• Šobrīd

    weather img

    Rīga -3°C Mākoņains, D/DA vējš, 2.57 m/s

    Antra Liedskalniņa – aktrise, kas par savu talantu samaksāja ar nemitīgām ciešanām

    Atmiņu stāsts
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    30. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Antra Liedskalniņa Blanša izrādē "Ilgu tramvajs"
    Foto: No Nacionālā teātra krājumiem
    Antra Liedskalniņa Blanša izrādē "Ilgu tramvajs"
    «Ticēt… un viss eksistē!» Tā izrādē «Hamilkara kungs» teica Antras Liedskalniņas Eleonora, kas bija viena no aktrises spožajām lomām, un tāda bija Antras pārliecība dzīvē. «Ja būtu ūdens plūdi un Noass taisītu šķirstu, tad glābjamajā aktieru pārī no sievietēm es izvēlētos Antru Liedskalniņu,» tā par aktrisi izteicies režisors Alfrēds Jaunušans.

    Santa Maria! Velns lai parauj! Karamba!

    Jaunībā tas bijis Antras kaujas sauciens, ko viņa lietojusi gandrīz katra teikuma galā. «Iedzimtība, gēni, kā tagad saka, ir spēcīga lieta. Cilvēkā viss ir ielikts jau piedzimstot, un viņu var vienīgi virzīt, attīstīt, papildināt un bagātināt, bet ne lauzt un pamatos pārveidot,» savās dzīves pārdomās grāmatu sērijā Likteņstāsti 1992. gada nogalē rakstīja Antra. Viņa daudzkārt intervijās stāstījusi, ka siltumu visam mūžam sasmēlusies bērnībā savā ģimenē, kur valdījusi patiesa mīlestība.

    Aktrises saulainais stūrītis, viņas laimes zeme uz visu mūžu palika Stūras – vectēva celtās dzimtas mājas Jaungulbenes pagastā.

    Vecāki sava krietnuma un ģimeniskuma dēļ Antrai kļuva par paraugu dzīvē, bet viņi uzķērās uz idejas par taisnības valsti zemes virsū. Antras tēvs Arvīds Liedskalniņš 1940. gadā kļuva par pirmo Jaungulbenes pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāju, mamma Anna Liedskalniņa bija Jaungulbenes partijas biedru grupas sekretāre un partijas darbā nostrādāja visu mūžu. Sākoties karam, tēvs brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā, uz Krieviju vēlāk evakuējās arī sieva un abas meitas. 1945. gadā Liedskalniņu ģimene atgriezās Stūrās, bet Čeļabinskas rajona Petuhovas rajonā palika Arvīda Liedskalniņa kaps. Kad 1965. gadā Antrai Liedskalniņai piešķīra Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu, viņa aizbrauca pie tēva kapa un koka dēlīti, kurā abas ar jaunāko māsu Jogitu pirms vairāk nekā divdesmit gadiem ar sakarsētu adatu pūlējās ieskrāpēt tēva vārdu, nomainīja pret granīta plāksni.

    «Aktieris var pārliecinoši nospēlēt tikai to, ko spēj samērot ar savu pieredzi. Atceros, ka lugā Esi sveicināta, mīlestība! manai varonei jāuzrunā mirušā vīra fotogrāfija. Spēlējot šo ainu, es vienmēr domās redzēju tēti, atkal izdzīvoju viņa bēres,» 1998. gadā žurnālā IEVA teikusi aktrise.

    Māte bija vēlējusies, lai meita kļūst par juristi, bet, mācīdamās Gulbenes vidusskolā, kur darbojās dramatiskajā kolektīvā, Antra cieši nolēma stāties Valsts Teātra institūtā. 1951. gadā Antras kurss bija pēdējais, ko tajā uzņēma. Institūtu likvidēja, studijas turpinājās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē.

