Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
38
-
7
-
0
-
7
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais vīrietis, ar kuru pārgulēju, nebūdama viņā iemīlējusies, bija mans kursabiedrs. Mēs bijām zaļi gurķi. Neteikšu, ka viņš man riebās, bet iekārojamo vīriešu kategorijā arī viņu nebiju ierakstījusi. Studentu ballīte ilga līdz rītausmai, bija daudz lēta vīna, pārgudru sarunu un jautru deju. Sagadīšanās pēc mēs palikām pēdējais dejotāju pāris, līdz atklājām, ka visas īrētā dzīvokļa iespējamās guļvietas jau aizņemtas ar citiem kritušajiem. Bija jāņem savas un draugu ziemas pufaikas un jātaisa midzenis zem virtuves galda.
Dabūjām vienu segu uz abiem. Man sala, viņš biedriski mani piespieda sev klāt. Pēc mirkļa viņam stāvēja. Tā gadās. Puišu krāniņi ir nekontrolējami radījumi. Parasti šādā situācijā es būtu izmetusi kādu draudzīgu joku, lai atrisinātu neveiklo situāciju, bet nez kādēļ to nedarīju.
Viņš čukstus pajautāja, vai drīkst, un es atčukstēju, ka jā. Viņš pavilka uz leju manas biksītes, ieslidināja pirkstus kājstarpē un noelsās kā dzīvnieks. Mans ķermenis vētraini reaģēja – nekad vēl nebiju jutusi tik stipru fizioloģisku iekāri. Tolaik biju tikla un romantiska dievgosniņa, kas nevainību zaudējusi tikai pirms gada, jo ņēmu vērā mammas labo padomu pārgulēt tikai ar puišiem, kuriem šausmīgi patīku un kuri šausmīgi patīk man (neatdoties bez mīlas, tā sakot).
Viņš mani dabūja ļoti steidzīgi, ļoti klusi un nemākulīgi. Man nebija orgasma, jo pēc minūtes viņš beidza. Par ko čukstus daudzkārt atvainojās. Es, kaza tāda, neatviegloju viņa turpmāko dzīvi un pašapziņu, jo man bija kauns atzīties, ka savos divdesmit gados pie orgasmiem tieku tikai masturbējot un man nav ne jausmas, kā tos dabūt ar vīrieti.
No rīta nekādi brīnumi nenotika – es nebiju viņā pēkšņi iemīlējusies vai domās izplānojusi mūsu kāzas.
Mēs nekļuvām par pāri, viss tika apglabāts zem galda. Bet mūsu neveiklais sekss kļuva par neaizmirstamu pieredzi. Tā skaņa, kad viņš noelsās. Tā sajūta, kad mana pavēdere burtiski smeldza no iekāres kā kaķenei, kas meklējas. Šo atmiņu sižetu neskaitāmas reizes izmantoju masturbējot.
Vīriešu un sieviešu smadzenes
Ir uzskats, ka vīriešu smadzenēs esot divas atsevišķas atvilknītes – mīlestība un sekss. Sievietēm tā esot viena atvilknīte, pilnīgi saputrota. Kad vīrs un ģimenes tēvs, pieķerts neuzticībā, uz ceļiem nometies taisnojas sievai, ka tas neko nenozīmē, es to otru nemīlu, es mīlu tevi, tas bija tikai sekss, sieva netic un nesaprot.
Plīst trauki un sirdis. Tikmēr mīļākā jau sen ir pārliecināta, ka šis vīrs mīl viņu, nevis sievu, jo viņš taču guļ ar mani.
Sieviešu smadzenēs esot reflektors, kurš saka – ja viņš mani iekāro, tad mani mīl un precēs.
Vispār šī ir interesanta teorija. Sanāk tā, ka spēja just tīri seksuālu iekāri piemīt tikai vīriešiem. Gribulis un vajadzība ir vīriešu lieta. Bet sievietēm sekss ir tikai mīlestības jūtu blakusparādība – skaista daļa no attiecībām. Pat mūsdienu seksologi turpina stāstīt, ka sievietes iekāre saistīta ar viņas emocijām un jūtu pasauli. Viņai vajag romantiskus randiņus, sveces, rozes, vannu ar putām un skaistus vārdus, lai viņa seksuāli atvērtos.
