Rīga +13°C 
Diskusijas pamatā ir Karinas Palkovas sociālajos tīklos publicētā informācija par kādu 22 gadus vecu četru bērnu māti. Šī jaunā sieviete ne vien cietusi no seksuāliem uzbrukumiem, bet arī audzina trīs atvases ar smagām iedzimtām redzes patoloģijām. Lai gan viņa neatlaidīgi lūgusi veikt olvadu nosiešanu jau pēc trešā un ceturtā bērna piedzimšanas, mediķi lūgumu noraidīja. Iemesls – Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, kas šādu soli atļauj tikai no 25 gadu vecuma. Lai gan teorētiski pastāv iespēja sasaukt ārstu konsiliju īpašu medicīnisku indikāciju gadījumā, konkrētajā situācijā sievietes vēlme netika uzklausīta un speciālistu padome netika izveidota.
Palkova uzskata, ka mehāniska pieturēšanās pie burta var izvērsties diskriminācijā, pat ja likuma sākotnējais mērķis bija pasargāt jauniešus no nepārdomātiem soļiem. Viņa uzsver nepieciešamību pēc personalizētas pieejas: «Nevar arī ignorēt vai baidīties no tādiem individuāliem gadījumiem jeb no individuālo gadījumu vērtēšanas, jo, kā es vienmēr saku, aiz katra specifiska gadījuma ir cilvēka stāsts un pārdzīvojums. Manuprāt, šajos stāstos ir jāiedziļinās un tie ir jāvērtē, jo tie tiešā veidā ietekmē katra mūsu tiesības.»
Linda Abu Meri atzina, ka situācija ir ekstrēma, un pauda neizpratni par sistēmas nespēju saskatīt konkrēto personību aiz juridiskajiem rāmjiem: «Vai šajā sistēmā nepazūd cilvēks? Nu, šis gadījums ir ļoti traks!»
Juriste Ieva Brante vērsa uzmanību uz to, ka norma nav mainīta kopš 2002. gada, lai gan pēdējo divu desmitgažu laikā sabiedrības izpratne par cilvēka autonomiju ir būtiski mainījusies. Viņas ieskatā, pilngadīgai personai būtu jābūt tiesīgai pašai pārvaldīt savu reproduktīvo funkciju: «Sabiedrība ir augusi un aizgājusi tālāk! Varbūt tomēr ir jāpārskata šis likums un jāļauj sievietei pašai lemt, vai viņa turpmāk grib dzemdēt vai nē, jau no 18 gadiem.»
Debatēs tika izcelts arī dzimumu nevienlīdzības aspekts – kamēr vīriešiem līdzīgas procedūras ir teorētiski atgriezeniskas, sievietēm lēmums ir galīgs, kas kalpo par argumentu stingrākiem filtriem.
Tomēr Brante apšaubīja valsts tiesības ierobežot rīcībspējīgu pilsoni.
«Es vienkārši metu mūsu diskusijas galdā šo domu. Kāpēc mēs varam vēlēt no 18 gadiem un uzticēties cilvēku izvēlei? Kāpēc mēs varam izvēlēties dzimumu un uzticēties, ka šis lēmums ir pārdomāts, tad kāpēc cilvēkam nevar ļaut izvēlēties – dzemdēt vai nedzemdēt? Kur ir tā valsts uzticēšanās robeža? Tātad man ir iespēja lemt par manu ķermeni, bet tiktāl, ciktāl man valsts to ļauj un uzticas.»
Dana Bjorka savukārt rosināja meklēt loģisku saskaņu starp dažādām likuma normām, norādot uz pretrunu starp vecuma sliekšņiem dažādos būtiskos dzīves lēmumos. Savukārt Brante atgādināja, ka aprakstītajā stāstā runa nav par neapdomīgu jaunību, bet gan par skaudru dzīves pieredzi: «Šajā konkrētajā gadījumā mēs runājam par pieredzējušu sievieti. Mēs nerunājam par tikai 22 gadu jaunu sievieti – mēs runājam par četru bērnu mammu, kur daži bērni ir ar īpašām vajadzībām!»
Raidījuma izskaņā Linda Abu Meri pauda cerību, ka šis gadījums kalpos par pamatu plašākām reformām, lai katrs iedzīvotājs varētu pilnvērtīgi rīkoties ar savu ķermeni, nebaidoties no sistēmas vienaldzības: «Sievietei ir jābūt tiesībām lemt par savu ķermeni! Katram cilvēkam ir jābūt tiesībām lemt par savu ķermeni!»
