Rīga +14°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Madara ir pabeigusi to pašu Skotijas augstskolu, kuru absolvējis divdesmit viens Nobela prēmijas laureāts, trīs Lielbritānijas premjerministri, kur mācījušās tādas personības kā Čārlzs Darvins, rakstniece Dž. K. Roulinga un daudz citu ievērojamu cilvēku. Madaras iegūtā izglītība ekonomikā viņai paver teju visas durvis labam darbam Lielbritānijā un daudzviet citur, taču pagājušā gada pavasarī Madara pēc studijām un divu gadu darba Londonā atgriezās dzimtajā Rīgā. Savas iegūtās zināšanas viņa vēlas likt lietā šeit.
Madara nenoliedz, ka aplis pa dažādām valstīm ir spēcīgi ietekmējis viņas dzīvi un personību, ieguvumu ir daudz, taču viņai prieks, ka plāns – aizbraukt, apgūt, redzēt un atgriezties – ir īstenojies. Savu vērtību būt latvietei viņa skaidri apjauta, tieši esot ārpus Latvijas, kaut gan vienlaikus Madara uzsver – nav obligāti tālu jābrauc, lai nonāktu pie dzīves patiesībām, to var izdarīt, arī paliekot Latvijā. Tomēr raibā pieredze noder, jo tā ir viena no viņas galvenajām dzīves atziņām: nav jākrāj diplomi, bet pieredzes un – ir jāatgriežas Latvijā.
Diploms pret pieredzi
Sešpadsmit gadu vecumā es skolēnu apmaiņas programmā gadu mācījos Jaunzēlandē. Tā pieredze ļoti ietekmēja visu manu tālāko dzīvi. Pirmo reizi iepazinu cilvēkus ar tik daudz dažādiem pasaules redzējumiem.
Vajadzēja ļoti strauji definēt pašai sev, kas ir manas vērtības, kas es esmu, ko vispār nozīmē tas, ka esmu no Latvijas.
Mana reakcija uz jautājumu kur tad ir Latvija? laika gaitā ļoti mainījās. Iesākumā teicu – ak, jel, tu nezini, kur ir Latvija?! Tu, neizglītotais! Bet ar laiku sapratu – es taču neko nezinu par, piemēram, Kotdivuāru! Bija jāsāk domāt plašākā kontekstā.
Atgriežoties Rīgā, pabeidzu mācības Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā Starptautiskā bakalaurāta diploma programmā. Šis diploms atvieglo iestāšanos lielākajā daļā pasaules labo augstskolu. Piemēram, manis izvēlētā Edinburgas Universitāte parasto Latvijas atestātu savulaik nepieņēma.
Domājot par augstskolas izvēli, sapratu, ka no universitātes gribu arī dzīves pieredzi, ne tikai diplomu.
Bija noteikums – mācības nedrīkst būt par maksu, jo nevēlējos būt par apgrūtinājumu vecākiem, arī kredītu ņemt negribēju. Edinburgā par studijām nav jāmaksā. Tāpat gribēju dzīvot vidē, kur varu atrast darbu, lai segtu dzīvošanas izmaksas. Iestājos tikai ar otro piegājienu, tikmēr pusgadu Latvijas Universitātē mācījos ķīniešu valodas pamatus – man likās, varu apgūt indoeiropiešu valodas, bet ķīniešu valoda būs labs solis izkāpt no kultūru komforta zonas.
Izdomāt – kā
Interesantā kārtā tieši vecāki ļoti veicināja manu došanos studēt uz ārvalstīm, bet vienlaikus viņi arī bija tie, kas lika skaidri saprast – pēc tam esmu ļoti gaidīta atpakaļ. Sevišķi tētis, man šķiet, vispār nepieļautu, ka es neatgrieztos. Man nekad netika teikts – tu nevari, tev nesanāks.
Vecāki mani vienmēr atbalstīja un teica: ja gribi, dari, izdomā tikai – kā.
Edinburgā tas kā man pašai bija jānokārto.
Studijas Skotijā kopumā ilga četrus gadus. Manu programmu sauca Master of Arts in Economics and Chinese. Vēsturiski ir tā, ka to četru gadu MA grādu Skotijas vecajās universitātēs sauc par Masters, bet būtībā tā ir bakalaura līmeņa izglītība. Studijas intelektuāli nebija pārāk grūtas, man vienmēr bijušas labas atzīmes, grūti bija izfunktierēt pašu dzīvi – kā atrast darbu, kā sevi nodrošināt, kā visu apvienot. Divu dienu laikā bija jāatrod dzīvoklis un mēneša laikā jāatrod darbs.
Universitātēs Lielbritānijā pirmais gads ir tāds ballīšu gads, daudz alkohola. Domāšanā sev likos krietni vecāka par pārējiem. Kamēr citi ballējās, es meklēju darbu. Bija grūti, bet man viss izdevās. Edinburga ir fantastiska universitāte! Piemēram, ekonomikas programmā bija projekts Go Abroad Economics, kurā tu pēti kādu valsti, vietu, un tad jūs arī reāli braucat uz turieni. Tā es biju Dubaijā un Argentīnā, par to maksāja universitāte. Tas bija vienkārši crazy! Trešajā studijā gadā devos uz Ķīnu, gada laikā jau ļoti labi runāju ķīniešu valodā. Ķīnā es piedzīvoju milzīgu kultūršoku!
Ir jāsaprot – Ķīnā tu neesi nekas, tu esi puteklis! Vienlaikus tieši tur aptvēru, ka esmu īpaša ar to, ka esmu no Latvijas.
Ja izdalītu Latvijas nākotni uz mūsu galviņām, tad man tajā visā procesā ir daudz lielāka teikšana un atbildība, nekā iedzīvotājam Ķīnā par viņa valsti.
Diploms un darbs gurķī
Izlaidumā bija milzīgs gandarījums, ka esmu to paveikusi. Ar šo diplomu Lielbritānijā gandrīz visas durvis man ir vaļā, sevišķi ķīniešu valodas dēļ. Piesakoties darbam Lielbritānijā, nav tik svarīgi, ko tieši tu esi mācījies, jo lielākā daļa cilvēku dara kaut ko citu, nekā ir mācījušies. Svarīgi ir – kas ir tās spējas, ko tu no tā visa esi ieguvis. Edinburgas diploms ir apliecinājums, ka tu esi spējīgs daudzās jomās.Tāpēc objektīvi – man dabūt darbu bija viegli.
Pēc izlaiduma pārcēlos uz Londonu, pirmos trīs mēnešus nostrādāju interneta tehnoloģiju konsultāciju firmā, kas veidoja risinājumus lielajām bankām, sistēmas, kas uztur biržu darbību. Birojs atradās slavenā biroju debesskrāpī, ko tautā sauc par gurķi. Visapkārt nopietni vīri uzvalkā, viss šiki. Ļoti ātri sapratu, ka tas nav man – vide šķita pārāk korporatīva, sausa un strukturēta. Viss prognozējams – tev jāvergo, jāstrādā pat naktīs, tad pēc trim gadiem paaugstinājums, vēl pēc trim, vēl.
Tā ir dzīve ritenī, bet es esmu tipiska mileniāle – man nav tik svarīgi, lai daudz maksā, bet lai ir jēgpilns darbs!
Gribu darbu, kas priecē mani un citus. Pēc tam strādāju izglītības tehnoloģiju start-up uzņēmumā. Dzīvei it kā nebija ne vainas, bija viss – labs darbs, laba alga, biju kopā ar savu latviešu puisi Maksi, tomēr darbs bija stresains, kompānijas vadības stils izteikti negatīvs.
Pietrūka savas komūnas sajūtas, savu cilvēku, draugu loka – visa tā, kas ir Latvijā. Tiesa, citus jau arī nevaru vainot, jo abi ar abi ar draugu Maksi esam diezgan lieli mājās sēdētāji. Pieņemt lēmumu atgriezties bija viegli, jo jau sākotnēji bija plāns pēc studijām vēl nedaudz pastrādāt Lielbritānijā un tad braukt mājās. Arī Maksim bija līdzīga sajūta, ka Latvija ir īstā vieta, kur dzīvot, un foršākas vietas par Rīgu nav.
Lai būtu jēga
Protams, bija nedrošība, jo atkal bija tā reize, kad daru nevis to, ko no manis sagaida, bet ko liek mana iekšējā sajūta. Kā – tu pamet labu, nodrošinātu dzīvi Londonā?!
Ar apkārtējo neizpratni esmu saskārusies jau iepriekš, bet tie ir bijuši mani labākie lēmumi.
Protams, kad sāku te iet uz darba intervijām, bija mirkļi, kad tu nodomā – tev sola pēc nodokļiem tik un tik… Tiešām?! Tomēr tas mani neapturēja.
