Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Inga atnāk ar mazliet ieburzītu apburošās somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejoļu grāmatiņu Kad gos smei un noliek to sev priekšā uz galda. To viņa tagad visur nēsājot līdzi. Pēc Heli dzejas top Ingas performance Putn ilgs, un aktrise ir samīlējusies šajā dzejā.
Man Inga šķiet kā tramīgs taurenis – brīžiem uzplaukst šķelmīgs smaids, kuram jāsmaida pretī, bet brīžiem var gluži fiziski sajust, kā viņa noslēpjas savā čaulā, lai neizpaustu par sevi kaut ko lieku.
Kad intervija jau bija gatava drukāšanai, viss piepeši strauji mainījās. Tika aizliegti publiski pasākumi, kuros pulcējas vairāk nekā 200 cilvēku, un līdz ar to gandrīz visas teātra izrādes. «Vakar vēl spēlēju Valmieras teātra izrādē, bet šodien jau vairs neviena izrāde nenotiek. Pašlaik joprojām valda apjukums. Teātrī Willa, kas apmeties fon Stricka villā, nav tik daudz skatītāju, un teorētiski mēs varētu spēlēt, taču ētisku apsvērumu dēļ arī mēs izrādes atceļam. Bet turpināsim mēģināt, būs iekšējā pirmizrāde sev pašiem, un turpināsim strādāt pie nākamās,» teica Inga.
– Ja neņem vērā koronavīrusu, kas šobrīd apstādinājis arī visu sabiedrisko un kultūras dzīvi, kas īsti notiek teātra pasaulē? Sāk rasties mazie neatkarīgie teātri – arī jūsējais, savukārt lielais Dailes teātris piedzīvojis nopietnu krīzi.
– Notiek ne tikai teātrī, bet arī cilvēkiem galvā. Ir aktieri un režisori, kas nejūtas gandarīti, jo daudz strādā un neiegūst sev vēlamo rezultātu. Notiek arī tieši pretēji – viņi teātrī ir sevi realizējuši, bet grib spert soli tālāk.
– Ar ko šie jaunie teātri atšķiras no jau zināmajiem?
– Atšķirīgo ienes katrs konkrētais režisors ar savu skatījumu un viņa komanda. Tie ir meklējumi. Mēs sākumā bijām vēlējušies iet tikai absurda vai tikai dokumentālā virzienā, bet Latvijā kaut ko tik specifisku darīt būtu pagrūti.
Man liekas, mazie teātri ir vairāk eksperimentāli un izrādēm pārsvarā neizvēlas standarta materiālus vai, ja izvēlas, tad mēģina attālināties no klasiskās formas. Un attīstība jau nozīmē ne tikai veiksmi, reizēm tā pieļauj arī nelielas radošas neizdošanās.
– Jūsu vīrs Kalvis teicis, ka tieši jūs viņu iedvesmojāt izveidot šo jauno teātri. Kā tas īsti viss sākās?
– Sākās jau brīdī, kad pirms divarpus gadiem gatavojos atgriezties Jaunajā Rīgas teātrī no bērna kopšanas atvaļinājuma, taču Alvis Hermanis mani kā aktrisi vairs teātrī nepieņēma – mani atlaida no darba, un es paliku bez teātra.
Toreiz man likās, ka vīrs grib veidot teātri, lai mani žēlotu vai paglābtu. Un man tas šķita utopiski un nereāli.
Lai gan bija jau veiksmīgi piemēri – Ģertrūdes ielas teātris un Dirty deal teātris. Tad tas noplaka. Bet šajā otrajā piegājienā tā absolūti bija Kalvja jauda un spars. Idejas mēs svaidījām kopā.
– Hermanis pēc tam intervijā stāstīja, ka pēc aktieru atlaišanas aizgājis mājās un piedzēries. Vai atceraties to dienu – ko darījāt jūs?