Lai gūtu orgasmu, sievietei vajag drošības izjūtu (viņš mani nepametīs un mīlēs mūsu bērnus) un garu, meistarīgu priekšspēli. Un, ja vien viņa garās priekšspēles laikā nepiemigs, vīrietis pēc visiem pūliņiem var cerēt uz galveno balvu – viņas lielo O. Varbūt es neesmu normāla un man ir uz iekšu augošs slepenais krāniņš. Jo mani nekas tā nebiedē kā doma par putojošu vannu, ap kuru saliktas degošas svecītes, – kā zārks pāragras nelaiķes bērēs, kurā tagad jāguļ, tīksmi jānopūšas, jāļaujas masāžai un nebeidzamiem skūpstiem. Un visbeidzot klīrīgi jāļaujas seksam… Atpestījiet!
Ir dienas, mirkļi un situācijas, kad man vienkārši ļoti gribas. Nokniebties. Tagad. Un tam nav nekāda sakara ar rozēm, manu darba grafiku, stresa līmeni vai mīlestību un solījumiem.
Ir vīrieši, kurus es seksuāli iekāroju kā traka, bet nemūžam neizskatītu viņu kandidatūras jebkādai kopdzīvei. Viņi man pat no sirds nepatīk, jo nav jau, kam patikt, – mačo tipa atsaldēti pāvi, plenči un babņiki, meistarīgi kazanovas ar smagām klīniska narcisma pazīmēm. Bet es ar viņiem gribu. Tikai seksu. Ļoti.
Otrais gadījums
Mēs saskrējāmies draugu kāzās. Viens otru nepazinām, bet katrs bijām jaunlaulātā pāra tuvs draugs, kas rada sajūtu, ka neesat gluži svešinieki no interneta portāla. Viņš bija precējies, bet atbraucis bez sievas, jo tikko piedzimis mazs bērniņš. Jauks sākums, vai ne? Es biju precējusies, bet laulība juka pa vīlēm, tādēļ vīrs netika uz kāzām. Bet kam tas rūp?
Mēs bijām apsēdināti blakus bez neķītra nolūka. Un uzdejojām, jo bijām pieauguši cilvēki bez neķītriem nolūkiem, toties ar vēlmi labi pavadīt laiku garlaicīgās kāzās (Dieva dēļ, visas kāzas ir gar-lai-cī-gas!). Aizdejojāmies. Līdz viņš dejas laikā man ļoti tieši piedāvāja iet uz viņa istabiņu. Es izrādīju patiesu sašutumu – ko tu iedomājies, beidz, par ko mani uzskati, muļķis esi? Tad sākās interesantākais. Vīrietis vienkārši teica: nu, lūdzu… Un pat kaut ko tik stulbu kā: vai tad tev žēl un grūti? Man sanāca smiekli.
Dzīvojot laulības krīzē, sen nebiju no sirds smējusies.
Nē, nu grūti jau nav un žēl arī ne! Un es gāju viņam līdzi. Nejutu ne mazāko uzbudinājumu, varbūt tikai jautru interesi. Viņš metās izpildīt visas iespējamās priekšspēles rokasgrāmatas. Lēnām izģērbt, skūpstīt uz kakla, glāstīt krūtis, sniegt meistarīgu orālo seksu. Pilnīgi garām tajā situācijā. Par daudz, par mīļu un nevietā. Un, pašai par pārsteigumu, atļāvos būt skarba. Nevajag – es viņam teicu. Necenties tik ļoti, lūdzu. Vienkārši – aiziet. Apmēram trīs dienas pēc šī notikuma es sāku analizēt, kas īsti mūsu gultā notika. Tas bija mežonīgs, pasakains aiziet.
