi, par iesaistīšanos Viļakas ģimnāzijas skolēnu pretošanās kustībā viņas acu priekšā arestēja. Arestēja arī brāli Leonu, kas vēl nebija pilngadīgs.
Divi vecākie brāļi iegāja mežā, vienam līdzi devās arī sieva. Cita māsa un brālis nokļuva trimdā. Margaritu, padsmitgadīgu meiteni, kopā ar māsu Annu un māsas dēlu 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju.
Divpadsmit Sprukuļu bērnu likteņi pēc Otrā pasaules kara ir kā tāds latviešu likteņu kopsavilkums, kurā ir viss tautas piedzīvotais, izņemot to, ka no viņiem neviens nebija Sarkanajā armijā un neviens nenostājās padomju pusē.
Jāņa vecmāmiņas Paulīnes vīru Aloizu arestēja un aizsūtīja uz lēģeri, viņa palika viena ar četriem maziem bērniem un bija vienīgā, kas dzimtajā Viļakas pusē visu laiku palika uz vietas un nodzīvoja tur līdz mūža galam. To visu man izstāstīja viņas māsa Margarita, un viņas stāsti bija tie, kas mani pamudināja meklēt meža meitas un uzklausīt viņu stāstus.
Kurzemē pamatā mežā devās vīrieši, bet Viļakas pusē sievas gāja līdzi vīriem, mežā iegāja veselas ģimenes. Margaritas brāli Jāni, kura segvārds mežā bija Tarzāns, čekisti nošāva 1948. gadā, bet īpašas operācijas laikā 1950. gada sākumā kopā ar vēl sešiem mežabrāļiem un piecām meža meitām tika nošauts Margaritas brālis Donats ar segvārdu Kaspars un viņa sieva Malvīne jeb Laima.
Visi nošautie tika izlikti Viļakas laukumā par biedinājumu atbalstītājiem. Lai sazīmētu mežabrāļu tuviniekus, čekisti vēroja katra garāmgājēja reakciju.
Cik spēcīgam jābūt cilvēkam, lai, atpazīstot savējos, neko neizrādītu, jo tad vērstos arī pret pašu. Jāņa vecmāmiņa Paulīne teikusi, ka atpazinusi brāli tikai pēc pogas, ko pati nesen bija piešuvusi viņa kreklam…
Margaritu pašu 1949. gadā izsūtīja. Intā viņa iepazinās ar Tālrītu Krastiņu, un viņš ir tas, kurš pēc kara organizēja Viļa Lāča medības jeb atentātu pret viņu, par ko tika notiesāts. Margarita ar Tālrītu apprecējās, un viņu likteņos ir latviešu pretestības stāsts no divām pusēm.»
Pazudušais bērns
«Jāņa vecmāmiņas brālim Donatam un viņa sievai Malvīnei neilgi pirms nošaušanas mežā piedzima bērniņš. Kad dzirdēju šo stāstu no Margaritas, man pašai bija divi mazi bērni, un stāsts par viņu likteni mani emocionāli ļoti aizķēra. Zināms, ka piedzimusi meitenīte. Brālis ar sievu kādā naktī slepus atnākuši uz Paulīnes mājām, bērns bijis uz rokām, tad ar visu bērnu atgriezās mežā, un drīz pēc tam viņus nošāva.
Ir neziņa, kas noticis ar bērnu. Čekas dokumentos bērns neparādās, bet čekisti savās atskaitēs nebūtu ko tādu noklusējuši. Ir dažādi minējumi, kas ar viņu noticis: bērns pirms čekas operācijas aiznests uz kādām mājām, dzirdēti neskaidri minējumi, ka bērns varētu būt atdots kādas mazas stacijas priekšniekam.
Kad Jāņa vecmāmiņa tūliņ pēc notikušā mēģināja kaut ko noskaidrot, apvaicājot vietējos, viņai strupi pateikts, lai labāk nemeklē, ka meitenīte ir mirusi.
