Atklāts stāsts par to, kā jūtas mamma, atdodot bērnu valsts aprūpē

«​​​​​​​Esmu pieņēmusi dzīves smagāko lēmumu,» tā šīs vasaras sākumā feisbukā ierakstīja JOLANTA KALNIŅA. Viņas dēlam Robertam jūlijā paliek 14 gadu, un Jolanta pieņēmusi lēmumu Robi atdot valsts aprūpē. Kam bija jāizbrien cauri, kamēr viņa līdz tam nonāca?
Dzīvesstāsts
Aiva Kanepone
Žurnāls IEVA
30. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

Triju bērnu mamma Jolanta man ir draugos sociālajos tīklos, es lasu viņas emocionālos ierakstus un apbrīnoju viņas spēku. Tajos ir prieks par maziem dzīves notikumiem, spēja pasmieties pašai par sevi un daudzi apslāpēti dvēseles kliedzieni. Robi, savu ļoti, ļoti īpašo zēnu, viņa audzinājusi viena.

Tu esi pieņēmusi ļoti, ļoti nopietnu – varbūt savas dzīves smagāko – lēmumu. Par ko tu īsti esi izšķīrusies?

Atdot Robīti valsts aprūpes centrā. Patiesībā par to esmu domājusi jau ļoti sen, lai arī skaļi pateikt nevarēju, pat sev nevarēju, bet tas visu laiku kūlās galvā.

Tas lēmums nav pārsteidzīgs, bet cītīgi pārdomāts un izraudāts – tā, ka esmu pat bļāvusi. Tad, kad reāli pateicu sev, ka tas notiks, es kliedzu, nenormāli kliedzu. Tas izrāvās ārā, it kā būtu atsprādzis kāds aizslēgts būrītis. Tajā vakarā kļuva vieglāk.

Man bija ļoti bail, ka mani nesapratīs. Esmu tāda atklāta, bet neesmu vienīgā, kas par to domā. Tagad daudzi vecāki raksta vai zvana un saka: kā tu spēji pieņemt to lēmumu, es arī gribu, bet nevaru! Es piecus gadus nevarēju. Bet pienāk tas klikšķis, kad vai nu tu turpini un sabrūc, vai – sāc dzīvot.  

Bērna divpadsmit līdz četrpadsmit gadu vecums tādās ģimenēs ir lūzuma posms, jo slimais bērns vairs nav bērns, bet pusaudzis. Pilns ar hormoniem. Vesels bērns pusaudža vecumā reizēm kļūst kā traks, un vecāki nezina, ko darīt, bet ko ar tādu bērnu, kurš vispār neko nevar pateikt? Tādā brīdī ļoti vajadzīga tā atgriezeniskā sakne, kādu saņem no vesela bērna! To var saņemt arī no īpašajiem bērniem, ja viņi ir emocionāli un garīgi attīstīti un var pateikt paldies, pateikt, kas viņiem sāp. Robis to nevar.

Robim bija kādi septiņi gadi, kad ārsts man teica: vai jūs saprotat, ka ar katru gadu būs aizvien smagāk un smagāk?

Sākumā es neticēju. Bet pienāca tas brīdis, kad kļuva ne ar katru gadu, bet ar katru mēnesi smagāk. Mūsu dzīve fiziski ir sakārtota, bieži palīdz auklīte Ilona, tagad Robim uz kādu laiku ir Atelpas brīdis (īslaicīgas aprūpes iespēja īpašajiem bērniem – aut.), bet nekas to nevar kompensēt emocionāli un garīgi. Tāpēc es vairs nevaru.

Jā, man ir bail pašai no savām domām. Jo es vispār esmu optimistiska, varu iet pa ūdens virsu, varu ar draugiem smieties līdz rītam. Agrāk biju dzelzs lēdija – kādi antidepresanti, pasēdi vakarā ar draugiem, no rīta atkal viss labi! Bet gandrīz katrs otrais īpašo bērnu vecāks lieto antidepresantus, tikai par to nerunā. Un es sapratu, ka man arī vajag, jo es vairs neguļu.

Sāku nopietni interesēties, kā tas notiek – kā var bērnu atdot valsts aprūpē. Uzrakstīšu iesniegumu, un lēmumu pieņems SIVA – Sociālās integrācijas valsts aģentūra. Un man ir savs nosacījums – lai Robis būtu manā reģionā, vēlams Pļavniekos, kur Robi un viņa slimību jau zina. Lai ar manu bērnu nenotiktu kā ar Kalkūnu Viku (puisis, kuru aprūpes centrā Daugavpils rajona Kalkūnos tā novārdzināja, ka viņš gandrīz nomira – aut.) Kura strādājoša māte var katru nedēļu aizbraukt uz Daugavpili?!

Runāju ar tām mammām, kuras arī domājušas par šo lēmumu. Vecāki ir dažādi, ir tādi, kas tikai raud. Viņi ir izdeguši un vairs nevar.

Man palīdz humora izjūta. Es nezināju, ka cinisms var tik ļoti palīdzēt!

Man ir 50 gadu. Un manai jaunākajai meitai Lindai ir deviņi gadi. Linda ir tas cilvēciņš, kuram manis visvairāk pietrūkst. Kādas ir mūsu sarunas! «Mammiņ, man šodien skolā gāja labi, gribi – es tev pastāstīšu?» Protams, es gribu. Bet Robis iebļaujas, un es saku: pagaidi, meitiņ! Un viņa saprot, ka mani nevajag traucēt, aiziet savā istabā un aizver durvis. Tas nav normāli.

Vai bija arī kāds, kas tev teica, ka šis ir pārsteidzīgs lēmums?

Protams, bija cilvēki, kas mani centās atrunāt. Bet lēmumu esmu pieņēmusi. Un mans lēmums nav kluss. Daudzi vecāki to izdara klusībā. Varbūt tāpēc, ka sabiedrība to nesaprot, sevišķi laukos – ja mazā ciemā bija bērns, un viņa tur vairs nav.

Man ir teikts: apdomā, nepieņem pārsteidzīgu lēmumu! Bet es jau neatsakos no bērna, man neviens neatņem aprūpes tiesības. Es tāpat būšu mamma, mēs Robi ņemsim uz mājām svētkos un brīvdienās, bet tas vairs nebūs 24/ 7.

Un es neesmu iecerējusi Robi ielikt aprūpes namā, lai pati sēdētu mājās un plikšķinātu acis. Nē, es gribu atgriezties sociālajā dzīvē!

Četrpadsmit gadu būt atkarīgai – tas ir kā cietums vai kā narkomānija. Es esmu atkarīga – no Roberta, no līdzcilvēkiem, no ziedojumiem, no aukles, no visa! Tas nav mans es.

Vecākā meita sākumā bija pret, bet tad teica: «Dari tā! Tikai, lūdzu, apciemo Robi!» Jaunākajai – Lindai – izstāstīju, ka mēs Robi nepametam bērnunamā, bet tas ir aprūpes nams tādiem kā viņš. Linda ir bijusi aprūpes namā kopā ar mani un redzējusi, kā tur par bērniem rūpējas.

Tiem, kas nezina tavu un Robja stāstu – kā īsti ir ar Robi? Viņš neredz, nestaigā…

Robis piedzima priekšlaikus pēc nelaimes gadījuma. Viņš ir nelaimīgais gadījums. Ir ļoti daudz priekšlaikus dzimušo, kas ir laimīgi un veseli bērni. Mums nepaveicās. Robim ir viss, kas vien var būt. Viņš neredz, pats neēd, nerunā, nestaigā, bieži diennaktīm neguļ, bet lēkmju laikā dara pāri pats sev. Esmu cīnījusies un panākusi, ka viņš spēj nomesties rāpus un līst uz vēdera. Taču tad ārsts mani brīdināja:

«Ko jūs darīsiet, ja viņš sāks staigāt? Tavam bērnam ir dziļa garīga atpalicība, un viņš neredz – kur viņš ies!? Un ja naktī izkāps no gultas?»

Tāpēc mēs ar to vairs nestrādājam. Galvenais, lai Robim nesāp.

