Rīga +3°C 
Kad kādā sestdienā saviem nu jau pusaudžu vecuma bērniem piedāvāju doties uz rakstniecībai un mūzikai veltīto muzeju, lai apskatītu nesen atklāto pastāvīgo ekspozīciju Prokrastinācija un radīšana, saņemu noraidošus skatienus. Un var jau saprast – pati atceros obligātās skolas ekskursijas rakstošo personību memoriālajās mājās.
Tas nebija kaut kas, ko vēlējās darīt skolas vecuma jaunieši. Bet tikpat spilgti no šī laika atminos arī īpašo un saviļņojošo ciemošanos, vai tie būtu Rūdolfa Blaumaņa Braki vai Jāzepa Vītola Anniņas – tā bija iespēja pieskarties pagātnei, ielūkoties noslēpumainajā dižgaru privātajā telpā un radīšanas pasaulē.
Pārsteidzoši mājīga ciemošanās ir arī jaunajā Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ēkā, kas apmeklētājiem durvis vēra pagājušā gada rudenī. Mārstaļu ielas trīsstāvu nama būvvēstures stāsts aizsācies vēl viduslaikos. Lai gan precīzs ēkas celtniecības laiks nav zināms, tajā atrodamas būvdetaļas no 15., 16. un 17. gadsimta – pagrabā atsegti mūra fragmenti, līdz mūsdienām saglabājušās tādas vēstures liecības kā oriģinālās mansarda jumta koka konstrukcijas un telpās atrastie polihromie sienu gleznojumi. Senā ēka ir vērtīgs baroka–klasicisma laika arhitektūras piemērs ar bagātīgi rotātu rokoko stila kaļķakmens portālu ielas fasādē, kurš tiek datēts ar 18. gadsimtu.
Mārstaļu ielas sestais nams tā pastāvēšanas laikā vairākkārt pārdzīvojis pārmaiņas. 20. gadsimta sākumā ievērojamus pārplānošanas darbus ēkā veicis pazīstamais vācbaltu arhitekts Vilhelms Bokslafs. Restaurācijas gaitā saglabāti būvgaldniecības elementi no šī laika – atjaunotas vēsturiskās iekšdurvis, arī ārdurvis ar virslogu, sienu panelējums, vējtveris un koka kāpnes.
Kad jaunās muzeja ēkas interjera projektēšanā iesaistījās birojs Outofbox (arhitekts Pēteris Bajārs), arhitektes Elīza Anete Bajāra un Marta Dzene, tās pārbūves būvprojekts jau bija izstrādāts (Arhitektu birojs Krasts). 2021. gada sākumā autori prezentēja interjera dizaina koncepciju, līdz galam pat neticot tās realizācijai. Arhitektūras un interjera projekti top lēni un bieži iestrēgst – arhitektes joko, ka muzeja tapšanas laikā pasaulē ieradušies un par tā lietotājiem kļuvuši arī abu tagad jau bērnudārza vecuma puikas. Autori strādāja ar pietāti pret senajām vērtībām, vienlaikus veidojot savu izjūtu par vēsturisku interjeru mūsdienās.
Ar tikpat lielu atbildību arhitektu komanda izturējās pret ēkas garu, kas saistīts ar leģendāro M6.
Daudzi šo namu atceras kā slavenu 90. gadu Rīgas bohēmas vietu – kafejnīca un galerija tolaik pulcēja radošās aprindas, tajā apgrozījās mākslinieki, notika izstāžu atklāšanas un radošas diskusijas. 2000. gados sekoja skumjāks posms ar degradējošiem remontdarbiem un nesaskaņotām pārbūvēm – ēkā tika ierīkots hostelis un tekilas bārs. 2019. gadā, aizsākoties būvdarbiem, nama patiesā vērtība bija apslēpta zem košiem meksikāņu krāsojumiem, putuplasta karnīzēm un linoleja grīdas segumiem.
Elīza Anete Bajāra uzsver pozitīvo domapmaiņu un kopdarbu – interjera projektēšanas sākumposmā iesaistījusies visa muzeja radošā komanda. Arhitektes uztvērušas vēlmi neveidot standarta muzeju, tāpēc interjera koncepcijas pamatā ir daudzveidīgas sensorās pieredzes meklējumi un centieni aktivizēt dažādas maņas, vizualizējot muzeju kā viesmīlīgu, mājīgu un dzīvu telpu.
Raupjais kaļķa apmetums, ritmiskā ģeometrijā klātās, masā tonētās flīzes, kā arī tumšais skujiņas parkets kopā ar vēsturiskajām koka virsmām telpās rada pārliecinošu materialitāti. Izstrādājot interjera tonālo risinājumu, par iedvesmas avotu kļuva jaunveidotā muzeja vizuālā identitāte – no tās ienāca tumšā zili violetā tintes krāsa. Savukārt misiņš ar savu zeltīto spīdumu ienes senlaicīgas tintnīcas greznību. «Tinte un rakstīšana gluži loģiski iet kopā,» saka arhitektes.
