Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Gaišā dienas laikā
Bandītiskais uzbrukums notika gaišā dienas laikā 1993. gada 8. jūnijā Sarkandaugavā. Ap pulksten 13.30 Patversmes un Vītola ielas rajonā bruņoti noziedznieki atklāja uguni uz uzņēmuma Latvijas Bērzs mikroautobusu Latvija, kas no bankas veda algu rūpnīcas darbiniekiem. Uzbrucēji nogalināja mikroautobusa šoferi, uzņēmuma kasieri un grāmatvedi. Salonā bija arī kasieres deviņgadīgā mazmeitiņa. Ložu lietus skāra arī viņu. Par laimi, meitene izdzīvoja. Bandīti no salona paņēma somu ar naudu – 27 708 ASV dolāriem (23 964,72 eiro) – un metās bēgt…
Sākums – Bauskas pusē
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā kā sēnes pēc lietus parādījās noziedzīgi grupējumi, bandas, brigādes, kas dalīja ietekmes sfēras, šāva, spridzināja, zaga, no komersantiem izspieda naudu.
Noziegumu kulminācija bija 1993. gads, kad tika noslepkavoti 429 cilvēki.
1992. gada vidū ar nolūku uzbrukt un aplaupīt uzņēmumus, sabiedriskas iestādes un personas bruņotā bandā apvienojās Alberts Merzinskis (Visu noziegumā iesaistīto personu uzvārdi ir mainīti. – aut.), Valērijs Valeiko, Aļiks Alijevs un Igors Ivanovs. Valeiko īpašumā bija rokas granāta un Valtera sistēmas pistole.
1992. gada 14. augustā Bauskas rajona agrofirmas Uzvara kantora ēkā Merzinskis noklausījās uzņēmuma darbinieka sarunu ar kasieri un uzzināja, ka 17. augustā agrofirmas strādniekiem izmaksās algas. Tajā pašā dienā Merzinskis tikās ar Valeiko un Ivanovu, un viņi nolēma ielauzties kantora ēkā un no kases nolaupīt naudu. 17. augusta naktī visi trīs ar Valeiko automašīnu Mitsubishi, bruņojušies ar rokas granātu un pistoli, ieradās agrofirmā Uzvara. Kantora ēkā viņi iekļuva pa neaizslēgtām durvīm. Kases telpa, kas atradās ēkas trešajā stāvā, nebija apsargāta. Alberts Merzinskis un Igors Ivanovs ar līdzpaņemtiem instrumentiem – elektrisko un mehānisko urbi, lauzni, skrūvgriezi – izurba durvju slēdzeni un iekļuva grāmatvedības telpā, bet no tās, izlaužot sienu, – kases telpā. Valeiko ielaušanās brīdī stāvēja kāpņu telpā uz vakts. Zagļiem viņš pievienojās, kad jau bija atmūķēti metāla skapji, kur glabājās nauda – gandrīz trīsarpus miljoni Latvijas rubļu (ap 17 tūkstošiem latu). Laupītāji mēģināja uzlauzt vēl vienu seifu, taču tas neizdevās. Ejot prom, viņi paņēma sienas pulksteni, kasieres personisko kalkulatoru un konjaka pudeli.
Agrofirmas darbinieks Mirsaļehs Nabajevs, kura sarunu ar kasieri noklausījās Merzinskis, uzzināja par laupīšanu un izskaitļoja uzbrucējus. Bandīti draudēja Nabajevu nogalināt un nodedzināt viņa māju, ja viņš ziņos policijai. Paklausot Valeiko padomam, Merzinskis Nabajevam iedeva naudu, līdz ar to arī viņš kļuva par nozieguma līdzdalībnieku.
