53 gadu vecumā iestāties NBS rezervistos: «Vislielākais izaicinājums? Nesavainoties.»
53 gadu vecumā, kad lielākā daļa manu paziņu atvaļinājumu plāno kā atpūtu no ikdienas steigas, izvēlējos ko citu – iziet Nacionālo bruņoto spēku rezervistu apmācības kursu, kas ilga trīs nedēļas. Tas nav stāsts par varonību, bet par astoņiem cilvēkiem vecumā no 20 līdz 57 gadiem, kuri trīs nedēļu laikā apguva prasmes, ko, cerams, nekad nevajadzēs pielietot dzīvē.
Foto: Foto no Oskara Vizbuļa,Jura Smaļinska un Artūra Kļaviņa personiskā arhīva
Slēpnī. 1.
Pulkstenis rāda bez dažām minūtēm astoņi. Mēs – astoņi kursanti ar instruktoru – jau kopš agra rīta gaidām slēpnī, kas atrodas uz neliela paugura tuvu ceļam. Esam gājuši pa mežu aptuveni stundu. Sūnas vēl mitras, guļot tajās, apģērbs samirkst, bet aukstumu nejūt, jo esam mēreni uztraukušies. Drīz šeit brauks pretinieka patruļas auto, kurā atrodas informācija par ienaidnieka kontrolposteņu izvietojumu.
Pāri ceļam novilkta stieple, kas savienota ar signālmīnu. Tiklīdz auto to iedarbinās, divi no mūsējiem metīs rokas granātas.
Uzreiz pēc tam atklāsim uguni no triecienšautenēm. Kaujas uzdevuma izpildei katram no mums iedalīta sava loma. Divi ir kreisie, divi – labie nogriezēji; jāvēro un jāatklāj uguns uz ikvienu, kurš tuvojas no attiecīgās puses.
Foto: Foto no Oskara Vizbuļa,Jura Smaļinska un Artūra Kļaviņa personiskā arhīva
Raksta autors Oskars Vizbulis.
Pārējie četri veido nāves grupu, no kuriem divi – tīrītāji. Viņiem ir visriskantākais uzdevums. Pēc tam, kad pretinieka auto būs apstājies, viņiem būs jāpieskrien, viens atvērs durvis, otrs veiks kontrolšāvienus uz auto sēdošajiem un paņems karti ar informāciju. Uzdevuma izpildei atvēlētas divas minūtes. Liekas, kas gan tur varētu noiet greizi…