Muzeja vestibils uzņem ar noslēpumainu krēslu. Telpas akcents ir starp vēsturiskajām kolonnām iekomponēta recepcijas lete, kuras misiņa apdare ar laiku dzīvos līdzi muzejam, uzkrājot pirkstu nospiedumus un dabisku patinu. Plauktu sistēma ar bīdāmām kāpnēm visas sienas augstumā aiz letes rada asociācijas ar viesmīlīgu mājas bibliotēku, savukārt mājīgumu pasvītro tintes violetie aizkari, kas vakara pasākumos ļauj diskrēti nodalīt recepcijas zonu. Telpu dizaina autores uzsver, ka interjers veidots, sastrādājoties ar mākslinieci Annu Heinrihsoni, kas veidojusi muzeja ekspozīciju. Tās elementi integrēti, jau tikko ienākot ēkā: šeit lasāms manifests, apskatāms radāmrīku piemineklis un klausāmi videostāsti par autoru prokrastinācijas pieredzi.
Vestibilam pieslēdzas muzeja kafejnīca ar savrupmājas cienīgu moderni iekārtotu virtuvi gatavošanas meistarklasēm.
Telpu var raksturot kā viesistabas un ēdamistabas apvienojumu, un tajā jūtama personiska ciemos būšanas noskaņa.
Silto atmosfēru veido dūmakaini pelēks kaļķa sienu apmetums, koksnes tekstūras mēbeles, kas kontrastē ar melniem galdiem un lakoniskiem krēsliem. No kafejnīcas un vestibila apmeklētājs nonāk publiski pieejamā iekšpagalmā – muzeja ārtelpa ir īpaši patīkama siltajā sezonā, un tur, vēsturisko mūru ielokā, atdzimuši Helēnas Heinrihsones 1995. gada sienu gleznojumi Četras rozes.
Muzeja apmeklējumu var salīdzināt ar viesošanos lielā, bet omulīgā savrupnamā, kur katrs atrod savu aizraušanos – no nopietnas ekspozīcijas izpētes otrajā un trešajā stāvā līdz izzinošām rotaļām pagrabstāvā. Papildus publiski pieejamām telpām vairāk nekā 1200 m2 platībā piecos līmeņos ēkā iekārtotas arī darbinieku telpas un dzīvoklis viesmāksliniekam.
Pieejamības nodrošināšanai ierīkots lifts – tā šahtai paredzētajā telpā atklājās pamatīgs kultūrslānis un unikālas liecības par Rīgas pirmsākumiem.
Pagrabstāvs savukārt atvēlēts izglītībai un radošumam – te izvietota garderobe grupām, muzeja klase un aktivitāšu telpas, kur bērni var spēlēt instrumentus, iejusties diriģenta lomā, iestudēt priekšnesumus, izmantojot specefektu pulti, vai paslēpties introvertu stūrītī. Arhitektes stāsta, ka interaktīvos objektus jau bija iztēlojies komponists Jēkabs Nīmanis, un viņu izaicinājums bija šīs idejas realizēt funkcionāli un telpiski. Arhitektes atzīmē universālo un daudzfunkcionālo sienas paneļu risinājumu – pa telpu perimetru izbūvēta niansēti pelēki krāsotu sienas paneļu sistēma, kurā integrēti aktivitāšu elementi un nišas, vienlaikus diskrēti noslēpjot inženierkomunikācijas.
Klases telpā sienas paneļi atlokāmi kā galdi, un tajos integrēti plaukti mācību materiāliem. Muzeja apmeklējuma noslēgums ir augstais un gaišais mansards – telpa, kas pēc atmosfēriski tumšākajiem apakšstāviem ļauj apmeklētājam uzelpot un pašam kļūt par radītāju. Bēniņos vēsture satiekas ar askētiski mūsdienīgo – iespaidīgās masīvkoka sijas, kas restaurācijas laikā attīrītas un pārklātas ar ugunsdrošu impregnējumu, interjerā kontrastē ar balto apdari, radot fonu lekcijām, meistarklasēm un sarunām.
Arhitekti aicina baudīt muzeja mājīgo un mierpilno gaisotni, taču vienlaikus ar nepacietību gaida brīdi, kad ēka pa īstam iedzīvosies un apbružāsies. Viņuprāt, muzeja interjeram ir jāiegūst laika patina – tikai tad lietojuma pēdās, nospiedumos, švīkās pilnībā atklāsies patiesā dvēsele.
- Interjera dizaina autori: arhitektes Elīza Anete Bajāra, Marta Dzene, arhitektūras birojs Outofbox (arhitekts Pēteris Bajārs)
- Būvprojekts: Arhitektu birojs Krasts
- Pasūtītājs: AS Valsts nekustamie īpašumi, Latvijas Republikas Kultūras ministrija
- Būvnieks: AS UPB.
- Ekspozīcijas uzbūve un tehniskie risinājumi: SIA SOLAVI, Yes We Can
Raksts tapis ar VKKF atbalstu.