    Dzimusi aktrise

    Tas bija režisores Veras Baļunas mīļākais kurss – Antra Liedskalniņa, Dina Kuple, Mudīte Šneidere, Gunārs Cilinskis, Artūrs Bērziņš, Oļģerts Šalkonis, Ramons Kepe, Roberts Ligers, Jūlijs Bebrišs, Jānis Zenne. «Antra Liedskalniņa piesaistīja uzmanību kā spilgta, neparasta parādība jau pašā pirmajā brīdī. Skaista, apgarota seja, gaišu matu ieskauta, vērīgs acu skatiens, sievišķīgs šarms, apvienots ar iedzimtu inteliģenci un pievilcību. Vēl vairāk piemērota skatuvei izrādījās viņas iekšējā būtība – neparasti spēcīgais temperaments, ekspansīvā daba, neaprēķināmība, spēja suģestēt, bagātā intuīcija, dziļā emocionalitāte. «Dzimusi aktrise,» tā par viņu sprieduši kursa biedri,» 1984. gadā izdotajā grāmatā Antra Liedskalniņa raksta teātra zinātniece Anda Burtniece.

    Daina Dumpe, Antras kolēģa Ulda Dumpja sieva, atceras: «Pirmo reizi Antru redzēju Vaļas lomā izrādē Irkutskas stāsts, ko Nacionālajā teātrī iestudēja ar nosaukumu Esi sveicināta, mīlestība!, un tur man viņa iepatikās, pēc tam izrādē Mans nabaga Marats Ļikas lomā jau pa riktīgam patika, bet uz mūžu neaizmirstama palika viņas Marga Trešajā vārdā.

    Es Antru vēl arvien vērtēju kā aktrisi numur viens, neesmu pagaidām redzējusi nevienu, kas varētu viņu pārspēt.

    Antra varēja būt visāda – skaista, neglīta, traģiska, smieklīga.»

    «Ļeļu es gaidīju kā svētkus!» par lomu Paula Putniņa lugā Paši pūta, paši dega teikusi Antra, bet Anda Burtniece par viņas Ļeļu raksta: «Tā bija loma, kurā māksliniece noslēpa savu sievišķīgo pievilcību. Gumijas zābakos, puķainā, ne viņas augumam šūtā kleitā un nezināmas piederības jakā, matus pa roku galam savīkšķījusi copē uz pakauša – tāda viņa lieliem soļiem uzskrēja uz skatuves. Bez Ļeļas nekas nevarēja notikt. Viņa visur bija klāt. Karojoša muļķība, taču aktrise tēlu bija apaudzējusi ar miesu un asinīm, un cauri nepievilcīgajai ārienei reizēm pavīdēja tāda kā cilvēciska neaizsargātība, nepiepildītas dzīves drāma.»

    «Piebalgā mums kaimiņos dzīvoja Ļeļas prototips, un Paulītis aizveda Antru pie viņas iepazīstināt,» stāsta Paula Putniņa sieva, aktrise Līga Liepiņa. «Atceros, kā viņas viena otru apkampa un samīļoja, un tas bija tik aizkustinoši. Kad Pauls lugu uzrakstīja, mūsu kaimiņiene, Piebalgā ieprecējusies poliete Olimpija, sākumā viņu lamāja, teica, ka tāda viņa nemaz nav, bet vēlāk bija gandarīta un dikti lepna, ka ierakstīta lugā un viņu spēlē Antra Liedskalniņa.

    Mariannu Okolokolaku lugās Ar būdu uz baznīcu un Ar Dievu pie zemes Pauls rakstīja speciāli Antrai. Viņai patika spēlēt tādus sulīgus raksturus, vienkāršas lauku sievas. Antra pati, no laukiem nākusi, tos tipāžus labi pazina, un tajos viņas būtība bija ļoti cilvēciska un patiesa.»

    Visaugstākā dziesma – Blanša

    Viens no Antras kārotākajiem skatuves partneriem, kā Antra kādā intervijā atklājusi, bijis Uldis Dumpis. «Mēs ar Antru pirmo reizi satikāmies Kihnu Jenā. Viņa bija mana somu jūrnieka Anti mīļotā meitene Matilde. Pēc tam bijām pāris Kavalieru viltībā, Harija Gulbja lugā Un visi nāks pie manis, arī Ilgu tramvajā mans Mičs mīlēja Blanšu.

