Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Pati neesmu skaitījusi,» viņa atzīstas. «Bet fani saskaitījuši, ka esot gandrīz 3000 stundu, kur ir mans uzvārds un kur esmu piedalījusies kā scenāriste, režisore, producente. Vismaz 2000 stundu esmu uzrakstījusi kā scenāriste. Četrus gadus – no 2014. līdz 2017. gadam – es un mana producēšanas kompānija strādāja kanālam Ukraina, lielākajam privātajam televīzijas kanālam valstī, kas diemžēl nu jau pārstājis eksistēt.»
Pašlaik Tatjana dzīvo Rīgā un jau uzņēmusi divus seriālus Latvijas skatītājiem. Platforma Tet+ tikko publicējusi seriāla Dzelzs nervi visas 16 sērijas, katra pusstundu gara. Tā komanda ir gan no Ukrainas, gan no Latvijas. Galvenajās lomās – Maksims Busels un Liepājas teātra jaunā aktrise Madara Viļčuka. Citās lomās – Tālivaldis Lasmanis, Kaspars Zvīgulis, Kristīne Nevarauska, Akvelīna Līvmane, Dace Bonāte, Rihards Rudāks, Pēteris Gaudiņš un citi. Sižetā savijas notikumi milzīga lauksaimniecības uzņēmuma govju fermā un veco ļaužu pansionātā. Kad iznāks šis žurnāla numurs, katrs, kurš noskatījies, jau būs varējis pārliecināties, ka ir tieši tā, kā atzīst pati Tatjana: «Mani scenāriji – tās ir pasakas, ko gribētos piedzīvot īstenībā.
Manu stāstu noslēgumā uzvar mīlestība un visi saņem pēc nopelniem: sliktie tiek sodīti, labie – apbalvoti.
Mani galvenie žanri ir melodrāma un detektīvs.» Vēl viņai šķiet svarīgi pajautāt: «Vai jūs kaut reizi iesmējāties, vai jums bija jautri?» Pabeigtas arī 16 stundu ilgas sērijas drāmai Apsūdzēti mīlestībā, ko drīz rādīs Go3 – arī tajā galveno lomu spēlē Maksims Busels.
Pats pirmais Tatjanas seriāls iznāca 2003. gadā un bija Ukrainas un Krievijas kopprodukcija. Skaidrs, ka visas 2000 stundas noskatīties nav mūsu spēkos. Bet, ja gribētos vairāk iepazīt Tatjanas seriālu pasauli, viņa iesaka noskatīties savus vieglos, priecīgos, optimistiskos stāstus. Seriālu Sliktākā draudzene (Hudšaja podruga) – astoņas sērijas, Ar ko sapīsies (S kem povedjošsja) – sešpadsmit sērijas, Ziemassvētku stāstu Iekšdedzes dzinējs (Dvigateļ vnutreņņevo sgoraņija) – četras sērijas. Ja patīk detektīvi – Aizspriedumainā attieksme (Predvzjatoje otnošeņije), astoņas sērijas par izmeklētāju, kas iesēdinājusi cietumā savu dēlu, un pēc tam viņš iet bojā. Galveno lomu tajā spēlē viena no Tatjanas mīļākajām ukraiņu aktrisēm Olga Radčuka.
Pedantiskā feministe
Kā var uzņemt tik daudz, ka pat nav iespējams visu noskatīties? «Man ir pedantiska nūģa reputācija – neko darīt, tā esmu audzināta,» atzinusi Tatjana. «Mana dzimtā valoda ir ukraiņu. Esmu dzimusi 1965. gadā tipiskā jauktajā ģimenē. Mājās ar vecmāmiņu un vectētiņu – tēva vecākiem – runāju ukrainiski. Arī ar tēvu, kurš principiāli mani sūtīja skolā ar ukraiņu mācību valodu. Skolā man bija izcila ukraiņu valodas un literatūras skolotāja Marija Voicehovska, kas iemācīja mīlēt ukraiņu literatūru – ne tikai to, kas skolas programmā.
