Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Jūs īsti nepiekrītat viedoklim, ka Latvijā prezidentam viņa pilnvaras jau neko daudz ietekmēt neļauj. Ka, vienkārši sakot, viņam ir tikai svarīgas divas lietas – godam prezentēt valsti ārzemēs un iedvesmot nāciju.
Tā gluži nav. Pilnvaru lielums un ietekme ir atkarīga no prezidenta personības. Un no tā, kā viņš kopā ar savu komandu spēj pārliecināt partiju pārstāvjus viņā ieklausīties un pieņemt viņa pozīciju. Tā ka izdarīt prezidents var ļoti daudz. Nez vai viņam vajag iesaistīties sīkās un tehniskās lietās, tādā veidā viņš var drīzāk zaudēt savu autoritāti, bet ir netrūkst iespēju virzīt valstij stratēģiski svarīgus priekšlikumus.
Par personībām runājot – kurš šobrīd, jūsuprāt, ir spilgtākais prezidents visā pasaulē?
Grūti pateikt. Vēl pirms kāda laika mēs laikam visi teiktu – Baraks Obama. Tagad vienu personību grūti nosaukt. Ja gribam nosaukt politisko līderi, kas iedvesmo un paceļ, tādu šobrīd, manuprāt, nav, vismaz manā skatījumā. Protams, ietekmes saraksta galvgalī būtu gan Tramps, gan Putins – viņi ir spilgti, viņos ieklausās, bet vai tas, ko viņi saka, ceļ, uzmundrina, rada pārliecību par labu nākotni, aicina rīkoties? Nu, nez vai. Bet redziet, demokrātijas valstīs īsti arī nav pieprasījuma pēc tādiem ļoti spilgtiem līderiem. Ilgu laiku Angela Merkele tik minēta kā spilgtākā, bet nez vai var teikt, ka viņas idejas bija iedvesmojošas visai globālajai starptautiskajai sabiedrībai. Viņa vairāk bija Eiropas līdere, kas turēja kopā šo divdesmit astoņu rūķīšu namiņu, grūtā brīdī kādam iedodot ābolīti, kādam noglaudot galviņu, kādu sarājot, bet kopumā aicinot uzvesties pieklājīgi, jo mums taču ir viens mērķis, dzīvojot šajā namiņā.
Drusku izklausās pēc klases audzinātājas.
Un prezidentam savā valstī jābūt arī tādam – lai tajā brīdī, kad klase uzvedas slikti, audzināšanas stundā pateikt – mīļie, sēdieties, pietiek tās lidmašīnītes mētāt! Un, ja gadījumā valstī ir premjers, kurš grib ar lidmašīniņām mētāties, tad labi, ja tomēr prezidents, kas spēj sniegt sabiedrībai līdzsvaru. Kā tas ir bijis beidzamajos gados, piemēram, Itālijā vai Austrijā.
Atceros, reiz stāstījāt, ka jums patīk novecot. Turklāt tas bija pirms gadiem piecpadsmit, kad par novecošana bija mazliet tabu tēma. Jums gan toreiz vēl nebija piecdesmit. Vai tagad arī varat to pašu teikt?
(Pauze) Patiesībā jā. Un laikam pat vēl vairāk, nekā toreiz. Jo tuvāk esmu pensijas vecumam, kas jau arī ir tepat aiz stūra, jo lielāka brīvības sajūta mani pārņem. Beidzot būs viena no skaistākajām brīvībām – izvēlēties. Kamēr tu vēl esi ierauts tajā vāveres ritenī, tev ir svarīgi piedalīties, būt klāt, uzņemties vienu, otru, trešo darbu. Savukārt tagad es – vismaz ceru – pāreju uz tādu elites vecuma grupu, kad jau varu izvēlēties, ko darīt, kurp braukt, kur piedalīties. Man vairs nav tā spiediena, kas pilnīgi dabiski ir cilvēkam, kurš ir aktīvajā darba ritmā.
Jums viegli runāt – jūs jau esat sevi pierādījusi.
Nē, tas nav tikai tāpēc. Es saprotu, ka vēl jāizdara viens solis līdz tām durvīm, kuras es atvēršu vaļā un tur būs tā pasaule, kurā es patiesībā esmu vienmēr gribējusi dzīvot. Es varēšu braukt uz tām valstīm, uz kurām gribēšu, nevis uz tām, kurp ved ceļš uz konferenci, un tad varbūt izdodas paķert klāt vienu dienu mākslas muzejam… Es beidzot ceru padzīvot kādu laiku valstī, kur mums ir draugi un jau sen aicina. Varēšu aizvest mazbērnus tur, kur esmu iecerējusi… Protams, es turpināšu strādāt, būs kaut kādi darbi, bet tie būs vairāk sirdsdarbi, nevis peļņai. Mani tiešām vecums nebiedē. Laima Vaikule kādā intervijā teica, ka prāts viņai ir kā jaunai meitenei, tikai ķermenis man atgādina pases vecumu. Bet ziniet, arī to var uztvert dažādi! Man ir viens brīnišķīgs dakteris, pie kura ik pa laikam aizeju. Reiz viņam saku: nu jā, tā viena kaite man visu laiku ir, par to es zinu, bet šitas taču man nekad nav bijis! Kāpēc kas tāds ir parādījies? Viņš paskatās uz mani un saka: Zināt, kundze, jūsu vecumā vēl daudz kas jums būs pirmoreiz… Tā ir, tas jāpieņem, bet nav vajadzības no tā taisīt drāmu.
VISU INTERVIJU AR ŽANETU OZOLIŅU LASIET ŽURNĀLA IEVA 29. MAIJA NUMURĀ
