Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pie Artusa bija jūsu desmit mēnešus vecais bērns, un tu nezināji, kā tur iekļūt?
– Negribu šo situāciju pārvērst briesmu stāstā, es domāju, ka bērnam tur viss bija kārtībā. Bet tas ir par to, ka katru dienu katrs niecīgākais jautājums tiek pārvērsts par kaujas lauku.
Tagad jau man patiesībā ir viegli – palasīt tviterī komentārus vai pacīkstēties ar juristiem par aizgādības līguma detaļām. Grūti bija, kad tas katru dienu notika mājās. Un man prieks, ka beidzot saņemu kādu pozitīvu atgriezenisko saikni, jo visu laiku man tādas nebija.
Ja Artuss izvēlēsies man brukt virsū un iet uz tiesām, tad man ir diezgan daudz, ko likt pretī. Man ir tīra sirdsapziņa un nav nekā slēpjama.
Es negribu visu ķidāt publiski un joprojām uzskatu, ka Artuss ir mana ģimene.
Tagad būs teikums, ko neviens no manis negaidītu: ja viņš kaut dienu nedēļā mani mīlētu, es paliktu. Līdz mūža beigām. Es zinu, ka tas nav labi, tas ir kā ar alkoholiķi, kad tu turpini viņu glābt un piesegt. Es no viņa aizgāju ne jau tās milzīgās emocionālās vardarbības un manipulāciju dēļ. Tas vairāk ir stāsts par to milzīgo nemīlestību, kam esmu izgājusi cauri, un tas ir vēl trakāk.
– Tu pati izkāpi no šīm attiecībām?
– Jā, pati, un par to tiešām esmu lepna. Bija grūti. Man bija attiecības ar cilvēku, kurš lieliski prot atstāt labu iespaidu un meistarīgi manipulēt – tik augstā līmenī, ka man neticēja pat mana ģimene. Pirmoreiz gribēju iet no viņa prom, kad biju stāvoklī, – tad tiku padarīta par trako grūtnieci ar hormonu vētrām. Otro reizi – kad bērns bija tikko piedzimis. Tad man tika pielīmēta pēcdzemdību depresija. Pēc tam sapratu – visu laiku gaidu, kad mani kāds glābs, bet man jātiek ārā pašai! Un mērķtiecīgi vienā brīdī sāku uz to iet. To var izdarīt! Pa ceļam uzrodas cilvēki, kas palīdz. Man ļoti palīdzēja mana terapeite. Paldies visiem, kas man deva darbu, paldies teātrim, paldies seriāliem, paldies Instagramam – tā ieguvu reālus līdzekļus. Man ir saraksts ar cilvēku vārdiem, kas man palīdzējuši. Bija tikai jāsāk iet to ceļu.
Visu interviju ar Dārtu Daneviču lasi žurnālā «Ieva» Nr. 6