Reiz kāds man teica: Tatjana, katrs jūsu darbs ir kā himna feminismam. Es par to pat nebiju aizdomājusies. Bet varbūt tā ir taisnība un varbūt tas nāk no manas krievu vecmāmiņas, mammas mammas, Fjoklas Ņikitičnas – lai viņai debesu valstība! Viņa bija cēlusies no Luhanskas kazakiem. Savukārt mammas tētis bija lietuvietis. Vecmāmiņa bija zobārste un savā profesijā nostrādāja gandrīz 50 gadu. Viņai bija trīs bērni – visas trīs meitas, mana mamma vidējā –, taču precēties vecmāmiņa negribēja un izgāja pie vectēva tikai tad, kad bija piedzimusi jaunākā meita. Mani viņa ļoti mīlēja, jo es biju pirmais mazbērns, turklāt mazmeita, un vienmēr pamācīja: «Taņečka, tev vienmēr jāpaļaujas tikai uz sevi. Ja gribi saldējumu, tev jāvar to nopirkt pašai. Protams, ir jauki, ja puisis vēlas tevi pacienāt, sagādā viņam prieku un ļauj to izdarīt, ja zēns patīkams. Bet nekad negaidi, ka vīrietis atrisinās tavas problēmas. Tev pašai jātiek galā.» To teica sieviete, kura bija pārcietusi holodomoru trīsdesmitajos gados, pārcietusi karu. Un izdzīvojusi. Viņa bija tik pašpietiekama!
Bērnībā mamma mani vasarās vienmēr sūtīja pie viņas uz Poltavas apgabalu, kur vecmāmiņa dzīvoja mazā pilsētiņā un strādāja poliklīnikā, un es daudz laika pavadīju zobārsta kabinetā. Es pie galda zīmēju, kamēr viņa urba un laboja zobus. Starp pacientiem pienāca arī pie manis: «Tikko izrāvu sievietei zobu, bet viņa pat neiepīkstējās. Taču tūdaļ nāks vīrietis, kuram vajadzīga tikai plomba, un tu dzirdēsi, kā viņš vaimanās.»
Vecāmāte uzskatīja, ka vīrieši ir vājais dzimums, tomēr viņiem pieder šī pasaule, un, lai tajā pastāvētu, jābūt stiprai un patstāvīgai. Bet, lai tāda kļūtu, izcili jādara viss, ko dari.
Vecmāmiņa dievināja kino. Kā jau katrā pilsētiņā tolaik, arī mūsējā bija kinoteātris Roģina (dzimtene – krievu valodā), un mēs nelaidām garām nevienu jauno filmu. Tā kā viņa bija slavens un ietekmīgs cilvēks («Manas plombas te ir visiem!»), skatīties varējām bez maksas, un vienmēr mums ierādīja labākās vietas. Tikai kinoteātrī esmu redzējusi vecmāmiņu raudam, dzīvē – nekad. Pēc tam mājās parādījās televizors – vispirms melnbaltais, tad krāsainais. Vārījām tēju, un sanāca kaimiņienes. Krustmāte Soņa, kurai bija gotiņa un kas vienmēr deva padzerties siltu, tikko slauktu, vēl kūpošu pienu ar putiņām… Viņai blakus Lidija Markovna – pilsētiņā dzīvoja daudz ebreju, un arī manu vecomāti visi sauca ebreju manierē par Fainu Ņikitičnu vai Faņu. Ka viņa patiesībā ir Fjokla, uzzināju, tikai noformējot miršanas apliecību. Katra kaimiņiene bija atnesusi līdzi kādu kārumu – konfektes vai barankas. Visas sasēdās ap galdu, tika pacelts televizora ekrāna pārklājiņš, un visas dzēra tēju, skatījās un vēlāk sprieda par redzēto.