Mēs vienkārši ņēmāmies. Kniebāmies. Trakojām. Ieguvām viens otru bez centieniem otram izpatikt, otru apmierināt. Pilnīga brīvības izjūta. Svešinieku mierinājums? Liecieties mierā! Tas bija tīrs, nepastarpināts sekss. Nekādu dvēseles trīsu, cerību un baiļu. Nekādu raižu, ka nesanāks. Nekādas vainas izjūtas – kā zvēriem, kuri, to lietu nodarījuši, mežā aiziet katrs uz savu pusi. Superīgi!
Priekšspēle
Nekad neesmu analizējusi to, kādēļ man ir tik labs sekss ar vīriešiem, kurus es nemīlu vai pat nejūtu simpātijas. Droši vien tāpēc, ka seksuālā dzīve ar mīļotajiem un vīru ir bijusi pilnībā apmierinoša un nekādu biedējošu kontrastu starp savējiem un svešajiem vīriešiem neesmu jutusi. Tomēr – kur ir atšķirība?
Vai atbilde ir tik vienkārša, ka sekss ar svešu vīrieti ir satraucošāks? Es saku, ka ne.
Atbilde ir – veselīga vienaldzība! Kad sieviete mīl, viņa grib patikt. Paredzot iespējamo mīlēšanos, viņa nopucē pēdējo spalviņu uz sava ķermeņa, gatavojas un nervozē. Sākumā pat tēlo orgasmu, lai iepriecinātu savu varoni. Viņš, nabags, arī streso un iztaisās. Abi grib sniegt labāko performanci lielās mīlas gultā. Bet veiksmes stāsts sākas tad, kad šis tizlais sviests beidzies. Kad pāris samierinās ar to, kas ir normāli, – reizēm viņam nesanāk, reizēm viņa nevar beigt… Jo ikdiena ir ikdiena. Nāk jauni apgrūtinājumi: bērniņi, sadzīve, nauda, attiecību virpuļi, sarūgtinājumi. Un sekss tiešām kļūst par daļu no attiecībām.
Normāli, tā jābūt. Tas ir labākais, kas var notikt. Bet mēs zinām, ka iekāre šajā skaistajā kopdzīves ceļā žūst kā peļķe saulē. Vīrieši parasti noraujas pirmie. Kamēr sievietes grib to pašu – norauties uz vienkāršu, nepastarpinātu iekāri un seksu. Uz kniebšanos, jo gribas. Ar orgasmu vai bez tā – sievietes grib seksu! Jo vairāk sievietei pāri trīsdesmit, jo vairāk viņa to grib. Un pasaulē nav briesmīgāka spēka par neapmierinātu sievieti.
Varu likt zobus un matus ķīlā, ka puse šķirto laulību un izjukušo mīlas pārīšu norakstāmi uz sieviešu, nevis vīriešu seksuālo neapmierinātību.
Jo kāds jau sen ir uzrakstījis definīciju, ka seksu vajag vīrietim, bet sievietei vajag drošības izjūtu un maigumu. Kaut gan maigumu un drošību vajag arī vīrietim. Un seksu sievietei. Daudz, karsti un ļoti.
Trešā pieredze
O, tas bija sliktākais, ko var iedomāties, – babņiks un skaisto tekstu muldētājs, īsts vāverplēsis (Lāčplēsis no viņa nesanāktu). Es to zināju. Un es to gribēju. Dienesta romāniņš vistīrākajā izpildījumā. Ziniet, vāverplēšiem ir tikai viena laba īpašība – viņiem ļoti patīk sievietes. Viņiem traki gribas mīlēties, un tas ir uzbudinoši. Personīgi man vīrieša iekāre vienmēr bijusi spēcīgākais afrodīzijs. Jo stiprāk mani iekāro, jo vairāk man gribas. Neviena priekšspēle te nestāv ne tuvumā. Punkts.
Vāverplēsis šajā ziņā bija izcils. Raibām acīm, gribošs, labs mīlētājs kā pieredzējis lidmašīnas pilots. Murkāja un ņēma mani četras stundas no vietas ar īsām sarunu un smēķēšanas pauzēm. Pie gultas gandrīz medicīniskos nolūkos stāvēja ūdens pudele kalstošām mutēm un lubrikanta tūbiņa. Gribēšana, berze, mitrināšana, berze.
