Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Suns izvēlējās Ievu
Iespējams, Ievai nemaz nebūtu suņa, bet ģimenei nācās piedzīvot traģisku zaudējumu – mazbērniņa Kārļa došanos mūžībā. Pēc tam sirdī bijis neizsakāms tukšums, milzīga zaudējuma sajūta, un pēc pārrunām ar meitu Ieva nolēmusi paņemt suni. Lēmums bijis izsvērts, pārdomāts, un tomēr viss noticis citādi, nekā plānots.
«Biju iedomājusies, ka man būs neliela auguma gludspalvains sunītis, noteikti puika. Taču, kad aizbraucu pēc suņa, notika tā, ka mani izvēlējās burvīga pūkaina, ruda meitenīte. Viņai tobrīd bija seši mēneši, mainījās pirmā spalva, un sunītis izskatījās pēc maza plušķīša. Nevarēju iedomāties, ka viņa izaugs tik skaista un krāšņa! » atceras Ieva. Sunītis nosaukts par Bū. Kārlīša valodiņā bū nozīmējis – es tevi mīlu…
Visur kopā
Kopš tā laika Ieva un Bū ir pilnīgi nešķiramas. «Esmu veltījusi ļoti daudz laika tam, lai viņa būtu klusa konferencēs, lai varētu stāvēt uz supa un bezbailīgi turēt līdzsvaru, lai viņai būtu interesanti kopā ar mani braukt ar velosipēdu. Dzīve tika pielāgota tam, lai visu darītu kopā,» saka Ieva. Un piebilst, ka tas nav nemaz tik vienkārši, – suns nemitīgi pieprasa, lai tam pieskaņo ikdienu, rēķinās ar viņa vajadzībām.
«Tomēr es tik ļoti priecājos, ka nu man ir sabiedrotais, ar kuru kopā varu darīt visu un kas ir paplašinājis manu pasauli,» uzsver Ieva.
Suņa dēļ nācies pārskatīt un mainīt arī savus paradumus. «Piemēram, tu meklē ceļu, kur nav uzbērts sāls un ir pēc iespējas mazāk dubļu. Vari izvēlēties tikai apavus bez papēža, lai varētu paskriet sunim līdzi, un nevari vilkt melnus džinsus, jo uz tādiem īpaši labi pamanāma rudā spalva…»
Abām rudi mati un garšo banāni
Ieva atklāj, ka suns nemitīgi pārbauda robežas, tomēr arī respektē viņu – piemēram, ciešas, neprasās laukā, ja Ieva no rīta grib ilgāk pagulēt. «Tas nenotiek uzreiz, bet, iedraudzējoties ar suni, ir sajūta – jūs kļūstat par vienu veselu, spējat sarunāties bez vārdiem, jūtat viena otru,» stāsta Ieva. Emocionāli grūtos brīžos Bū ielec Ievai klēpī, uzliek galvu uz labā pleca un ir blakus tik ilgi, kamēr grūtums pāri.
Starp citu, abas ir līdzīgas ne tikai vizuāli, bet arī pēc rakstura un vēlmēm. «Man ir rudi mati, un Bū arī. Man garšo banāni un saldie, un sunim arī,» stāsta Ieva. Un piebilst: «Protams, suns nevar aizstāt cilvēku, nevar izdzēst zaudējuma sāpes. Taču Bū pēc ilgāka laika lika mums atkal pasmaidīt, palīdzēja novērst domas, sāpes vairs nebija neizturamas. Tagad pat nespēju iedomāties, kā varēju dzīvot bez suņa.»