Vecmāmiņai bija fantastiska humora izjūta. Vajadzēja tikai paklausīties, no kurienes skan visskaļākie smiekli, un uzreiz bija skaidrs, kur viņa ir. Vecmāmiņa nodzīvoja satriecošu dzīvi, 91 gadu, un pārstāja elpot, kad visas trīs meitas bija līdzās un turēja viņas rokas. Un tas bija tik skaisti kā kino.
Kijivā pabeidzu Tarasa Ševčenko vārdā nosauktās Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti – tāpēc, ka gribēju kļūt par rakstnieci un rakstīt romānus. Universitāti beidzu 1987. gadā, uzrakstīju lugu, teātrī izlasīja un teica, ka patīk, bet Kultūras ministrijai tā jānopērk, lai varētu iestudēt. Taču ministrijai nebija naudas. Es jau biju precējusies, piedzima meita, un sāku strādāt televīzijā, kur mans vīrs jau bija žurnālists. Deviņdesmitajos gados mana profesija bija ziņas, biju parlamenta korespondente, zināju vārdu un tēvavārdu katram no 450 deputātiem. Pēc tam nodarbojos ar analītiku, pat kļuvu par sporta komentētāju, arī par Krievijas kanāla HTB speciālkorespondenti Ukrainā.
Divtūkstošo gadu sākumā mans vīrs Aleksandrs vadīja TV kanālu, un es biju galvenā producente, atbildēju par ziņām un izklaides raidījumiem. Un savā nodabā rakstīju. Tad pēkšņi Maskavas kanāls CTC mums piedāvāja kopīgi uzņemt seriālu. Aizsūtīju seriāla Rītdiena būs rīt pieteikumu. Un aizmirsu. Taču drīz vien sākās uzņemšana.
Budžets bija tiem laikiem kosmisks – 25 tūkstoši dolāru par sēriju. Varēju fantazēt par visu, kas ienāk prātā. Un es arī fantazēju.
Seriāla noslēgumā helikopters nosēžas uz aviācijas bāzes kuģa. Mūsu vienīgais kuģis, kas toreiz varēja uzņemt helikopterus, bija Ukrainas Jūras kara spēku flagmanis Getman Sagaidačnij. Gāju uz Aizsardzības ministriju un atļauju filmēt uz flagmaņa arī saņēmu – tikai ar vienu noteikumu: mums pašiem bija jāsagādā kuģim degviela. Protams, es vieglprātīgi apsolīju, jo nezināju, cik daudz degvielas kuģim vajag un cik tas maksās. Pēc tam man stāstīja, ka kuģis nav gājis jūrā ļoti sen, un nu to iedarbinājis mākslas spēks. Jūrnieki bija laimīgi. Savukārt kanāls CTC 14 sēriju seriālu četros gados parādīja sešas reizes.
2007. gadā Krievijā iznāca seriāla Slaucēja no Hacapetovkas (Dojarka iz Hacapetovki) pirmās četras sērijas, kas uzņemtas Ukrainā. Mazliet naivs, ļoti labsirdīgs stāsts par lielu mīlestību. Kad to parādīja, es pamodos kā Krievijā slavens cilvēks.»
Mājas Kijivā, dzīve Rīgā
«Kad meitai bija gadiņš, abi ar vīru atbraucām mazā atvaļinājumā – vispirms uz Palangu un pēc tam arī uz Rīgu. Jau toreiz man likās, ka es te visu pazīstu un zinu, pat to, kāda māja būs aiz stūra. Ar mani dažreiz tā notiek.
2013. gada novembrī, kad man ir dzimšanas diena, Viļņā notika Eiropas Savienības Austrumu partnerības samits, kurā Ukrainai vajadzēja parakstīt ES Asociācijas līgumu. Mēs ar vīru speciāli atbraucām uz Viļņu un apmetāmies Kempinski, no kurienes varēja labi redzēt visu valstu karogus, arī Ukrainas. Bet draņķa Janukovičs, toreizējais Ukrainas prezidents, pēc tam, kad vairākas reizes bija ticies ar Putinu, pakļaujoties Krievijas spiedienam, atteicās parakstīt Asociācijas līgumu. Un es teicu vīram: «Igor, būs karš.»
