Rīga +7°C 
Par režisora aiziešanu mūžībā ziņu aģentūrai ANSA pavēstīja viņa sieva Katerīna Varzi un bērni Beatrise un Bonifācijs. Ģimene iecerējusi atvadas organizēt šaurā lokā, bez publiskas ceremonijas.
Režisors, kura īstais vārds bija Džovanni Brass, dzimis 1933. gada 26. martā Milānā. Viņa iesauka Tinto radusies no vārda Tintoretto – tā viņu bērnībā dēvēja vectēvs, kurš bija gleznotājs. Lai gan plašākai publikai viņš kļuva pazīstams ar erotiskajām filmām, sākotnēji Brass pievērsās avangarda kino, eksperimentiem un sabiedrībā aktuālām tēmām. Viņa karjeras pagrieziena punkts bija filma Kaligula, bet vēlāk tapa tādas skatītāju iecienītas un pretrunīgi vērtētas filmas kā Atslēga, Miranda, Paprika un Lūriķis.
Piecdesmit gadus kopā ar pirmo sievu
Arī režisora privātā dzīve bija notikumiem bagāta. 1957. gadā viņš apprecējās ar Karlu Kapriani. Viņa bija leģendārā Venēcijas restorāna Harry’s Bar dibinātāja Džuzepes Kapriani meita. Karla nebija tikai slavena režisora dzīvesbiedre – viņa iesaistījās arī vīra radošajā darbā, piedaloties vairāku filmu scenāriju veidošanā. Pāris kopā nodzīvoja gandrīz piecus gadu desmitus, ģimenē piedzima divi bērni – meita Beatrise un dēls Bonifācijs. Karla nomira 2006. gadā, un šis zaudējums režisoram bija ļoti smags.
«Tas bija liels mīlas stāsts,»
vēlāk par viņu attiecībām izteicās Brasa otrā sieva Katerīna Varzi. Viņa atklāja, ka iepazīšanās laikā režisors vēl aizvien pārdzīvojis pirmās sievas nāvi un bijis nomākts.
Otrā sieva – ne tikai dzīvesbiedre, bet arī glābēja
Pēc pirmās sievas nāves režisora dzīvē ienāca juriste Katrīna Varzi. Viņi iepazinās, kad sieviete pie Brasa bija ieradusies profesionālu jautājumu dēļ. Vēlāk viņu ceļi krustojās atkārtoti, un attiecības pārauga mīlestībā. 2017. gadā abi apprecējās. Viņiem bija ievērojama vecuma starpība – Katerīna bija 28 gadus jaunāka par režisoru. Taču viņu attiecības izrādījās daudz vairāk nekā romantiska savienība. Pēc 2010. gadā piedzīvotā smadzeņu asinsizplūduma Brass bija ļoti smagā stāvoklī. Viņš kādu laiku neatpazina pats sevi, nespēja staigāt un runāt. Ārsti bija pesimistiski noskaņoti par viņa atveseļošanās iespējām. Katerīna uzņēmās rūpes par vīru un palīdzēja viņam pamazām atgūt atmiņu. Viņa izmantoja fotogrāfijas, mūziku un stāstus par režisora dzīvi, it kā kopā ar viņu no jauna rakstot viņa paša dzīves scenāriju. Viņa atzina, ka pēc slimības abu lomas attiecībās bija mainījušās – agrāk Brass bijis tas, kurš sargājis viņu, bet tagad aizsargāt un aprūpēt vīru nācies pašai.
Pēdējais pagodinājums
Pēc smadzeņu asinsizplūduma režisors vairs nespēja atgriezties iepriekšējā darba ritmā. Viņam bija īpaši sāpīgi apzināties, ka vairs nevarēs uzņemt jaunas filmas. Tomēr interese par viņa daiļradi nepazuda. Šā gada septembrī Venēcijas kinofestivālā tika godināts režisors, demonstrējot restaurētu viņa 1967. gada filmu Col cuore in gola. Pats Brass veselības stāvokļa dēļ uz pasākumu ierasties nevarēja. Viņa sieva toreiz atklāja, ka vīrs šo atzinību ļoti gaidījis un priecājies, ka viņa kino beidzot tiek pienācīgi novērtēts.
Par to, kā tiks sadalīts režisora mantojums un kam paliks viņa īpašumi un kino arhīvs, publiski paziņojumi pagaidām nav izskanējuši. Zināms vien tas, ka sieva Katerīna pēdējos gados rūpējusies par viņa radošā mantojuma saglabāšanu.
Tinto Brass aiz sevis atstājis ne tikai desmitiem filmu, bet arī ļoti atšķirīgu vērtējumu par savu mākslu. Vieniem viņš bija provokators, citiem – cilvēks, kurš uzdrošinājās runāt par seksualitāti laikā, kad sabiedrība par to labprātāk klusēja. Taču vienaldzīgu viņa kino neatstāja gandrīz nevienu.
