Anatolijs Danilāns: Es zinu, ka nezinu!

Mēneša jubilārs
Ilze Klapere
Ilze Klapere
23. marts, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

24. martā smaidīgajam dakterim, profesoram Anatolijam Danilānam aprit 76 gadi. Ar populāro un labi pazīstamo ārstu nopietni runāt ir grūti – smalki izņēmām cauri interesantākos notikumus zarnu traktā, pārspriedām dzīves jēgu un daudz smējāmies.

Mazliet pārfrāzētais Sokrata teiciens virsrakstā itin labi raksturo Anatoliju Danilānu – zina viņš daudz, taču nebaidās atzīt, ja arī ko nezina. Gan medicīnā, gan dzīvē vispār. Savukārt tajā, ko zina, dakteris labprāt dalās – sanāca tā, ka pirmo jautājumu uzdevu par vēdera tēmu, un pēc tam atkal un atkal mūsu saruna iegrozījās par ēšanu, gremošanu un svaru. Tomēr laikā, kad pavasaris jau teju klāt, kuram tad negribas palasīt gudra ārsta padomus? Jo īpaši tāpēc, ka viņš pats ir smaidīgs un žiperīgs un joprojām pie izdevības kājām mēro ceļu no Stradiņiem līdz Gaiļezeram. Un nepaguris stāsta, ka jākustas, cik vien var.

– Ko jūs domājat par teicienu, ka mīlestība iet caur vēderu?
– Hm, nu, protams, būdams gastroenterologs un iemīlējies kuņģa un zarnu traktā, es domāju, ka sava daļa taisnības tur noteikti ir! Ne jau tīra mīlestība. Nē, tam es neticu, jo mīlestībai ir sava vieta… Bet, ja reiz iesākām par vēderu, tad pastāstīšu, ka kuņģa un zarnu trakts lielā mērā ietekmē mūsu dzīvi. Kaut vai, atgriežoties pie vēdera un mīlestības tēmas – ir, ir tāda lieta, ka patiešām daudzi cilvēki ir nerunājami un nikni, ja nav paēduši. Kāda tur mīlestība! (Smejas.)

Bet, ja nopietni, vai zinājāt, ka, pēc jaunākajiem pētījumiem, izrādās, ka visi gremošanas orgāni ir ne tikai gremošanai, bet tie ir arī endokrīni orgāni. Piemēram, aizkuņģa dziedzerim ir ne tikai gremošanas un sekrēcijas funkcijas, bet arī endokrīnā funkcija – 2. tipa cukura diabēts, Latvijā liela nelaime, ir tieši saistīts ar aizkuņģa dziedzera šūnu bojājumiem. Kad cilvēks ir izsalcis, kuņģis dod par to ziņu. Agrāk zinātnieki domāja, ka impulsu «esmu izsalcis» kuņģim sūta smadzenes, bet izrādās, ka kuņģis pirmais to paziņo smadzenēm. Zināms, ka kuņģī izdalās Tikšanās ar senioriem Zaķumuižā.sālsskābe, visādi gremošanas enzīmi, savukārt kuņģa endokrīnais aparāts izdala īpašu vielu – grelīnu, kas izdalās nevis kuņģa dobumā, bet, kā saka, uz otru pusi – asinsritē. Tur tas aizceļo līdz smadzenēm, dodot impulsu, ka gribas ēst. Un, ja kuņģis ir arī endokrīns orgāns, tad jau tuvāk nonākam tam jautājumam par mīlestību caur vēderu… Es gan pārfrāzētu, ka būtiskais ir: cilvēka organismā viss ir saistīts. Ilze, vai varat man pateikt, uz kā pašlaik sēžat?

– Uz krēsla…?
– Jā, jā, bet vispār jūs sēžat uz taisnās zarnas. Un arī zarnām piemīt endokrīna darbība! Kuņģa un zarnu traktam ir divi gali, viens ir mute, bet otru mēs mēdzam novietot uz tualetes poda. Un tur, tajā otrajā galā, zarnas gļotādā ir tādas īpatnējas epitēlijšūnas, kuras izdala apetīti bremzējošu vielu, kas arī pa asinsriti aiziet uz smadzenēm. Ja šī viela uz vakara pusi cilvēkam izdalās maz, viņam ļoti gribas ēst, un viens otrs uzbarojas taisni tāpēc, ka vakarā nepārvarami gribas ēst. Tāpēc, ka zarna vāji strādā.