Kā man teica bērnu psihiatrs – jūsu dēls tik ilgi ir nodzīvojis tāpēc, ka jūs viņu mīlat. Kā citādi, ja es no viņa sākumā neatteicos! Pēc tam nāca nenormāla cīņa ar lutaušiem un pūķiem, pēc tam pieņemšana, bet tad tu apstājies un ieraugi, ka visam, ko esi darījusi, nav bijis jēgas. Ja nu vienīgi tik daudz, ka viņš var rāpot un neguļ kā dārzenis.

Tu pati uzreiz redzēji, ka ar Robīti kaut kas nav kārtībā?

Nē. Grūti bija pieņemt to, ka viņš ir slims, – arī tāpēc, ka Robis ārēji ir ļoti smuks puika. Arī viņa smaida dēļ. Ja vēl viņš apķeras man ap kaklu! Viņam ir tās emocijas, ka viņš mani apskauj vai paņem roku un liek sevi paijāt.

Sākās ar to, ka viņš neko nedarīja, pat nevēlās. Pirmo gadu mēs katru mēnesi bijām slimnīcā. Tomēr divus gadus es ticēju, ka viss būs labi. Jo vienā brīdī viņš pat varēja piecelties kājās un stāvēt pie gultas redelēm, teica mamma, teica Anni, teica cepums. Bet tas bija ļoti īss laiks.

Un tad sākās krīze, kad viņš pārstāja pats ēst, sāka vemt, darīt sev pāri. Sākās straujš regress. Tad man sākās pieņemšana. Vispirms es pieņēmu, ka bērns ir slims. Tad sāku atmest to, kas nav vajadzīgs, – kāpēc gan man naudu delfīniem, ja delfīni būs izklaide man, bet Robim vienalga? Un sāku ņemt to, ko mums vajag. Par katru pakalpojumu ir jācīnās. Jo smagi slims – tas nozīmē ne jau vienu diagnozi, tās ir tik daudzas diagnozes! Un katru gadu vajag cīnīties, no jauna iesniegt papīrus, pierādīt, ka viņš tāds ir!

Bet es nevienam vecākam, kurš cīnās par savu bērnu, nevaru pateikt: nedari to! Jo pat ārsti nevar zināt, kāds būs rezultāts. Taču Robim tagad ir pusaudža gadi, un es zinu, ka viņš nekad nemācīsies skolā, nestaigās un ar mani nerunās.  

Pat vesela bērna vecākam ir grūti, ja bērnam ir kāda vaina, viņš ir slims un raud. Te nav nekā no tā visa. Es apgriežu sevi ar to jēlo ādu uz ārpusi un cenšos saprast: kas Robītim varētu sāpēt, ko viņš varētu gribēt? Vai man saukt ārstu? Bet no iekšpuses tas nenormāli plēš.

Un tad tu katru vakaru, gulēt ejot, domā – bet varbūt rīts nemaz lai nepienāk? Ne man, ne Robim?

Bet es tā nevaru, jo man ir Linda.

Saproti, ja cilvēks izdomājis izdarīt pašnāvību – nu, krīze, salauzta mīlestība, slimība –, tu esi pieņēmis lēmumu un to vai nu izdari, vai neizdari. Bet, ja tas jāpieņem katru dienu un katru dienu no tā jāatsakās? Bet rīts pienāk, un viss sākas no jauna! Un nu jau kļūst sliktāk nevis ar katru gadu un pat ne ar katru mēnesi, bet ar katru dienu. Es sapratu, ka to vairs nevaru. Ir dienas, kad neceļu telefonu, jo man vairs nav, ko teikt cilvēkiem, es varu tikai kliegt – bet viņi jau nav vainīgi. Es uzkliedzu Lindai, un tad man jālūdz piedošana. Un deviņus gadus vecs bērns skatās lielām acīm un saka: mammīt, es tevi saprotu, tu taču zini, ka es tev piedodu.

Neraudi! Redzi, tu raudi – cilvēks, kurš tajā nav iekšā. Bet kā raud tās mammas, kam tā ir ikdiena!

Tajā, kas notika ar Robi, bija iesaistīts tavs bijušais vīrs.

Es par to negribu runāt, esmu viņu izsvītrojusi. Lai paliek tā, ka notika nelaimes gadījums un tāpēc sākās priekšlaicīgas dzemdības.

Bet viņš pēc notikušā jūs atstāja?

Viņš mūs neatstāja. Kad atnācu no slimnīcas, es pateicu, ka mēs kopā nedzīvosim. Toreiz es nevarēju piedot, jo man nekad dzīvē neviens vīrietis nebija sitis. Bet tagad esmu piedevusi.

Ko tu sev pateici, lai varētu piedot kaut ko tādu?

Esmu piedzīvojusi tik daudz izmisuma brīžu. Liels paldies priesterim Kravalim, kurš mūs visus kristīja. Es jautāju: kā Dievs pieļāva, ka bērnam jācieš tādas mokas? Viņš toreiz man iedeva grāmatu, un tā mani ļoti uzrunāja!

Tas nav sods. To es gribu teikt visiem vecākiem: tavs bērns, lai cik viņš slims, nekad nav sods par kādiem pagātnes grēkiem! Bet tur bija ļoti labi rakstīts, un tas bija par mani – ka Dievs vienmēr tavā dzīvē dod kādu mājienu. Vienalga, kā – varbūt tā ir pēkšņi nokritusi lapa tev uz deguna. Ja tu to nemani, tev dod spēcīgāku mājienu. Ja tu nemani arī to un nemāki apstāties, tad iedod tādu spērienu, ka tev dzīvē ir jāapstājas. Un tas bija reāli par mani. Jo es līdz Roberta piedzimšanai vienmēr esmu dzīvojusi ļoti strauji, ātri, pa dzīvi gāju kā taifūns.

Un kam man turēt naidu, ja es pati esmu vainīga! Tad, kad spēj piedot tādus pāridarījumus, kļūst vieglāk. Vienā rītā pamodos un sapratu – reāli jau notika tā, kā tam bija lemts notikt. Tātad es kaut ko neievēroju. Par ātru skrēju. Vecākajai meitai Annijai biju slikta mamma, man nebija pieredzes, mana vecāmamma audzināja Anniju, bet es tikai strādāju un pa vidu vēl izklaidējos ar draugiem. Un tagad man bija jākļūst Mammai ar lielo burtu! Kad Robis piedzima, mainījās visas prioritātes. Tev tas slimais bērns ir iedots, un tu domā – ārprāts, kāda tā Jolanta bija stulba! Bet šī Jolanta ir tikko piedzimusi un nezina, ko darīt. Un tad tu audz no jauna. Te es biju simtprocentīga mamma. Atkal sliktāk Annijai, jo viņa atkal palika otrā plānā. Es Annijai neskaitāmas reizes esmu lūgusi piedošanu.

Tavas ģimenes dzīve brīžiem ir kā filmas sižets. Pašā sākumā, kad jums trūka naudas pat pārtikai, Annija, tev nezinot, mēģināja uz ielas lūgt naudu. Un iepazinās ar Džeju – amerikāni, kas precējies ar latviešu sievieti –, un viņš sākuma gados jums ļoti daudz palīdzēja.

Liels paldies Džejam. Viņš mums palīdzēja, kad bijām bezdibeņa malā. Es jau biju mēģinājusi izdarīt pašnāvību, stāvēju uz deviņstāvu mājas jumta ar Robi rokās.

Džejs bija tas cilvēks, kurš iedod nevis zivi, bet makšķeri. Viņš man fantastiski daudz iemācīja, gudrs vīrs sirmu galvu. Džejs mūsu dzīvē ienāca, kad Robītim bija tikai četri mēneši.

Bet tagad Džejs dzīvo Izraēlā un ir ļoti slims, viņam pašam ir aprūpētājs. Taču mēs sarakstāmies.

Es biju kā izmesta no laivas – saproti, tev iedod bērnu un pasaka: viņš ir slims, un smagi būs. Un viss! Tu neko nezini! Džejs teica: tas nav pareizi! Sāku lasīt likumus. Izrādījās, ka es nevaru saņemt bērna invalīda pabalstu, jo esmu bērna kopšanas atvaļinājumā un skaitos darba attiecībās. Tā summa nebija liela, tomēr ar smagi slimu bērnu tas ir nenormāli daudz. Sameklēju juristi Kristīni Dupati, un viņa man palīdzēja. Un, kad mēs ar Robi aizgājām uz Saeimu, tie lielie kungi tur bija šokā: vai tad tādi bērni vispār ir ģimenēs!?

Kad iedomājos jūs abus ar Robi uz tās deviņstāvu mājas jumta… Sākumā man likās, ka tā tev ir tikai tāda metafora.

Es pa īstam stāvēju. Toreiz ārsti bija pateikuši, ka Robis būs dārzenis un tikai veģetēs. Bija novembris. Aizbraucu uz Ziepniekkalnu, jo zināju, ka tur ir deviņstāvu māja, kurai var tikt uz jumta, – biju tur braukusi sauļoties. Ratiņus atstāju lejā. Nezināju, kur gaismu ieslēgt, bet zināju, kur ir vaļā bēniņi. Ar Robi rokās līdu gar caurulēm, atvēru durvis, pa metāla kāpnītēm uzkāpu uz jumta un izkāpu ārā. Tur bija nenormāls vējš un tumšs, gaismas tikai no apakšas. Man smadzenes jau bija atslēgušās.

Un tad Robis pirmoreiz pasmaidīja! Un es nodomāju – ja viņš pasmaidīja, tātad viss būs kārtībā! Dārzeņi nesmaida!

Tad es gar tām caurulēm atkal kāpu lejā un braucu mājās.

Kā Annija pieņēma to, ka jūsu dzīvē ienāca slims bērniņš?

Ļoti smagi. Sākums sakrita ar viņas pusaudža vecumu – 14 gadu, viņa negāja uz skolu, vakaros nenāca mājās. Es izmēģināju visu, bija asaras un runāšana, centos būt draugs, ienaidnieks, policists. Man pat administratīvajā sēdē gribēja uzlikt sodu par vecāka pienākumu nepildīšanu, jo Annija bastoja skolu. Visi, kas sēdēja pie tā galda, mani ar vārdiem burtiski izvaroja: tu esi tāda un esi šitāda! Es sēžu ar Robi klēpī un domāju – bet es visu esmu izdarījusi! Pat naktī ar Robi rokās gāju Anniju meklēt! Ko vēl es varu izdarīt? Tad vienkārši piecēlos, aizgāju un Anniju atstāju tur. Viņu aizveda uz Dardedzi, uz krīzes centru. Naktī Annija aizbēga, atgriezās mājās un teica: mammu, es vairs nekad tā nedarīšu! Piezvanīju uz krīzes centru un pateicu, ka bērns ir mājās. Annijai tas bija lūzuma punkts, kad viss sāka atkal mainīties.

Tev ir lieliskas meitas. Taču Annija vairs nedzīvo Latvijā?

Viņa strādā Anglijā, Gērnsijā, restorānā par šefpavāra palīdzi. Var jau būt, ka atgriezīsies, – viņa skumst pēc mājām.

Abas manas meitas man ir vislielākais atbalsts, kāds vien var būt. Mēs esam trīs meiteņu komanda.

Un Linda ir bērns, kas visu mūžu dzīvojusi blakus brālim, kuram vajadzīga īpaša aprūpe?

Jā. Sākumā, kad bija maziņa, viņa rāpās pie Robja, gribēja spēlēties, meklēja saikni. Bet Robis jau nemāk rotaļāties, viņš var paraut aiz matiem, saspiest. Linda tagad man ir palīgs.

Kad tu pēc Robja izlēmi laist pasaulē vēl vienu bērniņu – tev nebija bail?

Notika tā savādi – to, ka esmu stāvoklī, uzzināju tikai divdesmitajā nedēļā. Ja to būtu sapratusi laikus, viss noteikti būtu citādi, un Lindas man nebūtu. Jo Robim tieši tajā laikā sākās īsta krīze, man – negulētas naktis, viss bija šausmīgi. Bet zvaigznēs bija ierakstīts, ka Lindai jāpiedzimst.

Kad to pateicu Annijai, kurai bija 18 gadu, viņa sacīja: mammu, tu esi pilnīgi traka! Bet bija par vēlu.