Maskēšanās
Plānojot turpmākos noziegumus, četrotne pastiprināja bruņojumu. Valērija Valeiko arsenālā bija 5,45 mm Kalašņikova automāts un Valtera pistole, Aļikam Alijevam – Parabellum sistēmas pistole, bet Alberts Merzinskis aprīlī Jelgavas tirgū iegādājās TT sistēmas 9 mm kalibra pistoli par 400 ASV dolāriem (346 eiro). Merzinskis vēlāk tiesā liecināja, ka neesot plānojis Jelgavas tirgū iegādāties šaujamo, viņš no Rīgas turp devies, lai nopirktu sunim gaļu, jo Jelgavā tā esot bijusi lētāka. Tirgū viņam pienācis klāt nepazīstams vīrietis un piedāvājis iegādāties pistoli. Skaistā mantiņa viņam iepatikusies, un viņš to nopircis.
Pēc bēdīgās pieredzes, ka viņus atmaskoja, plānojot ielaušanos Uzvaras kantora ēkā, grupējums nolēma pirms turpmākajiem uzbrukumiem pārveidot izskatu.
Kādas Rīgas centra vidusskolas mākslas studijas vadītājs Andrejs Malahovskis piekrita par noteiktu summu viņus kā aktierus nogrimēt, uzlīmēt liekās bārdas, ūsas un sagatavot parūkas.
1993. gada maija beigās Valērijs Valeiko pārējiem bandas locekļiem piedāvāja uzbrukt uzņēmuma Latvijas Bērzs inkasācijas mikroautobusam. 3. jūnijā bandas locekļi ieradās finiera ražošanas rūpnīcā Sarkandaugavā. Tur Valeiko bija norunāta tikšanās ar uzņēmuma strādnieku Sergeju Navicki, kurš informēja, ka 8. jūnijā paredzēta algas izmaksa.
Tajā rītā Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā Merzinskis un Ivanovs satikās ar Malahovski, kas bija atvedis grimu, parūkas, bārdas un citus maskēšanās līdzekļus. Visi devās uz Valeiko mātes dzīvokli, kur Malahovskis četrotnei pārveidoja izskatu. Pēc grimēšanas mākslinieks aizgāja.
Banda uz notikuma vietu brauca ar Merzinska automašīnu – moskviču. To, gatavojoties noziegumam, viņš nopirka Rumbulas tirgū par 50 dolāriem. Lai slēptu pēdas, braucamajam nomainīja numurzīmes. Valeiko bija bruņojies ar automātu, Merzinskis – ar Jelgavas tirgū pirkto pistoli, Alijevs – ar Parabellum, bet Ivanovam iedeva Valeiko Valteru. Nozieguma plāns paredzēja uzbrukt inkasācijas mikroautobusam brīdī, kad tas, atgriežoties no bankas ar naudu, tuvosies rūpnīcai.
Ap pusdiviem uzņēmumam lēnām tuvojās inkasācijas mašīna, un Merzinskis, izskrējis tai priekšā, divas reizes izšāva.
Tiesā noziedznieks liecināja, ka šāvis mašīnai riepās, taču izmeklēšanā tika pierādīts, ka viņš tēmēja uz mikroautobusā esošajiem cilvēkiem.
Kad Latvija apstājās, Valeiko sāka uz to šaut no automāta. Pēc tam Merzinskis un Alijevs ieskrēja mikroautobusā, Alijevs izšāva uz tajā esošajiem cilvēkiem un savāca maisu ar naudu. Ivanovs uzbrukuma brīdī dežūrēja pie Latvijas Bērza vārtiem. Kad uzbrukuma brīdī no rūpnīcas iznāca cilvēki, viņš ar pistoli draudēja tos nogalināt. Pēc bandītiskā uzbrukuma četrotne ar naudu skrēja pa Patversmes ielu līdz krustojumam ar Sīmaņa ielu, iekāpa tur stāvošajā moskvičā un aizbrauca.
Bandītiskajā uzbrukumā nogalināja autobusa vadītāju, uzņēmuma grāmatvedi, kasieri un kājā ievainoja kasieres deviņgadīgo mazmeitu. Tiesu ekspertīze konstatēja, ka pieaugušie nogalināti ar automātu: šoferim trāpīja divas, grāmatvedei un kasierei – viena lode. Meitenīti, kas laimīgi izglābās, ievainoja ar automāta un Parabellum pistoles lodēm.
Pēc nelietīgā uzbrukuma Valērijs Valeiko, Aļiks Alijevs un Igors Ivanovs aizbēga uz Krieviju. Tiesas priekšā stājās tikai Alberts Merzinskis, ko neoficiāli uzskata par bandas vadoni. Tiesā viņš liecināja, ka uzbrukumā neesot gribējis nogalināt, taču Valeiko licis nošaut visus, lai nebūtu liecinieku.
Nozieguma atklāšanas atslēga
Pēc bandītiskā uzbrukuma tika izveidots vienots operatīvās izmeklēšanas štābs, kurā strādāja sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji un operatīvie darbinieki. Štāba darbu koordinēja ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Ēriks Kalnmeiers. Ekspertīzē noskaidroja, ka četri ar mākslīgām bārdām maskējušies uzbrucēji izmantojuši tos pašus ieročus, ar ko tā paša gada 31. maija naktī Vecmīlgrāvī apšaudīja diskotēku un kafejnīcu Vētra, smagi ievainojot vairākus cilvēkus un nogalinot bārmeni.
Nākamajā dienā pēc laupīšanas ap pulksten 17 Kundziņsalā atrada sadedzinātu tumši zilas krāsas moskviču 412, ar ko slepkavas bija pametuši nozieguma vietu. 11. jūnijā, trīs dienas pēc uzbrukuma, operatīvie darbinieki aizturēja pirmo uzbrucēju. Presē parādījās 1961. gadā dzimušā Valērija Valeiko fotogrāfija. Noziedznieka raksturīgā iezīme bija optiskās brilles ar bieziem stikliem.
Tiem, kas sniegs kādu informāciju par viņa atrašanās vietu, prokuratūra solīja 500 latu prēmiju.
Latvijas Republikas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers tajā laikā bija Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieks. «Tajā laikā algas maksāja skaidrā naudā. Arī prokuratūrā,» stāsta Ēriks Kalnmeiers. «Kad mūsu grāmatvede brauca uz banku pēc naudas, mēs, sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji, braucām viņai līdzi kā apsargi. Taču ne visos uzņēmumos grāmatvedei bija nodrošināta apsardze. Uzbrukums Latvijas Bērza inkasācijas mašīnai bija viens no ciniskākajiem un nežēlīgākajiem noziegumiem Latvijas vēsturē. Uzbrukumā nolaupītie vairāk nekā 27 tūkstoši dolāru tajā laikā bija liela nauda. Tā bija silta un saulaina diena. Kad aizbraucu uz notikuma vietu, policija jau strādāja. Ielu krustojumā stāvēja ložu sašauts mikroautobuss Latvija. Cilvēki, kas bija nogalināti, un bērns bija aizvesti uz netālo Jūras medicīnas slimnīcu.» Ģenerālprokurors paņem lapu un zīmē vietu, kur notika bandītiskais uzbrukums un kurā vietā viņus gaidīja mašīna.
«Bija zināms bandītu atkāpšanās ceļš. Noziedznieki caur pagalmiem skrēja uz mašīnu un šāva uz garāmgājējiem.
Par laimi, neviens necieta. Zilais moskvičs, ko sadedzinātu atrada Mangaļsalā, finālā nospēlēja atslēgas lomu un palīdzēja atrast bandītus. Mēs gan viņus būtu izskaitļojuši šā vai tā, taču tas nozieguma atklāšanu paātrināja. Mašīnas īpašnieku Albertu Merzinski aizturēja trešajā dienā pēc bandītiskā uzbrukuma, dažu dienu laikā tika noskaidrotas arī pārējās vainīgās personas. Cilvēki bija redzējuši uzbrucējus, lai gan viņi bija nogrimēti un maskējušies ar parūkām un pielīmētām bārdām.
Tajā laikā policija regulāri izmantoja kāda mākslinieka palīdzību, kas pēc cilvēku stāstītā zīmēja iespējamo noziedznieku portretus, un attēlus publiskoja. Ziemeļu rajona operatīvais darbinieks, apskatījis attēlus, vienam portretam pievērsa īpašu uzmanību. Vīrietim tajā bija gari mati, bārda, bet viņš paņēma baltu lapu un ar to aizsedza sejas apakšējo daļu. «Valeiko!» viņš izsaucās, atpazinis vienu no sava iecirkņa redzeslokā nonākušiem noziedzniekiem. «Es jums saku – tas ir Valeiko!» Inspektors vīrieti atpazina pēc acīm un pieres daļas. Tā viens no izmeklēšanas virzieniem bija Valeiko.
Diemžēl tuviniekiem nebija informācijas par viņa atrašanās vietu. Otrs virziens – zilais moskvičs un tā īpašnieks. Aculiecinieki bija redzējuši, kā viņi ielec tumši zilas krāsas automašīnā un aizbrauc. Numurs mašīnai bija nomainīts. Kundziņsalā dārziņu rajonā atrasto sadedzināto automašīnu aizveda uz Ziemeļu rajona policijas teritoriju. Tika atrastas tumši zilas krāsas atliekas. Bandīti pieļāva kļūdu, kas mums izmeklēšanā ļāva strauji pavirzīties uz priekšu, – automašīnas aizdedzes slēdzenē bija atstāta oriģinālā atslēga.
Pēc mašīnas numuriem noskaidrojām tās īpašnieku un trīs dienas pēc nozieguma izdarīšanas Albertu Merzinski uzaicinājām uz pratināšanu. Viņš apgalvoja, ka mašīna ir nozagta. Jautājām, cik mašīnas atslēgu viņam ir. Uzzinādams, ka oriģinālā atslēga palikusi aizdedzē, viņš saprata, ka iebraucis auzās un sāka neveiksmīgi melot – nevarējis atslēgt šofera durvis, tās visu laiku bijušas aizslēgtas. Kad nolicis mašīnu pie mājām stāvvietā, aizdedzes atslēgu izņēmis no slēdzenes, palicis zem gumijas paklājiņa šofera pusē, durvis no iekšpuses nobloķējis, izlīdis laukā pa šofera puses logu un ar rokām stiklu bīdījis uz augšu. Sapratām – nekādas loģikas, normāls cilvēks tā nerīkotos. Pat ja tu lien laukā pa logu un bīdi stiklu, kāpēc mašīnas atslēga jāatstāj zem gumijas paklājiņa?
Merzinskis divus mēnešus nesniedza liecības. Noskaidrojām arī pārējās personas, kas piedalījās bruņotajā uzbrukumā, taču nauda bija sadalīta, un citi bija aizmukuši no Latvijas. Parādījās vēl viens līdzdalībnieks, kas radīja viņiem viltus alibi, apgalvojot, ka viņi tās dienas vakarā Jelgavā kopā dzēruši. Taču pierādījumi bija savākti, aizturētais atzinās noziegumā, jo saprata, ka klusēt ir bezjēdzīgi.»
Ar miljonu uz Krieviju
Advokāts Ilgvars Samiņš tajā laikā bija vecākais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs un Latvijas Bērza lietu nodeva viņa pārziņā. «Pēc apšaudes notikuma vieta izskatījās kā Čikāgā trīsdesmitajos gados,» stāsta bijušais izmeklētājs Ilgvars Samiņš. «Noziedznieki uzbrukumu ļoti rūpīgi plānoja. Uzņēmumā viņiem bija informators, kas tur strādāja vairākus gadus un pazina kasieri. Bandīti izlūkoja, kur atrodas kase, uzzināja, kad uzņēmuma strādniekiem izmaksā algas un naudu par uzņēmumam nodotajiem kokmateriāliem. Viņi noskaidroja, ar kādu mašīnu vedīs naudu, izplānoja, kā evakuēsies no teritorijas. Mākslinieks viņus profesionāli nogrimēja, lai viņi līdzinātos zemniekiem, kas tajā laikā rūpnīcai piegādāja finiera klučus un citus kokmateriālus. Pēc uzbrucēju aprēķiniem, tajā dienā uzņēmumam no bankas vajadzēja vest miljonu ASV dolāru.