Mīlestība? Jūtas? Sievietes maigā dvēsele? Atvainojiet, piezvaniet rīt, šobrīd esmu aizņemta… Es pati viņam nākamajā rītā nebūtu zvanījusi.
Zināju, ka piecelšos, apģērbšos un aiziešu bez atvadu skūpsta, īsziņas un gaidām. Bet gatava atkārtot labo seksu kaut rīt. Ko arī darījām. Kā truši. Tas bija labākais sekss bez mīlestības manā dzīvē. Mana vienaldzība bija lielās seksa regates bura. Jo es nebiju viņā iemīlējusies. Mēs godīgi izmantojām viens otru baudas nolūkos. Es darīju trakas lietas un ļāvos trakām lietām, kuras manā seksuālās pieredzes kartē vēl nebija atzīmētas. Pirksti un mēles tur, kur tās parasti neiemaldās.
Pilnīga vienaldzība pret to, ka kāds nav beidzis, – mēģināsim nākamajā raundā! Dīvainas pozas, kuras izrādījās ļoti ērtas. Pēc tam uzdevu sev jautājumu – kāpēc to neesmu darījusi mīlestības pilnās attiecībās? Kāpēc ne ar vīru? Nu kāpēc? Nedomāju, ka tā ir mana individuālā problēma. Tā ir sistēma. Attiecību un seksa sistēma, kam pakļauti gan vīrieši, gan sievietes. Attiecībās mēs baidāmies, cenšamies, noklusējam. Jo, nedod Dievs, pārsālīsim vai piededzināsim trauslo kopdzīves zupu. Pārāk bijājam viens otru tā vietā, lai atplēstu vaļā un ar baudu apēstu. Loveless sekss mums ļauj būt seksuāliem dzīvniekiem, kādi patiesībā esam. Bez rozēm un nožēlas.
Tas, ko pati sapratu, – sekss bez mīlestības var būt kolosāls. Vislabākais. Tieši sievietei.
Tas atbrīvo tevi no liekā svara, slikto matu dienas, māmiņas statusa un vēl daudzām barjerām. Mēs, mīļās meitenes, esam apkrautas ar tik daudzām priekšstatu, vēlmju un uzstādījumu paunām kā ēzelīši! Iežmiegtas sapnī par balto kleitu, mazuļiem un laimīgo dzīvi līdz mūža galam. Vēlāk – ar bailēm, ka vairs neesam iekārojamas, novecojošas un visi vilcieni aizgājuši… Muļķības!
Atceros sarunu ar savu draugu, kurš laikam ir vienīgais īstais vīriešu draugs manā dzīvē, jo starp mums nekad nav bijis dzimuma trīsu. Viņš teica, ka sievietes dala divās kategorijās – tās, ar kurām gribas kniebties, un tās, kuras viņš iemīl un iekāro kā nākamo sievu un māmiņu. Sapratu, ka māmiņu sarakstā noteikti neiekļūs meitenes, kas ļāvušās dullam pirmā randiņa seksam un no rīta nav žēlām acīm piedāvājušas savu telefona numuru. Tātad arī no manis viņa skatījumā neiznāktu māmiņa.
Acīmredzot vīrieši nezina, ka sievietēm arī smadzenēs ir divas atvilktnītes: māmiņas un seksa nodaļas. Ka sievietēm arī reizēm ļoti gribas nomīlēties gandrīz ar jebkuru!
Viņām arī piemīt šī dievišķā nieze zem nabas. Un tas nekādā veidā neietekmē viņu māmiņu atvilktni. Te arī sākas lielākā bēda. Vīrieši pret savām sievām mēdz izturēties kā pret sieviņām un māmiņām. Aiz labas gribas viņi sāk pret sievieti izturēties kā pret pacienti – dara to, šito, vēl kaut ko ieteiktajā secībā, citādi sieviete nesasniegs kulmināciju… Sekss kļūst par aprūpi. Čubināšanu un aplaizīšanu. Trešo pensijas līmeni. Un vilšanos, ja rezultāts nav sasniegts.