    Nezinu, vai tas tā bija, bet man ir sajūta, ka Antrai, veidojot savas lomas, nekad līdzi nedarbojās prāts. Manā uztverē Antra bija absolūta intuīcijas un impulsu aktrise. Atceros, ka mēģinājumos, kad režisors viņai kaut ko gudri skaidroja, Antra skatījās uz viņu kā auns uz jauniem vārtiem.

    Man vienmēr bija sajūta, ka viņa nekā nesaprata. Antra noklausījās un darīja visu pa savam.

    Loma viņai radās caur savu sievietes dabisko intuīciju, jušanu un saprašanu, un varbūt tāpēc tās visas bija sievišķīgas, jutekliskas un arī sarežģītas. Antra noteikti nebija prāta cilvēks.»

    «Blanšas loma viņai bija tik sāpīgi tuva un biedējoša tāpēc, ka aktrise to radījusi no pašas miesas un dvēseles,» raksta Anda Burtniece. «Tā bija izsāpēta līdz galam. «Uzzinājusi, kad atkal būs jāspēlē Ilgu tramvajs, visas atlikušās dienas un pat nedēļas dzīvoju ar vienu vienīgu domu un cerību – varbūt kaut kas atgadīsies! Izrādes vakaram tuvojoties, vēlējos, lai izrādi atceltu, lai es saslimtu, lai kaut vai zeme atvērtos un izrāde nenotiktu,» stāsta aktrise. Viņa nespēlēja, viņa pārtapa par Blanšu. Blanšas lomā Antra Liedskalniņa droši varēja stāvēt blakus Vivienai Lī.

    Izrādes beigās Blanša sacīja: «Es vienmēr esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku žēlastības,» un, turēdamās pie rokas Haraldam Topsim – ārstam, kuram to teica, Antra nokāpa no skatuves un izgāja cauri vienmēr pilnajai skatītāju zālei, lai pēc tam dotos uz savu ģērbtuvi un novilktu Blanšas kostīmu. Taču Blanšas izmocītā dvēsele neatstāja aktrisi, tā turpināja dzīvot viņā. Vai kāds brīnums, ja cilvēks, īpaši jūtīgs un sāpēm atvērts, reizēm neiztur šo psihisko slodzi?»

    Es cīnos un atkal krītu!

    Līga Liepiņa, kas ar Antru bija kopā teātra 4. ģērbtuvē, atceras: «Kā jau visi talantīgi cilvēki, Antra egoistiski bija vērsta uz sevi, un viņas iekšējā enerģija bija ļoti spēcīga. Visu uzmanību Antra vienmēr ņēma uz sevi. Tas ir talantīgu mākslinieku trumpis. Viņiem vajag savu dabas doto talantu pabarot, un es ļoti izjutu, ka Antra bija cilvēks, kas ņēma enerģiju. Dažreiz no viņas varēja arī nogurt, bet mana atmiņa saglabājusi Antras kolosālo humora izjūtu attiecībā pret sevi. Tā bija īpašība, ar kuru viņa mani uzpirka. Visas savas vājības viņa prata ar labu humora izjūtu apspēlēt, un Antra bija diezgan teatrāla arī dzīvē. Tās emocijas, kas viņu plosīja, daudzas vajadzēja arī radīt, un uz tādām lielām emocijām viņa faktiski pati sevi uzkurbulēja.

    Antra nevarēja dzīvot normāli – tā rāmi un mierīgi.

    Emocijas viņu lielā mērā visu laiku turēja uz tā vibrējošā nerva, un tas beigās sāka uzdot. Tāpēc arī bija visas Antras nelaimes. Es nekad neaizmirsīšu, kā vienā no saviem klupšanas brīžiem, kad mēs garderobē bijām divas vien, Antra nometās pie manis uz ceļiem un sāpju pilnā balsī teica: «Līga, es nezinu, ko lai daru! Es tā cīnos, tā cīnos, bet – es cīnos un atkal krītu!…» Antra bija izmisumā, pati apzinādamās, kas ar viņu notiek. Savu vājību viņa nenoliedza, cīnījās ar to, bet tā bija stiprāka par viņas gribu. Apzināti vai neapzināti, bet man liekas, ka šo savu dzīves traģismu Antrai bija vajadzība izspēlēt arī dzīvē, ar lomām vien viņai nepietika.»

    Jānis Kubilis – Krauklīšu Pēteris Antras Ortrūdei Deglava romāna Rīga dramatizējumā, Pablo viņas Margai Trešajā vārdā, Viktors – Vaļai izrādē Esi sveicināta, mīlestība!, Marats – Ļikai izrādē Mans nabaga Marats, atceroties viņu pēdējo partnerību izrādē Hamilkara kungs, Nacionālā teātra izdevumā Būs! 2014. gada 3. numurā Līgai Rimšēvičai stāstījis: «Un es esmu tas Hamilkars, un Antra ir Eleonora. Mēs sākām lugu mēģināt, bet Antra jau bija pavisam cita Antra. Ne vairs tā, kas vienmēr par sevi šaubījās, teica, ka viņa nevarēs, viņai nekas nesanāks. Tad jau Antra bija pārliecināta par sevi un savu varēšanu. Antra šajā lomā bija brīnišķīga, bet šis periods viņai bija ļoti grūts. Viņai bija tā nelaime ar alkoholu, ar ko viņa kā sieviete vēl grūtāk sadzīvoja nekā dažs labs talantīgs kolēģis vīrietis. Alkohols cilvēku pārvērš, degradē… bet par Antru man jāsaka – uz mēģinājumiem ar mani viņa nāca sakopta, labā formā, skaista. Varbūt kādreiz kādā brīdī bija izkāpināta.

    Mums bija tāda ļoti jauka, es teiktu, paraža. Viņa man jautāja: «Jāni, vai es varu pie tevis ienākt pirms izrādes?» Es atbildēju: «Nu, protams! Nāc!» Tagad es domāju, ka viņa ne tik ļoti pie manis gribēja, kā bēga no kaut kā. No cilvēkiem, no citiem kolēģiem… es nezinu. Desmit, piecpadsmit minūtes pirms izrādes klauvējiens pie durvīm. Antra saģērbusies, nogrimējusies, smaidīdama nāca, apsēdās man blakus. «Ar ko tu pacienāsi?» Es parasti pirms izrādēm dzēru tēju, apēdu kādu saldumu, to arī viņai piedāvāju. Citreiz viņa paņēma, citreiz ne. Pasēdēja, paklusēja, pasmaidīja. Kā bija trešais zvans, tā mēs gājām lejā. Šī tradīcija mums saglabājās ļoti ilgi. Un tad pienāca brīdis, kad viņa nepieklauvēja… Nonāku lejā, redzu – Antra stāv aizkulisēs un skatās uz manu pusi. Un tad es sapratu, ka viņa nav formā… Bet uzgāja uz skatuves, un tur viss notika. Vēl pēc kāda laika Antra burtiski bēga no manis. Es redzēju, ka viņa grimst. Tajā laikā Antra bija kopā ar otro vīru, viņa saguma un saguma aizvien vairāk…

    Antra par savu talantu un dzīvi samaksāja ar nemitīgām ciešanām.

    Pēc Hamilkara mums kopā lomu vairs nebija. Mums dzīvē bija tādas ļoti savādas attiecības, ļoti draudzīgas, bet… es īsti neticēju tam, ko viņa saka, un viņa laikam īsti neticēja tam, ko es saku. Daudzi mūsu attiecībām piedzejoja kaut ko, jo skatītājam jau negribas ticēt, ka varoņu jūtas paliek tikai uz skatuves un beidzas līdz ar priekškara aizvēršanos.»

    Vienu brīdi savu postošo vājību Antrai izdevās uzvarēt. Tie bija desmit gadi, kad viņa nedzēra vispār un visvairāk priecājās, ka varējusi savai mammai tos uzdāvināt, bet pēc mammas nāves viņa atkal krita. Pēc tam vairs īsti netika uz kājām. Par šo kritienu Antra savulaik stāstījusi kādreizējai Kinostudijas fotogrāfei Džovitai Grebzdei: «Es iedomāties nevarēju, ka māte man ir tik daudz nozīmējusi. Vienmēr šķita, ka viņa par daudz runā, pamāca, par daudz prasa, par daudz grib. Mamma nomira astoņdesmit divu gadu vecumā. Man teica, ka esmu Dieva izredzētā, jo esmu bijusi pie mātes viņas nāves brīdī.

    Bērēs neiedzēru ne lāsīti. Kad atbraucu uz Rīgu, iegāju mammas istabā, pieliku pie lūpām un izdzēru puspudeli šņabja. Kā izslāpusi, kā transā. Mani aizveda uz slimnīcu, un viss sākās no jauna.»

    Velns lai parauj, man patīk vīrieši!

    «Antrai galvenā dzīve bija teātris. Lai gan viņa mīlēja savu dēlu, ģimenei vien Antra nespēja dzīvot. Viņai viss tomēr saistījās tikai ar teātri, tāpēc ārkārtīgi smagi pārdzīvoja, kad viņai palūdza no teātra aiziet, bet kaut kas bija jādara. Tā situācija bija nekontrolējama, nekad nevarēja zināt, vai Antra būs uz izrādi vai nebūs,» atceras Līga Liepiņa. «Antra gribēja dzīvē mīlestību, bet tās mīlestības viņai lielā mērā bija izfantazētas. Tās vairāk bija viņas alkas un fantāzijas. Es nezinu, cik daudz patiesības ir viņas pēdējā mīlestības stāstā ar igauņu aktieri Rūdolfu Allabertu, ar kuru kopā filmējās Gunāra Cilinska filmā Tarāns. Es domāju, viņa vairāk dzīvoja ar šo fantāziju, ka tā ir viņas pēdējā un visīstākā mīlestība. Antrai tas bija vajadzīgs – līdz galam atkal izdzīvot kādu lielu traģēdiju. Viņai vienkārši vajadzēja mīlēt un ciest.»

    «Antra bija ļoti traģiska personība, kas lielākoties dzīvoja izfantazētu dzīvi,» tādās domās ir arī Jānis Kubilis. «Ģimenē viņa nevarēja būt apmierināta. Pirmais vīrs (aktieris Elmārs Ozols – L. B.) bija jauks cilvēks, labs mans kolēģis, bet pilnīgi cita temperamenta, citu uzskatu cilvēks nekā Antra. Otrais vīrs (aktieris Kārlis Amoliņš – L. B.) bija nelietis, kas viņu nepārtraukti gremdēja, bet Antrai vajadzēja blakus cilvēku, kas viņu ceļ un sargā.

    Viņa visu laiku plosījās, ar visu bija neapmierināta. Un es domāju, ka alkohols bija viens no veidiem, kur viņa mēģināja rast glābiņu.

    Tie viņas izsaucieni: «Velns lai parauj, man patīk vīrieši!» – tas viss bija maska, tās bija muļķības. Arī tā viņas izfantazētā dzīve, arī pēdējās apdzejotās viņas mīlestības lielā mērā bija fantāzija. Antra nevarēja samierināties, ka viņai arī dzīvē nav tik lielu jūtu, tik skaistu attiecību kā uz skatuves.»

    2007. gadā žurnālā IEVA man bija saruna ar Antras dēlu, tolaik jau tautā iemīļoto dziesmu autoru un izpildītāju Hariju Ozolu. «Vīriešiem ar manu mammu bija ļoti grūti – tas nu ir jāatzīst. Viņa bija ļoti liela personība, un līdz ar to vīrieši jutās tādi kā mazliet nomākti un par sevi nepārliecināti. Ar tik lielu personību būt kopā ikdienā ir sarežģīti,» teica Harijs. «Taču tās runas, ka mamma iemīlējās netalantīgos vīriešos, ir muļķības. Mans tēvs Elmārs Ozols bija talantīgs aktieris. Viņš mammu mīlēja, tikai tie raksturi viņiem nesaderēja. Tēvs bija ļoti labs cilvēks, tikai paslinks, un mammai tas nepatika.»

