Rīga +18°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sendija: Lai cilvēki nesaprastu kaut ko nepareizi, uzreiz gribu pateikt, ka neesam lesbietes, bet gan biseksuālas. Iepriekšējās attiecībās gan es, gan Danute bijām ar vīriešiem. Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka varētu būt kopā ar sievieti.
Sākumā bijām labākās draudzenes. Tad pamazām sākām viena otrai pakārtoties. Līdz jūtas pārņēma veselo saprātu, un konstatējām, ka bez otras nevaram dzīvot. Bija, protams, jautājumi, lai saprastu, kas vispār notiek, vai viss ir tā vērts. Bet… Tas bija 6. februāris. Atceros, stāvēju pie koka netālu no sporta kluba un nesapratu, kā lai no zila gaisa pasaku, ko es jūtu.
Litrs šņabja jau visu atrisina, vai ne? (Smejas.)
Danute: Šķiet, mums abām šīs izjūtas parādījās vienlaikus. Izrunājāmies un nākamajā dienā, galvu pacēlušas, kopā gājām uz darbu sporta klubā. Paziņojām kolēģiem, kuri pirmajā brīdī skatījās uz mums, «žokļus atkāruši». Bet mēs netēlojām cietējas, savu vietu izcīnījām. Kopš tā brīža esam visu laiku kopā. Beidzamo pusgadu esam atvērtas arī publiski – publicējam fotogrāfijas un video sociālajos tīklos. Esam tādas kā Kašera un Jāņa sieviešu versija. Personīgi viņus nepazīstam, bet sarakstāmies, konsultējamies par kāzu rīkošanu.
Sendija: To laikam sauc par mūža lielo mīlestību. Tā ir mūsu dzīves lielākā dāvana, kurai nav nekāda sakara ar dzimumu. Kad sagājām kopā, arī ģimenēm paziņojām. Pateicu brālim, viņš teica – jā, forši! Tēva man nav, bet man ir superīgākā mamma. Viņai vajadzēja laiku, lai saprastu, ka man nebūs princis baltā zirgā, bet princese. Taču tagad viņa ir ļoti atbalstoša.
Danute: Piezvanīju, pateicu tētim. Viņš atzina, ka jāpadomā. Pēc tam atzvanīja un teica: «Ja tu esi laimīga, tad viss ir kārtībā!» Tagad braucam ciemos kopā gan pie manas, gan Sendijas ģimenēm.
Bildina Ņujorkas debesskrāpī
Sendija: Par kāzām pirmā sāka domāt Danute, viņa no mums tā romantiskākā. Man sākotnēji šāds pasākums šķita lieks. Taču svarīgi ir sakārtot papīrus, tā, lai mēs varētu viena par otru atbildēt, ja kaut kas notiek. Pagājušā gada marta bijām Ņujorkā. Uzbraucām Rokfellera centra augšējā stāvā, un es viņu bildināju. Uzdāvināju mums abām gredzentiņus, un tas bija mans apstiprinājums Danutei – es būšu kopā ar tevi visu dzīvi.
Būsim sievas viena otrai. Nevis vīrs un sieva, kā mēdz mums jautāt. Mēs taču esam sievietes!
Atbildību par sadzīvi ikdienā mēdzam sadalīt. Esmu atbildīga par skaitļiem, precizitāti, lai mēs visur ierastos laikā.
Danute: Es vairāk atbildu par kārtību mājās, vadu auto, tāpēc arī atbildu par tehniskām lietām. Ar katru reizi cenšos arvien labāk gatavot, bet es dievinu, kā Sendija gatavo.
Sendija: Viņa cenšas! Taču, tā kā mēs esam visu laiku kopā, tad arī kopā izkursējam pa veikalu un pēc tam kopīgi gatavojam.
Danute: Ja gadās, ka viena no mums ir ātrāk mājās, sagaidām otru un tikai tad vakariņojam.
Sendija: Vienmēr mēģinu pārsteigt Danuti. Izdomāju dzimšanas dienā dažādus ceļojumus pa Latviju. Biju sagatavojusi rullīti, kas viņai bija jāattin. Tur bija dziesmas teksts, pēc kura jāuzmin, uz kurieni brauksim.
Danute: Man nekad nesanāk Sendiju pārsteigt, jo vienmēr par ātru izpļāpājos. Gribēju, piemēram, lai viņa ātrāk uzzina, ka aizvedīšu viņu uz viesu namu «Ezīša midziņa», vai arī, ka esmu noskatījusi viņai rokassprādzīti.
Balto kleitu nebūs
Danute: Precēsimies Kopenhāgenā, jo tā ir vistuvākā vieta, kur varam oficiāli to darīt. Bija doma, ka pēc salaulāšanās būs kāzu svinības Latvijā, tad – medusmēnesis. Taču sanāca mainīt datumu. Tagad iecerēts, ka uzreiz pēc laulības reģistrēšanas dosimies medusmēnesī uz tālām zemēm. Uz kurieni? Tas pagaidām ir noslēpums. Esam pie notāra jau apstiprinājuši iztulkotus personas apliecinošus dokumentus, kas jūnijā jāaizsūta uz dzimtsarakstu nodaļu Kopenhāgenā.
Sendija: Tāpēc svinības būs pirms pašām kāzām. Tās Latvijā plānojām kopā ar dziedātāju Ralfu Eilandu, kuram tur būs savs uzdevums. Imitēsim laulību ceremoniju ar mācītāju. Mums būs krāšņas, pat episkas kāzu kleitas. Tās nebūs baltas, jo neesam ne jaunavas, ne kristietes. Nebūs arī standarta kāzu tradīciju, bet būs jautri.
Neesam lielās cīnītājas par viendzimuma laulību legalizēšanu, bet mums ir svarīgi, lai pēc kāzām Latvijā mums tiktu piešķirts ģimenes statuss.
Iesim uz to, un zinām, ka vairākiem viendzimumu pāriem tas jau ir izdevies.
Treneres, ceļotājas un labdares
Danute: Man ir bakalaurs sporta zinātnē, esmu aerobikas vecākā trenere un sporta skolotāja. Brīvajā laikā korporatīvajos pasākumos vadām alus un vīna jogas nodarbības. Ideja nāk no Vācijas, to bija pārņēmuši amerikāņi, bet Latvijā mēs pirmās ieviesām šādu izklaidi. Bieži alus jogu izmanto korporatīvajās vai vecpuišu ballītēs. Mēs pašas izdomājam horeogrāfiju, un visiem patīk. Nu, esam tādas pustrakas!
Sendija: Esmu liepājniece, kas 2016. gadā pārcēlās uz Rīgu mācīties sabiedriskās attiecības. Pusgadu pēc atbraukšanas meklēju vietu, kur sportot. Tuvākā sporta kluba mājaslapā apskatīju treneru fotogrāfijas un izvēlējos Danuti. Tā kā agrāk jau biju nodarbojusies ar sportu, sapratu, ka fitnesa treneres darbs man varētu patikt. Danute jau 15 gadus ir trenere, bet es – sešus gadus. Mums ir savs zīmols «Second vibes», gatavojam ziepes, ķermeņu sviestu, skrubjus, vannas sāli, masāžas sveces. Taisām to pašas savām rokām un no ekoloģiskajiem materiāliem.
Dikti mīlam dzīvniekus, mums ir trīs kaķi. Būtu trīs simts trīs, bet pagaidām telpu nepietiek. Rīkojam arī labdarības akcijas dzīvnieku patversmēm. Mums patīk ceļot, un mūsu intereses vienmēr sakrīt – kopā plānojam, kopā staigājam un priecājamies par pasauli. Esam dabas baudītājas, jūtamies brīvi. Varam arī vienkārši uz ielas apēst kebabu un uzdzert alu.
