Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas armēņi lūdz līdzcilvēku atbalstu
Azerbaidžānas un Armēnijas teritoriālais konflikts par zemes piederību ilgst jau vairākas desmitgades. 20 gadus šis konflikts bija nosacīti iesaldēts, bet pērn oktobrī atsākās un pārauga asiņainā karadarbībā, kuras laikā gāja bojā vairāki tūkstoši armēņu un azerbaidžāņu kaujinieku, arī civilie iedzīvotāji. Pasaule sekoja līdzi notikumiem starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas teritorijā, kas ir galvenais strīdu ābols kaimiņvalstu starpā.
Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem izdevās ieņemt Kalnu Karabahas dienviddaļu, un šobrīd militārais konflikts ir norimis, taču šausmas turpinās. Azerbaidžānas varas iestādes nevēlas atbrīvot sagūstītos armēņu karavīrus. Apcietinājumā joprojām ir arī daudzas citas kara rezultātā aizturētās personas. Turklāt Azerbaidžāna nesteidzas ar Karabahas karā kritušo un bojāgājušo mirstīgo atlieku apmaiņu. Latvijā dzīvo vairāki simti armēņu, kuriem nav vienaldzīgs etniskajā dzimtenē notiekošais.
Latvijas Ārlietu ministrija šajā jautājumā cenšas saglabāt neitrālu nostāju. Latvijā dzīvojošie ļaudis, kuru dzīslās rit armēņu asinis, – māksliniece Karinē Paronjanca, režisors Aiks Karapetjans un profesors Rafi Haradžanjans – nolēma rīkoties un sniegt atbalstu Armēnijas tautai.
Mākslinieces Karinē Paraonjancas tēvs ir armēnis, un šie gēni spēcīgi ietekmējuši viņas daiļradi – ekspresīvs stils, spilgtas krāsas un ornamenti raksturo Karinē gleznas.
Populārā kinorežisora Aika Karapetjana vecāki jau pirms dēla pieteikšanās bija pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Tomēr nolēma Aiku laist pasaulē Armēnijā, un neilgi pirms viņa dzimšanas devās uz turieni. Taču audzis, mācījies un veidojis karjeru Aiks ir Latvijā. Viņa bērni zina armēņu valodu, un vēl 2019. gada rudenī režisoram bija iespēja savu ģimeni aizvest uz Armēniju. Pagājušais rudens pagāja ar drūmām domām, sekojot līdzi notikumiem etniskajā dzimtenē. Par laimi, viņa radinieki Armēnijā karā necieta, lai gan pastāvēja uzbrukšanas draudi reģionam, kur dzīvo Aika mātes radi. Savukārt muzikologs un pianists Rafi Haradžanjans ir dzimis un audzis Erevānā, bet kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem dzīvo un darbojas Latvijā.
Atteica tikai viens uzrunātais
Cerībā pamodināt Azerbaidžānas varas iestāžu sirdsapziņu tika nosūtīta atklāta vēstule, kuru parakstīja 53 Latvijas inteliģences pārstāvji. Rakstniece Māra Zālīte, operdziedātāja Sonora Vaice, komponists Pēteris Vasks, aktrise Rēzija Kalniņa, režisors Alvis Hermanis un daudzi citi sabiedrībā zināmi cilvēki atsaukušies aicinājumam pievienoties humanitārajai iniciatīvai, tā palīdzot pārvarēt humāno katastrofu Kalnu Karabahā, ko izraisījusi nesenā karadarbība.
«Sociālajos tīklos redzēju, ka šāda akcija notikusi arī Lietuvā, kurā bija iesaistījušies vairāki slaveni cilvēki. Nodomāju, kāpēc gan arī mēs nevarētu apvienoties šādam mērķim,» PDz stāsta māksliniece Karinē Paronjanca un ar prieku atzīst – pat nebija cerējusi, ka saņems tik lielu atbalstu.
«Es gan ne mirkli par to nešaubījos,» piebilst režisors Aiks Karapetjans.
«Aizsūtīju šo humanitāro iniciatīvu dažādiem ar kultūru saistītiem cilvēkiem un uzdevu viņiem pavisam vienkāršu jautājumu – viņi to atbalsta vai ne. Ja atbilde ir jā – viss kārtībā! Ja nē – arī nekādu problēmu. Mēs nevienam neko neuzspiežam. Taču no visiem manis uzrunātajiem bija tikai viens cilvēks, kurš atteicās parakstīties. Viņam bija savs skaidrojums un nostāja, un es viņu saprotu,» saka režisors.