Vairākas kompānijas izteica labu piedāvājumu, es izvēlējos vietējo pašmāju izglītības jomas start-up uzņēmumu Edurio, kas interneta vidē veido aptaujas skolām – skolotājiem, vecākiem, bērniem – par to, kā veidot skolas vidi labāku. Tas ir foršs, jēgpilns darbs, un es strādāju kopā ar ļoti spējīgiem cilvēkiem. Mani vadītāji paši ir mācījušies ārzemēs, un mēs esam līdzīgi – izglītoti, avantūristiski, drusku uz piedzīvojumiem tendēti. Mans CV un izglītība tika augsti novērtēti.
Atceros, kā viens no šefiem ar mani iepazīstināja otru, sakot: «Re, kur ir Madara – šobrīd viens no vislabāk izglītotajiem cilvēkiem Latvijā par izglītības tehnoloģijām!»
Es par to, protams, pasmējos, jo tā jau gluži nav, bet mans profils šim uzņēmumam noteikti ļoti labi atbilst. Faktiski šobrīd strādāju ļoti līdzīgā tirgū, kā to jau darīju Lielbritānijā, jo Edurio strādā divos tirgos – Latvijā un Lielbritānijā, tā ka es daļēji daru to pašu. Mana izglītība te ļoti noder, jo man ir nepieciešamās komunikācijas, analītikas, menedžēšanas prasmes, varu izrēķināt ekonomisko atdevi.
Esmu darba ar klientiem vadītāja, vadu mazu komandu – tā ir mana līdz šim jaudīgāka pieredze. Mūsu uzņēmums, piemēram, kā partneris ir iesaistīts antimobinga kampaņā vidusskolām Neklusē – šīs aptaujas ir izveidotas Edurio platformā. Strādājam, lai skolēni visā Latvijā runātu atklātāk par to, ka viņiem skolā kāds dara pāri. Ja tā nav jaudīga lieta, tad kas vēl?
Ir svarīgi, lai darbam būtu jēga, un te, Latvijā, man tā ir!
Latvija ir un paliks mana bāze. Brīžiem šķiet, ka ir divas Latvijas: viena ir tā, kur brančo vīna studijās, brauc smalkos auto un iepērkas Kalnciema kvartāla tirdziņā, un tad ir otra – kur ir Ušakova izbojātā Barona iela un cilvēki ar mazajām algām. Taču te es varu ietekmēt lietas, es varu izvirzīt mērķi un – darīt! Te es jūtu atbildību par notiekošo.
Kāpēc tieši Edinburgas Universitāte?
Edinburgas Universitāte ietilpst pasaules TOP 20 labāko augstskolu sarakstā, tā ir trešā vecākā universitāte angliski runājošajā pasaulē. Eiropas Savienības pilsoņi tajā studē bez maksas, bet nav gan zināms, vai tā būs arī nākotnē. Es gribēju mācīties angliski runājošā valstī, iekļauties vietējā sabiedrībā, nevis dzīvot starptautisko studentu burbulī. Edinburga bija vienīgā universitāte, kur bija gan ekonomikas, gan ķīniešu valodas programma. To, ka Edinburga ir skaista pilsēta, zināju, bet tikai tur sapratu, ka skoti ir draudzīgi un uz dzīvi skatās līdzīgi kā latvieši.
Kas varētu būt tie burkāni, kas vilinātu jaunos profesionāļus atpakaļ uz Latviju?
Salīdzinot ar Londonu, kur konkurence darba tirgū ir daudz lielāka un bieži vien ir jāsāk no pašas apakšas, Latvijā ir daudz vieglāk daudz agrāk un ātrāk izaugt. Savā ziņā ambīcijas šeit ir vieglāk piepildīt, tāpat kā redzēt reālu sava darba ietekmi.
Manuprāt, labāk ir būt lielai zivij mazā dīķī, nevis mazai skrūvītei lielā mašīnā!
Kā tu Latvijā varētu izmantot savas ķīniešu valodas zināšanas?
Pašlaik vēl neredzu, kā tās izmantot, bet esmu pārliecināta, ka tas pāris nākamo gadu laikā mainīsies. Latviju jau apmeklē ļoti daudz viesu no Ķīnas un veidojas arī ķīniešu komūnas. Tāpat pirms pāris gadiem tieši šeit notika liels Eiropas valstu un Ķīnas rīkots samits 16+1, kas ielika Latviju Ķīnas redzeslokā, tāpēc ceru, ka tuvā nākotnē Latvija attīstīs labas biznesa attiecības ar partneriem Ķīnā, – tad arī meklēšu iespējas piedalīties!