Vīrieši ir pārinformēti un pārbiedēti – ja nesāksi ar dāvaniņu, mīļiem vārdiem un bezgalīgu priekšspēli sveču gaismā, nekā nebūs! Ceru, jums ir seksīgāka attiecību pieredze. Manējā ir tieši šāda – tiklīdz spēkā stājas mīlestība un nopietnas attiecības, vīrietis sāk tevi gultā aprūpēt, līdz jūs abi zaudējat interesi par šo procesu. Man būtu vajadzējis to atklāti pateikt. Bet ir ļoti grūti sāpināt un aizvainot to, kuru mīli. Ir vieglāk pārgulēt un iztrakoties ar to, kuru nemīli, un pārnākt mājās gaišai kā eņģelītim. Tieši tā, kā to dara vīrieši.
Ceturtais un pēdējais
Bija arī viņš. Izskatīgs, gudrs, enerģisks un absolūti jauks cilvēks, kurā es nekādi nespēju iemīlēties, kaut viņš būtu gribējis tieši to. Ļoti cerēju, ka notiks maģiskais klikšķis, jo tik jēdzīgi vīrieši uz ielas nemētājas. Ja es būtu viņā iemīlējusies, mēs varbūt šodien dzīvotu ilgi un laimīgi. Bet sirdij nepavēlēsi, tiešām – lai cik dumji tas izklausītos. Biju izdzīvojusi lielās mīlas, laulību, šķiršanos, atkal mīlu. Un zināju, ka tobrīd gribu tikai seksu. Tieši seksu un tieši ar šo vīrieti. Viņa kājas, savītas ar savām, rokas visur, locekli vagīnā, dzīvnieciskas skaņas un karstu izelpu pie savas auss.
Jo sievietes seksualitāte un iekāre ne ar ko neatšķiras no vīrieša gribēšanas. Varbūt vienīgi ar biežumu, jo zinātnieki izmērījuši, ka vīrietis par seksu domā piecpadsmit reižu dienā.
Es par to domāju vienu, nevienu vai piecas reizes dienā – atkarībā no sazin kā. Un tam nav sakara ar mīlestību. Zinu, ka esmu spējīga uz to, ko mīlestība prasa, – jūsmīgu drebēšanu, uzticību, piekāpšanos, saprašanos, pieraduma maigumu, iejūtību, otra iekļaušanu savā egoistiskajā pasaules kartē. Mīlēties ar mīļoto – tas ir bingo! Bet, zinātnei par šausmām, varu šīs lietas nodalīt.
Baudīt seksu ar tiem, kurus nemīlu. Būt rūpīga māmiņa. Un ar lielu atbildības izjūtu iesaku šo gājienu citām sievietēm – seksu bez mīlestības! Tas ir varens ceļojums. Tas neved uz saldu, pūciņām izklātu kopīgu ligzdu, kur čiepst laimīgi mazuļi. Tas ved sazin kur – uz sevis iepazīšanu, atbrīvošanos, tvaika nolaišanu, apmierinājumu, orgasmiem un atmiņām, kas rada orgasmus. Uz sapratni par vīrieša dvēseli un ķermeni, kurš ir tik citāds un tik ļoti līdzīgs mums. Jo mēs visi esam cilvēki.
Ar alkām pēc mīlestības un ar gribuli, nevaldāmu iekāri. Sekss bez mīlestības man atvēra vēl kādas durvis, ko sauc par bezierunu mīlestību. Izklausās absurdi? Bet, kad esi otram atvēries un atdevies, un ņēmis no viņa, tai pašā laikā neko neprasot un negaidot, un nebēdājot ne nieka… tad tu saproti, kas tā bezierunu būšana tāda ir. Tā nav romantiska mīla. Tā ir cilvēciska vienošanās par došanu un ņemšanu bez parādiem. Šī prasme ir zelta vērta.
