Ināra Mūrniece: Strādāju tā, lai uz mani var paļauties

Ja jums būtu ar sevi jāiepazīstina…

… tad es teiktu, ka mēs visi nākam no bērnības. Esmu augusi piecu bērnu ģimenē, biju pirmdzimtā. Lai arī rocība nebija plaša, vecāki vienmēr rūpējās, lai mums netrūktu grāmatu, lai tiktu apmierinātas mūsu vēlmes izglītoties un sportot. Daudz lasīju, apmeklēju svešvalodu kursus, vakarā gājām uz stadionu skriet un sist bumbu. Mūsu bērnība kopumā bija ļoti laimīga, iemācījāmies gan darbu, gan atbildību. Tiesa, mans uzdevums bija pieskatīt jaunākos, novēršot dažādas ēverģēlības, un arī pagatavot pusdienas. Piena ķīselis ar upeņu mērci – tā laika vienkāršais saldais ēdiens, ko bieži gatavot izlūdzās jaunākais brāļuks, – mums joprojām nozīmē daudz. Gan kopīgas atmiņas, gan pleca sajūtu šodien. Laika vienmēr pietrūkst, tomēr cenšamies regulāri sanākt kopā.

Kas jūs pēdējā laikā ir pārsteidzis?

Tas, ka cilvēks spēj radīt gan vislielākās šausmas, gan vislielāko skaistumu. Gan Hamās uzbrukumā Izraēlai, gan Krievijas armijas iebrukumā Ukrainā pasaulei atklājās neiedomājama brutalitāte, zvērīgums. Man bija iespēja būt gan Kijevā, kad tās pievārtē vēl stāvēja Krievijas armija, gan Izraēlā, kur redzēju Hamās grautiņu sekas… Tas, ko cilvēks spēj nodarīt cilvēkam, ir šausminoši. Tā nevar būt vienkārši pāršķirta un pārdzīvota vēstures lappuse. Savukārt arī cilvēka drosme un pašaizliedzība, aizstāvot savu valsti, spēj darīt brīnumus, raisīt tādu rīcību, kas pelnījusi visaugstāko cieņu. Esmu tikusies ar Volodimiru Zelenski divreiz – kad viņš kā jaunievēlēts Ukrainas prezidents ieradās vizītē Latvijā, un otrreiz Ukrainā tieši mēnesi pēc kara sākuma, kad kā Saeimas priekšsēdētāja apmeklēju Kijevu. Tie bija divi atšķirīgi cilvēki, kurus šķīra Zelenska vēsturiskais lēmums cīnīties ar okupantiem. «Man vajag munīciju, nevis taksi!» viņš atbildēja, kad viņam piedāvāja evakuēties.

Arī tas, ko cilvēks spēj radīt ar savu intelektu, iedvesmu un talantu un kas spēj dzīvot cauri gadsimtiem, ir apbrīnas vērts. Pirms vairākiem gadiem Barselonā redzēju, kā joprojām būvē Antonio Gaudi Sagrada Familia jeb Svētās Ģimenes baznīcu, un sev apsolīju, ka braukšu to lūkot, kad būs gatava. Tagad tā ir gandrīz gatava un jau iesvētīta. Tur ieejot, šķiet, laiks vairs neeksistē, ir tikai gaisma, plašums un krāsa. Cilvēka gara radošums arī ir bezgalīgs.

Kā pievērsāties politikai?

Žurnālistikā biju nostrādājusi sešpadsmit gadus. Mums, žurnālistiem, «Latvijas Avīzē» ik pārnedēļas katram bija jānovada «karstā līnija» jeb sarunas ar lasītājiem. Pirmos ierosinājumus iet politikā izteica tieši lasītāji. Tas iedrošināja. Sapratu, ka varu būt viņu balss ne tikai avīzes slejās, bet arī politisko lēmumu pieņemšanā.

Ko nozīmē būt sievietei politikā? Vai sievietes politiķes vērtē kritiskāk?

Nedomāju, ka dzimumam politikā ir izšķiroša nozīme. Svarīga ir profesionalitāte. Un vēl – lai uz cilvēku varētu paļauties! Valsti var uzticēt tikai tiem, kuriem jūs bez bažām uzticētu savu maku, dzīvokļa atslēgas un bērnu. Sieviešu balsis Latvijas politikā ir ļoti spēcīgas. Taču, jā, sievietes tiešām mēdz biežāk kritizēt par ārējo tēlu, tostarp – svārku garumu. Latviju dēvē par stipro sieviešu zemi. Nezinu, vai tas viennozīmīgi ir tik labi… Tas drīzāk stāsta par mūsu skarbo vēsturi, kad vīrieši krita karā, tika izkauti un sievietēm nekas cits neatlika, kā vienām tikt ar visu galā.

Apbrīnoju latviešu sievietes! Reiz, veikalā iepērkoties, pie manis pienāca kundze ļoti cienījamos gados – pāri astoņdesmit. Kopta, ar frizūru un mirdzumu acīs. Atbraukusi uz Rīgu no laukiem iepirkties viena pati! Viņa man saka: «Jūs komandējāt militāro parādi Alūksnē, un man bija žēl, ka pūta liels vējš un jums laikam sala!» Tad teicu, ka mūsu paaudze ir pateicīga iepriekšējām, kuras pieredzēja patiesi skarbus laikus, bet spēja noturēt dzīvu ideju par brīvu Latviju. Mana vecāmāte ar trim pavisam maziem puikām tika divreiz izsūtīta uz Sibīriju, kur pieredzēja badu, aukstumu, pārcilvēcīgu darbu, bet atveda visus trīs dēlus uz Latviju dzīvus.

Jūs ilgus gadus vadījāt Saeimu, bijāt arī aizsardzības ministre. Kas šodienas politikā ir pats svarīgākais?

Pasaule mūsu acu priekšā mainās ļoti strauji. Ko nevarēja iedomāties vēl vakar, tas šodien jau ir kļuvis par realitāti, turklāt daudzās jomās – drošībā, tehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstībā, medicīnā un citur.

Karš mūsu pasaules daļā ieilgst, rodas arvien jauni karstie punkti. No Latvijas viedokļa raugoties, šodienas jautājums ir, kā karu izbeigt, panākot Ukrainas pilnīgu uzvaru un Krievijas sakāvi. Tikai tad miers var būt ilgstošs un Krievijas agresija vairs neapdraudēs mūs. Tāpēc svarīga ir arvien ciešāka sadarbība ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā un NATO, jo sevišķi ASV un Kanādu. Kopš kara sākuma daudzi ārvalstu politiķi man ir atklāti atzinuši: jā, mēs savulaik nenovērtējām Krieviju un Putinu, mēs par maz ieklausījāmies tajā, ko teica baltieši. Būtu svarīgi, lai viņi šo jauno mācību labi iegaumētu. Bet mums ir svarīgi turpināt uzticēties savai pieredzei.

Jā, šodien Rietumi ir daudz gatavāki mūsos ieklausīties, taču Rietumi nedrīkst zaudēt iniciatīvu un ļauties šantāžai, kad Krievija demonstratīvi bezkaunīgi zīmē arvien jaunas «sarkanās līnijas» pret rietumvalstīm. Izskan draudi, ka Krievija «izlēmīgi rīkosies», ja Ukraina veiks izšķirīgus triecienus, piemēram, pa Krimas tiltu. Gan ģenerāļi, gan politiķi, kuri savos izteikumos ir daudz piesardzīgāki, neizslēdz Krievijas iespējamu uzbrukumu NATO. Tas nozīmē, ka Rietumiem jāspēj rīkoties daudz straujāk, izlēmīgāk un solidaritātei jābūt daudz augstākā līmenī. Latvija ir spējusi to veicināt, un tas ir jāturpina.

Tagad mums vairāk jādomā gan par valsts aizsardzības spēju stiprināšanu, gan visas sabiedrības gatavību aizsargāt Latviju. Manuprāt, zemessargu rosinātā kampaņa «Mana Latvija = mana atbildība» to izsaka vistiešāk.

Valsti var uzticēt tikai tiem, kuriem jūs bez bažām uzticētu savu maku, dzīvokļa atslēgas un bērnu.

Lepojos, ka, strādājot valsts aizsardzības jomā, sekmīgi izdevās ieviest valsts aizsardzības dienestu. Tā ilgāku laiku bija Nacionālās apvienības ideja un prioritāte, kurai diemžēl trūka citu partiju politiskā atbalsta. Nu valsts aizsardzības dienests jāattīsta tālāk, gan būtiski to paplašinot, gan veidojot īpašas specializācijas vienības, piemēram, Jūras spēkos, arī dronu operatoru vienības, artilēristus un tā tālāk. Lepojos, ka izdevās nostiprināt sadarbību ar Kanādu, kopīgi veidojot NATO spēku kaujas brigādi, ar somiem un zviedriem, kā arī ielikt pamatus Sēlijas poligona attīstībā, kas būs lielākais poligons Baltijas reģionā.

Ko jūs vēlētos paveikt Eiropas Parlamentā?

Ja saņemšu vēlētāju uzticību, gribu izcelt trīs svarīgas lietas. Pirmā: solidārs Eiropas Savienības atbalsts austrumu robežas nostiprināšanai, tajā skaitā no militārās aizsardzības viedokļa. Otrā: militārās rūpniecības attīstība Latvijā un Eiropas Savienības austrumu reģionā, kur tā tradicionāli saņēmusi daudz mazāku atbalstu. Trešā: ir jāapcērt Krievijas indīgie taustekļi, kas iesniegušies Eiropas institūcijās, arī Eiropas Parlamentā. Jārada apstākļi, lai Krievija nespētu netraucēti pirkt politiķus un politiskās partijas, cenšoties vairot savu ietekmi Eiropā.

Politisko reklāmu apmaksā politiskā partija VL-TB/LNNK.