– Bet ir jau arī tādi cilvēki, kas vakarā ēd, bet viņiem nav nekādas liekā svara problēmas!
– Visdrīzāk viņi tomēr neapēd par daudz. Liekie tauki visbiežāk krājas tāpēc, ka apēd par daudz – tieši tik vienkārši. Kaut vai piemērs: viens vīrs no rītiem negrib ēst itin nemaz, bet rūpīgā sieva spiež: tak brokastiņas jāēd, vissvarīgākā ēdienreize, sabojāsi kuņģi… Un viņš apēd to brokastu putru un arī visas sataisītās maizītes. Pusdienās jau šim normāli dabiski gribas ēst, bet vakarā vispār vilka apetīte. Tad, redz, kopumā ar uzspiestajām brokastīm cienītais kungs ir apēdis par daudz. Un ja viņam piedevām ir mazkustīgs dzīvesveids…

Man ir šī dzīve, kurā vajag mīlēt, kustēties, strādāt, ēst…

– Jūs ļoti iestājaties par kustīgumu. Ko atbildat tiem pacientiem, kuri saka: «Kam man kustēties, es tāpat esmu tievs!»?
– Ak, vai…  Man tiešām ir daudz pacientu, kuri ir slaidi, ar labu ķermeņa uzbūvi, bet kurus nevaru pierunāt sportot. Ai, es tāpat tievs, man nevajag! Nu, tak stulbums cilvēkam sastāstīts, paši speciālisti jau to paveikuši, stāstīdami, ka jāvingro, lai kļūtu slaids! Nepareizi! Ne jau tāpēc ir jākustas. Un, lai man piedod, ja kādam tūdaļ sagraušu cerības, bet – nekļūst visi tievi tikai no kustēšanās un diētas, ir arī ģenētika un citi iemesli. Bet jākustas ir tik un tā, tievam, resnam vai vidējam!

– Kāpēc?
– Pateikšu tikai vienu piemēru, bet tas ir gana labs. Nav sen, kā zinātne atradusi, lūk, ko, – ja cilvēks kustas, viņš loka kaulus, un tad no kauliem izdalās vairākas organismam vajadzīgas vielas. Viena no tām ir ļoti spēcīga viela, kas pretojas 2. tipa cukura diabētam, sargā asinsvadus no sklerozes un citiem bojājumiem, cīnās pret vēzi. Tas ir osteokalcīns, bet aptiekās tāda nav! «Jums ir 206 kauli, » es saku saviem slimniekiem, «tad nu rūpējieties, lai šie 206 dakteri strādā jūsu labā un izdala šo spēcīgo vielu organismā!» Redziet, jākustas ir kustēšanās pēc, nevis tādēļ, lai varētu notievēt vai drīkstētu vairāk apēst…

– Bet, jo vairāk kustas, vairāk gribas ēst!
– Pareizi, un ēst vajag. Bet ir vienalga, vai jūs esat tieva vai apaļīga, ja kustēsieties, jūsu organisms būs piepildīts ar veselīgu vielu, ar osteokalcīnu, saprotat? Un tā nav vienīgā, zinu vismaz 13 ķīmiskas vielas, kas izdalās no kauliem un citiem orgāniem kustību laikā. Līdz ar to, jautājums par to, vai esi kārns vai ne, ir otršķirīgs.

– Vai jūs pats kādreiz esat bijis apaļīgs?
– Nē, neesmu. Bet es nojaušu, ko ar šo jautājumu domājat, proti, ja neesmu bijis resns, tad nesaprotu apaļu cilvēku sapni kļūt tievam… Nē, es to saprotu gan, man taču pacienti nāk! Bija viena meitene, sūdzējās par lieko svaru, kādiem padsmit kilogramiem. Izstāstīju viņai, kas darāms. Bet pēc gada viņa atnāk atkal un bēdīgi stāsta: man jūsu padoms nepalīdzēja, dakter… kustējos katru dienu, vingroju, skrēju, bet mani kilogrami – kā bijuši, tā palikuši! Palūdzu viņu noģērbties – manā priekšā skaistule! Vingra, tvirta, sportiska! Jā, svars palicis iepriekšējais, bet kas par atšķirību… Protams, muskuļi taču arī sver, turklāt tie patērē vairāk enerģijas – viss ir saistīts, jo lielāka muskuļu masa, jo tā vairāk notērē apēstās kalorijas. Beigās meitene jau sāka tā kā smaidīt… Starp citu, fiziski aktīvi cilvēki vispār mazāk īgņojas!

– Tiesa, jūs tāds smaidīgs parasti. Bet vai mēdzat būt arī īgnā omā, pukstēt un dusmoties?
– Protams, kā nu ne! Jaunībā biju piktāks un īgnāks, kādreiz sakasījos ar’. Tagad sakasos krietni mazāk un, jā, esmu tāds smaidīgs, jo kaut ko esmu sapratis dzīves laikā. Viens – labi jūtu, vai otrs cilvēks ir vampīrs, nu, tāds, kurš otru psiholoģiski izmanto. Tādu vampīru ir padaudz, Latvijā jo īpaši bieži sastopami. Lūk, un vampīriem raksturīgi, ka viņi labi pamana, ja kāds noreaģē uz viņu izteikumiem vai rīcību. Piemēram, sadusmojas, apraudas, apvainojas…

Man dzīve iemācījusi, ka otru cilvēku vajag saprast. Padomāt, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir, kāpēc sadusmojas, kāpēc bļauj… Mans padoms – klausīties un ieklausīties, jo tad par citiem cilvēkiem var daudz uzzināt un arī izmantotāji tad nevarēs jūs apvainot. Otra lieta – īpaši uzmanīgi jāieklausās savos tuvākajos, tikai tā var ilgstoši labi sadzīvot.

Labākais svara palielināšanas paņēmiens ir stingras diētas kūres!

– Jums droši vien ir arī kāda dzīvesgudra atziņa par laulību?
– Galvenā atziņa ir tāda, ka viens otram nemitīgi jāpielāgojas – kuram pārim vairāk, kuram mazāk, bet es neticu, ka var mūžu nodzīvot kā divi balodīši, laimīgi dūdojot. Tā pirmā mīlas jūsma un patikšana jau pāriet, un pēc tam acis un ausis jātur vaļā, lai saprastu, kas pašam un otram mainās, ir jāpielāgojas. Kad dzirdu, ka atkal kāds šķiras un, izrādās, jau no ceturtās sievas, nodomāju – nu, kaut ko cilvēks nav sapratis… Kāpēc četras reizes?!Anatolijs Danilāns ar kundzi

– Jums joprojām ir tikai viena sieva…
– Jā, viena. Laba, forša sieva. Daudz man palīdz, un es domāju, ka daudzkārt viņa man palīdz tāpēc, ka mana uzvedība ir pareiza, ka esmu centies, sapratis viņu un caur to viņa atkal mani.

Redziet, kad jaunības mīlestības pirmais skurbums pazūd, svarīgi, lai ir saprašanās un cieņa. Ja tu redzi, ka tev blakus dzīvē ir prātīgs cilvēks, kas tev palīdz gan priekos, gan grūtā brīdī, ka tev ir draugs, kuram visu vari teikt un kurš tevi par to neknābā, – tā ir liela laime. Ir teiciens, ka mīlestība nav skatīšanās viens otram acīs, bet gan vienā virzienā. Tas man patīk. Otru nedrīkst aprīt – ar to domāju, ka cilvēkam kādreiz jābūt arī pašam ar sevi vien. Visiem novēlu tādus labus brīžus vienatnē ar sevi. Un tas nav egoisms.

– Vēl jums patīk humors, vai ne?
– Jā, tas man laikam gēnos ielikts. Ļoti svarīgi ir spēt pasmieties par sevi, un es to daru labprāt. Un, vai zināt, smiekli tiešām ārstē! Man gan patīk šo teicienu papildināt: «Smiekli ārstē! Izņemot tos gadījumus, ja jums ir caureja…» (Smieklu pauze.) Man jau bieži saka: Danilān, nu ko tu ar to savu «vairāk jāsmaida, jāpriecājas»! Nu, protams, es neesmu stulbs un saprotu, ka visa dzīve nav pavadāma ar smaidu uz lūpām, ka bēdu brīdī ir muļķīgi lēkāt aiz prieka. Un tomēr, tomēr. Gaišs skats uz dzīvi kopumā palīdz arī bēdu brīžos, palīdz no tumsas atkal gaismas pusē ātrāk tikt.

– Sakiet, vai esat ticīgs cilvēks?
Ticību ir daudz, esmu arī daudz par to diskutējis: ir Dievs vai nav? Vieni saka, ka nav, otri – ka noteikti ir! Sakiet, lūdzu, vai tad nav nevienas atbildes vēl pa vidu?

– Ir – «nezinu».
– Jā! Nezinu. Tāda arī ir mana atbilde uz šo jautājumu. Daudzkārt esmu teicis: es neticu, ka savā nākamajā dzīvē būšu trusis (ir tāda teorija) vai vēl kāds tur dzīvnieks vai cilvēks. Es domāju, ka mums šajā pasaulē dota viena dzīve. Labi, var ticēt Dievam, ja vēlas, var ticēt, ka būs nākamās dzīves… Es nevienam neliedzu tā domāt, bet pats domāju, ka dzīve ir tikai viena, lai man ko stāstītu ticīgs vai neticīgs. Tāpēc, kad man vaicā, vai Dievs ir, – es tiešām nezinu. Un tā ir laba lieta, spēt pateikt, ka tu nezini.

– Vai kā ārstam jums šeit nerodas pretrunas? Atnāk slimnieks pie jums un gaida – jūs taču dakteris, zināsiet, kas un kā…
– Nē, nav tiesa, ka slimnieks vienmēr gaida, ka es droši visu zināšu. Ir bijuši gadījumi, kad tā arī saku: es nezinu, kas jums īsti kaiš un no kā tā kaite cēlusies. Es medicīnā nezinu ļoti daudz, lai arī gana daudz zinu. Es šaubos, meklēju, pētu un cilvēkam tad saku tā: vai jums ir svarīgi zināt, kāpēc jums ir šī slimība, vai arī jums gribas zināt, vai to iespējams izārstēt? Pacients priecīgs! Jā, abi nezinām, no kā tā kaite, bet zinām, ka gribam izārstēt. Ja vēl zinu, ka var, – vispār prieki! Tā ka, atgriežoties pie prieka un humora, šo savu vienīgo dzīvi es varu nodzīvot vaidēdams un īgņodamies (un tas izdodas, ja labi trenējas!), bet varu censties dzīvot priecīgi, kustīgi un optimistiski, skatoties un priecājoties, ka atkal nāk vasara un meitenes atkal brūniem dibeniem staigās… Skaisti, nu!

Neticu, ka var mūžu nodzīvot kā divi balodīši, laimīgi dūdojot.

– Tad jums nemaz nav bailes no nāves?
– Nē. Jo es nezinu, kas būs! Vai varam paredzēt, kas ar mums notiks rīt, pat pēc stundas? Varbūt ķieģelis uzkritīs, varbūt tramvajs uzbrauks – mēs nevaram to paredzēt. Kāpēc tad man tagad, šodien pārdzīvot, cik ilgi es dzīvošu, kā nu miršu un kad? Es nezinu un domāju, ka tā ir liela laime – to nezināt.

– Jā, ja zinātu to stundu un brīdi, kad jāmirst, būtu milzīgs stress.
– Vēl vairāk! Ziniet, kaut kur lasīju kāda rakstnieka teikto, ka apsolījumi par mūžīgu dzīvi un laimīgu dzīvošanu debesīs viņu biedē. Man ir līdzīgi, domāju, ka mūžīga dzīvošana varētu izrādīties ļoti grūta un nepanesama.

– Bet doma par to palīdz cilvēkam pārciest visādas bēdas šajā dzīvē – ka kaut kad, kaut kur varēs atpūsties un būt laimīgs.
– Ja cilvēki zinātu, ka viņi dzīvos mūžīgi, es baidos, ka daudzi būtu šausmās. Bet, ja citiem palīdz tā doma, es jau teicu – labi, lai! Man ir šī dzīve, kurā vajag mīlēt, kustēties, strādāt, ēst…

Ar sievu Islandes ledājos.