Taču Atmodas laikā radiniekiem kāds iedeva skolas fotogrāfiju, bērnu rindā parādīja meiteni un pateica, ka tā ir viņa, bet šobrīd jau gan viņa esot mirusi. Te nu ir divas pretrunīgas versijas. Ar daudzu cilvēku palīdzību bildē redzamās meitenes personību izdevās noskaidrot. Šobrīd viņa tiešām ir mirusi, bet viņas māte vai iespējamā audžumāte šo versiju pilnībā noliedza. Sprukuļu meitene ir dzimusi aptuveni 1949. gadā, viņai tagad varētu būt sešdesmit deviņi gadi. Man visu laiku ir cerība, ka varbūt pēkšņi tas noslēpums tomēr atklājas… Ik pa laikam visādi brīnumi notiek…
Viens no tādiem stāstiem par atradušos bērnu bija meža meitai Regīnai Tilibai no Raunas. Viņa ir viena no divpadsmit manām Meža meitu stāstītājām un diemžēl pērnā gada novembrī devās mūžībā. Viņas māsai bunkurā piedzima bērniņš, un, saprotot, ka ar bērnu mežā neizdzīvos, viņai nācās to atdot. Cilvēki, kuri bērnu izaudzināja, lai pasargātu, šo noslēpumu bija rūpīgi glabājuši. Viņi to atklāja, kad varēja to darīt, un tad Regīna Tiliba satika savu māsas dēlu, kuru pēdējo reizi bija redzējusi bunkurā kā zīdainīti.
Lai nenonāktu čekistu rokās, kad tie bruka iekšā bunkurā, bērniņa tēvs un māte nošāvās.
Regīnas Tilibas stāsts ir arī Valmieras teātra iestudējumā. Prieks, ka izrāde nav gaudulīga. To vajadzētu skatīties arī jauniešiem, un tieši noskaņas dēļ. Mežā iegāja pavisam jaunas meitenes, tikko no ģimnāzijas sola. Tām, kuras intervēju, tolaik bija sešpadsmit, septiņpadsmit gadi. Vecākajai – tikai divdesmit pieci. Viņām visām tā bija izvēle, un visas teica – ja otrreiz vajadzētu, darītu tāpat.»
Ādama stāsts
«Pārsteidzošā kārtā arī mans pirmais darbs Ādama stāsts, ar kuru sākās mana interese par stāstiem, nokļuva uz skatuves. To 2011. gadā Indra Roga iestudēja Nacionālajā teātrī, un Ādamu Purmali brīnišķīgi nospēlēja Uldis Anže.
Man vienmēr ļoti pietrūcis, ka Mazsalacā man nav tādu īstu sakņu. Mani vecāki astoņdesmitajos gados tur nokļuva pēc sadales, beidzot augstskolu. Sāka strādāt Mazsalacas vidusskolā. Dzīvoju tur līdz sešpadsmit gadiem, kad devos mācīties uz Cēsīm. Mazsalaca ir brīnišķīga vieta, bet dziļāku piesaisti nevarēju atrast.
Būdama pirmā kursa studente, devos pie mazsalaciešiem, aicinot pastāstīt šo un to no folkloras. Neko daudz no gribētā toreiz neieguvu, bet nokļuvu pie brīnišķīgas audējas Bertas Baumas, kas dzimusi 1914. gadā, un viņa man sāka stāstīt par savu vectēvu. Tomēr man tolaik likās, ka tas nav gluži tas, ko man vajag. Es kā apzinīga studente, kurai taču jāvāc folklora, nekam citam uzmanību nepievērsu. Tajā visā, ko Berta stāstīja par savu vectēvu, man ne sevišķi gribējās iedziļināties, bet kladi ar viņa stāsta norakstu es paņēmu, jo kaut kas vasaras praksē bija jānodod. Nokopēju Ādama Purmaļa dzīvesstāstu un, to neizlasot, iesniedzu Latviešu folkloras krātuvē.
Kad pēc vairākiem gadiem sāku tur strādāt, fondu glabātāja Māra Vīksna izvilka šo manu pirmā kursa prakses atskaiti, un es sāku lasīt, ko tad īsti esmu toreiz iesniegusi. Tas bija satriecošs materiāls! Rakstīts vecajā ortogrāfijā, burvīgā mazsalaciešu valodā. Kad vēlāk atradu manuskripta oriģinālu, arī tas pārsteidza – ļoti skaists, kaligrāfisks rokraksts, rakstīts bez punktiem un pieturzīmēm, šur tur miniatūri zīmējumi. Rakstījis, būdams jau vecs vīrs, par savu dzīvi, sākot no 19. gadsimta vidus.
Amizantākais, ka lielāko daļu šajā dzīvesstāstā Ādams atveltījis meitās iešanai, stāstam, kā viņš meklējis sievu.
Ādams nebija saimnieks, bet saimnieka brālis, viņam nebija izredzes dabūt saimnieka meitu. Ādams beigās apprecēja mājas piedzīvotāja meitu Zapu. Viņiem bija četri bērni, bet ar dēlu Kārli notika nelaime. Viņš noslīka Peipusa ezerā. Jauns un smuks puisis. Ar Kārļa nāvi Ādams 1914. gadā savu stāstu arī beidz. Izlasot Ādama Purmaļa dienasgrāmatu un sākot pētīt viņa dzimtu, es jutos, it kā tos cilvēkus iepazinusi.»