Atkal atbraucām uz Rīgu – nekad nebiju bijusi šeit ziemā, un arī ziemā man te patika. Kijivā jau notika Maidans, bet Krievija vēl izturējās neitrāli, un es pat ierados uz pārrunām ar Maskavas televīzijas Pirmo kanālu. Pie reizes gribēju arī sajust, kāda ir gaisotne Krievijā. Pēc mēneša sākās iebrukums Krimā un Donbasā. Mūsu attiecības beidzās. Katrs mākslinieks, kurš uzstājās Krimā, man automātiski kļuva persona non grata. Pēc Krimas pie manis filmējušies tikai divi vai trīs krievu aktieri, cilvēki, kuri bija pret iebrukumu. Taču pēc pilna mēroga iebrukuma esam atvadījušies arī no viņiem. Kāds klusē, cits ieņēmis no mana viedokļa nepieņemamu pozīciju un žēlo nabaga puisēnus, kas iebrukuši Ukrainā.
Krievija kļuva vispirms par nepieņemamu un pēc tam arī par neiespējamu sadarbības partneri, lai gan sākumā daži mani kolēģi vēl centās ar to kaut kā sadzīvot. Sapratu, ka mums vajadzīgs vēl kāds atbalsta punkts ārpus Ukrainas – Eiropā. Kādā skaistā 2014. gada vasaras svētdienā sēdēju Dņepras krastā un skatījos uz plašumu, par kuru Gogolis rakstījis, ka «tikai retais putns aizlidos līdz Dņepras vidum». Otrs krasts nav redzams, tikai zaļas salas, zvejnieki un ūdens spogulis, kas saplūst ar debesīm – zilums kā Ukrainas karogā.
Un pēkšņi sapratu – Rīga būs mūsu atbalsta punkts.
Karš jau bija sācies. Brīvprātīgie jau devās cīnīties. Karš saasina jūtas, tas padarījis mūs nervozus un niknus, bet reizē arī cēlsirdīgus. Mana operatore inscenētāja Jana ir brīvprātīgā, kas kopš pirmajām pilna mēroga iebrukuma dienām uz priekšējām pozīcijām veda humāno palīdzību. Armijai mēs palīdzam kopš 2014. gada. Katram iespējams armijas kontā ieskaitīt kādu naudas summu. Dažādi labdarības fondi uzņēmušies šefību par konkrētām armijas daļām. Ukrainas tauta radīja Ukrainas armiju. Krievija to negaidīja un nesaprata.
Latvijā mēs pētījām tirgu, ekonomisko situāciju, likumdošanu, valsts atbalstu ārzemju filmu kompānijām. Vairākkārt braucu šurp – pastaigāt pa pilsētu, iepazīties ar cilvēkiem, aprunāties. Pabiju uzņemšanas laukumos, Cinevillā, kas mani ļoti patīkami pārsteidza.
2015. gadā noskatījos daudzas teātra izrādes, novērtēju aktieru meistarību un varu teikt, ka varbūt jūs paši pat nenovērtējat, cik bagāti esat.
Mihaila Čehova teātris ir brīnišķīgs, bet Dailes teātra līmenis – izcils! Es nezinu otru tādu teātri un gribu strādāt ar šiem aktieriem.
2016. gadā nodibinājām SIA Artforms Production ar melno kaķīti galviņā, ar kuru sākas katra filma. Sākām palēnām filmēt skaistas ainavas, un, kad kādā no maniem seriāliem vajadzēja Eiropas skatu, tas bija jūsējais. Bet 2021. gada vasarā – pirms kara sākuma – mēs šeit jau uzņēmām daļu no ukraiņu komēdijseriāla Diēta Nr. 0, kura pirmizrāde bija paredzēta 2022. gada 28. februārī. Protams, pirmizrāde nenotika un seriāls nav parādīts vēl arvien, jo 24. februārī sākās karš. Visas televīzijas programmas tika atceltas un visos televīzijas kanālos sākās nepārtraukts ziņu maratons.