Un patiesībā Linda mūs abas ar Anniju izvilka no visdziļākās krīzes. Tā bija vislabākā psihoterapija! Kad viņa piedzima, man bija uzreiz 10 gadu nost! Tagad gan es sāku nogurt. Atceros pagājušā gada Muzeju nakti, kad pusnaktī pārgurusi sēdēju Vecrīgā uz kāpnēm, bet Linda lūdza: vēl tikai vienu muzeju!

Es brīnos, kā Linda piedzima pilnīgi vesela pēc visa, ko es pārdzīvoju: mūžīgās asaras, negulētas naktis, kad cauru nakti sēdi un pīpē.

Linda pat naktīs labi gulēja un neraudāja! Es viņu aizvedu pie Roberta neirologa: «Man nav normāls bērns – viņa neraud!» Ārsts man pašai ieteica aiziet pie pieaugušo psihiatra! Tādas ir tās mammas ar slimiem bērniem.

Un kā Linda runā! Es prasu: kā tu to tā varēji pateikt? Viņa atbild: «Man ir ļoti bagāts vārdu krājums! Es daudz mācos.» Viņa ir gluži kā ne no šīs pasaules – skaisti raksta diktātus, labi mācās.

Kad Linda bija maziņa, mums nebija uci puci un ninnītes, jo man blakus beidzot bija parādījies cilvēks, ar kuru es varu runāt.  Jau tad, kad Lindai bija tikai pusgads, es ar viņu runāju pilniem teikumiem. Izrunāju, ko gatavošu ēst, ko šodien darīsim. Viņa plikšķināja acis vai stiepa pretī rociņas. Un tā bija atdeve, kuras man tajā laikā trūka! Mums ir savi obligātie samīļošanās rituāli, bet mēs komunicējam kā līdzīga ar līdzīgu.

Lindai ar Anniju ir ļoti cieša māsu saite un savi noslēpumi.

Tev ir arī cita laba atbalsta komanda?

Man ir draugi. Pirms gada mani feisbukā uzrunāja Olga Sukonnikova, Pasaules latviešu valodas diktāta organizētāja, viņa gribēja mums palīdzēt, un mēs kļuvām par ļoti labiem draugiem. Atceros pirmo tikšanos – mēs satikāmies uz stundiņu, bet nopļāpājām līdz rītam. Mēs esam dvēseles radinieces. Viņas draugi daudz palīdzēja, lai Linda tiktu pie sava sapņu velosipēda. Fantastiski cilvēki! Tāda atbalsta komanda ir vajadzīga tādiem cilvēkiem kā es. Jo tevi vairāk žēlo, jo tu vairāk pinkšķi, bet vajag, lai nevis žēlo, bet atbalsta un uzmundrina ar sarkastisku humoru. Mēs ar Olgu varam izsmieties līdz vēdera krampjiem, lai arī no rīta man gribējies raudāt. Mana dzīve ir kā kardiogramma – augšā lejā. 

Man ir arī sargeņģelis. Es domāju, tā ir mana vecāmamma, kura mani uzaudzināja. Visa mana dzīve pēc Roberta piedzimšanas ir visdziļākajā bedrē, bet vienmēr kāds uzrodas – dzin, dzin! – un viss notiek, atkal gribas dzīvot. Kad mani notrieca mašīna un es gulēju bez elpas ar sasistām plaušām, es pat dzirdēju vecomammu: Jolantiņ, bērniņ, viss būs kārtībā! Un bija kārtībā. Vecāmamma mani bērnībā sargāja un audzināja, uzaudzināja manu Anniju, pēc tam viņa aizgāja viņā saulē un tagad mani sargā no augšas.

Tavi feisbuka ieraksti rada iespaidu, ka tu proti novērtēt tādas ļoti sievišķīgas lietas – skaistas kurpes, nolakotus nadziņus…

Es ilgi sevi nemīlēju. Bet, kamēr tu sevi neiemīlēsi, nevienam nav pienākuma tevi mīlēt. Man bija svarīgi, lai bērniem viss būtu, es pati – pēc tam. Un kā tu Lindai nenopirksi grāmatu?

Kā Robim nenopirksi čaukstošo grāmatiņu, lai arī tā nav lēta? Un budžets ir beidzies, pašai vairs nepaliek. Kāds vairs manikīrs?