Pastāstiet par savu bērnību!
«Saviem vecākiem esam pieci bērni, un arī pati gribēju vairākus bērnus. Mums ar Jāni viņi ir trīs – Ritvars, Madara un Kalvis; vienpadsmit, astoņi un četri gadi. Bērni aug. Man ir trīsdesmit seši gadi. Kad būs četrdesmit, ceru, ka varēšu sākt vairāk dzīvot sev. Šobrīd dzīves ritms mums ir ļoti intensīvs, jo bērnu menedžments ir tiešām iespaidīgs, un jāspēj tikt galā arī ar darba pienākumiem.
Bērniem patīk stāsti, un man ir interesanti vērot, kā viņi uztver to, ko mēs stāstām.
Mūsu ģimenes stāstu stāstīšana lielākoties notiek mašīnā, kad visi kopā kaut kur braucam. Meita visbiežāk ir tā, kas rosina stāstīšanu. Madaras klasiskais jautājums: «Pastāstiet par savu bērnību! Kā jums gāja?» Nav jau tā, ka mums ar Jāni to stāstu būtu bezgalīgi daudz, un tos visus bērni jau vairākas reizes ir dzirdējuši, bet viņi grib klausīties vēl un vēl. Un tad, kad klausās trešo reizi, Madara atceras, ko šajā reizē neesmu izstāstījusi: «Tur bija vēl… Tu izlaidi.» Zēni ir klusi, viņi it kā neiesaistās, bet tomēr dzird.
Stāstu pētniecībā pazīst jēdzienus aktīvais un pasīvais tradīcijas nesējs. Iespējams, ka viņi vienlīdz labi zina to tradīciju vai stāstu, bet viens to aktīvi lieto un dod tālāk, kamēr otrs vairāk patur sevī, bet tomēr zina! Madara droši vien būs stāstniece. Kad viņa stāsta savām draudzenēm, kā viņas mammai gāja bērnībā, man ir ļoti interesanti klausīties manu stāstu viņas versijā. Tad var just, kā stāsts, kad klāt nāk Madaras interpretācijas un paspilgtinājumi, dzīvo savu dzīvi.
Viņa no vienkārša stāsta iespēj uztaisīt arī ko tādu, no kā draudzenēm lielas acis, un tad es domāju – iejaukties vai neiejaukties…
Kad Madara pārāk aizklīst savās interpretācijās, Ritvars, kuram ļoti svarīga ir faktu precizitāte, ar vienu teikumu noliek viņu vietā.»
Mežā ejot, pārmet krustu!
«Mana jaunākā grāmata, kas iznāca pagājušajā gadā, ir Apmaldīšanās poētika teikās, stāstos un sarunās, un sākums tiem radās pirms gandrīz desmit gadiem, kad, studējot otrajā kursā, devos ekspedīcijā uz Krievijas pierobežu.
Ejot no viena ciema uz otru, biju kaut kur nogājusi šķērsām un neatradu ceļu. Ilgi maldījos, nāca virsū panika, biju līdz spēku izsīkumam, pārņēma bezcerība. Tas bija brīdis, kad savu dzīvi varēju pārdomāt krustu šķērsu. Apmaldīšanās beidzās veiksmīgi. Tiku uz ceļa un nokļuvu ciemā, uz kuru gāju, bet tāds konflikts ar vietu, un ja tā vēl ir sveša, kā tas bija manā gadījumā, ir biedējošs.
Kad nokļuvu pie ģimenes, kura mani uzņēma, pirmais, ko viņi man pavaicāja: «Kad gāji iekšā mežā, tu krustu nepārmeti?» Protams, ka ne! Un tad sākās stāsti, kas notiek ar tiem, kuri neievēro meža kodeksu. Man teica: «Tad nebrīnies, ka apmaldies! Tu nepārmeti krustu, tas nozīmē, ka esi nelabā varā un viņš ar tevi var darīt, ko grib.»
Tajā vakarā es uzklausīju milzum daudz stāstu par to, kā cilvēki apmaldījušies un kāpēc tā noticis. Šie stāsti un skaidrojumi bija kaut kas brīnišķīgs. Jau tad man radās interese uzklausīt un apkopot apmaldīšanās stāstus. Sāku lēnām tos vākt, sanāca, ka darīju to gandrīz desmit gadus. Teju katram ir savs apmaldīšanās stāsts vai arī stāsts par neapmaldīšanos, kas līdztekus apmaldīšanās stāstiem arī ir daļa no tradīcijas.»