– Redz, atgriezāmies pie kuņģa un zarnu trakta. Ņemot vērā, ka daudzi tagad ievēro gavēni un ir izslēguši gaļas produktus no uztura, gribētos zināt, kādas ir jūsu domas par veģetāru uzturu?
– Esmu visēdājs un uzskatu, ka gaļa ir labs un vērtīgs produkts. Bet veģetārieši man simpatizē, pateikšu, kāpēc: viņi parasti nesmēķē, alkoholu nelieto vai lieto ar mēru, viņi nav pārēdušies un lielākoties ir slaidi, viņi nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm. Bet nez kāpēc daudzi saskata to veselīgumu tajā apstāklī, ka viņi neēd gaļu! Ne jau gaļa pie vainas! Veģetārieši piestrādā pie savas dzīves kvalitātes, tur ir tas noslēpums. Ja viņi uzēstu gaļu tam visam klāt, arī nebūtu nekādas vainas (smejas).

– Bet dārzeņi? Beidzamā laikā uztura speciālisti ļoti uzsver, ka jāēd iespējami dažādi dārzeņi.
– Protams, īpaši burkāni, kāļi, kāposti, vēlams, svaigā veidā. Diemžēl daudzos iesakņojies glups uzskats, ka grauzt tādus cietus dārzeņus esot nesaudzīgi vēderam. Kļūda! Šķiedrvielas, kas ir šajos svaigajos dārzeņos, ļoti labi stiprina kuņģa un zarnu traktu, asinsvadus. Labās baktērijas barojas ar šīm šķiedrvielām un rezultātā izdala īso ķēžu taukskābes – etiķskābi, sviestskābi, proteīnskābi, kas savukārt ir labs dzīvības uzturēšanas produkts zarnu traktam.

Zinājāt, ka zarnu šūnas barojas ne tikai no asinsapgādes?  No tās saņem vien 40% kopējās enerģijas. Pārējos 60% zarnas dabū no baktērijām, no to izdalītajām īso ķēžu taukskābēm.

– Vienu jautājumu jums noteikti gribu pavaicāt – ko jūs domājat par diētām?
– Mēdzu sacīt, ka labākais svara palielināšanas paņēmiens ir stingras diētas kūres! Ja gribas notievēt, vajag ierobežot taukus, saldumus un uzņemto kaloriju daudzumu kopumā, bet nevajag nekādas vienu vai pāris mēnešu ilgas stingras kūres. Tas neko nedos! Jo pa to laiku organisms iemācīsies un satrenēsies kalorijas noturēt, tāpēc, kolīdz parādīsies izdevība tikt pie liekām kalorijām… ai, ai, ai! Tāpēc droši – ja kāds grib kļūt resnāks, tad vajag tikai sākt ievērot stingras diētas. Un vēl kas – ja stipri ieturas un teju badojas, var dabūt arī žultsakmeņus, īpaši sievietēm pastāv šāds risks.

– Starp citu, vai sievietes kā pacientes atšķiras no vīriešiem?
– Jā, atšķiras gan, ja tā padomā. Sievietes biežāk ir nobijušās no slimībām, toties viņas ir vieglāk pierunāt uz visādiem izmeklējumiem, kobrām un klizmām, ar ko savukārt vīriešiem ir grūtības – pieņemt, ka jāizmeklējas. Vīrieši slimības iespējamību uztver vīrišķīgāk, bet, ja reiz nobīstas, tad ar viņiem ir vēl grūtāk nekā ar dāmām! Vēl sievietēm biežāk ir tā dēvētie funkcionālie gremošanas traucējumi.

Kas īsti ir šie funkcionālie traucējumi? Daudz dzirdēts, bet skaidrības īsti nav…
– Daudzkārt nevar īsti saprast to cēloni, taču šie traucējumi ir ārstējami. Un labākā ziņa ir tāda: funkcionālie traucējumi biežāk ir jaunībā, dzīves vidusposmā tie sāk mazināties un pazūd. Nav man neviena pacienta gados, kuram būtu funkcionālie traucējumi. Tā ka – novecojiet ar prieku!

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+