Pie friziera eju divreiz gadā. Bet esmu iemācījusies pateikt nē. Un mīlēt sevi. Uztaisīju manikīru, un tā bija bauda. Kādreiz atļaujos kleitu. Un tad tu mainies, un mainās cilvēki attieksme pret tevi. Kad Annija atbrauc, viņa arī mani mazliet palutina.

Kādu tu iztēlojies savu dzīvi, kad ar dēlu viss būs sakārtots?

Noteikti gribu atgriezties darbā. Pieļauju, ka ceptuvē strādāt – kā kādreiz – vairs nevarēšu, jo pa šiem gadiem esmu sabeigusi veselību. Ceptuve bija mans sirdsdarbs, mani joprojām atceras kā maiznieci, kurai bija visskaistākā maizīte Limbažu ceptuvē. Un Iļģuciema maiznīcā es nostrādāju, līdz Robis piedzima. Bet alternatīvas vienmēr var atrast. Godīgi sakot, es varētu arī traukus mazgāt.

Un es noteikti būšu atbalsta persona citiem vecākiem, jo man pieredze ir ļoti liela, un esmu darījusi daudz tāda, ko vecākiem parasti bail darīt, – tiesāties Satversmes tiesā vai iet un kaut ko izcīnīt iestādēs.

Man ir sajūta, ka tagad es četrpadsmit gadus esmu nosēdējusi cietumā, bet man jau ir iedots tas papīriņš, ka drīz tikšu ārā.

Un es gaidu cietuma vārtu atvēršanos.

Lindai esmu teikusi: «Meitiņ, mēs iesim uz filmām, iesim uz kafejnīcām!» Viņai tas ļoti patīk! Ar Robi mēs to nevarējām.

Tu centīsies viņai atdot kaut ko no bērnības?

Es ļoti centīšos! Annijai vairs to nespēju. Lindai jau tie sapņi ir pieticīgi. Un, pateicoties Olgai, viņa jau dažus ir piepildījusi.

Pēdējā laikā es reāli bēgu no mājām. Mani lauž tas lēmums. Man vajag izdzīvot brīdi, kad tā diena būs atnākusi. Es nezinu, kāda tā būs, – varbūt vistraģiskākā, varbūt vislaimīgākā manā mūžā. Termiņš, kad Robi ievietos aprūpes namā, ir nolikts septembrī vai augusta beigās.

Bet dzīve ar Robi ir pagātne. Nākotne man ir ar Lindu, Robis mums būs, bet viņš būs citur, un par viņu rūpēsies cilvēki, kuriem tas ir darbs.

Mēs brauksim un viņu lutināsim. Bet mana misija būs beigusies.

Man ir prasījuši: kāpēc tu tā atver dvēseli? Bet man tā ir tik ilgi bijusi ciet! Es apkārt redzu vecākus, kuri – tāpat kā es agrāk – sēž tajā savā burbulī, un ģimenes lūst.

 

 

 

 

 

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

4 komentāri

Anna Novikova
Ilze, man arī interesē, kādi "šādi" cilvēki domāts? Invalīdu mātes? Mātes-bērnu atdevējas? Vai kādas citas? Neviens nav tiesīgs ne spriest, ne sodīt intervētās sievietes izvēli. Tā ir viņas izvēle un viņas dzīve. Jā, manās acīs cilvēks ir padevies, lasot "starp rindiņām" jūtu, ka cilvēks grib brīvību un grib veltīt laiku savam jaunākajam bērnam. Tas nav slikti un attiecībā pret jaunāko bērnu arī pareizi, bet kaut kas iekšā liek domāt, ka īpašo bērnu nodod. Dažreiz esmu aizdomājusies, vai tiešām cilvēks ar smagu garīgo atpalicību nemaz, nemaz nesaprot, nejūt utt. Ja tomēr ir brīži, kad viņam vajadzēs mammu, vajadzēs mammas pieskārienu vai vienkārši klātbūtni un viņas nebūs, arī svešs cilvēks klāt nesēdēs. Noskatījos filmu Желание жить par cilvēku ar īpašām vajadzībām, ļoti aizķēra atspoguļotie momenti aprūpes iestādē, kā jutās šis konkrētais cilvēks. Kā saprotu intervētā sieviete savu izvēli jau izdarījusi, lai veicas!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs