(18+) Stāsts iz dzīves par jauno krūšturi ar silikona bļodiņām

Patiess stāsts
Ksenija Ozoliņa
23. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Šodien veikala veļas nodaļā izpārdošanas akcija – pērc divus krūšturus, un trešais, lētākais, par velti. Šaubos par krūšturi ar silikona bļodiņām, kurš vizuāli palielina krūtis gandrīz par izmēru. Pielaikoju, un man patīk, kā izskatos. Krūtis pēkšņi tik lielas, ka kleitu gandrīz nevaru aizpogāt, un beidzot man ir ideāls augums – smilšu pulksteņa forma.

Jā, krūtis bez glāstiem un skūpstiem ir zaudējušas tvirtumu, nīkuļo kā ziedi bez saules un siltuma. Taču silikons piešķir to mazo kārtiņu krūšu apjoma, lai es beidzot būtu pilnībā apmierināta ar savu augumu. Ikdienā es tādu krūšturi nevalkāšu, bet ja reiz trešais par brīvu, tad jāņem. Gan jau kādreiz noderēs.

Tā reize pienāk ātri. Sestdien braucu pie mammas, bet veļas atvilktne gandrīz tukša – nav neviena tīra krūštura, tikai jaunais ar biezajām silikona bļodiņām. Kad pāri lielajam krūšturim nostiepju topiņu, pati samulstu par sava auguma krāšņumu. Seksbumba. Lielpupu Marija. Uzvelku žaketīti, cita lieta – pieklājīgi gaumīgi ģērbta sieviete. Nekā pārspīlēta vai pavedinoša. Apmierināta ar savu izskatu aizsteidzos uz autobusu. 

  •  

Mamma brokastu galdu uzklājusi verandā. Vasaras rīta vējā kopā ar aizkariem plivinās ziedu, kafijas un kanēļmaizīšu smarža. Smalku sajūtu pārņemta, ar trauslo porcelāna tasīti rokās atlaižos lielajā klubkrēslā. Tūlīt jau būs jāpārģērbjas dārza darbiem, bet pagaidām baudu mirkli. Izstāstu mammai, kā iet man, kā bērnam ārzemēs, kā satiktajiem un nesatiktajiem radiem. Tad kārta baumām un pļāpām par Rīgas dzīvi. Pēkšņi manu tērzēšanu pārtrauc mammas izsauciens: «Tev krūtis stipri lielākas! Vai tik stāvoklī neesi?» Samulstu tik ļoti, ka uzreiz nespēju atbildēt.

– Mammu, nekas man nav lielāks. Vienkārši uzvilku tādu krūšturi, kam iekšā silikona bļodiņas. Tas arī piešķir papildu apjomu. Gribēju pamēģināt, kā ir ar tādu. Akcijā deva par velti – kā dāvanu.

– Meitiņ, bet kāpēc tu to dari? Kāpēc jātievē, jābalina mati, tik stipri jākrāsojas? Un tie silikonpupi… Kāpēc?
– Mammu, tāds laikmets! Tagad jebkura vecenīte var iztaisīties par jaunu skaistuli. Nesen lasīju, ka sieviete pat var veikt intīmās zonas korekciju un kļūt atkal par nevainīgu jaunavu. Tikai naudu vajag.
– Nesaprotu – kāpēc jāiztaisās par to, kas neesi! No tādas mānīšanās, tāda neīstuma, ceļas visas šodienas nelaimes. Nevar apprecēties vai arī precas un šķiras desmitiem reižu. Kā visas tās daudzās, par kurām Privātā Dzīve raksta. Vienai otrai – kā jauns žurnāla numurs, tā jauns brūtgāns. Tas nav normāli! Tu padomā, pavēro sevi spogulī – tie pupi tev lielāki par galvu, pēc kā tu izskaties!

Tālāk seko stāsts, ka es esot pārāk izvēlīga, iedomīga, asa un tāpēc neviens mani neprecot. Vēl es esot spītīga un izsmējīga. Nekāds brīnums, ka nevienam tāda neesot vajadzīga.

Ne mati jākrāso un lieki pupi jānēsā, bet raksturs jāmaina!

Es klusēju. Negribu atkal par to strīdēties, teikdama, ka viņa pati taču mani par tādu izaudzinājusi.

– Mammu, taisnība, kā vienmēr, ir tev. Beidzam šo sarunu!
Par manu nešpetno raksturu un neīsto skaistumu vairs nerunājam. Citu domstarpību mums nav. Divas dienas paskrien kā vēja spārniem. Jokojot, mīļā vienprātībā un uzmanībā vienai pret otru.

  •  

Atpakaļceļā uz Rīgu autobusā nav sēdvietu. Biju cerējusi, ka būs maz braucēju – brīvdienas, atvaļinājumi, tropiskais karstums. Tomēr reiss ir izpārdots. Veselu stundu gaidīt nākamo autobusu negribu. Pērku biļeti stāvvietā un vēlāk to vairākkārt nožēloju. Gaiss ir pārkarsis, pieelpots, tik smags, ka spiež pie zemes. Nolemju nekautrēties un novelku kurpes. Topiņš un svārki ir mitri, pielipuši miesai. Jaunais krūšturis ar silikonu ir kā ūdenī izmērcēts – tik smags, slapjš un miesu nospiedošs. Te nu bija bezmaksas dāvana! Kad vakarā to novilkšu, uzreiz atkritumu grozā iekšā. Prom! Katram ir tiesības kļūdīties, darīt muļķības, šī ir mana reize. Kārtējā, protams.

Piktošanos uz sevi pārtraucu, kad autobusā iekāpj vīrietis melnās auduma biksēs un baltā kreklā. Kamēr prātoju, ka tik karstā laikā tā ģērbies cilvēks, visticamāk, bijis kādās svinībās, vīrietis ir nopircis biļeti, atnācis un nostājies tieši man blakus. Hmm! Kāpēc tik tuvu? Kāpēc jānāk un jānostājas tieši te? Esmu sakarsusi sarkana, slapja, stāvu plikām pēdām. Vai nav saprotams, ka gribu norobežoties? Neiedrošinos vīrietim neko aizrādīt, tomēr nevaru tik viegli nomierināties – pienāk tik tuvu un tagad stāv te, kājas iepletis! Lielais iedomīgo tips. Droši vien sportists, varbūt militārists vai policists. Tie visi esot agresīvi. Nenotikušie pasaules valdnieciņi, ķeizariņi! 

  •  

Autobuss brauc augšā lejā pa pakalniem, un man kut vēders. Pēkšņi autobuss strauji bremzē, un vīrietis pieķeras tam pašam rokturim, pie kura turos es, viegli piespiežoties manai plaukstai. Kas par nekaunību! Sašutusi paskatos uz viņu, bet uzreiz novēršos. Viņa seja ir pārāk tuvu manējai, skatiens pārāk tiešs. Savu roku viņš nost neņem, kaut gan autobuss atkal brauc mierīgi. Jautājošu skatienu vēlreiz paveros vīrieša sejā. Viņš lūkojas man acīs, tad uz manām krūtīm, tad atkal man acīs. Tā vairākas reizes, kamēr es saprotu. Mans jaunais krūšturis, manas jaunās lielās krūtis! Vīrietis savu roku neatlaiž un skatienu arī ne. Es novēršos, atrauju savu roku un dusmīgi nošņācos.
Jūtu sava sviedrainā auguma slapjumu un saožu savu ķermeni. Iztēlojos savu sakarsušo, spīdošo seju, pietūkušās potītes. Ak, es nabaga sautētā miesa! Sagumstu plecos un klusi nopūšos. Nožēlojamības paraugdemonstrējums. Tikai manas jaunās lielās krūtis kā tādi balti kalni. Kā mūžīgās uzvarētājas, nekaunīgas, drošas un pārliecinātas…

Aiz autobusa loga garām slīd saules un ēnu izraibināti apaļīgi pauguri un ielejas. Ainava, kas atgādina pēc mīlēšanās laiski zvilnošas sievietes augumu. Mikla āda un gurdums locekļos, smaids lūpās un miers skropstās. Kaili ķermeņi. Viens muskuļaini ciets, otrs apaļaini mīksts. Smalkpirkstainas sievietes plaukstas. Vīrieša – raupjas un dzīslotas. Tās saspiedušas sievietes krūtis. Lūpas sūc krūtsgaliņu. Pāri manam vēderam uz leju līdz ar sviedriem aizplūst saldas trīsas… 
Blakusstāvētājs sakustas, un es iztrūkstos. Cieši veros logā, lai viņš nenojaustu, par ko domāju. Šķiet, viņš atkal pārāk ilgi skatās uz mani. Uz manām krūtīm.

Būt skaistai, vēl skaistākai un visskaistākajai… Tādai kā Trojas Helēna sengrieķu mītā, nepārspējamā un neaizmirstamā Helēna. Gribu reiz arī es uzzināt, sajust, kā tas ir, kad visi vīrieši zaudē savaldību, zaudē prātu mana skaistuma dēļ. Jā, jā, tie brašie spartieši, ahajieši, trojieši. Vīri ar muskuļiem kā dzelzs un sirdīm kā tērauds… Kā es staigātu pa aplenkto Troju, nāvei nolemto pilsētnieku nicināta. Menelājs paceltu zobenu, lai cirstu Helēnai, kārīgajai kucei, ļaunuma mātītei, kuras nodevības dēļ miruši tik daudzi varoņi… Skatiens uz manām kailajām krūtīm.

Zobens nolaižas, dusmas atkāpjas, sāk mutuļot iekāre, varonis krīt. Man pie kājām…

Samulsusi no pašas fantāzijām, atgriežos īstenībā. Paskatos uz vīrieša roku. Hm, varbūt tāds man derētu par Menelāju. Tālākās domas pārtrauc vīrieša skatiens – tik cieši pētošs, ka satrūkstos.

  •  

Izkāpjot no autobusa, es it kā no vienas saunas pāreju citā. Uzdveš tāda versme kā no cepeškrāsns. It kā neko smagu somā neieliku, bet, kad jānes, viegli nav. Pārlieku nesamo no vienas rokas otrā. Tai brīdī no autoostas stūra parādās vīrietis melnajās biksēs un baltajā kreklā.
– Tev ir smaga soma, es palīdzēšu.
– Nē, es pati.
Somas rokturi abi nelaižam vaļā, un mūsu plaukstas atkal ir kopā. Viņējā ir daudz lielāka un tāda… skatos, pētu rokas dzīslojumu un apmatojumu. Droši vien tāds ir viss viņa augums – raupju ādu, spalvains. Mirklī, kad to iztēlojos, samulstu. Vīrietis kaut ko saka, žestikulē. Bet es neklausos, izrauju savu somu un aizsteidzos uz tramvaja pieturu.

  •  

Tramvajs, skaļi rībēdams, brauc pāri tiltam. Dīvains vīrietis. Ko viņš man īsti teica? Laikam kaut ko ļoti nesakarīgu, ja reiz es nesapratu. Veros Daugavas tumšajā ūdenī, un mani lēnām pārņem nožēla. Varēju taču iepazīties. Liela auguma, mierīgs, pacietīgs… Viņam vajadzēja būt neatlaidīgākam. Tagad nekā. Aizbraukšu mājās, uzlikšu vārīties zupu, novannošos, paēdīšu un gultā iekšā. Būtu varējuši to visu divatā – zupu vārīt un vannoties. Mēs gulētu baltos palagos, es apskautu viņa gurnus, noglāstītu viņa locekli, noskūpstītu maigi, maigi. Tagad nekā.

Rītdien pat ielogošos iepazīšanās portālos, vairākos uzreiz. Iepazīšos, satikšos. Un mīlēšos.

Tāds domu pavērsiens uzlabo manu noskaņojumu, un jau priecīgākā prātā izkāpju no tramvaja. 

Nogriežos uz savas mājas pagalmu un gandrīz ieskrienu vēderā vīrietim melnajās biksēs un baltajā kreklā. Pārsteigums ir tik liels, ka nespēju pat pakustēties, tikai noplātu muti. Vīrietis apskauj mani un skūpsta. Es, zobus sakodusi, turos pretī un cenšos saprast, vai gadījumā nav tā, ka esmu nonākusi maniaka rokās un jāsauc palīgā, vai tomēr… Ko tagad darīt? Mans prāts lemj atgriezties pie varianta par sengrieķu Helēnu. Ja viņa varēja sekot svešiniekam pāri jūrām, vai tad man būtu jābaidās, stāvot zem sava dzīvokļa logiem! Vīrietis atlaiž ciešo tvērienu. Ieskatās man acīs, tad nolaiž skatienu uz manām krūtīm. Tā vairākas reizes, līdz abi sākam smieties. «Man vajag nomazgāties,» iemetu somu Menelājam rokās un airējos pāri pagalmam. 

Naktī mēs abi izpeldam visas jūras un okeānus, savaldzinām un iegūstam visus pasaules vīriešu un sieviešu augumus, kurus vien iekārojam. No rīta nav pat nav spēka pamosties un piecelties no gultas.

  •  

Liekot veļas kastē vakardienas drēbes, pagrozu rokās krūšturi ar silikoniem. Nē, nekāda laukā mešana! Laba akcija vispār bija. Jāskatās, kad būs nākamā. 
 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+