Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
1
-
0
-
3
-
0
-
1
-
1
-
(..) Ģirts Krūmiņš ļoti reti sniedz intervijas – tāds bija mans priekšstats, pirms tevi uzrunāju. Un tiešām atradu maz sarunu ar tevi presē.
Kāpēc es piekritu? Tāpēc, ka gribu runāt! Vienmēr gan tas tā nav bijis, tiesa. Kādus gadus divdesmit biju diezgan noslēgts, dzīvoju, pats nesaprotot, ko es daru un kas es esmu. Tikai beidzamā laikā viss pamazām nostājas savās vietās, un esmu gatavs atklātai sarunai.
Pat tad, ja žurnālists uzdod netaktiskus jautājumus?
Tu jau nekad nezini, vai tavs jautājums intervējamajam liksies taktisks vai netaktisks. Varbūt tas šķiet netaktisks tev, tāpēc – nepajautāsi. Un neuzzināsi! Mans pienākums ir atbildēt, bet manas tiesības ir – ko atbildēt. Ja reiz esmu piekritis sarunai, pieņemu, ka žurnālistam ir tiesības jautāt visu, ko viņš vēlas.
Ne vienmēr tas ir vienkārši… Jo arī žurnālistam ir savas robežas, savas problēmas un kompleksi noformulēt jautājumu, nepārkāpjot robežas.
Droši vari pārkāpt, es sargāšu tās savas robežas, kur tālāk nedrīkst.
Labi. Atzīšos, ka man ir aizspriedumi, ka jūtos neveikli, un domāju, ka arī liela daļa sabiedrības šajā jautājumā nejūtas veikli, bet… vai tev ir attiecības tikai ar vīriešiem?
Jā, man ir draugs. Bet kāpēc neveikli? To var droši rakstīt. Jo tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, es nevaru izlikties, ka tas tā nav.
Bet kā tā var būt, ka nevienā intervijā nav pat mazākā teikuma par šo tavas dzīves daļu?
Manuprāt, tāpēc, ka visiem žurnālistiem ir bijis līdzīgi kā tev – ka ir neveikli par to jautāt, tāpēc šī sadaļa jāizlaiž… Bet es priecājos, ka pavaicāji. Jo, atklāti sakot, brīnos, kāpēc līdz šim neviens to nebija pavaicājis.
Vai sievietes tev ir patikušas?
Nu… tas nav tik vienkārši izstāstāms. Es pats daudz ko nesaprotu. Seksualitāte ir ļoti smalks jēdziens – arī saruna var būt ļoti seksuāla, bez visa tā fona, kuram kāda ir orientācija. Seksualitāte bieži nav saliekama pa plauktiņiem, ir daudz apslēptā, ko mēs katrs sevī jūtam, bet neatļaujam just un izpaust. Jā, man ir patikušas sievietes, pat ļoti, ir bijušas arī burtiski dzirksteles gaisā. Lielākoties gan no sarunām un saskaņas. Bet – veidot attiecības ar sievieti es neesmu vēlējies.
Tad vēl viens neveiklais jautājums. Kad tu to apjauti, saprati?
Es nezinu. Man nebija tāda konkrēta atklāsmes brīža. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka uzaugu mazpilsētā padomju laikos…
Runāt un pat domāt par šīm savām izjūtām nebija iespējams – kam gan es to varētu teikt vai ko jautāt?! Pat sev ne.
Godīgi sakot, līdz pat šai dienai neesmu īsti pieņēmis šo savu dzīves daļu.
Un tavi vecāki?
Mans tēvs jau pasen ir miris – pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, 51 gada vecumā. Bet arī bērnībā viņš nebija ar mani. Tagad man būtu interesanti viņam kaut ko pajautāt – diemžēl tad, kad tēvs vēl bija dzīvs, es to negribēju… Nevarēju. Mums vispār nebija nekāda kontakta, es arī to īpaši nemeklēju.
Un mamma?
Mamma ir mamma. Man par viņu ir jāzina, jārūpējas, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ka starp mums būtu tuvības izjūta, to es nevaru teikt, tās nav. Kopš pirms daudziem gadiem viņai pateicu, kā ar mani ir, cerēju uz atbalstu, bet nesaņēmu to. Tā arī neesmu pajautājis, vai mamma ir samierinājusies. Bet domāju, ka ne…
Visu interviju lasi žurnālā Ieva.