Bet šoks pārgāja, jau pēc dienām piecām visi mobilizējās – mēs izturēsim. Un uz gada beigām cilvēki jau saprata, ka ziņas var noskatīties no rīta un vakarā. Bet pārējā laikā ir jāstrādā – katram jādara tas, ko viņš šajos apstākļos vislabāk var un prot. Un gribas arī pasmieties. Kad sāka bombardēt elektrostacijas un nebija gaismas, ļaudis smējās: jo biežāk nebūs gaismas, jo vairāk būs mūsu. Jo ko lai citu tumsā dara? Jāmīlējas un pēc deviņiem mēnešiem jādzemdē bērni.
Ziemā, kad Kijivā nebija elektrības, visapkārt bija dzirdama ģeneratoru dūkoņa. Pirms komandanta stundas dzīvokļos dega gaisma, veikali strādāja un arī kafejnīcas darbojās. Jā, tajās nebija plaša izvēle, bet omleti uzcepa un kartupeļus uzvārīja, un arī pudele vīna atradās. Visi cits citu atbalstīja. Nopērc no ukraiņa Ukrainas ražojumu! – tāds ir sauklis. Filharmonijā spēlēja stīgu kvartets, un cilvēku pilna zāle to klausījās sveču gaismā. Ģeneratori bija izslēgti, lai to dūkoņa netraucētu mūzikai.
Arī televīzija pamazām sāka rādīt arī ko citu, ne tikai ziņas. Jaunais kanāls, kurā mana meita ir galvenā kreatīvā producente un strādā attālināti no Rīgas, rāda multfilmas, raidījumus un filmas bērniem. Arī sievietes, kuru vīri un dēli ir karā, grib kādu brīdi atpūtināt dvēseli. Pirms kāda laika ar labiem panākumiem tika rādīts mans seriāls Taisnīgums – 24 sērijas par mīlestību un kaislībām. Tātad skatītājiem tas ir vajadzīgs.
Drīz atbrauks ukraiņu aktieri, un mēs filmēsim 16 sēriju ukraiņu seriālu Bēgšanas cena. Ja nebūtu kara, tagad Ukraina un Latvija jau veidotu lielus kopīgus projektus. Manas mājas, protams, ir Ukrainā. Rīgā – neliels dzīvoklītis un automašīna ar Latvijas numuru.»
Privātais seriāls
«Pagājušā gada 24. februāra rītā pulksten 4 un 23 minūtēs mani pamodināja telefona zvans. Zvanīja kolēģe no Kijivas, mūsu uzņēmuma finanšu direktore, un ļoti mierīgā balsī teica: «Tatjana, sākas, mūs bombardē, un es skrienu uz ofisu.» Kāpēc? «Mums tur seifā ir nauda, mūsu darbinieku darba grāmatiņas, līgumi…» Kijivā mums ir skaista trīsstāvu ēka – liela studija, grimētavas, kostīmi… Cilvēks domāja par darbu. Es vaicāju – bet kur ir tavi bērni? Bērnus jau paņēmis bijušais vīrs un ved uz rietumiem. Pēc dienām desmit viņa atbrauca uz Rīgu, atveda naudu un dokumentus, un tad sāka nodarboties ar savām ģimenes lietām.
Paldies Dievam, mana meita jau bija pie manis. 2021. gada rudenī uzzināju, ka Aleksandra gaida mazuli.
Ja atceraties, apmēram mēnesi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā jau sākās šūpoles – būs vai nebūs.
Arī meita raudāja, raizējās, uztraucās – būs karš vai nebūs. Bet es sāku gatavot rezerves lidlauku un aicināju viņu braukt uz Rīgu un laist bērniņu pasaulē šeit. Vienalga, vai karš būs, vai nebūs. Viņai bija 33 gadi un pirmais, ilgi gaidītais bērns, par kuru nācies krietni pacīnīties. Viņa jau vairākas reizes bija nopirkusi biļeti, tomēr lidmašīnā neiekāpa un atlidoja tikai naktī no 22. uz 23. februāri – ar pēdējo tiešo lidmašīnas reisu no Kijivas uz Rīgu. Jau nākamajā dienā es viņu aizvedu pie ārsta, un 10. aprīlī piedzima Ivanka. Brīnišķīga meitenīte, kuras fotogrāfijas es tagad regulāri sūtu Ukrainas kultūras ministram.
Mana pirmā laulība ilga 22 gadus. Aleksandrs Tkačenko bija mana pirmā mīlestība un mans pirmais un vienīgais vīrietis 22 gadus. Bet tad notika tas, kas notika – vīrieši mēdz sacīt, ka vainojama esot pusmūža krīze –, un mēs izšķīrāmies. Es smagi pārdzīvoju šķiršanos, neēdu, negulēju, līdz psihiatrs, kurš man izrakstīja antidepresantus, teica: «Tev taču uz pieres rakstīts: «Aizņemts. Tkačenko.»» Un ka man beidzot jāsatiekas arī ar citiem vīriešiem. Arī meita sūtīja mani uz randiņiem, un es padevos. Diemžēl jau pēc vienas tikšanās kafejnīcā mani parasti gribēja iepazīstināt ar bērniem un piedāvāja apprecēties. Varbūt tāpēc mana otrā laulība ilga tikai nepilnu gadu, drīz vien sapratu, ka notikusi kļūda. Taču arī izšķirties nebija viegli, nācās iesaistīt tiesu.
Manā dzīvē parādījās trešais vīrs – Igors, kurš mani šodien atveda uz interviju un pacietīgi gaida mašīnā. Igors [Ivaščenko] ir pazīstams aktieris un producents Kijivas pantomīmas teātrī Mimirichi, kas daudz uzstājas visā pasaulē, arī Latvijā. Taču Ziemassvētkos viņi vienmēr ir Ukrainā, un izrādi noskatījās arī visa mana ģimene. Taču, kad manai meitai kāds vaicāja, ar ko mamma apprecējusies, un viņa atbildēja, ka ar klaunu, cilvēki sacīja, ka nav labi tā sacīt. Lai gan tas ir viņa darbs. Ar Igoru esam kopā 12 gadus, un es izbaudu sievietes laimi – tāpat kā mana mamma savā otrajā laulībā.
Dievs zina, kas mums vajadzīgs, un nevajag viņa nodomiem pretoties. Viņš ir labi izrīkojies ar manu privāto dzīvi, un es esmu par to pateicīga.
Ar pirmo vīru mēs kādu laiku nekomunicējām. Mums bija kopīgs bizness – producēšanas kompānija Nova mova (jaunā valoda – ukraiņu valodā), kas veidoja seriālus pēc maniem scenārijiem. Kad ģimene izjuka, kopīgais bizness palika, un mēs nespējām to sadalīt un sākām tiesāties. Kādā brīdī tiesa piesprieda, ka viņam jāizmaksā man astoņi miljoni grivnu, tas ir gandrīz miljons dolāru. Tiesāšanās turpinājās gadus piecus. Es pa to laiku jau biju sākusi pietiekami labi pelnīt un, kā teica mana vecmāmiņa Faina, saldējumu varēju nopirkt sev pati. Tad – tas bija 2015. gads – meita paziņoja, ka gatavojas precēties. Un es iztēlojos, kā tas būs – es ar savu vīru, meitas tēvs ar viņa sievu, kas gaida mazuli… Satiksimies mūsu meitas kāzās un nesarunāsimies, jo mēs taču tiesājamies. Zvanīju savam juristam un teicu, ka līdz meitas kāzām tam ir jādara gals. Viņš vēl centās mani pārliecināt, ka tik daudz naudas jau iztērēts tiesājoties un ir jāturpina, bet es uzskatīju, ka ir lietas, kas svarīgākas par naudu, un piedāvāju mierizlīgumu – kopš šī brīža neviens nevienam nav neko parādā. Lai visi mūsu bērni var dzīvot mierā. Pāris dienas pirms kāzām dokumenti tika parakstīti. Domāju, ka vecmāmiņa debesīs man aplaudēja.
Kā saka mana draudzene psihoterapeite, pārtraukt attiecības un tās pabeigt ir divas atšķirīgas lietas. Es mūsu attiecības ar brīnišķīgo cilvēku, ko kādreiz ļoti mīlēju un kas dāvāja man meitu, esmu pabeigusi, un tagad bijušajam vīram mierīgi varu sūtīt mūsu mazmeitiņas fotogrāfijas. Manā piecdesmit gadu jubilejā – smejos, ka tā ir kā bēru mēģinājums, tik daudz ziedu, tikai vainagu trūkst – tikai viņa televīzijas kanāls 1+1 atsūtīja milzīgu neļķu pušķi. Tikai nedaudzi cilvēki zina, ka pašas vienkāršākās sarkanās un baltās neļķes ir manas mīļākās puķes. Ja kopā nodzīvota gandrīz puse dzīves, ir lietas, kas nepāriet nekad. Pašlaik Tkačs ir Ukrainas kultūras un informācijas politikas ministrs, un mūsu mazmeitiņas fotogrāfijas es sūtu valdības loceklim.
Ukrainā ir arī mana mamma un tētis, jaunākais brālis, viņa sieva un divi bērni. Tētis un mamma jau sen ir šķīrušies, bet abi laimīgi precējušies jau ar citiem cilvēkiem. Man ir brīnišķīgs audžutēvs, kuru es ļoti mīlu, un tētis tāpēc ir pat nedaudz greizsirdīgs. Tētis ir pārcietis insultu un ļoti cīnās, lai atkal varētu staigāt. Viņš visu dzīvi bijis ļoti skaists vīrietis, to apzinājies un izmantojis. Pat tagad, kad jau pāri astoņdesmit. Gara auguma, stalts, tumšiem matiem un bezdibenīgām zilpelēkām acīm. Varbūt tas ungāru asiņu dēļ – Gnedašs esot ungāru uzvārds. Ar mammu viņi bijuši kopā kopš bērnudārza, skolā desmit gadus sēdējuši vienā solā. Pēc tam apprecējās un 32 gadus nodzīvoja laulībā, un tomēr mamma izlēma šķirties. Vecāki bija jau sen šķīrušies, kad tēti piemeklēja infarkts. Man atļāva ieiet reanimācijā, un, būdams jau gandrīz uz nāves robežas, viņš mani uzrunāja mammas vārdā: «Sašeņka, tu esi atnākusi, pasēdi ar mani…» Lai gan sen bija precējies ar citu, acīmredzot bija gaidījis atnākam mammu.»
Kad mēs uzvarēsim
«Kad tas viss sākās, es biju apstulbusi. Feisbukā man sāka rakstīt cilvēki no Krievijas: Tatjana, mēs jums palīdzēsim, brauciet pie mums… Draugi, es saprotu, ja kāds slikti izglītots cilvēks dziļos laukos, kur nav interneta, skatās un klausās tikai Solovjovu un jūk prātā. Bet tu, Maskavas vai Pēterburgas iedzīvotājs, kurš lasa angļu valodā, man saki tādas lietas?! Iedarbini taču smadzenes! Es dzīvoju Kijivas centrā, esmu ukraiņu autore, kas televīzijai ukraiņu valodā raksta tik daudz kā neviens cits. Bet es rakstu arī krievu valodā un katru gadu veidoju seriālus arī krievu valodā, un es nesēžu cietumā, mani neviens nepasludina par ārzemju aģentu. No kādiem nacistiem tu mani gribi pasargāt?!
Viņi baidās pateikt nē, protestēt un, lai nesajuktu prātā, kaut kā turpina dzīvot kaut kādā paralēlajā realitātē, ko paši ir izdomājuši.
Cenšos kaut kādā veidā analizēt un atrast izskaidrojumu. Vai tiešām viņi tic, ka iebrukums ir taisnīgs atbrīvošanas karš? Tie paši cilvēki, kas Jaungada naktī skatās Eldara Rjazanova Vieglu garu! un manu Iekšdedzes dzinēju?
Starp citu, Iekšdedzes dzinējs, viena no filmām, kurai esmu arī režisore, ir uzņemts Bučā, kas tagad kļuvusi par šausmu simbolu, ko zina visa pasaule. Taču tā ir ļoti skaista vieta, ko dēvē par Kijivas plaušām. Tur ir meži un ezeri, ļoti skaistas vietas, kur cilvēkiem patika atpūsties. Nav nekādas rūpniecības, tikai vasarnīcas – arī mums ar vīru –, brīnišķīgs parks un laimīgi cilvēki. Tāpēc ir jo sevišķi barbariski, ka tādu greznu, eiropeisku pilsētiņu, kuru ļoti mīl gan vietējie, gan kijivieši, tīru, kur ar šampūnu mazgā ielas, orki iznīcināja. Arī mūsu vasarnīcu apzaga, taču vismaz nepiecūkoja.
Mana labākā draudzene Olga – viņa ir fizikas un matemātikas skolotāja – dzīvo Bučā. Projām viņa tika tikai 26. februārī, un aiz viņas uzspridzināja pēdējo tiltu. Atbrauca šurp un uzreiz atrada darbu ebreju skolā kā skolotāja palīdze. Nu jau viņa ir atgriezusies Bučā un atkal māca skolā. Arī viņas dzīvoklis brīnumainā kārtā palicis neskarts. Mēs regulāri sazvanāmies. Vaicāju, kādas ir sajūtas atgriežoties. Un viņa saka, ka piespiež sevi nesaskatīt, nepievērst uzmanību sliktajam. Kad Buču atbrīvoja, vispirms pārapbedīja cilvēkus, kuri bija apglabāti māju pagalmos, jo cilvēkus nogalināja vienkārši tāpat – šaujot uz katru, kas trāpījās ceļā, un dzīvi palikušie viņus apraka tur, kur bija iespējams. Piemēram, IT puisi, kurš nesa ēdienu un ūdeni cilvēkiem, kas slēpās pagrabos. Orki šaudījās pa konservu bundžām, un pēkšņi parādījās viņš – dzīvs mērķis…
Ja man vaicā, kā es redzu dzīvi pēc uzvaras, es zinu, ka vispirms mēs ļoti priecāsimies, pēc tam ļoti stipri raudāsim.
Kad mēs uzvarēsim, mēs sāksim skaitīt. Katrs saprot, ka zaudējumi ir ievērojami, bet pagaidām tie netiek publiskoti. Mūsu puiši un meitenes tiek apglabāti ar godu. Kad brauc mašīna un ved mūsu kritušos, cilvēki ceļa malās krīt ceļos.
Bet pēc tam mums vajadzēs apsēsties un visiem kopā dalīties personīgajās izjūtās un domās, un apzināties, kāpēc tas notika. Man liekas, ka mēs nebijām pietiekami gatavi. Kāpēc mēs nebijām pietiekami sagatavojušies tam, kas notika, lai reaģētu ātri un spēcīgi? Taču es domāju, ka mēs no šīm šausmām iziesim tik spēcīgi, kā nekad. Karš ir ļoti vienojis Ukrainas sabiedrību.
Ukraiņiem patīk strīdēties – kāpēc tavai mājai nepareizas krāsas jumts un tava govs purkšķina uz manu pusi?! Un to mēs atkal ar patikšanu darīsim. Kad uzvarēsim. Pret ienaidnieku mēs visi esam vienoti.»