Nekādas politikas, tikai cilvēcība
«Šim konfliktam ir sena uz sarežģīta vēsture. Mēs neliekam cilvēkiem tajā iedziļināties vai izvēlēties, kurā pusē nostāties – Armēnijas vai Azerbaidžānas. Šai vēstulei nav politisks saturs. Galvenais, ko vēlamies pateikt, ir tas, cik svarīgas mūsdienās ir tādas vērtības kā cilvēcība, līdzjūtība un miers.
Tādām lietām kā genocīds 21. gadsimtā nevajadzētu notikt,» uzsver Karinē.
«Runa nav par politiku, teritoriju un karu, bet par cilvēkiem. Ļoti vēlos, lai tiktu rasts kaut kāds kompromiss un kaimiņvalstis izveidotu normālas attiecības. Pirmais solis šajā virzienā būtu nodot armēņiem karagūstekņus un atdot bojāgājušo mirstīgās atliekas, lai piederīgie savus tuviniekus var pienācīgi apbedīt. Ir sāpīgi noraudzīties uz mātēm, kuras nezina savu bērnu likteni un cer, ka viņi nav nogalināti, bet ir gūstā. Tas ir briesmīgi,» saka Aiks.
«Nezinu, vai šī vēstule kaut ko būtisku mainīs. Varu tikai cerēt. Lai vai kā, gribu, lai cilvēki zina, kas notiek, un mēs kopā varam parādīt, ka var ietekmēt lietas arī ar labu,» teic režisors.
UZZIŅAI
Kalnu Karabaha ir kalnu apvidus pie abu valstu robežas. Padomju laikā tas bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš 90. gadu sākuma ir de facto neatkarīga armēņu republika un faktisko pašnoteikšanos nosargāja karā. Starptautiskā sabiedrība Kalnu Karabahu uzskata par daļu no Azerbaidžānas, un neviena valsts, pat Armēnija, nav atzinusi tās neatkarību.
Nedrīkst palikt vienaldzīgs!
«Kā lai neiesaistās, ja kaut kur pasaulē līst asinis? Ja cilvēki slepkavo cits citu. Cilvēki jau pieraduši pie šādām šausmām, bet nevajadzētu uz to mierīgi noskatīties, nevar palikt vienaldzīgs pret to,» uzsver komponists Pēteris Vasks.
«Kad uzzināju, kāda situācija šobrīd valda Armēnijā, man to bija grūti aptvert.
Kā kaut kas tāds mūsu laikos vispār iespējams? Momentāni atsaucos aicinājumam parakstīt šo vēstuli,» saka viņš un norāda, ka izjūt lielu cieņu un mīlestību pret armēņu tautu.
«Vienmēr esmu apbrīnojis šo nāciju. Lai arī tā ir izklīdusi pa visu pasauli, nav zaudējusi savu nacionālo identitāti. Rafi Haradžanjans, kurš savulaik bija brīnišķīgs pianists, ir mans labs kolēģis un draugs. Pats esmu bijis Armēnijā, un tā ir burvīga valsts. Spilgtākie iespaidi man ir no jaunības dienām, kad turp bijām devušies koncertēt. Sākumā uzstājāmies kaimiņu zemē, agrāk spēlēju vienā kamerorķestrī, un no Baku ar nakts vilcienu devāmies uz Erevānu. No rīta pamostoties, lēca saule un tās gaismā bija redzams Ararats.
Elpa aizrāvās no skaistuma! Armēņi saka, ka tas ir viņu kalns, un tā tas arī ir, jo turki viņiem to atņēma. Un šis varenais kalns ir redzams no jebkuras vietas Armēnijā.»
Mums jākliedz par to!
Arī dzejniece Māra Zālīte nespēja vienaldzīgi palikt malā. «Ir tikai viens iemesls, kāpēc parakstīju šo vēstuli, – humānisms. Tā bija mana galvenā motivācija. Nezinu un nemaz nemēģinu iedziļināties Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktos un politiskajās niansēs. Man rūp cilvēki. Esmu par cieņpilnu attieksmi pret cilvēkiem.
Tas, kas šobrīd notiek Kalnu Karabahā, ir šausmīgi.
Ir sajūta, ka esam atgriezušies viduslaikos. Mums ir jākliedz un jārunā par šādām lietām. Jādara viss, lai tiktu sadzirdēti. Mums jāaizsargā humānisma vērtības.»