– Atceros vien to, ka diena bija saulaina. Tā bija vasara, un es kaut kur devos peldēt. Tas atsitiens, kad tiešām saproti, kas noticis, nāca vēlāk, pēc pāris dienām vai nedēļām. Bet uzreiz vēl ne, tas likās kaut kā nenopietni – nu kā, svētdienas dienā! Bet pēc tam jau sāku saņemt dažādus piedāvājumus, un viss turpinājās.
Sākumā, tu, protams, sevi izārdi, jo ir tik daudz neatbildētu jautājumu. Bet tas diezgan ātri beidzās. Citādi jau mums visiem būtu jānomirst – ļoti daudzus taču atlaiž.
– Pārdzīvojumi mums bieži tiek doti, lai mēs kaut ko iemācītos vai saprastu. Kādi bija jūsu ieguvumi?
– Apziņa, ka es varu darboties arī citā formātā, – pieņemu jaunos apstākļus, un viss. Mēs kopā ar citiem bijušajiem JRT aktieriem izveidojām ļoti veiksmīgu izrādi Ģertrūdes ielas teātrī, pēc tam nāca filmēšanas, izrāde Valmierā. Bija pat grūti atkal ielēkt tajā virpulī, jo es jau biju atradinājusies no slodzes. Bet arī patīkami atkal sajust savu spēku.
– Jūs savā dzīvē pie teātra vispār nonācāt ar kārtīgu starplaiku – pa vidu bija auklītes darbs, tūrisma skola, Ģeogrāfijas fakultāte. Vai tā bija īpašā teātra maģija, kas jūs beidzot noturēja?
– Sākās ar to, ka skolas laikā darbojos dramatiskajā pulciņā, un man likās, ka studijas būs tāds dabisks turpinājums. Tā bija vieglprātīga pieeja.
Man jau arī tagad ne vienmēr liekas, ka esmu īstajā profesijā. Reizēm izrādes tapšanas posmi ir grūti un mokoši, man ir bedres un atkal pacēlumi. Bet globāli man tā profesija ļoti patīk, tāpēc arī grūtais nešķiet grūts. Man patīk, ka ir iespēja iepazīt ļoti dažādus domāšanas veidus. It kā ir rutīna, un tomēr tās nav, jo izrādes mainās. Vispār jau esmu antirutīnas cilvēks. Man patīk arī padzīvot mājās, bet pēc divām brīvām dienām – viss, pietiek! Un vēl aktiera profesijā man, protams, būtisks ir uzmanības faktors.
Lai gan bieži esmu domājusi: ja es redzētu tās cilvēku sejas zālē, diezin vai varētu tā mierīgi spēlēt.
Man patīk tā anonīmā būšana, patīk sajust neredzamo sienu starp skatuvi un zāli.
– Un pēc izrādes? Tiesa, jums vairs nav tādu lomu kā Jaunā Rīgas teātra Ledus, kur jūs prostitūtas lomā pazemoja, bet tik un tā – kā pēc plosošām izrādēm šīs izjūtas neaiznest mājās?
– Tas nenotiek visās izrādēs vienādi, bet arī smagās lomas var nospēlēt tā viegli, sevī neielaižot pārāk dziļi. Izrādē Salemas raganas beigas ir dramatiskas, un mans izrādes vīrs tiek aizvests uz karātavām, bet, kad noeju no skatuves, tur čaļi jau stāv uz paklanīšanos, un visi sasmaidās. Vairāk pārdzīvojumu ir tad, ja pati izrāde izdevusies slikta.
Mana atslēga ir – pastaigāt, šis paņēmiens man der vienmēr. Staigāšana ir daļa no manas ikdienas – domāšanai vai nedomāšanai, lai atslēgtos vai lai pieslēgtos, lai mācītos tekstus. Agrāk, kad man vēl nebija ģimenes un gadījās brīva diena, paņēmu līdzi augļus vai našķus un varēju visu dienu staigāt apkārt.
– Kā aktrisi maina tas, ka viņai piedzimst bērni? …
Visu interviju lasi jaunajā žurnālā Ieva. Nopērkama ari elektroniskā formātā:
