Santa.lv pirmā redaktore Sindija Meluškāne: svarīgi neatlikt dzīvi uz vēlāku laiku

Intervija
Agnese Meiere
Ieva
8. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone
Sindija Meluškāne
Viens bērns palicis ārzemēs, četri bērni mājās, drīz laiks dzimt jaunākajai atvasei, roka uz pulsa portālam un aktuālajām ziņām, un tas viss – uz vispārējas koronavīrusa krīzes fona. Tāda pēdējos mēnešos ir bijusi santa.lv redaktores SINDIJAS MELUŠKĀNES ikdiena. Kā viņa ar visu tiek galā, kad tik daudzi dzer nervu zāles? Sindija ir cieši pārliecināta, ka vislabāk grūtības pārvarēsim, atbalstot cits citu.

– Tu rītus sāc ar informāciju par koronavīrusu, taču tu arī gaidi bērnu un mājās tev jātiek galā ar četriem. Vai panika reizēm neuznāk?

– Daba ir gudra, un sievietei pēdējos grūtniecības mēnešos izdalās nomierinoši hormoni. Šai situācijā mūsu ģimenē es esmu tā mierīgā, bet vīrs Guntars gan mazliet uztur paniku.

Paralēli darbam izdevniecībā mana sirdslieta ir mākslas terapija. Kā mākslas terapeite strādāju ar cilvēkiem, piemēram, onkoloģijas pacientiem, kuriem krīzes sajūta ir klātesoša ilgstoši. Cenšos to atgādināt gan viņiem, gan pati sev – ir lietas, ko varam ietekmēt, un lietas, ko nevaram, lai kā gribētu. Ir ļoti svarīgi koncentrēties uz to, ko tu vari ietekmēt, un censties tik daudz uzmanības, spēka un laika neveltīt tam, ko nevari ietekmēt.

Diemžēl dzīvē parasti notiek otrādi – mēs pārāk daudz laika veltām tieši tām lietām, ko patiesībā nevaram tiešā veidā ietekmēt. Kādas ir priekšrocības, šādi sašķirojot dzīvi ietekmējamās un neietekmējamās lietās? Pirmkārt, tu novērs domas no tā, ko nevari ietekmēt, otrkārt, tu vari pilnvērtīgāk pievērsties tam, ko vari mainīt. Šai situācijā, piemēram, mazgāt rokas, ieturēt distanci, ēst veselīgāk, pastaigāties svaigā gaisā, rūpēties par bērniem, darīt savu darbu.

Vēl viena lieta, kas man palīdz saglabāt vēsu prātu, ir doma par to, ka viss ir relatīvs.

Neesmu gan tik liela fatāliste kā mana omīte – viņai ir 99 gadi. Nupat omīte man teica: visu laiku tik mazgāju rokas, lai gan ārā neeju, bet kāda tam nozīme – kas būs lemts, tas notiks. Tomēr tam ir nozīme, jo viņa dzīvo kopā ar manu mammu, kas strādā frontes pirmajā līnijā – veikalā.

Es vairāk turos pie domas, kuru man mācījusi tā pati omīte, – sargi sevi pats, un Dievs tevi sargās. Tātad darām labāko, ko varam, bet paturam prātā, ka nekad nevaram zināt, kas ar mums notiks pēc stundas, dienas un nedēļas. Tāpēc ļoti svarīgi neatlikt dzīvi uz vēlāku – kad izaugs bērni, kad beigsies koronavīruss, kad sāksies siltāks laiks… Varam jēgpilni nodzīvot vienu dienu un pilnīgi bezjēdzīgi divdesmit gadu.

– Daudziem šie apstākļi liek domāt – kā var dzīvot jēgpilni, sēžot mājās?

– Man šķiet, ir apgrēcīgi tā domāt. Ja šādas domas rodas, vajag noskatīties kādu filmu par holokaustu vai karu, vai paskatīties Covid-19 mirušo statistiku Itālijā. Vienas iespējas ir liegtas, bet ne mazāk citu iespēju nākušas vietā. Ja trūkst ideju, ko darīt, esot mājās, jāieskatās kaut vai mūsu portālā santa.lv – tur ir neskaitāmi ieteikumi!

Nomācošs fons ir tas, ka daudzām ģimenēm ir bail par darbu un ienākumiem turpmākajos mēnešos. Arī mūsu ģimene nav izņēmums, jo neviens nav pasargāts no krīzes. Bet pagaidām, kamēr vēl viss ir kārtībā, vienkārši dzīvojam dienu pēc dienas. Ja būs problēma, risināsim. Šai ziņā mums visiem ļoti svarīgi citam citu atbalstīt – pēc iespējas pērkam vietējo preci, abonējam un pērkam mūsu žurnālus, investējam vietējos uzņēmumos. Atliekam to, ko gribas, nevis vajag. Taupām. Bet arī neuztraucamies par to, kas vēl nav noticis.

Atmetam ilūzijas, ka var pienākt diena, kad visi dzīvosim ilgi un laimīgi un vairs nekādas bēdas neienāks mūsu sētā.

Krīzes bija un būs, mēs esam tās pārdzīvojuši un pārdzīvosim vēl. Svarīgi pamanīt, ka līdzās krīzei notiek arī labās un pozitīvās lietas. Varbūt tas skan bērnišķīgi, bet katru dienu var izdomāt piecas lietas, par ko vari būt pateicīga un priecīga. Tas palīdz nezaudēt līdzsvaru dzīvē.

– Lai arī nu jau bērna gaidīšanas atvaļinājumā, tu esi santa.lv redaktore no pirmās dienas. Aizvien vairāk cilvēku tieši te meklē aktuālāko informāciju gan par koronakrīzi, gan citām lietām. Kāpēc tev tas tik svarīgi – joprojām turēt roku uz notikumu pulsa? 

– Tāpat kā mediķu, tā arī žurnālistu darbs krīzes laikā kļūst vēl daudz svarīgāks nekā miera laikos. Atceros, kad parādījās pirmās ziņas par koronavīrusu, un runa vēl bija tikai par Ķīnu, atskanēja viedokļi – mediji nevajadzīgi biedē cilvēkus. Tā esot tikai gripa. Piemēram, pagājušajā nedēļā ielikām ziņu, ka Itālijā apbedītāji vairs netiek galā un zārkus no pilsētas izved bruņotie spēki. Sekoja komentāri: nav ko biedēt cilvēkus!

Manuprāt, ir absolūti vieglprātīgi un bezatbildīgi šādas ziņas uztvert kā biedēšanu. Tieši pretēji – šis ir brīdis, kad mums, medijiem, ir jāskaidro, jāskaidro un jāskaidro, lai izglābtu pēc iespējas vairāk dzīvību. Ir jāstāsta par vīrusa sekām, jo diemžēl sabiedrība – gluži kā bērni – nemācās no citu kļūdām, tikai no savējām. Kamēr paziņu lokā kāds nav saslimis vai nomiris, ir sajūta – tas uz mani neattiecas. Bet Latvijā, pateicoties gan valdībai, gan medijiem, ir bijusi ļoti atbildīga rīcība un cilvēki tikuši pietiekami informēti.

Ļoti novērtēju, kā šobrīd strādā kolēģi izdevniecībā un ziņu dienesti kopumā.

Mūsu portāls līdz šim vienmēr ievēroja līdzsvaru starp dzīvesstila rakstiem un aktuālajām ziņām. Bet pēdējā mēneša laikā akcents neizbēgami mainījies par labu aktuālajām ziņām. Tās šobrīd ir svarīgākās. Un man ir liels prieks, ka, sadarbojoties ar žurnālu IEVA, mums izdevies izveidot kvalitatīvu rakstu sēriju par dažādām aktualitātēm – par to, kam jābūt aptieciņā, ja esi saslimis ar Covid-19, kur zvanīt krīzes situācijās, kā dezinficēt virsmas un daudz ko citu.

Pēc lasījumiem redzam – tās ir lietas, kas cilvēkiem svarīgas un savu reizi var pat glābt dzīvību. Tādiem skaidrojošiem materiāliem šobrīd ir ļoti liela nozīme. Man ļoti gribas, lai cilvēki sadzird – arī tiem, kuriem joprojām ir vieglprātīga attieksme. Sadzird to, ko vēstām – pēc būtības.

– Šobrīd grūti ir arī bērniem – viņi nevar tikties ar draugiem, jāmācās attālināti, pat uz rotaļlaukumu nedrīkst iet.

– Jā, es piekrītu, ka bērniem ir grūtāk nekā parasti. Ik pa laikam kāds no mūsu bērniem pajautā: kad mēs varēsim nosvinēt atlikto dzimšanas dienu; aiziet uz boulingu; vai vasarā varēsim to un to? Un mums ar vīru īsti nav, ko atbildēt, jo arī mēs taču nezinām, kad tas viss beigsies.

Paldies Dievam, bērniem ir sociālie tīkli, kur viņi var sazināties ar draugiem tiešsaistē. Bet arī ar visu to ir jūtams draugu trūkums, mēs arī nevaram aizbraukt ciemos pie vecvecākiem uz Saulkrastiem un Cēsīm.

Taču šis ir arī laiks, kad varam izbaudīt daudzbērnu ģimenes privilēģijas. Proti, mums ir pieci bērni, no kuriem četri vēl dzīvo kopā ar mums, vēl arī divi kaķi un trīs jūras cūkas. Līdz ar to izteiktu vientulību nav sanācis izjust. Turklāt mums pie mājas ir pagalms, blakus ir karjers un mežs, kur varam pastaigāties.

– Bet kā ar tālmācību? Daudzi vecāki žēlojas, ka netiek galā un ir pārguruši. Tev mājās ir trīs skolēni.

– Arī šai ziņā esam diezgan labā situācijā, jo mūsu skolas vecuma bērni ir diezgan patstāvīgi. Dzirdu, daudzi vecāki žēlojas, ka ir ļoti grūti strādāt attālināti, jo jāgatavo bērniem ēst, jāseko līdzi mācībām. Mums šādu problēmu nav. Viņi paši ir spējīgi gan izmācīties un pagatavot ēst, gan arī parūpēties par citām lietām. Tāpēc varēju šajā ārkārtas situācijā attālināti pieslēgties kolēģu darbam redakcijā. Arī jaunākā meita, kurai ir četri gadi, man nav visu laiku jāpieskata, darām uz maiņām, un man ļoti paveicies, ka bērni to neizjūt kā apgrūtinājumu, bet labprāt pavada laiku kopā.

– Tad jau matus pie uzdevumiem datorā neviens neplēš.

– Šī situācija ir parādījusi izglītības sistēmas un pedagogu stiprās un vājās puses. Tā kā mūsu dēlam ir neliela hiperaktivitāte, grūtības koncentrēties un problēmas iekļauties parastas skolas vidē, kopš rudens viņš apmeklē Pārdaugavas Montesori skolu. Savukārt meitas mācās parastajā skolā, tāpēc varu salīdzināt, kā tiek organizēts mācību process abās skolās.

Meitām vienkārši tiek atsūtīti pāris uzdevumi e-klasē, un mācību process ir pielīdzināms tālmācībai, kur viss jāapgūst saviem spēkiem. Savukārt dēlam pa šo laiku jau bijušas divas vecāku videosapulces. Varējām konstruktīvi pārrunāt, kas izdevies un kas ne tik labi, vai pie datora nav jāpavada pārāk daudz laika. Vecāki tiek aicināti bērnam vakarā uzdot jautājumus, un galvenais no tiem ir: par ko tu šodien esi pateicīgs? 

Katru rītu ir videosapulces, kur bērni cits citu redz, ir brīži, kad dēls mācās patstāvīgi, un ir brīži, kad bērni kopā ar skolotāju mazās grupās diskutē par kādu tēmu, tādējādi arī šajos apstākļos izjūtot kopību ar savu klasi un skolotājiem. Savukārt parastajā skolā katrs ir pats par sevi. Un es domāju, ka šis nav stāsts par Montesori pieeju ārkārtējos apstākļos, bet gan stāsts par cilvēkiem, kas strādā šajā skolā, un par viņu ieinteresētību.

To redzu arī santa.lv portālā – visi mūsu darbinieki strādā ar milzīgu ieinteresētību un atdevi, lai radītu kvalitatīvu saturu.

Jo bez ieinteresētības… Kaut kāds rezultāts jau ir, bet ne tik labs, kāds varētu būt.

– Teici – bērni ir patstāvīgi. Kā viņos ieaudzināt patstāvību?

– Varbūt bērni no sava skatpunkta to uztvēruši kā mīnusu, bet… Daudzbērnu ģimenē nevar atļauties tādu greznību kā nomazgāt katra bērna bļodiņu. Viņiem tas vienmēr bijis jādara pašiem. Tāpat kā bijis jāpalīdz gan ēst gatavošanā, gan mājas tīrīšanā, gan drēbju mazgāšanā. Tagad nereti vakariņas gatavo tieši viņi. Un man ir pilnīgi mierīga sirds – pat tad, ja mēs ar vīru uz mēnesi aizbrauktu prom, bērni tiktu galā ar sadzīvi un nepārtiktu tikai no roltoniem un pelmeņiem.

– Pieminēji dēla hiperaktivitāti. Kā ar to esat tikuši galā?

– Hiperaktīvi bērni ir katrā klasē, un ne vienmēr stāsts ir par hiperaktivitāti, bet par to, ka esošais mācību process nav piemērots visiem bērniem vienādi. Un tas ir ļoti izslēdzošs tiem, kuri mazliet atšķiras. Īpaši sākumskolā ir daudz bērnu, kuriem ir grūti nosēdēt četrdesmit minūtes – vieni prot to veikli maskēt, zīmējot vai sapņojot, bet citi nemitīgi grozās, parādot, ka ir grūti, un tāpēc automātiski tiek uztverti kā traucēkļi. Tā tika uztverts arī mūsu dēls.

Ceru, ka kompetenču izglītība to mainīs, bet redzu, ka šobrīd skolā diezgan ātri tiek nokauta bērnu zinātkāre. Taču tā ir pamatu pamats, lai bērns gribētu mācīties, attīstīties un sasniegt jaunus mērķus. Lai kā mūsdienās tiktu slavēts radošums, skolā tas joprojām netiek atbalstīts. Vēl viena milzīga problēma ir klases, kurās mācās trīsdesmit bērnu. Tā dēļ cieš visi – gan mierīgie, gan kustīgie bērni, gan skolotāji. Visu šo iemeslu dēļ mums nācās mainīt skolu.

– Skolas maiņa situāciju atrisināja? (..)

Pilns materiāls žurnāla IEVA jaunajajā numurā! 

  • Vai mums veidosies imunitāte pret COVID-19?
  • Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča dzīves atziņas
  • Svinam Lieldienas: klājam galdu, kopā ar bērniem cepam riekstiņolas, gatavojam dekorus un krāsojam olas
  • Ir ļoti svarīgi neatlikt dzīvi uz vēlāku laiku.» Intervija ar santa.lv redaktori Sindiju Meluškāni
  • Radiožurnālists Aidis Tomsons: «Tieši dažādība ikdienā cilvēkam dod iekšēju līdzsvaru.»
  • Psihiatrs Māris Taube par to, kā pārdzīvot šo laiku
  • Kā pārim uzmundrināt vienam otru tā vietā, lai sāktu domāt par šķiršanos
  • Stāsts par Baltinavas vidusskolas direktoru Imants Slišāns
  • Leģenda – skaistumkopšanas karaliene Elizabete Ardēna
  • Kā atšķirt – alerģija vai Covid-19?
  • Pašai mājās nokrāsot matus? Nekā neiespējama!
  • Idejas no skaistākajiem Latvijas dārziem
  • Rukola, salāti, spināti – iesēj tūliņ pat!
  • Dabas noslēpumi: delfīni Baltijas jūrā
Ieva nr14-15

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs