Liene Stepena: «Pēc vīra nāves neticēju, ka vēl spēšu piedzīvot tik spēcīgas jūtas»

Tava iepriekšējā intervija pirms vairāk nekā diviem gadiem žurnālā IEVA beidzās ar vārdiem: viss labais jau ar mani ir noticis. Tobrīd vairs nezināji, ko gaidīt no dzīves.

– Redz, tomēr kaut kā viss notiek pats no sevis.

Neplānot dzīvi tās sīkumos man ir raksturīgi. Ja nav uzrakstīts plāns nākamajai dienai, tas man nesagādā problēmas. Es, protams, nerunāju par ikdienišķiem pienākumiem, bet tieši par nākotnes ekspektācijām. Varbūt tas izklausās pārāk vieglprātīgi, bet varbūt tas vienkārši ir kā aizsargmehānisms – ja man nav nekādu gaidu, tad nebūs arī vilšanās. Es vienkārši ļaujos notikumiem un vēroju tajos sevi. Bet toreiz…

Citi lasa

Gita Vīksne

Skandāls

«Attapos uz grīdas asins jūrā.» Horens atklāj jaunas detaļas par baiso uzbrukumu Dobelē

Marta Kalniņa

Attiecības

Krievkalna jubilejā būs arī šķirtā sieva Ginta. Kur pazudusi dēla mamma Madara Celma?

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

– Tu paliki ne tikai ar savām skumjām, bet arī viena ar diviem bērniem, jaunuzceltu māju, kredītu. Kā tiki galā?

– Bija jātiek galā, un viss! Nebija variantu, un tas, protams, bija liels pārbaudījums. Igors (Lienes vīrs gaismu mākslinieks Igors Kapustins mūžībā aizgāja 2016. gada 20. maijā – red.) iedvesa man cerību, ka viss būs labi, un atstāja mani ar drošības sajūtu, ko centos nodot arī bērniem. Slimības laikā viņš daudzas lietas bija sakārtojis un nodrošinājis mums vismaz to sākuma dzīvi, kad palikām bez viņa. Toreiz gan man bija uzrakstīts neliels plāns, kas man būs jādara, lai soli pa solim uzsāktu jaunu dzīvi un nebūtu tik grūti. Mēs daudz par to runājām, un viņš mani iedrošināja. Vienīgi ļoti garš bija bāriņtiesas process. Pat saprotot, ka bāriņtiesas pienākumos ir aizstāvēt bērna intereses, reizēm sajūtas bija pat pazemojošas, jo nācās pierādīt, ka esmu laba mamma un pienācīgi rūpējos par savu bērnu un viņa vajadzībām.

Metos iekšā nezināmajā jaunajā dzīvē ar tādu jaudu un ātrumu, ka nebija laika baidīties.

Joprojām esam saglabājuši saikni ar Tallinu, jo šī pilsēta mums ir un vienmēr būs īpaša. Esam vienmēr gaidīti mūsu draugu un radu pulciņā, dēls apciemo savus pirmos skolas biedrus, meita skumst pēc savas istabiņas un ar lepnumu stāsta, ka viņa ir igauniete, jo dzimusi Tallinā.

– Toreiz intervijā tik gaiši runāji par Igora aiziešanu. Biji sev to iestāstījusi, lai pašai vieglāk, vai arī no sirds tā juties?

– Lai gan cerība un ticība brīnumam bija līdz pēdējai sekundei, tās pēdējās dienas… Es nezinu, kā to izskaidrot, bet manī notika kaut kādas pārmaiņas, kas lika attiekties pret visu notiekošo citādi – bez panikas. Tas vīrišķīgais, spēcīgais cilvēks, kurš bija, es uzskatu, mans dzīves skolotājs, mans lielākais atbalsts, kuram blakus es vienmēr jutos drošībā un pasargāta, pēkšņi kļuva man kā mazs un mīļš bērns. Un ne jau tāpēc, ka man bija par viņu jārūpējas un burtiski uz rokām jānēsā. Nē! Es sapratu – tā ir viņa dzīve, tas ir viņa laiks, un viņš man nepieder. Un man nav tiesību sevis dēļ lūgt un prasīt, lai viņš paliek. Varēju tikai būt blakus, nenobīties un paļauties, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek. Tā nebija padošanās – vienkārši iestājās miers. Es izdarīju visu, kas bija no manis atkarīgs, un to varu sev godīgi atzīt. Tāpēc varbūt arī nav tās dziļās sāpes un sajūtas, ka notikusi netaisnība.

– Tu kādā brīdī pēc tam sajuties kā atraitne?

– Esmu izdzīvojusi dažādus periodus pirmā gada laikā – gan ilgstoši raudājusi, gan naktī modusies no pēkšņas panikas, kā lai dzīvoju tālāk, vai spēšu tikt ar visu galā.

Šaubos, vai es būtu saviem bērniem labs atbalsts, ja būtu nodzinusi sevi līdz nespēkam, pierādot, ka esmu stipra un visu varu pati.

Kad atskatos atpakaļ, pirmais gads bija kā virpulī. Tik daudz notikumu ar dažādiem pavērsieniem, kas tagad liek domāt, ka neesmu ar daudz ko tikusi galā, ka varbūt neapdomīgi esmu pieņēmusi kādu lēmumu un nekas nav sanācis… Bet es mēģināju izdzīvot! Un esmu priecīga par sevi, ka esmu tāda – metos iekšā nezināmajā jaunajā dzīvē ar tādu jaudu un ātrumu, ka nebija laika baidīties. Protams, mans lielākais atbalsts tolaik bija mana ģimene un draugi gan Rīgā, gan Tallinā. Kopīgiem spēkiem tikām ar visu galā. Kā šodien atceros – sēdējām pie galda un domājām: kā tālāk rīkosimies? Nevienu mirkli nebija sajūtas, ka esmu palikusi viena, bez palīdzības.

Tajā laikā arī radās doma studēt fizioterapiju. Piekritu piedalīties krāšņajā Cabaret šovā – esmu ļoti pateicīga šova režisoram Viktoram Runtulim, ka varēju uz skatuves izdejot savas izjūtas. Ar mani notika emocionāli ļoti spēcīgas lietas, kas palīdzēja to laiku nevis pārvarēt, bet izdzīvot. Tas laikam ir stāsts par to, cik svarīgi ir neieciklēties uz notiekošo, citādi tu nepamani, kā notiek dzīve. Nav vairs vietas tam, kas vēl varētu būt, ja ieciklējies uz savām sāpēm un bēdām. Bet dzīve tik un tā pamazām sakārtosies – to es tagad zinu.

– Bet pirms tam nekad agrāk tu nebiji dzīvojusi viena.

– Jā, man beidzot bija jākļūst patstāvīgākai, un tad es sapratu, ka varu ļoti daudz ko izdarīt. Pirmo reizi kaut ko darot, sanāk pilnīgi garām vai arī nesanāk nemaz, bet tāpēc rokas nenolaidās. Taču es nebaidījos būt vāja un nebaidījos lūgt palīdzību, ja sapratu, ka netieku galā. Šaubos, vai es būtu saviem bērniem labs atbalsts, ja būtu nodzinusi sevi līdz nespēkam, pierādot, ka esmu stipra un visu varu pati. Jā, es pirmām kārtām mēģinu palīdzēt sev, lai pēc tam varētu palīdzēt arī citiem.

Manī ir cīnītāja – nu jau es varētu izdzīvot jebkuros apstākļos. Atrodu pamatojumu tam, ar ko man konkrētajā brīdī ir jātiek galā, mēģinu saskatīt jēgu, varbūt kādu mācību, pieņemu notiekošo un ķepurojos tālāk. Un tad, kad ir kritiskas situācijas, mācos saglabāt skaidru prātu.

Bija tā, kā rāda filmās, – likās, visu mūžu nēsāšu savu laulības gredzentiņu pirkstā un viņa gredzenu, ķēdītē iesietu.

– Tev jau kādu laiku ir kāds īpašs cilvēks, ar ko esi kopā…

– Bija tā, kā rāda filmās, – likās, visu mūžu nēsāšu savu laulības gredzentiņu pirkstā un viņa gredzenu, ķēdītē iesietu. Tāda bija mana vīzija, jo kā vēl citādi, ja liekas, ka citas dzīves nebūs. Un vai tad mīlestība var pēkšņi izzust? Jā, tā nebeidzās, vienkārši kļuvusi citāda. Kad nav vainas apziņas tikai tāpēc, ka turpini dzīvot un uzdrīksties būt laimīga, tad neesi šīs mīlestības verdzene. Un tad notiek skaistas lietas un izrādās, ka cilvēkam ir iespēja dzīvē piedzīvot spēcīgas jūtas ne vienu reizi vien. Es tiešām nekad nebiju iedomājusies, ka tā var būt. Bija pagājuši divi gadi, un es satiku Māri (Māris Saukāns, uzņēmējs un autosportists – red.), mūs saveda kopā kopīga sirdslieta – Laba daba (nevis mūzikas festivāls, bet organizācija ar tādu pašu nosaukumu, kas pastāv jau 11 gadu un rīko izglītojošas nometnes bērniem, atbalsta labus darbus un saved kopā labus cilvēkus). Kad tas notika, sajūta bija ļoti vienkārša un organiska un likās, ka tā tam arī jābūt. 

– Tev nebija bail vilties?

– Es taču neloloju nekādas cerības! Tikai vēroju, kā viss attīstās un kā es pati jūtos.

Es nezinu, kur ķermenī dzīvo tā sajūta, kur ir tā vieta, bet, kamēr tā ir piepildīta, tikmēr neviens cits to neieņems. Tāpat ģimenē – kamēr tā vietiņa ir aizņemta un viss godīgi notiek, tikmēr nekad neienāks trešais, kas varētu laulību izjaukt.

– Tava pirmā laulība izjuka…

– Acīmredzot manā laulībā bija līdzīgi…

Es joprojām nevaru saprast, kur rodas tā pārliecība, ka tas, ka aizveru durvis un eju prom, ir pareizais solis. Kā varēju pieņemt, ka man nekad vairs nebūs tā, kas man ir tagad…  Atskatoties – diezgan traki! Man toreiz bija divdesmit četri gadi, ārēji biju klusa, klusa, tāda, kas baidījās no konfliktsituācijām, bet rīcībā vienmēr esmu bijusi drosmīga. Nekad neesmu nožēlojusi to, ko kādreiz esmu izdarījusi, jo vienmēr rīkojos pa īstam.

– Kādas ir tavas attiecības ar Daniela tēti?

– Danielam tētis, protams, ir viens un ir ļoti svarīgs, un, ja to apzinās, nav grūti uzturēt elementāri neitrālas attiecības. Daniela astoņpadsmitajā dzimšanas dienā visi trīs satikāmies. Tā bija pirmā reize šo gadu laikā, kad kopā vienkārši draudzīgi pavadījām laiku.

– Tu tā skaisti pateici – nejuties kā savas bijušās mīlestības verdzene. Igors jau arī par to bija parūpējies, vēlēdamies, lai viņa pelnus izkaisi jūrā…

– Esmu ļoti daudz braukusi uz jūru, lai pakavētos domās. Tam visam ir savs laiks, un tas ir jāizdzīvo. Un joprojām ir lietas, kas uzjundī atmiņas līdz asarām. Un joprojām mūsu dzīvē viņam ir īpaša vieta – atceres diena, dzimšanas diena, mēs braucam pie Igora vecākiem, arī ģimenē par viņu runājam. Teātra izrādes, kurām Igors veidojis gaismu partitūras.

– Sarunā teici, ka tev svarīgi darīt to, kas patīk. Izdodas?

– Es cenšos tā dzīvot. Esmu atteikusies no darba piedāvājumiem tikai tāpēc, ka tiešām neredzu tur sevi, neredzu, kas no tā varētu sanākt. Neesmu piekritusi tikai tāpēc, ka man jānopelna nauda. Man ir ļoti svarīgi justies organiski tajā, ko daru.

Varu pateikt vien to, ka ir gājis visādi, bet tad es labāk pārdodu mašīnu, nekā daru kaut ko pret savu pārliecību. Pat pašās viskritiskākajās situācijās ir bijis – džinks, un uzrodas nākamā iespēja strādāt un nopelnīt. Nebija jāsēž tikai uz ūdens un sausiņiem. Paldies Dievam, kāds tur augšā rūpējas par mums.

– Tomēr raidījumu Caur ērkšķiem uz… tu uzņēmies vadīt.

– Ar daudzām meitenēm joprojām kontaktējos, viņas pie manis nāks arī dejot, par ko ir ļoti priecīgas. Es negāju pie viņām ar pārākumu – tagad es jūs mācīšu dzīvot! Drīzāk ar tādu kā līdzvērtības sajūtu – okei, jums ir tāds dzīvesstāsts, man nedaudz citāds, bet mēs ejam tālāk un cīnāmies, nevis gaidām, kad mūs žēlos un visu gatavu pienesīs uz paplātes. Un daudzas joprojām turas, ir saņēmušās un nav aizgājušas atpakaļ vecajās sliedēs.

Patiesībā mani jau maz kas tagad var pārsteigt, neesmu jūtīga uz tādām lietām. Acīmredzot dzīves skola jau bijusi diezgan bagātīga. Nebaidos vairs ne no kā.

Ja manējie justos pamesti, es to ļoti pārdzīvotu un nevarētu turpināt studijas. Man ir ļoti svarīgi, kā jūtas apkārtējie.

Savā dzīve tagad redzu trīs posmus. Bērnībā biju tāda ļoti sevī noslēgusies, man bija tikai mana pasaule. Ārpasaule mani maz iespaidoja. Nākamais posms – kad saskāros ar ārpasauli un redzēju, cik tā var būt arī netaisnīga. Visu uztvēru ļoti emocionāli, pārdzīvoju, raudāju… Bet tagad ir tas posms, ka esmu izdzīvojusi, esmu iemācījusies to visu pieņemt, manas emocijas vairs nav tik uzliesmojošas. Jebkuru pārdzīvojumu, kas mani skar, mēģinu izdzīvot ar vēsu prātu.

Vienīgais, ar ko man tagad jāprot sadzīvot, ir mani universitātes pārbaudījumi un sesijas laiks, kā dēļ es tiešām varu naktīs negulēt. Bet arī to iemācīšos. Galu galā – esmu tikai otrajā kursā. Bet man ļoti patīk. Un arī bērni ļoti lepojas ar mani. Darja saka: mamma ir daktere.  Kad viņai skolā bija projektu nedēļa, man vajadzēja uzstāties klases priekšā, bija jānes līdzi skelets un jāstāsta par cilvēka anatomiju. Darja piekodināja, lai obligāti uzvelku balto halātu.

Sesijas laikā mamma viņai ir gandrīz nepieejama. Bet, ja no ģimenes ir atbalsts, tad ir iespējams studēt arī tad, kad tev ir trīsdesmit astoņi. Ja manējie justos pamesti, es to ļoti pārdzīvotu un nevarētu turpināt studijas. Man ir ļoti svarīgi, kā jūtas apkārtējie.

– Kas ir tā veselīgākā atziņa, ko tagad esi paņēmusi sev ceļabiedros?

– Es arī piederu pie cilvēkiem, kuriem šķiet, ka tagad viss notiek paātrinātā ritmā un nevar neko paspēt – te rīts, un te jau vakars. Un tu tikai muļļājies uz vietas. Brīžiem izjūtu to pārāk sakāpināti, un tad šķiet, ka viss ir slikti, neko negribas darīt, nekas nesanāk. Un tad atkal seko enerģijas uzplūdums. Jā, šobrīd es jūtos tā, ka viss ir iespējams, viss ir lieliski, un gribas, lai viss notiek! Un gribas, lai tāda sajūta ir nepārtraukti. Bet tā jau dzīvē nemēdz būt. Tad, kad man ir bezspēks un netieku ar sevi galā, es arī ļaujos. Tad man – kā telefonam – ir ieslēgts enerģiju saudzējošais režīms, un esmu spējīga darīt tikai pašu minimumu. Taču labi apzinos, ka nākamajā dienā atkal ir jāsaņemas un jādabū sevi uz svītras… Viss šajā dzīvē ir mainīgs, un tas ir brīnišķīgi. Ja ir melnā dvītra dzīvē, tad zinu – nedaudz pacietības, un drīz noteikti būs labāk. Noteikti! Uz to arī tiecos.