Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Timurs ir jūsu piektais suns. Kā viņš pie jums nonāca?
Pirms Timura man bija labradors Duglass, kurš nodzīvoja četrpadsmit ar pusi gadu. Kad viņš aizgāja mūžībā, uztaisīju pauzi, jo likās, ka nekad vairs suni neņemšu. Bet tad es beidzot izšķīros – vai nu tagad, vai nekad. Man jau ir liels vecums. Uzskatu, ka saimnieks nedrīkst nomirt pirms suņa. Tas ir ļoti nelāgi. Meita uzzināja, ka pie Jēkabpils ir Labradoras retrīveru audzētava Laumiņas. Tur, gandrīz pašā Daugavas krastā, ir skaista lauku māja. Aizbraucām turp un noskatījām tādu pavisam maziņu kucēnu. Pēc mēneša braucām jau pakaļ. Nu jau Timurs ir pusaudzis. Viņam ir gandrīz divi gadi.
Kāpēc tieši labradors? Kāpēc ne kāda cita šķirne vai patversmes sunītis?
Tāpēc, ka iepriekšējais suns Duglass arī bija gaišs labradors. Mēs ar viņu ļoti saaugām… Šī šķirne ir ļoti laba, labradori ir komunikabli un draudzīgi, pat pārāk draudzīgi, jo nevienu nepazīstamu cilvēku neuzskata par svešinieku. Pirms Duglasa man bija arī ļoti brīnišķīga krancīte Mārdžerija.
Duglasu jums studenti uzdāvināja 50 gadu jubilejā. Saka jau, ka dzīvniekus nedrīkst dāvināt. Jūs bijāt gatavs šādam pārsteigumam?
Nebiju gatavs. Kad studentiem radās ideja dāvināt suni, viņi toreiz vispirms aprunājās ar manu sievu un meitu. Četrus gadus pirms Duglasa nonākšanas mūsu ģimenē mūžībā bija aizgājusi mūsu Mārdžerija. Sieva zināja, ka viņas nāve man bija ļoti sāpīgs moments. Un saprata, ka man vajadzīgs suns. Man vispār liekas dabiski, ka cilvēkam ir suns.
Ar ko Timurs atšķiras no Duglasa?
Duglass bija citāds. Iespējams, to ietekmēja viņa bērnība. Timurs nāk no audzētavas, bet Duglass piedzima ģimenē labradoru kucītei Grētai. Saimnieki – veca kundzīte un viņas vīrs – ļoti mīlēja Grētu, kas savukārt ļoti silti izturējās pret saviem kucēniem. Tāpēc Duglass bija īsts mīļums. Varbūt dažreiz pat pārāk mīlīgs. Savukārt Timurs ir tāds pašpuika un ļoti patstāvīgs. Jau tagad viņš man demonstrē, ka pats zina, kas ir jādara. Tā, ka mums sanāk drusku parīvēties. Mēdzu Timuram teikt, ka nebūs vis, kā viņš iecerējis!
Vai ar suni apmeklējat suņu skolu vai pats mēģināt apmācīt?
Uz suņu skolu ar Timuru neesam gājuši. Mums ļoti nepaveicās, jo laikā, kad Timuram vajadzētu doties mācīties, bija kovids. Viena suņu skola gan bija sarunāta, bet līdz tai bija tālu jābrauc. Pavasarī bija pieejama cita, bet nodarbības bija ļoti neizdevīgos laikos. Sapratu, ka jātiek galā pašam. Nesaku, ka esmu ideāls skolotājs, tomēr daudzmaz galā tieku.
Esat stingrs saimnieks?
Domāju, ka ne. Vienu brīdi Timuru neatstāju vienu, tāpēc viņš pieradis vazāties man līdzi. Kad biju spiests atstāt suni darba dienas vidū vienu, viņš varēja sagrauzt kādu avīzi vai lupatu. Taču Timurs ļoti ātri iemācījās, ka neko grauzt nevajag. Viņš, piemēram, neēd no kaķu bļodiņas, kaut arī tā stāv pa ceļam. Timurs ļoti labi zina, ka tā darīt nedrīkst. Ar viņu ļoti daudz runāju, gluži kā ar cilvēku. Acīmredzot pēc intonācijām viņš pats izsecina, ko var un ko ne.
Timuram ļauts gulēt dīvānos?
Viņam ir divi dīvāni, kuros oficiāli atļauts gulēt. Viens ir darba istabā, bet otrs viesistabā.
Gulēt gultā – tas gan ir ekskluzīvi! Uzlēkt tur viņš drīkst tikai tad, ja kaķis atļauj.
Tas notiek ļoti retu reizi. Visbiežāk viņš guļ dīvānā datora istabā, kur mēdzu strādāt līdz diviem naktī.
Jums ir milzīga bibliotēka. Vai Timurs ir kādu grāmatu izlasījis?
Tas bija sen, kad viņš ir sagrauzis kādu grāmatu. Reiz viņš sagrauza arī rēķinu. Sapratu, ka tādas lietas nedrīkst atstāt nepieskatītas, tāpēc, kad dodos prom uz ilgāku laiku, aiztaisu abas kabineta durvis ciet. Šādos brīžos Timurs neslēpj savu sašutumu, jo saprot, ka uz ilgu laiku būs jāpaliek vienam. Taču atšķirībā no citiem suņiem, viņš nekad nav grauzis mēbeles, durvis vai instrumentus.
Kāpēc suni nosaucāt par Timuru? Vai par godu Arkādija Gaidara grāmatai Timurs un viņa komanda?
Zināju, ka tāda grāmata ir. Esmu ļoti pārsteigts, ka Latvijā, par spīti lielajai nepatikai pret Padomju Savienību, šo grāmatu labi zina gan jauni, gan veci. Gaidars ir absolūtākais padomju autors. Bet acīmredzot tas ir tik ļoti iegājis tautā, ka gan veci, gan jauni man mēdz jautāt: kur tad ir viņa komanda? Taču Timurs pie šāda vārda tika ne tāpēc. Mums vajadzēja izvēlēties vārdu, kas sākas ar T burtu. To noteica ciltsraksti. Pārcilāju dažādus vārdus. Par Teodoru viņu nevarēju nosaukt, jo dažiem draugiem šajā vārdā nosaukti bērni. Kad studēju Maskavā, viens no maniem kursabiedriem bija mongolis, ar kuru bieži runājām par vēsturi. Zināju, ka mongoļiem bija tāds slavens karavadonis Timurs. Tā ka Timurs ir vienkāršs mongoļu vārds.
Kāds Timurs ir kā personība?
Patstāvīgs. Viņš ir čalis, kurš zina, ko grib. Kad ejam pa ielu un Timurs pēkšņi atpaliek, ir skaidrs, ka viņš grib doties citur, ne tur, kur es biju ieplānojis. Tad ir redzams, ka starp mums norit dialogs. Bet Timurs rēķinās ar mani un zina, ka esmu saimnieks, kurš jāklausa.
Par kādām īpašībām jūs viņu cienāt visvairāk?
Timurs ļoti labi saprot, kāds man ir garastāvoklis. Dzīvniekiem ir ļoti laba intuīcija. Timurs gan nav tāds sentimentāls sunītis, kurš iet un pieglaužas. Viņš ir reāls vecis! Bet, ja man ir slikts garastāvoklis, es zinu, ka agri vai vēlu viņš atnāks un teiks: «Kas par lietu? Viss būs labi!»
Timura zvaigžņu stunda bija brīdī, kad jūs viņu paņēmāt līdzi uz Lielā Kristapa apbalvošanas ceremoniju. Kāpēc toreiz izlēmāt iet kopā?
Tolaik Timurs bija vēl pavisam maziņš, viņam nebija pat gads. Biju ļoti uztraucies, kā viņš to visu izturēs. Bet izturēja! Mani uz Lielo Kristapu uzaicināja tā organizators Mārtiņš Ķiberis. Es viņam gan teicu, ka negribu iet, jo suns man ir svarīgāks par ceremoniju. Un Mārtiņš teica, ka varu nākt ar visu suni.
Kā Timurs uzvedās Lielā Kristapa aizkulisēs?
Ceremonijas laikā ik pa brīdim izgājām ārā. Es gan pamanīju vienu peļķīti, bet Timurs teica, ka tas nav viņa darbiņš.
Neviens neteica, ka Krilovs jau galīgi nojūdzies, ar tik lielu suni uz pasākumu nākot?
Apsardze sākumā nemaz negribēja mūs laist iekšā. Es viņiem iebildu, ka man ir uzaicinājums. Uz ko viņi man teica: «Kurš tad jūs uzaicināja? Kuras personas?» Tad organizatori viņiem apstiprināja, ka es tik tiešām esmu ielūgts uz ceremoniju kopā ar visu suni. Un viss tika atrisināts! Tagad jau ar suni var iet iekšā pat veikalos, kas agrāk bija pilnīgi neiespējami. Mēs dzīvojam Āgenskalna tirgus tuvumā, kur suņus gandrīz vai ar varu velk iekšā. (Smejas.) Kad aizeju uz tirgu bez Timura, pārdevējas man prasa: «Nu, kur tad sunītis?»
Vai uz teātri Timurs arī tiek ņemts līdzi?
Jā, viņš piedalās mēģinājumos. Ja izrādes laikā uz skatuves starp aktieriem ir kāda klope, Timurs uzreiz pievērš uzmanību un grib iejaukties. Viņam šķiet nepareizi, ka cilvēki ne no šā sāk, ne no tā sāk kauties. Timurs gan labi zina, ka uz skatuves kāpt nedrīkst. Viņš skraida zālē. Ja aizskrien par tālu, iesvilpjos un viņš uzreiz saprot, ko es ar to domāju. Timurs mani klausa. Es viņu bez bažām varu ņemt līdzi, jo viņš ir labi audzināts un labvēlīgs pret cilvēkiem. Uz ielas Pārdaugavā varam iet pat bez pavadas. Centrā gan to neuzdrīkstētos darīt.
Kādi ir jūsu iecienītākie pastaigu maršruti?
Lai būtu liela un forša pastaiga, mums ir jāiet tālu. Mēdzam aiziet līdz Māras dīķim, bieži ejam arī uz Daugavu. Tomēr šķiet, ka suņiem tiek pamazām atņemtas visas jaukās pastaigu vietas. Savulaik mums ar Duglasu iemīļota pastaigu vieta bija tur, kur tagad ir Spice. Agrāk tur bija zaļš rajons ar mazdārziņiem. Aiz Pleskodāles kapiem bija ļoti skaista bērzu birzs. Taču kvartālu, kas ir aiz bērzu birzs, atdeva amerikāņu vēstniecībai, kas to apbūvēja. Tā bija viena no jaukākajām pastaigu vietām, kur varēja izskraidīties. Tagad Timuram šī bērzu birzīte ir atņemta. Duglasa laikā pie Ķīpsalas bija skaista un smilšaina pludmale ar ūdensrozēm, bet pēc tam tur uzbūvēja to Swedbank ķieģeli un visu noasfaltēja.
Jūs uz centru braucat ar mašīnu vai sabiedrisko transportu?
Ar mašīnu braucam tikai tad, ja mūs ved meita, jo pašam man nav automašīnas. Vairāk izmatojam sabiedrisko transportu. Timurs tur uzvedas labi, jo ir jau pie tā pieradis. Ar sabiedrisko negribas braukt tikai ziemā, jo tad grīdas ir netīras un slapjas un suns ir spiests sēdēt dubļos.
Labradoriem ir nosliece uz lieko svaru. Kā cīnāties ar to?
Timuru nebaroju saskaņā priekšrakstiem, kas ir grāmatās. Daru to pēc sajūtas. Gluži kā alķīmiķis, paņemu rokās bļodiņu un tad pēc izjūtām saberu kopā to, kas viņam ir nepieciešams. Apmēram zinu, cik viņam vajag sauso barību, cik gaļu, saknes, skrimšļus utt. Tā daru jau kādu laiku un redzu, ka viņš ir labā formā. Jau ilgāku laiku ir tā, ka esmu pakārtojis ēdienkarti dzīvniekiem. Kaķenei Māsai garšo zivis, bet Timuram gaļa. Man savukārt garšo gan zivis, gan gaļa, līdz ar to es ēdienkarti kombinēju tā, lai pietiktu visiem.
Kā pie jums nonāca kaķenīte Māsa?
Kad pirms 17 gadiem ziemā ar Duglasu staigājām, pamanījām, ka kaimiņu mājā pie miskastēm ir ļoti mazi kaķēni. Viņu bija daudz – seši vai septiņi. Sākām ar Duglasu viņus piebarot – devām siltu pienu un kaķu barību. Tā bija 2006. gada ziema, kas bija ļoti auksta.
Ievēroju, ka tie kaķēni guļ mūsu malkas šķūnītī, tāpēc tur iekārtoju siena gubiņu, lai viņiem ir silti.
Viens no viņiem bija puisis, kuru kaimiņi nosauca par Dominiku. Pārējās bija kaķenes. Dominiks ātri aizgāja bojā, un par barvedi kļuva Māsa. Tā viņu nosaucu tāpēc, ka viņa bija Dominika māsa.
Viņa jau kopš mazām dienām zināja Duglasu, kurš vienmēr man bija līdzi. Kad viņam bija 12 gadu, viņam uztaisīja operāciju, pēc kuras viņš jutās ļoti savārdzis. Un Māsa un vēl divas kaķenes, kas bija palikušas dzīvas, staigāja viņam līdzi. Es to nevaru izskaidrot. Kaķenēm laikam bija tāda līdzjūtība un empātija pret viņu. Kad gāju pāri ielai ar Duglasu un trim kaķenēm, kas viņam sekoja, tas bija diezgan ekstrēmi. Es tikai uztraucos, ka tik tās kaķenes nenobrauc! Pēc gada divas melnās kaķenes nomira un palika tikai Māsa. Drīz vien uz citiem medību laukiem devās arī Duglass. Pēc tam man kaimiņš jautāja: «Kāpēc tu neņem to Māsu augšā?» Tad nospriedu: «Tiešām? Kāpēc to vēl neesmu izdarījis!» Tā Māsa sāka dzīvot pie manis. Vienu brīdi viņa bija man vienīgais mājdzīvnieks.
Kā viņa uztvēra Timura parādīšanos mājās?
Ļoti normāli. Māsai jau bija pieredze ar Duglasu, un Timurs likās tāds pats. Māsa bija nedaudz sašutusi par to, ka viņš ir jauns un darīja ne to, ko vajag pa istabām. Viņa ir veca, zina, kā ir jādzīvo, bet šis nezina. Bet kautiņi nekad nav bijuši. Dažreiz dzirdu, ka viņi abi ņemas virtuvē. Ja Timurs lec, es saprotu, ka Māsa viņam ir krāmējusi pa purnu vai taisījusies to darīt.
Pirms daudziem gadiem žurnāls Astes pie jums viesojās, kad pie jums vēl dzīvoja vārna Tipa. Cik viņai bija gadu, kad devās uz citiem medību laukiem?
Mēs nezinām, cik viņa īsti bija veca, taču pie mums viņa nodzīvoja 15 gadus. Vienu brīdi jau šķita, ka tā vārna pārdzīvos mani un būs jāatstāj kādam mantojumā. Jau tad, kad viņa nonāca pie mums, mēs sapratām, ka viņa nebija jauns vārnulēns, jo viņa pie mums nepierada. Tipa nekad nedevās rokās pati. Nekāda mīļošanās nebija iespējama. Tipu visu vienās asinīs ziemā atrada meita. Veterinārārste teica, ka spārns ir tā salauzts, ka diez vai to varēs sadziedēt. Laist viņu atpakaļ brīvībā nebija jēgas. Viņa bija sašauta, un vienā spārnā bija uz visu mūžu palikusi skrots, otrs spārns bija normāls. Viņa nedaudz varēja lidot – laidās no vienas mēbeles uz otru. Tomēr tas vienmēr bija nedaudz ekstremāli. Tāpēc lūdzu vienam paziņam uztaisīt milzīgu būri, kurā varētu turēt pat pumu. Tad, kad Tipa nomira, viņa atkal bija mēģinājusi lidot, bet ļoti stipri sasitās…
Atgriežoties pie Timura – kādi ir lielākie izaicinājumi, dzīvojot ar liela izmēra suni pilsētā? Ar ko jārēķinās?
Ar suni var dzīvot gan būdā, gan vienistabas dzīvoklī. Kādreiz pazinu cilvēkus, kas ar vairākiem suņiem dzīvoja nelielā Hruščova tipa mājas dzīvoklī. Un ļoti labi dzīvoja! Pats galvenais ir pastaigas, kurām ir jābūt samērīgām ar suņa vecumu. Ar Timuru katru dienu trīs vai četras reizes ejam staigāt. Vienai pastaigai ir jābūt tādai gruntīgai, lai var just, ka kājas ir nodarbinātas. Tāpēc nedrīkstu saslimt.
Attiecības ar dzīvnieku ir tādas, ka tev jāpakļauj savs dzīvesveids viņam.
Neesmu daudz kur aizbraucis, jo rēķinos, ka ilgāk par divām trim dienām nedrīkstu būt prom.
Jums mīlestība pret dzīvniekiem nāk kopš bērnības?
Tā vienkārši ir! Kad dzīvojām Jūrmalas mājā, no kurienes nāca arī Mārdžerija, man bija darīšana arī ar citiem dzīvniekiem, saimniekiem bija govis un zirgs. Biju pat iemācījies ar taisīt govīm injekcijas. Kādu pavasari zirgs bija pārbarots ar zāli. Kad atbrauca veterinārārsti, tika teikts, ka zirgu nedrīkst vest ārā un drīkst dot tikai izmērcētu sienu ar sodu. Pēc dažām dienām, atbraucot no Rīgas, redzu, ka zirgs stāv ārā un ēd zaļu zāli. Sapratu, ka tā nedrīkst, jo viņš taču vēl nav vesels un viņam ir slikti. Izrāvu ķēdi no zemes un vedu uz kūti, bet zirgs ļurkājās. Sapratu, ja viņš nokritīs, es viņu nepiecelšu un būs jāsauc veterinārārsts. Tolaik, lai varētu piezvanīt ārstam, bija jāiet trīs četri kilometri.
Taču tad zirgs uzlika savu galvu man uz pleca, un es sapratu – ja to noturēšu, ģībonis pāries.
Viņam pārgāja, un mēs varējām iet uz kūti. Kad viņam atkal uznāca reibonis, es jau zināju, ko darīt.
Runā, ka cilvēks, kurš mīl dzīvniekus, nevar būt ļauns. Piekrītat?
Domāju, ka ne. Ir daudz stāstu par to, ka nežēlīgi cilvēki ir mīlējuši suņus. Piemēram, Hitleram ir bijuši vācu aitusuņi. Ja tic Bulgakovam Meistarā un Margaritā, Poncijs Pilāts arī visvairāk mīlēja savu suni. Tāpēc tas nav gluži likums.
Esat suņu vai kaķu cilvēks?
Vairāk, protams, suņu, bet man nav nekas pret kaķiem. Kaķi man liekas drusku kā tādi aktieri, kas ākstās un izliekas. Māsa šad tad mēdz nodarboties ar šādām kaķu ākstībām, bet es to neņemu galvā. Šķiet, viņa ir sapratusi, ka ar mani tas neies cauri. Suņi ir tiešie aktieri. Reāli. Lai gan arī suņi mēdz realizēt savas vēlmes ar daudzpakāpju darbībām, ja zina, ka pa tiešo nevar. Tad viņi mēdz izliekties par slimu un vārgu. Bet Timurs ir ļoti tiešs un konkrēts aktieris bez ākstībām. Viņš uzreiz pasaka, kas patīk vai nepatīk. Viņam nav tādas daudzpakāpju piemērošanās.
Ja Timurs pēkšņi uz stundu iegūtu spēju runāt? Par ko jūs gribētu ar viņu parunāt?
Oi! Par daudz ko. Domāju, ka Timurs man stāstītu par saviem draugiem un draudzenēm. Ka viņš ļoti gribētu sev atrast līgavu. Taču šajā ziņā mums ir pilnīgs ārprāts. Mūsu rajonā visas labradoru kucītes lielākoties ir sterilizētas. Tāpēc tā mums šobrīd ir liela problēma. Jācer gan, ka Timura vēlēšanās piepildīsies.