    Dēla kritienos vainoja sevi

    Harijs piedzima, kad Antrai bija trīsdesmit trīs gadi. Sarunā Harijs teica: «Es ienācu šajā pasaulē mīlēts un lutināts. Pat par daudz lutināts. Un tajā pašā laikā mammai nemaz tik daudz tā laika, lai mani lutinātu, nebija. Pirmos bērnības gadus līdz skolai vairāk dzīvoju Jaungulbenē pie vecāsmammas. Vēlāk mani audzināja iela un visi, kam nebija slinkums. Man ir gājis visādi – esmu bijis bez darba, meklējis savu ceļu. Savā ziņā esmu pateicīgs, ka man bijuši tādi kritieni, kad esmu bijis riktīgā dzīves apakšā, un arī tas man ir daudz devis tam, ko tagad daru. Tās manas dziesmas, ko jau varētu nosaukt par dziesmām, mamma vairs nedzirdēja. Viņa nomira 2000. gada pavasarī, Lieldienās, un tad es, mēģinādams tikt galā ar zaudējuma sāpēm, izdomāju tādu versiju – mamma laikam juta, ka es vairs nepazudīšu un viņa mani var atstāt vienu. Tajā brīdī biju ticis galā ar savām vājībām. Es nezinu, kas notika, bet kopš tā laika alkohols man ir vienaldzīgs.»

    Daina Dumpe atceras: «Haris kreņķus Antrai taisīja, bet viņa tad vienmēr teica – pati vainīga, ka tā notiek, jo viņai nekad bērnam nav bijis laika. Hara pēdējos dzīves gados mēs ar viņu diezgan daudz kontaktējāmies. Kad viņš beidzot atrada savu vietu dzīvē, es Harim reiz draugos uzrakstīju pagaru vēstuli, ka mēs ar Uldi sekojam, kā viņam iet, un priecājamies, ka viņš ir sevi atradis, ir tautā mīlēts, un mamma, to redzot, būtu laimīga. Haris mums ar Uldi atrakstīja ļoti mīļu un jauku pateicības vēstuli. Vēl divas nedēļas pirms Hara aiziešanas saņēmām no viņa vēstuli, tajā nebija ne vārda par slimību.

    Haris, tāpat kā Antra, nekad ne par ko nežēlojās.

    Dzīvē viņiem abiem gāja visādi, bija arī ļoti slikti un smagi laiki, dziļa vientulība un bezcerība, bet Haris izkūlās, un arī par Antru mums palikušas tikai labas atmiņas.»

    Zied Antras pujenes

    «Antrai bija atsaucīga un plaša sirds. Mums nebija cieša draudzība, bet sirsnīga tuvība. Kad mēs ar Uldi bijām jauni un gribējām vakarā iziet no mājas, Antra atbrauca paauklēt mūsu Dacīti,» stāsta Daina. «Tolaik mēs dzīvojām Mežaparka otrā galā, Antra – Rīgas centrā. Kad Antra bija mūsu mājās, tās bija vienīgās reizes, kad Dacītei bija izgludināti autiņi. Es biju par slinku, lai tos pletētu, bet Antra, Dacīti pieskatīdama, bija visu sagludinājusi, skaisti salikusi pa čupiņām. Antra mūs aicināja ciemos pie sevis. Viņa mājās rīkoja brīnišķīgas pavasara ziedu balles. Ciemiņi nāca ar puķēm, izlika visās malās. Vai, cik tās bija skaistas un jautras balles! Antra lasīja dzejas, Anita Garanča dziedāja krievu romances. Mēs tikām aicināti arī uz viņas mājām Jaungulbenē, uz viņas Stūrām, kuras Antra ļoti mīlēja.»

    Uldis atceras: «Antrai ļoti patika lauki un visi vienkāršie lauku darbi. Viņa vasarās brauca arī pie mums uz Raiskumu. Mēs abi reiz iedegāmies audzēt pelēkos zirņus, un Antra brauca mūsu kopīgos zirņos ravēt. Tā mēs ņēmāmies kādus trīs gadus, bet zirņi ļoti augstu stīgoja, tos vajadzēja siet pie mietiņiem, un beigās mums tā lieta noputēja.»

    «Antra, braucot pie mums, vienmēr dāvināja pujenes, un es tās Antras pujenes dikti mīlu un loloju. Kad sazied, eju ar viņām runāties. Saku: «Sveika, Antra! Cik tu skaista atkal esi šovasar!»» stāsta Daina. «Mums ir sarkanas, rozīgas, baltas Antras pujenes, un baltā ir karaliska – tieši tāda kā Antra. Daudziem esmu ar Antras pujenēm padalījusies, un nu jau tās zied daudzos dārzos Latvijā.»

    Uldim atmiņā palikuši jautri atgadījumi, kurus Antra pēc tam vienmēr sulīgi citiem atstāstījusi. «Atceros, kādu podu Antra reiz nostrādāja izbraukuma izrādē Zelta puisēns. Antrai tur bija smalkas amerikāņu dāmas loma, kurai bija milzīgi grezna frizūra. Teātrī Antrai to uztaisīja, un divas dienas bija prātīgi jādzīvo, lai frizūru saglabātu. Aizbraucam ar izrādi uz Alūksni. Skaista vasaras diena, visu dienu dzīvojam pie ezera, peldamies. Antra sēž malā, jo jāsargā frizūra. Mūsu friziere Silvija Upeniece turpat bariņā kopā ar mums. Astoņos vakarā sākas izrāde, septiņos taisāmies prom, un Antra pēkšņi, uzgājusi uz laipiņas, izstiepj rokas un uz galvas ielec ezerā. Un tad no ūdens iznirst Antras spicais, garais deguns un galva, pie kuras pielipuši taisni mati. Silvija šausmās sabrūk – pēc stundas izrāde!… Visu dienu Antra godīgi nodzīvojusi un beigās nostrādā tādu numuru. Tāda bija Antra. Izrādi, protams, tāpēc neatcēla, Antras matus kaut kā savāca.

    Mums vienu laiku teātrī bija teiciens, kas radās viesizrādēs Rostokā. Vācu kolēģis abas draudzenes – Antru un Helēnu Romanovu – uzaicināja uz kafejnīcu pusdienās. Pēc tām pasniegta tēja. Mums tolaik tādi tējas maisiņi nebija vēl redzēti. Kad oficiants atnesis tēju, abas skatās, ko tas vācietis dara, un dara pakaļ. Vienā brīdī Ļena savā zemajā balsī Antrai klusu saka: «Antra, ņem to kuli ārā! Vācietis jau savējo izņēma.»»

    Daina atceras: «Antra varēja dabūt milzīgu mantojumu. Viņas vectēva brālis Eduards Liedskalniņš, gadsimta sākumā aizbraucis uz Ameriku, Floridā uzcēla slaveno Koraļļu pili un skulptūru dārzu, kas iekļauti ASV vēsturisko vietu nacionālajā reģistrā. Kad Eds nomira, sakarā ar mantojumu Latvijā tika meklēti viņa radinieki. Antra ar māsu mēģināja tās lietas kārtot, bet padomju varai uzticīgā mamma un citi tuvinieki to lietu bija apturējuši.

    Nepiepildījās Antras sapnis.

    Viņa teica: «Par to mantojumu es nopirkšu ķiršsarkanu volgu, izdzeršu šampanieša glāzi, iebraukšu Nacionālā teātra stūrī un saukšu: «Lai dzīvo vīrieši un šampanietis! Karamba!»»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+