Plāns paredzēja – nošaut visus, kas atrodas mašīnā, paņemt miljonu un laisties uz Krieviju.
Taču tajā dienā banka uzņēmuma kasierei izsniedza nepilnus 30 tūkstošus ASV dolāru.
Pirms pagrieziena uz Latvijas Bērzu viens no bandas tiešā tēmējumā atklāja uguni. Mikroautobuss apstājās, un Valērijs Valeiko no neliela attāluma ar Kalašņikova automātu raidīja ložu kārtu. No trīsdesmit atverē esošajām patronām bija izšautas divdesmit septiņas. Inkasācijas mikroautobuss bija sakapāts diezgan pamatīgi. Pēc tam Merzinskis un Alijevs iekāpa mašīnā un vēlreiz izšāva uz cilvēkiem, tad paķēra naudas maisu un devās prom.
Meitenīti ievainoja kājā. Viņa izdzīvoja, jo vecmāmiņa piesedza ar savu ķermeni.
Par laimi, noziedzniekiem nebija laika pārbaudīt, vai visiem iestājusies nāve. Meitenīte klusi gulēja, piespiesta zem vecmāmiņas auguma. Viņa pēc tam man stāstīja, ka sāpējis, bet viņa klusi gulējusi.
Neraugoties uz to, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija smaga kriminogēnā situācija, darbojās organizētās noziedzības grupējumi, tas bija šokējošs notikums. Bija aizdomas, ka noziegumā vainojama mafija, taču saņēmām slepenu operatīvo informāciju, ka neviens no organizētās noziedzības grupējumiem, kas darbojās Rīgā, neuzņemas atbildību par uzbrukumu. Tas lietas izmeklēšanu sarežģīja.
Vairāki liecinieki bija redzējuši zilu moskviču ar dīvainiem vīriem. Kad atrada sadegušo automašīnu, kas varēja būt saistīta ar noziegumu, noskaidrojām tās īpašnieku un aizturējām Albertu Merzinski. Ievietojām stūra mājā, lai nodrošinātu pilnīgu izolāciju. Viņš nerunāja. Es ar viņu strādāju gandrīz divus mēnešus. Psiholoģiski tas bija ļoti smagi, bet man izdevās atrast kontaktu. Mēs detalizēti minūti pa minūtei šķetinājām notikumus, līdz viņš sapinās liecībās un nonāca pretrunās. Aizturētais sāka modelēt situāciju. «Ja es to būtu izdarījis, vai mani nošautu?» viņš jautāja. Tajā laikā bija spēkā augstākais soda mērs. Centos viņu pārliecināt: «Ja tu atzītu savu vainu, tiesa tev nepiespriestu nāvessodu.» Šādu taktiku man ieteica ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš. Merzinskis salūza. «Jūs mani esat nogurdinājuši,» viņš padevās.
«Ja mani nenošaus, es izstāstīšu visu, kā notika.»
Es teicu: «Tu nevis stāstīsi, bet uzrakstīsi visu, kā bija.» Viņš sāka rakstīt, un mēs uzzinājām gan viņa lomu noziegumā, gan noskaidrojām līdzdalībniekus. Viņš nebija centrālā figūra, galvenais un cietsirdīgākais bija Valeiko. No Krievijas iestādēm uzzinājām, ka viņi ir Maskavā un viens no bandas – Igors Ivanovs – viesnīcas numuriņā atrasts miris. Pie viņa bijusi pistole. Pārējos divus specdienesti meklēja par laupīšanu Dagestānā.
Valērijs Valeiko dzīvoja netālu no Ķīšezera. Veicot kratīšanu dzīvoklī un pratinot viņa dzīvesbiedri, uzzinājām, ka viņš bija nopietni aizrāvies ar ūdenssportu, ātrumlaivu sacensībās bija ieguvis augstas vietas. Viņa portretu, kas bija publicēts arī avīzēs, identificējām pēc videoieraksta – viņš bija redzams Jolandas Suvorovas koncertā, sēžot pie galdiņa. Valeiko bija atsaldēts, viņš bija tas, kas nedēļu pirms uzbrukuma Latvijas Bērzam bija braucis garām kafejnīcai Vētra, tāpat aiz gara laika sācis šaut ar automātu pa kafejnīcas logiem un nogalinājis cilvēku. Viņš bija šaudījies arī savas mājas pagalmā. Pārbaudot augsni, smiltīs atradām automāta čaulītes. Šādas čaulītes tika izņemtas arī pie mikroautobusa. Viņa mājās atrada arī munīciju.
Noziedznieki bija profesionāli nomaskējušies. Bija skaidrs, ka viņi paši to nevarēja dabūt gatavu. Par mākslinieku izstāstīja Merzinskis. Malahovskis dzīvoja Salaspilī, bet mēs viņu aizturējām skolā. Viņa studijā atradām grimu, bārdas, parūkas. Liedzās, ka būtu zinājis par nozieguma gatavošanu. Sacīja, ka viņam par to samaksāja.»
Tiesas spriedums
1995. gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa nolasīja spriedumu lietā par bandītisko uzbrukumu valsts uzņēmuma Latvijas Bērzs inkasācijas automašīnai. Alberts Merzinskis bija vienīgais no bruņotās bandas, kas sēdās uz apsūdzēto sola. Pārējie bija aizmukuši uz Krieviju. Prokurors lūdza 31 gadu vecajam noziedzniekam piemērot augstāko soda mēru, bet, tā kā viņš palīdzēja izmeklēšanai un nožēloja izdarīto, sodu mīkstināja līdz 15 gadiem cietumā un mantas konfiskācijai.
Apsūdzību par līdzdalību nozieguma sagatavošanā un atbalstīšanā uzrādīja vēl trim cilvēkiem.
Uzņēmuma Latvijas Bērzs strādniekam 26 gadus vecajam Sergejam Navickim, kas sniedza ziņas, kad atvedīs naudu un cik cilvēku būs mašīnā, par līdzdalību uzbrukumā piesprieda brīvības atņemšanas uz sešiem gadiem, savukārt 28 gadus veco mākslinieku Andreju Malahovski, kas palīdzēja uzbrucējiem mainīt ārējo izskatu, sodīja ar brīvības atņemšana uz trim gadiem. 31 gadu vecajam Bauskas rajona zemniekam Mirsaļeham Musajevam, kurš vienīgais izmeklēšanas laikā nebija apcietinājumā, par palīdzības sniegšanu bandītiem un nozieguma slēpšanu tiesa sodīja ar diviem gadiem un sešiem mēnešiem nebrīvē. Viņu apcietināja tiesas zālē.
Kas notika ar pārējiem bandītiem? Igors Ivanovs mēnesi pēc nozieguma izdarīšanas kādā Maskavas viesnīcā mira no alkohola pārdozēšanas, bet Valēriju Valeiko un Aļiku Alijevu 1994. gada 16. martā Dagestānā par cita nozieguma izdarīšanu notiesāja ar brīvības atņemšanu attiecīgi uz 12 un 9 gadiem. Valeiko Krievijas tiesa atzina par bīstamu recidīvistu. Ģenerālprokuratūra pēc ilgām sarunām ar Krieviju panāca viņu izdošanu Latvijai.
2000. gadā Rīgas apgabaltiesa par uzbrukumu Latvijas Bērza inkasācijas mašīnai Valeiko piesprieda 15 gadus cietumā, bet Alijevam – 12.
Viņi bija galvenie nozieguma izpildītāji, un no viņu ieroču raidītajām lodēm tika nogalināti trīs pieaugušie un ievainots bērns. «Krievija Valeiko un Alijevu izdeva ar nosacījumu, ka viņi Latvijā izcietīs Krievijā piespriesto sodu,» saka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. «Viņi to arī izcieta. Tagad ir atbrīvoti. Nekas par viņiem nav dzirdēts. Ne visi pēc soda izciešanas izdara jaunus noziegumus.»
Nācās strauji pieaugt
Noslepkavotās Latvijas Bērza grāmatvedes meita un dēls strādā prokuratūrā. «Kad notika nelaime, man bija deviņpadsmit gadi,» stāsta bandītiskajā uzbrukumā mirušās grāmatvedes meita Ilona Gintēna. «Biju precējusies, meitiņai vēl nebija gads. Es dzīvoju Sarkandaugavā Sīmaņa ielā. Traģēdijas brīdī gājām ar meitiņu uz veikalu. Armijnieki skrēja ar automātiem, un es nodomāju – kas tās par armijas spēlītēm, kas tiek rīkotas šajā rajonā? Pēc tam atnāca mammas māsa un pastāstīja, kas noticis. Viņa teica: «Nekur neej, pieskati bērnu.» Bet man vajadzēja to redzēt! Es ieliku bērnu ratos, un mēs gājām uz Latvijas Bērzu.
Man joprojām acu priekšā tā bilde – mammas galva ir laukā pa cauršauto mikroautobusa logu. Pēc uzbrukuma kādu brīdi viņa vēl bija dzīva…
Patiesībā mammai iepriekšējā dienā bija jāved uz banku dokumenti. Viņai bija jubileja, tāpēc nolēma nākamajā dienā braukt uz banku kopā ar kasieri. Liktenīgajā dienā inkasācijas mašīnā nevajadzēja atrasties arī kasieres mazmeitiņai. Mēs, bērni, kuriem vecāki vai vecvecāki strādāja rūpnīcā, brīvi ganījāmies pa uzņēmumu, un arī kasieres mazmeitiņa bija atnākusi pie vecmammas. Meitene palika dzīva, jo vecmamma viņu centās piesegt ar savu augumu. Viņa vēl paguva mazmeitai pateikt, lai viņa nekustas, izliekas, ka ir beigta. Viņai palaimējās…
Kad mamma aizgāja, man pēkšņi bija jākļūst pieaugušai. Es nedrīkstēju salūzt, jo man bija mazs bērns. Es nesen biju apprecējusies, man bija meitiņa, bet brālim, kas dzīvoja kopā ar mammu, bija četrpadsmit gadi. Divus gadus iepriekš tētis bija aizgājis ar vēzi, un es kļuvu par brāļa aizbildni. Nebija viegli, Robim pusaudža vecums, brīžiem viņš bija nevaldāms (pasmaida). Mamma viņu lutināja. Tagad mums ir ļoti labs kontakts, mēs viens par otru krītam. Mammas māsa, kas arī strādāja Latvijas Bērzā, parādīja, kā maksāt rēķinus, palīdzēja pārņemt saimniecību. Es biju jauna un naiva – nezināju, kā samaksāt par elektrību un gāzi.
Kad atnācu strādāt uz Ģenerālprokuratūru, jutos savādi, tiekoties ar prokuroru Edvīnu Piliksera kungu, kurš uzturēja apsūdzību Latvijas Bērza lietā. Mēs bijām tikušies tiesā. Es vienmēr atcerēšos kādu epizodi no tiesas sēdes. Viena apsūdzētā advokāts iesniedza tiesai izziņu kā attaisnojošu rīcību bruņotajai laupīšanai – viņa klients piedalījies uzbrukumā, jo tajā brīdī viņam bija vajadzīga nauda remontam. Tā frāze mani nosita – kuram gan nevajag naudu mājas remontam?!
Mamma bija skaista sieviete. Viņa vienmēr bija saposusies, ar frizūru. Uzkrāsojās, kad gāja uz veikalu. Kolēģiem viņa patika. Nevar laiku pagriezt atpakaļ, arī piedot – ne. Dzīve iet uz priekšu. Ar gadiem traģiskais notikums nosēžas, pārsāp. Kādreiz gan iedomājos, kā mans liktenis iegrozītos, ja vecāki būtu dzīvi. Domāju, ka nepieļautu kļūdas, ko šobrīd nožēloju. Man nebija, kam pajautāt padomu. Pārāk jauna un naiva biju iemesta lielajā dzīvē.»
